1840 – 1890. g. Glezniecība

No ''Latvijas mākslas vēsture''

Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Zīgmunds J. Birģermeistara Otto Millera portrets. 1860 – 1870. gadi.
Nezināms autors. Vīrieša portrets. 1860 – 1870. gadi.
Hūns K. Sievietes portrets. 1871.
Kārings Georgs Rūdolfs. Kristus pie krusta. 1840. gadi.
Dērings J. Konradīna fon Hoenštaufena sodīšana ar nāvi. 1859 – 1871.
Hūns K. Itāliešu pagalmiņš. 1871.
Feders J. Ainava ar negaisa mākoņiem. 1873.
Heibels A. Pašportrets. 1846.
Roze J. S. Jāņa Baumaņa portrets. Ne agrāk par 1878.
Baumanis A. Likteņa zirgs. 1887.
Feders J. Krīta kalni, Ap 1881.

Satura rādītājs

Vispārējs raksturojums

Stājglezniecībā (visbiežāk ar eļļas krāsām uz audekla, kā arī akvareļos) periodam tipiskais tēlojuma tuvinājums vizuālajai realitātei (iespējami daudzu tēloto objektu pazīmju fiksācija un detalizācija) izpaudās vispilnīgāk. Vienlaicīgi arī tradīcijās sakņotā (plašākā izpratnē - klasiskā) formveides nosacītība atklājās visdaudzveidīgāk: kompozīciju līdzsvarotība, galveno tēlu un motīvu centrējums, plastiski pašvērtīgu apjomu atveidojums, priekšmetu lokālkrāsas variācijas atkarībā no apjomu modelējuma un gaismēnas gradācijām, vienmērīga un salīdzinoši gluda virsma. Glezniecībā žanru sadalījums bija noteikts, to izplatība gan dažāda (sk. ikonogrāfija). Latvijas apstākļos (sk. vispārējs perioda raksturojums, mākslas dzīve) populārākais žanrs bija portrets.

Portrets

Stājmākslā dominējošais, tradicionāli noturīgākais un pragmatisku interešu motivētais gleznotais portrets visbiežāk atveidoja tālaika priviliģēto un mantīgo aprindu modeļus (aristokrātiju, pilsonību, t.s. literātus – akadēmiski izglītotos cilvēkus, mācītājus); valdniekus, ģenerālgubernatorus u. c. augsto amatu pildītājus, sabiedriskos darbiniekus. Kā īpaša grupa izceļama laucinieku un zemnieku portreti (sk. ikonogrāfija, K. L. Zēbode (K. L. Seebode)). Kā pietiekami plaša kategorija jānosauc pēc dažādiem ikonogrāfiskiem materiāliem darinātie vēsturisko personu atveidi, kuru pasūtījumus noteica vēsturiskās atmiņas saglabāšanas, institūciju un dzimtu reprezentācijas vajadzības. Vairumā gadījumu tika gleznoti pasūtījumu portreti, kura uzdevums bija indivīdu vizuālā dokumentācija un konvencionāla reprezentācija (tēlu cienīga statika, svētdienīgs kostīms, goda zīmes).

Portretiskais tēls darba formātā ir kompozicionāli centrēts, fons visbiežāk ir bezpriekšmetisks, aksesuāri un interjera motīvi parādās, ja portrets veidots monumentālāk (pilnfigūras vai līdz ceļiem). Tipisks ir vienkārši komponēts krūšutēls, glezniecībā taisnstūrainā vai ovālā formātā iekļauta galva un kostimētā torsa augšdaļa trīsceturdaļpagriezienā vai pretskatā. Perioda pēdējās desmitgadēs gleznotā portreta saskare ar fotogrāfiju bija ļoti tieša, tika producēti daudzi pēc fotogrāfijām gleznoti darbi, tika arī apgleznotas palielinātas fotokopijas. Aktīvākie un ražīgākie portretu gleznotāji, kas ilgstoši strādāja Latvijā, bija Jūliuss Dērings (Julius Döring), Janis Staņislavs Roze, Jūliuss Zīgmunds (Julius Siegmund). Uz šī fona nedaudzie manuāli darinātie K. Hūna gleznojumi izceļas ar akadēmiski virtuozu tēlojumu un estetizētu formveidi.

Figurālās kompozīcijas un ainavas

Luterāņu un katoļu baznīcās altārgleznu vispopulārākā tēma bija ”Kristus pie krusta”, citkārt papildināta ar dievmātes figūru un citiem svētajiem (sk. ikonogrāfija). Atkārtojas arī vēl dažas kristoloģiskās tēmas (bieži ”Kristus un Sv. Pēteris uz jūras”). Tēli ir tipoloģiski viendabīgi un idealizēti, periodam kopumā raksturīgais naturālisms te izpaužas mazāk, formveide ir tradicionālāka un konvencionālāka, visbiežāk tēmu interpretācija norāda uz vācu vēlīnā akademizētā romantisma paraugiem. Par autoru un pasūtītāju neradošu attieksmi liecina kompozīciju atkārtojumi un pazīstamu ārzemju meistaru darbu atdarinājumi. Pareizticīgo dievnami tika papildināti ar šinī periodā darinātām tradicionāli amatnieciskām ikonām, kuras, cik var pašreiz spriest, tika ievestas no Krievijas. Nedaudzās vēsturisko tēmu kompozīcijas veltītas Latvijas senvēsturei (kristietības ieviešana, senlatviešu leģendārās vēstures notikumi); tās saistāmas gan ar valdošās baltvācu elites ideoloģiju, gan ar latviešu nacionālās kustības izpausmēm tālaika kultūrā (sk. vēsturiskais fons, Arturs Baumanis). Otra vēsturisko kompozīcija grupa bija veltīta citu Eiropas tautu vēstures notikumiem (sk. Jūliuss Dērings, Kārlis Hūns). Vēsturisko tēmu veidojums bija visos gadījumos izteikti sižetisks un stāstošs, formveidē orientēts uz vācu vai franču akadēmismu.

Nedaudzie sadzīves žanri, no kuriem daļa zināma pēc aprakstiem presē, veltīta dažādu tautu (ne tikai latviešu) zemāko slāņu ikdienai, tās interpretācijā atkārtojas idilliska vai humoristiska noskaņa, kā izņēmums gadās eiropeiskam reālismam tipisko ”nabaga ļaužu” dzīves grūtību apcere. Glezniecisko tehniku ainava bija pievērsta gan Latvijas dabai un pilsētām, gan citu reģionu ainaviskai videi, jo vairāki ainavu darinātāji ilgstoši uzturējās ārpus dzimtenes. Motīvu loks bija pietiekami daudzveidīgs. Saglabājās romantisma tradīcija tēlot dramatizētus dabas stihiskos spēkus, tāpat vēsturiski svarīgus pieminekļus, celtņu drupas, bet arī kādu apvidu un konkrētu vietu raksturojošu motīvu. Kompozicionāli tipisks ir telpiski plašs, panorāmisks ainavu skatījums, tomēr rodas arī darbi ar noslēgtāku telpu, ar fragmentārāku motīvu atveidiem.

Vispārējā attīstība

Ņemot vērā gleznotāju migrāciju, studijas un darbību ārvalstīs, vienojošu mākslas dzīves centru un struktūru vājumu, lokālās augstāka līmeņa skolas un mākslinieku grupējumu trūkumu, grūti rast pietiekami skaidru glezniecības vispārējās attīstības ainu. Perioda sākumā un konvencionālākos darbos arī vēlāk (it īpaši altārgleznās) saglabājās vairāki klasiskās tradīcijas elementi (lineāri plastiskās formas pazīmes, priekšmetisko lokālkrāsu skaidra akcentēšana), portretā – citkārt bīdermeieriskā psiholoģiskā labskanība vai romantiska sprieguma pazīmes. Pirmajās perioda desmitgadēs vēl darbojās iepriekšējā perioda stilistikas iespaidā izveidojušies gleznotāji Johans Leberehts Eginks (Johann Leberecht Eggink), Roberts Konstantīns Švēde (Robert Konstantin Schwede), Aleksandrs Heibels (Alexander Heubel), Karls Johans Stefans Šulcs (Karl Johann Stephan Schultz) u.c. Akademizēta historizējoša romantisma tradīcija figurālās kompozīcijās varēja saglabāties arī vēlāk (sk. K. Hūns). Pieaugot tēlojuma tuvinājumam vizuālajai realitātei, vājinājās idealizācijas vai emocionalizācijas tendences, plastiski pašvērtīgu apjomu atveidojums perioda gaitā arvien vairāk pārveidojās par tonāliem un gaismēnu attiecību savienojumiem. Portretā pastiprinājās psiholoģiskā raksturojuma nenoteiktība, kas radās kā nekustīgi pozējoša modeļa ārienes pazīmju dokumentācijas rezultāts. Tādējādi tēliem piemita relatīvs psiholoģisms – kā modeļu būtisko psihes vadmotīvu atskaņas mierīgi pozējošās sejās un figūrās. Estētiski pašvērtīgu konkrētu un ikdienišķu tēlu, sižetu un motīvu tēlojumos iespējams runāt par reālisma kā virziena ienākšanu (sk. K. Hūna sadzīves ainas, J. Federa 1880. gadu ainavas). Fotogrāfijas straujā izplatība vispirms spēcīgi ietekmēja tieši gleznoto portretu jau no 1850. – 1860. gadiem. Sāka mazināties manuāli visā pilnībā gleznoto portretu skaits, toties ārkārtīgi izplatījās fotogrāfisko portretu reproducēšana eļļas tehnikā, kā arī fotokopiju izkrāsošana. Gleznotājiem bija jāpiemērojas fotofiksācijas specifikai – gaismu un ēnu radītajam attēlam. Tas vājināja apjomu plastiku un virzīja autorus uz formāliem kompromisiem, uz sava veida stilistisku eklektismu vai, precīzāk, uz formālā stila trūkumu. Kolorītu veidojot, bija jāiztiek ar vienkāršotiem ”tipiskiem” priekšmetiskiem lokāltoņiem, kuru izvēle nebalstījās tiešos vērojumos un kas savienojās ar nenoteiktiem neitralizētu krāsu laukumiem. Īpaši ražīgi eļļas tehnikā fotogrāfijas atkārtoja pieminētie J. Roze un J. Zīgmunds. Perioda beigās jaunlatviešu kustības ideju un Rīgas Latviešu biedrības kultūrpolitikas iespaidā radās virkne darbu ar leģendārās senlatviešu vēstures sižetiem, kurus darināja latviešu izcelsmes gleznotāji (J. S. Roze, A.Legzdiņš, A. Baumanis,). Zināmajās ainavās perioda gaitā palielinās kādu apvidu un konkrētu vietu raksturojošu motīvu nozīme, perioda beigās - plenēristiskas gaismas atveidojums, glezniecisks formu mīkstinājums.

E. Kļaviņš

Bibliogrāfija

  1. Neumann, W. Baltische Maler und Bildhauer des XIX Jahrhunderts. Riga, 1902
  2. Dombrovskis, J. Latvju māksla. Rīga, 1925
  3. Vipers, B. Latvju māksla. Īss pārskats. Rīga, 1927
  4. Dombrovskis, J. Latvju mākslas vēsture. Rīga, 1935
  5. Peņģerots, V. Glezniecība Latvijā 19. un 20. g. s. No: Mākslas vēsture V. Purvīša red. Rīga: Grāmatu draugs, [1934 - 1935]. 2. sēj.–339.–469. lpp.
  6. Siliņš, J. Latvijas māksla. 1800 – 1914. 2. sēj. Stokholma: Daugava, 1980
  7. Kļaviņš, E. Latvijas XIX gs., XX gs. sākuma tēlotājas mākslas ikonogrāfija un stilistiskais raksturojums. Rīga : Mācību iestāžu metodiskais kabinets, 1983
  8. Bēms, R. Apceres par Latvijas mākslu simt gados. 18. gs. beigas – 19. gs. beigas. Rīga : Zinātne, 1984
  9. Latviešu tēlotāja māksla. 1860 – 1940. Dz. Blūma, S. Cielava, R. Čaupova, R. Lāce u.c. Rīga : Zinātne, 1986
  10. Kļaviņš, E. Latviešu tēlotājas mākslas sakari ar citām mākslas skolām. Rīga : Mācību iestāžu metodiskais kabinets, 1988
  11. Kļaviņš, E. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. Rīga : Zinātne, 1996

Attēlu saraksts

  1. Zīgmunds J. Birģermeistara Otto Millera portrets. 1860 – 1870. gadi. Audekls, eļļa, 73 x 57,5. RVKM. Foto: I. Lūsis
  2. Nezināms autors. Vīrieša portrets. Fotokopija, eļļa, 61,2 x 48,5. 1860 – 1870. gadi. Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejs Rīgā. Foto: I. Lūsis
  3. Hūns K. Sievietes portrets. 1871. Audekls, eļļa, 101 x 82. LNMM. Foto: N. Brasliņš
  4. Kārings Georgs Rūdolfs. Kristus pie krusta. 1840. gadi. Meņģeles baznīca. Foto: E. Kļaviņš
  5. Dērings J. Konradīna fon Hoenštaufena sodīšana ar nāvi. 1859 – 1871. Audekls, eļļa, 103,5 x 150,6. ĀMM. Foto: M. Vanaga
  6. Hūns K. Itāliešu pagalmiņš. 1871. Audekls, eļļa, 39,5 x29,6. LNMM
  7. Feders J. Ainava ar negaisa mākoņiem. 1873. Audekls, eļļa, 96 x 122. LNMM. Foto: N. Brasliņš
  8. Heibels A. Pašportrets. 1846. Audekls, eļļa, 93 x 67,5. LNMM. Foto: N. Brasliņš
  9. Roze J. S. Jāņa Baumaņa portrets. Ne agrāk par 1878.Audekls, eļļa, 75,8 x 61,5. RVKM. Foto: I. Lūsis
  10. Baumanis A. Likteņa zirgs. 1887. Audekls, eļļa, 102,3 x 143,3. LNMM. Foto: N. Brasliņš
  11. Feders J. Krīta kalni, Ap 1881. Audekls, eļļa, 36 x 56,2. LNMM. Foto: N. Brasliņš