Johans Valters

No ''Latvijas mākslas vēsture''

Johans Valters ap 1900. gadu
Pie ostas (Zēni makšķernieki). 1894
Tirgus Jelgavā. 1897
Vakars. N. v. 1898
Pavasaris (Bārenīte). 1907
Pīles. 1898
Mežs (Rīta saule). Ap 1903
Virvju vijējs. Studija. Ap 1899
Peldētāji zēni. Ap 1900
Pie loga. Ap 1900
Sieviete parkā. Ap 1904
Izrīkojumā. Ap 1910–1912
Teātrī. Ap 1910–1912
Kļūda, veidojot sīktēlu:
Error code: -1
Stīgu kvartets. 1910
Kļūda, veidojot sīktēlu:
Error code: -1
Modelis. 1915
Kļūda, veidojot sīktēlu:
Error code: -1
Vīnakalns Mecingenē. Ap 1925
Kļūda, veidojot sīktēlu:
Error code: -1
Stumbri un lapotnes. 1925

Gleznotājs, teorētiķis un mākslas pedagogs Johans Valters (Johann Walter, arī Jānis Valters, 1869.22.I/3.II–1932.19.XII) kopā ar Jani Rozentālu un Vilhelmu Purvīti būtiski veicināja Latvijas mākslas uzplaukumu 19.–20. gs. mijā, bet no 1906. gada ar uzvārdu Valters-Kūravs (Walter-Kurau) strādāja Vācijā. Savā daiļradē viņš mēroja ceļu no 19. gs. beigu reālisma un impresionisma līdz vācu ekspresionismam tuvai formu valodai, katrā no stilistiskās attīstības posmiem radīdams izcilus mākslas darbus, kuru tapšanā liela nozīme bija glezniecības un mūzikas attiecībām.

Biogrāfija un mākslinieciskā darbība

Mācību gadi

Jelgavas tirgotāja un rātskunga dēls mākslas izglītības pamatus guva 19. gs. 80. gados Jelgavas reālskolā pie Kurta Vīsnera (Kurt Wiessner) un privāti pie Jūliusa Dēringa (Julius Döring), vienlaikus mācīdamies vijoļspēli un izkopdams interesi par mūziku, kas kļuva par radošas iedvesmas un teorētisku apceru avotu visam mūžam. 1889. gadā viņš iestājās Pēterburgas Ķeizariskajā mākslas akadēmijā, kur 1894. gadā saņēma II pakāpes mākslinieka grādu par sadzīvisko kompozīciju “Pie ostas” (“Zēni makšķerinieki”, atrašanās vieta nezināma), bet 1897. gadā beidza Vladimira Makovska žanra glezniecības meistardarbnīcu ar I pakāpes mākslinieka grādu par vērienīgo gleznu “Tirgus Jelgavā” (Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (turpmāk LNMM)), kurā profesora Makovska interesēm atbilstoša tautas tipu galerija bija atbīdīta otrajā plānā, priekšplānu atvēlot impresionistisku gaismēnu rotaļām uz nesteidzīgā pastaigā devušos jaunu pilsētnieču gaišajiem tērpiem. Studiju posmam bija raksturīgs māksliniecisko ietekmju mainīgums, mācoties no arvien jauniem Pēterburgas izstādēs redzētiem citzemju (Skotijas, Somijas, Norvēģijas, Dānijas, Francijas u. c.) glezniecības paraugiem, kas lielā mērā atbilda dzimtenīgas un tautiskas noskaņu mākslas ideāliem, bet pēc šīs skološanās jau 19. gs. pēdējos gados viņš galvaspilsētas mākslas ainā tika novērtēts kā nobriedis meistars – izsmalcināts kolorists, kas izceļas ar “muzikālu izjūtu un vīrišķīgu izteiksmes enerģiju”. Valtera ģimene, neraugoties uz tēva latviskajām saknēm, piederēja pie Jelgavas vācu sabiedrības, taču topošais mākslinieks Pēterburgas studentu kopībā uz laiku tuvinājās latvietībai, darbojās pulciņā “Rūķis”, bija tā vadītājs pēc Ādama Alkšņa pārcelšanās uz dzimteni un 1896. gadā kopā ar biedriem piedalījās Latviešu etnogrāfiskās izstādes Dailes nodaļā.

Jelgavas periods

1898. gada pavasarī Valters devās līdzi Arhipa Kuindži meistardarbnīcai braucienā uz Rietumu mākslas pilsētām, kur skatīja daudz laikmetīgās mākslas paraugu, ieskaitot franču impresionistu oriģinālus, bet pēc tam apmetās uz pastāvīgu dzīvi dzimtajā Jelgavā, kur ilgstoši bija strādājis arī studiju periodā un 1897. gada septembrī kopā ar Purvīti sarīkojis izstādi, parādot jelgavniekiem abu tikko pabeigtos diplomdarbus. Valters tēva mājās izbūvēja darbnīcu un sāka pieņemt audzēkņus. 1898./1899. gada mijā viņš blakus Purvītim bija otrs nozīmīgākais eksponents Rīgas Mākslas biedrības salona atklāšanas izstādē, un viņa reālistiskā glezna “Vakars” (n. v. 1898, atrašanās vieta nezināma) šajā pasākumā liecināja par tendenci lauku ļaužu gaitas attēlot saistījumā ar diennakts laiku vai gadalaiku pārejām, kas gadsimtu mijas simbolisma garā viesa asociācijas ar mūža gājumu un likteni. Šī Valtera glezniecības ievirze izsekojama līdz jau Vācijā parakstītajai dramatiskajai kompozīcijai “Pavasaris” (“Bārenīte”, 1907, LNMM), kurā gadalaiku mija ieguvusi pavasara atmodas pacilātībai pretēju nozīmes nokrāsu. Turpmākajos gados notika Valtera personālizstādes Rīgā (1901/1902) un paša darbnīcā Jelgavā (1899, 1902, 1904). Pēterburgā viņš turpināja rādīt savus darbus Pavasara izstādēs (līdz 1900) un piedalījās apvienības Мир искусства izstādē (1902), bet dalība 3. un 9. Berlīnes secesijas izstādē (1901, 1904) bija pirmie soļi Vācijas mākslas dzīves virzienā. Jelgavnieku izglītošanai Valters lasīja lekcijas par glezniecību (1903, 1904), iekļaudams tajās savas atziņas par jaunākajām parādībām. Tiklab ainavās (“Viļņojošs ūdens”, “Pīles”, 1898; “Jūrmala”, ap 1900; “Mežs” (“Rīta saule”, ap 1903), visas LNMM), kā žanriskās un portretiskās kompozīcijās ar saules gaismā vai mijkrēslī kūstošām figūrām (“Virvju vijējs” (studija), ap 1899; “Peldētāji zēni”, ap 1900; “Pie loga”, ap 1900; “Sieviete parkā”, ap 1904, visas LNMM) viņš atklāja interesi par delikātas un lakoniskas ritmiskās struktūras emocionālo iedarbību, kas pieauga vēlākajos daiļrades posmos, bieži modinot akustiskas asociācijas. Kā 1902. gadā formulēja kāds latviešu kritiķis, “Valters it kā atšķir no dabas bagātiem akordiem vienu skaņu – liek tai tad briest, pieaugt, izskanēt”. Vecāku nāve, laulības iziršana, revolūcijas notikumi un to izraisītais vietējo pasūtītāju maksātspējas kritums, kā arī 1904.–1905. gadā samilzušās Purvīša un Valtera nesaskaņas ar Rīgas Mākslas biedrību no vienas puses un daļu latviešu sabiedrības no otras puses veicināja izšķiršanos par labu emigrācijai.

Drēzdenes periods

1906. gada sākumā Valters, atsaukdamies uz Baltijas vācu izcelsmes kolēģa un mecenāta Paula fon Šlipenbaha (Paul von Schlippenbach) aicinājumu, devās sarīkot personālizstādi Drēzdenē, kas kļuva par viņa galveno dzīves un darba vietu līdz 1916. gadam. Vācijā viņš pievienoja savam uzvārdam mātes meitas uzvārdu, kļūdams par Valteru-Kūravu. Mākslinieciskā jaunrade pastāvīgi bija apvienota ar pedagoģisko darbu gleznošanas studijā, kas pulcināja daudz interesentu, liekot rakstīt, ka “Valtera-Kūrava stils radīja Drēzdenē skolu”. Viņa glezniecībā blakus ainavai un portretam ienāca viesību, teātra un mūzikas dzīves tēlojumi (“Izrīkojumā”, ap 1910–1912, privātīpašums; “Teātrī”, ap 1910–1912, privātīpašums; “Stīgu kvartets”, 1910, privātīpašums), klusā daba (“Klusā daba ar prīmulām”, 1913, LNMM) un sievietes akts (“Modelis”, 1915, LNMM), bet izzuda gadsimtu mijas mākslas metaforiskās noskaņas. Saskarsme ar postimpresionismu un vācu vēlo impresionismu pastiprināja gan stilizētu dekoratīvismu, gan krāsu, formu un faktūru ekspresiju, plūstošie ritmi kļuva saspringtāki un mainījās tēlojuma emocionālais koptonis. Impresionistiskās gaismēnas un atspīdumi uz ūdens virsmas, koku lapotnēs un mākslīgi apgaismotos iekštelpu skatos pārvērtās dekoratīvi košos kontrastējošu krāsu plankumu rakstos, kas salīdzināmi ar Drēzdenē pazīstamā ungāru gleznotāja Jožefa Ripla-Ronaji (József Rippl-Rónai) “kukurūzas vālīšu perioda” darbu stilistiku. Valteram izveidojās cieši sakari mūziķu aprindās, tomēr līdz šim nav apstiprinājusies leģenda, ka viņš pelnījis iztiku, spēlēdams vijoli Drēzdenes operas orķestrī. Turp Valters līdzīgi laikabiedram Robertam Šterlam (Robert Sterl) devās gleznot, iekļaudamies Ādolfa fon Mencela (Adolf von Menzel) aizsāktā tematiskā vācu glezniecības tradīcijā. Drēzdenē pavadītā desmitgade bija sabiedriski aktīvākais Valtera darbības posms, kurā pirmajai veiksmīgajai personālizstādei sekoja vairākas citas, dalība dažādu Vācijas pilsētu mākslas skatēs un 1911. gada Starptautiskajā mākslas izstādē Romā, ievēlēšana organizācijas Dresdner Kunstgenossenschaft valdē un mākslinieku grupas “1913” vadīšana, taču viņš nebija saistīts ar “Tilta” (Die Brücke) grupas ekspresionistiem. Vasarās Valters ar audzēkņiem strādāja plenēros gan Drēzdenes apkaimē, gan citviet, un šī tradīcija turpinājās arī pēc pārcelšanās uz Berlīni, kas notika 1916. gadā.

Berlīnes periods

1910. gadu otrajā pusē Valtera uzmanības lokā nonāca Pola Sezana (Paul Cézanne), franču fovistu un kubistu paraugi. Viņa 20. gadu glezniecībai būtisks bija ne tikai tiešais vācu ekspresionisma konteksts, bet visa agrā modernisma pieredze un tās apguvē izveidojusies daiļrades koncepcija, ko Valters izklāstīja pedagoģiskajā darbā izmantotos teorētiskos apcerējumos, gatavodams tos izdošanai grāmatā (manuskripta daļu noraksti dažādā kārtojumā saglabājušies vairākās privātkolekcijās Vācijā). Galvenais radošā darba avots Valtera izpratnē bija vizuālā realitāte kā “gleznojama esība” (malbares Dasein), bet tās gleznieciskā tulkojuma elementi kļuva arvien patstāvīgāki, kaut gan mākslinieks noraidīja brīvas iztēles radītu abstrakciju. Valters meklēja “impresionisma un modernās abstraktās glezniecības trūkstošo starpposmu”, izkopdams abstrahētu dabas tēlojumu, kurā atbrīvošanās no naturāliem efektiem un aprakstošiem elementiem ļāva veidot autonomu koloristisku un ornamentālu struktūru, kas atspoguļoja ainavas (“Vīnakalns Mecingenē”, ap 1925; “Stumbri un lapotnes”, 1925, abi LNMM), klusās dabas (“Ekspresīva klusā daba”, ap 1930, LNMM) vai modeļa uzstādījuma iekšējo ritmu. Viņš apzinājās nespēju sacensties ar dabas krāsainību, tāpēc vēlējās uztvert motīva krāsu akordu saistījumu abstraktā melodijā un transponēt to gleznotāja izteiksmes līdzekļiem atbilstošā tonalitātē. Šajā stadijā jaunu skanējumu ieguva jau Jelgavas laikā iecienītie ritmiski izteiksmīgie ūdens virsmas un koku motīvi (“Osta Nīndorfā”, 1927; “Ainava ar kokiem”), harmoniski noslēdzot iekšēji likumsakarīgu attīstību, kas atšķīrās no tālaika vācu mākslas pamattendencēm. Berlīnes periodā Valters īpaši netiecās pēc publicitātes ārpus savas labi apmeklētās studijas un darbus reti nodeva plašākai atklātībai, tāpēc daudzi mākslas cienītāji par šo gleznotāju uzzināja tikai pēc viņa nāves. Valters nomira 1932. gada 19. decembrī, nepieredzēdams Hitlera varas sākumu. Nākamajā gadā Berlīnē un Drēzdenē vēl notika viņa piemiņas izstādes, pēdējai sakrītot ar Drēzdenes izstādi “Izvirtusī māksla”, kurā bija skatāms arī kāds Valtera “Vīnakalns”. Gleznotāja dēls no pirmās laulības galveno tēva radošā mantojuma daļu atveda uz Latviju, un 1939. gadā Rīgas pilsētas mākslas muzejā notika plaša piemiņas izstāde, no kuras daudzi eksponāti pirms ģimenes izceļošanas uz Vāciju paguva papildināt Latvijas muzeju un privātpersonu kolekcijas. Valtera ietekmēto vācu skolnieku darbi un likteņi, ko lielākoties iedragāja nacistiskais režīms, pēdējās desmitgadēs arvien biežāk nonāk mākslas zinātnieku un kolekcionāru redzes lokā, gūstot atspoguļojumu izstādēs un publikācijās, kas dažādā mērā izplata informāciju arī par šo mākslinieku skolotāju, kura vārds mūsdienu Vācijā nav svešs tikai šauram pazinēju lokam.

Mantojums

Lielākais un stilistiski aptverošākais Valtera gleznu un zīmējumu krājums izveidots Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (Rīga). Atsevišķi viņa darbi vai to grupas atrodas Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā, Tukuma muzejā un Liepājas muzejā, Berlīnes Valsts muzeju Nacionālajā galerijā (Staatliche Museen zu Berlin, Nationalgalerie), Mākslas akadēmijas fonda (Berlīne) Mūzikas arhīvā (Stiftung Akademie der Künste, Musikarchiv), Drēzdenes Pilsētas galerijā (Städtische Galerie Dresden), Malmes Mākslas muzejā (Malmö Konstmuseet, Zviedrija) un Gotfrīda Matēsa fonda (Fondazione G. Matthaes) Mākslas un zinātnes muzejā Milānā. Daudz Valtera gleznu glabājas privātīpašumā galvenokārt Latvijā un Vācijā, bet arī citās valstīs. Lai gan viņa mantojuma likteni nelabvēlīgi ietekmēja Otrais pasaules karš, kad gāja bojā Valtera darbi no vairākiem muzejiem un nozīmīgām privātkolekcijām, zudumi nav tik lieli kā Purvīša daiļradē.

Bibliogrāfija

  1. Ābele, K. Ein Maler aus Mitau: Die Kunst Johann Walters um 1900 und ihr Forschungsstand in der lettischen Kunstgeschichte. In: Bildende Kunst und Architektur im Baltikum um 1900, hg. von E. Grosmane, J. Keevallik, B. Hartel und B. Lichtnau, Frankfurt a. M.: Peter Lang, 1999. S. 144–159. (= Greifswalder Kunsthistorische Studien, Bd. 3.)
  2. Ābele, K. Jānis Valters Drēzdenē. No: Materiāli par kultūru mūsdienu Latvijas kontekstā, sast. A. Rožkalne. Rīga: Zinātne, 2001. 134.–169. lpp.
  3. Ābele, K. Jānis Valters latviešu mākslas vēsturē: Pētniecības problēmas un uzdevumi. Ieskats jaunākajos atklājumos. Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis, A daļa, Nr. 1/2, 1998. 69.–75. lpp.
  4. Ābele, K. Jāņa Valtera dzīves un daiļrades liecības no Nānsenu ģimenes kolekcijas. No: Materiāli par kultūru Latvijā, sast. A. Rožkalne. Rīga: Zinātne, 2002. 100.–119. lpp.
  5. Ābele, K. Jāņa Valtera pedagoģiskā darbība un teorētiskie uzskati Berlīnes posmā (1917–1932). No: Latvijas mākslas un mākslas vēstures likteņgaitas: rakstu krājums, sast. R. Kaminska. Rīga: Neputns, 2001. 112.–129. lpp.
  6. Ābele, K. Jauni materiāli par Jāņa Valtera daiļradi: Gleznotāja darbu izstāde Ivonnas Veihertes galerijā. No: Materiāli par Latvijas kultūrvidi: Fakti un uztvere, sast. A. Rožkalne. Rīga : Zinātne, 2000. 90.–111. lpp.
  7. Ābele, K. Jelgavas periods Jāņa Valtera daiļradē. Letonica, Nr. 1 (3), 1999. 25.–68. lpp.
  8. Ābele, K. Nepazīstamais Jānis Valters: Dažas tuvplāna studijas topošai biogrāfijai. Studija, Nr. 3/4, 1998. 45.–55. lpp.
  9. Ābele, K. “Peldētāji zēni” Jāņa Valtera glezniecībā. No: Latvijas māksla tuvplānos: rakstu krājums, sast. K. Ābele. Rīga: Neputns, 2003. 66.–77. lpp.
  10. Ābele, K. Valters Jānis. No: Māksla un arhitektūra biogrāfijās. Rīga: Preses nams, 2003. 4. sēj., 16.–18. lpp.
  11. Ābele, K. Vom Impressionismus zur Moderne: Die Stilentwicklung Johann Walters zwischen 1900 und 1930. In: Studien zur Kunstgeschichte im Baltikum: Homburger Gespräche 1999–2001, hg. von L. O. Larsson, Kiel: M. C. A. Böckler-Stiftung, 2003. S. 87–110.
  12. Jānis Valters: reprodukciju albums, sast. K. Sūniņš, teksta aut. M. Ivanovs. Rīga: Liesma, 1978, 167 lpp.
  13. Kačalova, T. Jāņa Valtera pirmā uzstāšanās laikabiedru skatījumā. No: Latviešu tēlotāja māksla, Rīga: Liesma, 1970. 198.–205. lpp.
  14. Kļaviņš, E. Jāņa Valtera uzskati par glezniecību gadsimtu mijā. Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas Vēstis, Nr. 4. 1983, 40.–49. lpp.
  15. Lapiņš, A., Eglītis, A. Jānis Valters, Rīga: LVI, 1953. 70 lpp.
  16. Prande, A. Jānis Valters. Ilustrēts Žurnāls, Nr. 11, 1925. 313.–321. lpp.
  17. Osis, J. und Wolter, H. Johannes Walter-Kurau und seine Schule, Verden an der Aller: Galerie Pro Art, [1997], 237 S.
  18. Zierer, E. Objektive Wertgruppierung: Kunstmonographische Übersicht über das Werk von Walter-Kurau. Berlin: J. J. Ottens, [1930], 125 S.

Attēlu saraksts

  1. Johans Valters ap 1900. gadu
  2. Pie ostas (Zēni makšķernieki). 1894. Atrašanās vieta nezināma. No: Ilustrēts Žurnāls, Nr. 11, 1925, 314. lpp.
  3. Tirgus Jelgavā. 1897. Audekls, eļļa. 154 x 230 cm. LNMM, inv. Nr. GL–105. Foto: N. Brasliņš
  4. Vakars. N. v. 1898. Atrašanās vieta nezināma. No: Sējējs, Nr. 12, 1938 (ielīme)
  5. Pavasaris (Bārenīte). 1907. Audekls, eļļa. 78 x 95 cm. LNMM, inv. Nr. GL–1307
  6. Pīles. 1898. Audekls, eļļa. 103 x 111 cm. LNMM, inv. Nr. GL–809. Foto: N. Brasliņš
  7. Mežs (Rīta saule). Ap 1903. Audekls, eļļa. 101 x 82 cm. LNMM, inv. Nr. GL–634
  8. Virvju vijējs. Studija. Ap 1899. Audekls, eļļa. 23,5 x 36,5. LNMM, inv. Nr. GL–3220
  9. Peldētāji zēni. Ap 1900. Koks, eļļa. 36 x 45 cm. LNMM, inv. Nr. GL–115
  10. Pie loga. Ap 1900. Audekls, eļļa. 58,5 x 70,5 cm. LNMM, inv. Nr. GL–346
  11. Sieviete parkā. Ap 1904. Audekls, eļļa. 42 x 55 cm. LNMM, inv. Nr. GL–348
  12. Izrīkojumā. Ap 1910–1912. Kartons, eļļa. Privātīpašums. 23 x 32 cm
  13. Teātrī. Ap 1910–1912. Kartons, eļļa. 21,5 x 22,5 cm. Privātīpašums
  14. Stīgu kvartets. 1910. Kartons, eļļa. 22,5 x 25,5 cm. Privātīpašums
  15. Modelis. 1915. Audekls, eļļa. 39 x 33,2 cm. LNMM, inv. Nr. GL–86
  16. Vīnakalns Mecingenē. Ap 1925. Papīrs, kartons, eļļa. 62 x 73 cm. LNMM, inv. Nr. GL–3356
  17. Stumbri un lapotnes. 1925. Papīrs, kartons, eļļa. 73 x 62 cm. LNMM, inv. Nr. GL–3355
  18. Ekspresīva klusā daba. Ap 1930. Audekls, kartons, eļļa. 76 x 86 cm. LNMM, inv. Nr. GL–3361
  19. Osta Nīndorfā. 1927. Audekls, kartons, eļļa. 76 x 86 cm. LNMM, inv. Nr. GL–3362
  20. Ainava ar kokiem. Ap 1930. Audekls, eļļa. 85,2 x 100,3 cm. LNMM, Deivida Finna (David Finn, Ņujorka) dāvinājums