Atšķirības starp "1840 – 1890. g. Historisma un reālisma periods" versijām

No ''Latvijas mākslas vēsture''
1. rindiņa: 1. rindiņa:
−
[[Image:Latvijas_karte_19.gs_beigas.jpg|thumb|Latvijas administratīvi teritoriālais iedalījums 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā.]]
+
=Vispārējs perioda raksturojums=
−
[[Image:Timms_Aleksandrs_II.jpg|thumb|Vilhelms Timms. Krievijas cara Aleksandra II portrets.]]
+
Periods raksturīgs ar tradicionālo mākslas veidu, žanru, tēlojuma un formālās stilistikas pastiprinātu atkarību no plaukstoša industriālā kapitālisma uz sarežģīta politisko, sociālo un nacionālo pretišķību [[1840_–_1890._g._Vēsturiskais_fons|vēsturiskā fona]].
−
[[Image:Zigmunds_Aleksandrs_III.jpg|thumb|Jūliuss Zīgmunds Krievijas cara Aleksandra III portrets. 1880. gadi.]]
+
==Tehnoloģiskie, sociālekonomiskie, politiskie un kultūrvēsturiskie apstākļi==
−
[[Image:Portens_Suvorovs.jpg|thumb|Portens, K. Baltijas ģenerālgubernatora grāfa Aleksandra Suvorova portrets. 1862.]]
+
Šai laikā tradicionālo mediju tēlotāju mākslu (it īpaši glezniecību un grafiku) arvien vairāk un būtiski ietekmēja industriālā laikmeta radies tehnisks jaunievedums - fotogrāfija, kas ļāva operatīvi un lēti dokumentēt vizuālo realitāti. Latvijā fotogrāfija izplatījās un pilnveidojās ātri, atstājot, kā liecināja gleznotājs Jūliuss Dērings, „paralizējošu iespaidu” it īpaši uz portretu glezniecību, šai laikā populārāko žanru (sk. mākslas veidi, ikonogrāfija). Daļa no māksliniekiem bija spiesti pārkvalificēties par fotogrāfiem, mainījās mediju izplatība mākslas tirgū. Savukārt, amatniecisko lietišķās mākslas priekšmetu darināšanu pilsētās un laukos ietekmēja rūpnieciskā to producēšana, bet arhitektūru – celtniecības un apdares materiālu industriāla ražošana. Plaukstošais kapitālisms un ar to saistītā urbanizācija (kas tiešā veidā nosacīja izmaiņas pilsētbūvniecībā)(sk. arhitektūra), mainīja arī Latvijas sabiedrības struktūru un attiecīgi mākslas patērētājas aprindas (sk. mākslas tirgus), pieauga buržuāzijas īpatsvars; tās pragmatisms gan ierobežoja estētiskās prasības. Kultivētā muižniecība un akadēmiski izglītotā inteliģence saglabāja savu augstāko, saskaņā ar tālaika izpratni, mākslas vērtību patērētāju un uzturētāju statusu. Lokālā mākslas dzīve risinājās uz komplicēta vēsturiskā fona, kuru raksturo baltvācu elites cīņa par privilēģiju saglabāšanu, impērijas centralizācijas un rusifikācijas politika, tai pat laikā tās institūciju un likumdošanas pielāgošanās kapitālisma ekonomikai. Sociālās reformas sekmēja izglītības, tai skaitā mākslinieciskās pieejamību, tādējādi par māksliniekiem varēja vieglāk kļūt jaunieši no tālaika zemākām aprindām, kuru vairums bija etniskie latvieši. Svarīgs kultūrvēsturisks faktors bija jaunlatviešu kustība, kas pauda strauji augošu nacionālo pašapziņu un īsā laikā kļuva arī par nozīmīgu sociālu spēku.
−
[[Image:Valdemars_Foto.jpg|thumb|Krišjānis Valdemārs. Fotoportrets.]] 
+
==Mākslas dzīves ierobežotība==
−
[[Image:Kronvalds_Foto.jpg|thumb|Atis Kronvalds. Fotoportrets.]]
+
Laikabiedri un vēlākie Latvijas šī perioda tēlotājas mākslas apcerētāji raksturoja tās apstākļus kā izteikti nelabvēlīgus. Objektīvi vērtējot, jāatzīst, ka vizuālās plastiskās mākslas dzīve Latvijā šai periodā bija vājāk attīstīta salīdzinot ar aktīvākiem Eiropas mākslas centriem un reģioniem. Plašāka vēriena mākslas patronāža, kas pamatotos vietējā politiskās varas institūcijās, vairs nebija. Valdošā baltvācu elite bija iekapsulējusies savā valodā un kultūrā, pastāvīgi uzturot etniskās dzimtenes tradīcijas visās tās nozarēs. Latviešu „nacionālo atmodu” pārstāvošā kustība vēl nevarēja radīt priekšnoteikumus aktīvai un izvērstai vizuālās mākslas dzīvei. Mākslinieku sabiedriskais statuss, viņa darba iespējas bija atkarīgas no impērijas centrā izstrādātās likumdošanas un aprobācijām tās institūcijās. Māksliniecisko izglītību uz vietas varēja iegūt tikai zīmēšanas stundās vispārējās vidējās skolās, perioda beigās amatniecības skolās un privāti. Augstāko akadēmisko izglītību bija jāmeklē ārpus Latvijas, parasti Vācijas pilsētu akadēmijās vai perioda gaitā arvien biežāk Sanktpēterburgā. Labāka situācija veidojās arhitektūras nozarē, jo Rīgas Politehnikumā 1869. g. tika atvērta Arhitektūras nodaļa, kur nākamos gados ieguva izglītību daudzi arhitekti, kas aktīvi darbojās Latvijā. Pilnīga cunftu monopoltiesību atcelšana ļāva izvērsties amatnieciskai lietišķās mākslas priekšmetu darināšanai, tai pat laikā to sāka ierobežot rūpnieciskā ražošana noteiktās nozarēs. Publiski pieejama vizuālā māksla bija regulāri atrodama tikai dažās tālaika krātuvēs (Jelgavā Kurzemes provinces muzejs, Rīgas Pilsētas gleznu galerija), kurām nebija pat patstāvīgas atrašanās vietas, lielākās privātās kolekcijas bija pieejamas ierobežoti. Tikai perioda beigās izveidojās Rīgas mākslas biedrība, kas apvienoja galvenokārt vietējos baltvācu mākslas mīļotājus un māksliniekus, bet 1879. g. tika dibinātā Pirmā arhitektu biedrība un 1889. g. Rīgas Arhitektu biedrība. Zināma izstāžu dzīves aktivizēšanās vērojama perioda otrajā pusē, tomēr salīdzinot ar aktīvākas mākslas reģioniem tā vērtējama vēl kā vāja, atkarīga no ārējiem faktoriem un nejaušībām.
−
[[Image:Barons_Foto.jpg|thumb|Krišjānis Barons. Fotoportrets.]]
+
==Vispārējs mākslas nozaru raksturojums==
−
[[Image:Kronvalds_Dziesmu_svetki.jpg|thumb|Kronvalds K. Pirmo vispārējo latviešu dziesmu svētku gājiens. 1873.]]
+
Šai periodā Latvijā atrodami visi galvenie tālaika eiropeiskās vizuālās telpiskās mākslas veidi, to attīstība gan bija nevienmērīga. Tēlotājas mākslas visās nozarēs periodam raksturīga tēlojuma tuvināšana vizuālajai realitātei, kas izpaudās kā iespējami daudzu tēloto objektu pazīmju fiksācija un attiecīgā detalizācija. Fotogrāfijas izplatība bija šīs tendences tehnoloģiski cita forma. Tai pat laikā tēlotājās mākslās saglabājās tradīcijās sakņota formveides nosacītība. Kompozīcijām tipiska ir līdzsvarotība un galveno motīvu centrējums. Divdimensiju mākslas veidos saglabājas plastiski pašvērtīgu apjomu atveidojums. Glezniecībā priekšmetu lokālkrāsas variētas atkarībā no apjomu modelējuma un gaismēnas gradācijām. Virsma glezniecībā un tēlniecībā ir vienmērīga un salīdzinoši gluda. Žanru sadalījums ir šai laikā izteikts, bet to izplatība nevienmērīga. Glezniecībā un grafikā populārākais žanrs paliek portrets, visbiežāk atveidoja tālaika priviliģēto un mantīgo aprindu modeļus. Kā īpaša grupa izdalāma laucinieku un zemnieku portreti.(sk. ikonogrāfija) Vairumā gadījumu tie bija pasūtījumu portreti, kura uzdevums bija indivīdu vizuālā dokumentācija un konvencionāla reprezentācija (tēlu cienīga statika, svētdienīgs kostīms, goda zīmes). Pietiekami bieža ir jaunu altārgleznu darināšana baznīcām. visbiežākā tēma bija „Kristus pie krusta”, citkārt papildināta ar dievmātes figūru un citiem svētajiem (sk. ikonogrāfija). Tēli ir tipoloģiski viendabīgi un idealizēti, periodam kopumā tipiskais naturālisms te izpaužas mazāk, formveide ir tradicionālāka un konvencionālāka, visbiežāk tēmu interpretācija norāda uz vācu vēlīnā akademizētā romantisma paraugiem. Vēsturiskā tematika un sadzīves ainas ir salīdzinoši retas. Ainavu tiek darinātas, tomēr tās vēl nekļūst par populārāko žanru. Motīvu loks ir pietiekami daudzveidīgs („brīvās daba” ar vēsturiski svarīgām celtnēm, drupām, muižām, zemnieku mājām, pilsētu apbūve). Kompozicionāli tipisks ir telpiski plašs, panorāmisks skatījums. Preses un grāmatu grafikas sižeti un tēli veidojās saskaņā ar izdevumu raksturu un publicēto tekstu saturu.                                                          
−
[[Image:Rupnica_Provodnik_foto.jpg|thumb|Rīgas gumijas izstrādājumu fabrikas „Provodņik” kopskats.]][[Image:Bartelemeja_gimene_Dagerotips.jpg|thumb|Rīgas tirgotāja Bartelemeja ģimene.]]
+
Kapitālistiskās ekonomikas pacēlums un industrijas attīstība sekmēja ar praktiskām funkcijām saistīto mākslas nozaru (arhitektūra un lietišķās mākslas) kvantitatīvu izaugsmi. Strauji izvērsās pilsētbūvniecība, par dominējošu ēkas tipu kļūst vairākstāvu īres nami. Tiek celtas funkcionālu jaunas ēkas (dzelzceļa stacijas, rūpnīcas, inženiertehniskas būves), finanču, izglītības, kultūras, reliģisku u. c. funkciju ēkas. Turpinās ārpilsētas piļu (muižu) aktīva celtniecība un pārbūve. Celtņu mākslinieciskajā izveidē visā pilnībā valda historisms – vēsturisko stilu atdarinājumi jeb neostili, kā arī to savienojumi. Celtņu arhitektoniski dekoru papildina būvplastika (ornamentāla un figurāla) (sk. tēlniecību).
−
 
+
Lietišķās mākslas priekšmetus šai periodā izgatavoja pilsētu un lauku amatnieki, masveidīga veidā tos sāka ražot rūpnieciski. Turpinājās amatnieciskā tekstila izstrādājumu darināšana, koka apstrāde, podniecība, kas lauku rajonos saglabāja etnogrāfiskās tautas mākslas tradīcijas. Mantīgākiem patērētājiem piedāvātā amatnieciskā produkcija - mēbeles, metālkalumi, zeltkaļu un sudrabkaļu izstrādājumi, ādas plastika tika veidota atbilstoši laikmeta historisma stilistikai. Masveida vietējo rūpniecisko produkciju pārstāv visuzskatamāk porcelāna un fajansa trauku ražošana. Iespējami transporta dizaina elementi (vēl nepētīti) jaunbūvētā dzelzceļa vagonu, kuģu formās.
−
=Vēsturiskais fons=
+
==Vispārējā attīstība==
−
Apskatāmajā periodā Latvijas, tolaik Krievijas impērijas sastāvdaļas, vizuālās mākslas attīstību ietekmēja, tiešāk vai netiešāk, reģionā sociāli ekonomiskās relatīvās liberalizācijas un straujo augošās kapitālistiskās saimniecības radītās mākslinieka un mākslas patērētāja attiecības. Saglabājās tradicionāli priviliģēto aprindu, galvenokārt baltvācu, dominēšana lokālajā kultūras dzīvē, bet sāka veidoties tās alternatīva, ko radīja etnisko latviešu nacionālās kustības (jaunlatviešu) pacēlums.
+
Mākslinieku migrācija, lokālo vienojošu mākslas dzīves centru un struktūru vājums apgrūtina vispārēju, pa posmiem skaidri sadalītas attīstības noteikšanu. Tēlotājā mākslā perioda sākumā un konvencionālākos darbos arī vēlāk (it īpaši altārgleznās, dekoratīvajā figurālā tēlniecībā)) saglabājās vairāk klasiskās tradīcijas elementi (lineāri plastiskās formas pazīmes u.c.), portretā – citkārt bīdermeieriskā psiholoģiskā labskanība (sk. J. Dērings) vai romantiska sprieguma pazīmes, ainavā – klasicistiskā formveidē ietērptā  topogrāfiskā dokumentācija savienojumā ar motīviem, kas arī atbilst romantisma tradīcijai (sk.V. Stafenhāgens). Akademizēta historizējoša romantisma formā tā varēja saglabāties arī vēlāk (sk. K. Hūns). Pieaugot tēlojuma tuvināšana vizuālajai realitātei, vājinājās idealizācijas vai emocionalizācijas tendences, plastiski pašvērtīgu apjomu atveidojums divdimensiju mākslās perioda gaitā arvien vairāk pārveidojās par tonālu un gaismēnas attiecību savienojumiem (sk. J. Roze). Estētiski pašvērtīgu konkrētu un ikdienišķu tēlu, sižetu un motīvu tēlojumu gadījumos iespējams runāt par reālisma kā virziena ienākšanu (sk. K. Hūna sadzīves ainas, J. Federa 1880, gadu ainavas). Vizuālo mākslu jomā svarīgu izmaiņu liecība ir fotogrāfijas strauja izplatība, kas sāka spēcīgi ietekmēt tradicionālo mediju mākslu (glezniecību, grafiku) jau no 1850. – 1860. gadiem. Līdz ar to arvien vairāk saruka manuāli visā pilnībā gleznoto vai zīmēto, kā arī iespiedtehnikās darināto portretu skaits. Savukārt izplatījās fotogrāfisko portretu reproducēšana eļļas vai iespiedtehnikās, kā arī fotokopiju izkrāsošana. Īpaši ražīgi atkārtoja eļļas tehnikā fotogrāfijas  J. Roze  un J. Zīgmunds. Perioda beigās jaunlatviešu kustības ideju un Rīgas Latviešu biedrības kultūrpolitikas iespaidā radās virkne darbu ar leģendārās senlatviešu vēstures sižetiem (sk. A. Baumanis, A.Legzdiņš).
−
 
+
Arhitektūrā historisma sākums iepriekšējā perioda ietvaros ieguva spilgtāku turpinājumu vairākās neogotiskās muižu celtnes 19. gs. vidū (Vecauces pils) un tālāk izvērsās līdz ar pilsētbūvniecības attīstību (Rīgas nocietinājumu nojaukšana un centra rekonstrukcija), citu neostilu (neorenesanses, pusloka stila, krievu-bizntiešu, neobaroka, interjeros neorokoko) ienākšanu dažādu, tai skaitā jauno funkciju ēkās. Gadsimta vidū sabiedriski svarīgākās ēkas vēl tika celtas pēc ārzemju arhitektu projektiem (sk. Pilsētas teātris, tagad Nacionālā opera, Rīgas Birža, Lielās ģildes nams Rīgā), vēlāk gan unikālu, gan ierindas ēku autori ir vietējie arhitekti – gan uz pastāvīgu dzīvi Latvijā apmetušies iebraucēji(G. Hilbigs, H. Šēls, P. Berči, R. Pflūgs), gan šeit dzimušie un izglītojušies ārpus Latvijas (J. Felsko, J. Baumanis, A. Šmēlings), gan Rīgas Politehnikumā audzinātā arhitektu paaudze (O. Bārs, K. Pēkšēns), kuru loma arvien pieauga. Perioda beigās konstatējams ar historisma arhitektūras uzplaukumu saistītais dekoratīvās tēlniecības pacēlums, kuras tematisko saturu un formveidi nosacīja izteikti konservatīvs un konvencionāls akadēmisms (sk. A. Folcs). Lietišķās mākslas jomā amatnieku darbību sāk ietekmēt tālaika masveida rūpnieciskā produkcija, kuras dizains bija tāpat historizējošs.  
−
== Politiskie apstākļi ==
+
                                                                 
−
 
+
<div align="right">Sagatavoja: Eduards Kļaviņš</div>
−
Šai periodā mūsdienu Latvijas teritorija un tās tālaika apdzīvotāji biju pakļauti Krievijas impērijas varai. Vēsturiski izveidojušies Latvijas apgabali bija jau iepriekšējā periodā iekļauti impērijas administratīvā sadalījuma (guberņu) sistēmā. Mūsdienu Vidzeme (Latvijas ziemeļaustrumu daļa) bija savienota ar daļu no mūsdienu Igaunijas un veidoja Vidzemes guberņu, Kurzeme (Latvijas rietumu daļa) bija Kurzemes guberņa, bet Latgale (Latvijas dienvidaustrumu daļa) bija iekļauta Vitebskas guberņā (mūsdienu Baltkrievijas ziemeļu daļa). Līdz ar to un neskatoties uz impērijas politiskās virsvadības faktoru un kapitālisma izraisītiem ekonomiskiem sakariem, administratīvais dalījums saglabāja kultūras un mākslas dzīves nošķirtību, īpaši Latgales apgabalā.  
 
−
Pēc Nikolaja I policejiskās patvaldības krīzes un cara nāves pie varas 1855. g, nāca Aleksandrs II (˝cars atbrīvotājs˝), kura valdīšanas sākumā tika atcelta dzimtbūšana (kas visvairāk skāra Latgali) un realizētas vairākas reformas, kas uzsāka impērijas demokratizējas procesu; tas gan tika apstādināts cara valdīšanas otrajā posmā. Atgriešanās pie politiskās centralizācijas, kuru pavadīja aktīva rusifikācija nekrieviskās Baltijas guberņās, notika viņa pēcteča Aleksandra III laikā (1881 – 1894). Iepriekšējā gadsimtā apstiprinātā Baltijas autonomija, īpašā valdošās baltvācu muižniecības loma vietējās pārvaldes struktūrās tika arvien mazināta. Tai pat laikā risinājās pakāpeniska impērijas pārvaldes institūciju pielāgošana augošai kapitālistiskajai ekonomikai. Netiešā veidā izmaiņas skāra mākslas dzīvi tai ziņā, ka par māksliniekiem varēja vieglāk kļūt jaunieši no tālaika zemākām aprindām, tai skaitā lauciniekiem, kuru vairums bija etniskie latvieši. Centrālās politiskās varas un attiecīgās ideoloģijas tieša ietekme Latvijas vizuālās mākslas dzīvē izpaudās galvenokārt oficiālā portreta jomā (ķeizaru, ģenerālgubenranātora u.c.oficiālo personu atveidi kā nepieciešams dažādu iestāžu interjera elements)(sk. perioda ikonogrāfiju, mākslas tirgu), arhitektūrā – pilsētbūvniecisko projektu un noteikumu apstiprināšana, administratīvo ēku pasūtījumos (sk. arhitektūru). Ar perioda beigu posmā izvērsto rusifikācijas politiku saistāma pareizticīgo baznīcu celtniecības pacēlums (sk. arhitektūru).  
 
−
 
 
−
== Sociālā un konfesionālā iedzīvotāju struktūra. ==
 
−
 
 
−
Atšķirībā no iepriekšējā perioda Latvijā vairs nebija valdnieka galma (Kurzemes hercogu), kur būtu iespējama plašāka vēriena mākslas patronāža. Valdoša elite (muižniecība, pilsoniskie patricieši, garīdznieki) - skaitliski salīdzinoši nelielas iedzīvotāju grupas, kurām piederēja lieli īpašumi, uzņēmumi un naudas līdzekļi, kuras piedalījās vai dominēja guberņu un pilsētu pārvaldē, kā arī brīvajās profesijās, bija galvenokārt baltvācieši (Latgalē pārpoļota vācu, poļu, krievu muižniecība). Šīm sabiedrības grupām bija iespējas patērēt mākslu, un tie, kas bija estētiski izglītoti, vai uzskatīja par nepieciešamu sava statusa dēļ izrādīt interesi par mākslu, pirka, kolekcionēja mākslas darbus un centās atbalstīt un organizēt lokālo mākslas dzīvi (sk. Krātuves un biedrības). To darbību un priekšstatus par vērtībām ierobežoja zināma iekapsulēšanās savā virsslāņa kultūrā un valodā, orientācija uz etniskās dzimtenes Vācijas vai impērijas galvaspilsētas aprobētiem kanoniem mākslā.  
 
−
Kapitālisma uzplaukums, industrializācija, ar to saistītā pilsētu augšana stipri izmainīja Latvijas sociālo sastāvu: veidojās pragmātiski orientētā augošā jaunā buržuāzija, kuras estētiskās intereses bija ierobežotas. Pieauga apkalpojoša sfērā, rūpnīcās, uzņēmumos, transportā, celtniecībā nodarbināto skaits, veidojās t.s. proletariāts – algotu strādnieku masas. Nav līdz šim iegūta informācija par šo sabiedrības grupu interesi par vizuālās mākslas artefaktiem un to patērēšanu, jāpieņem, ka tā bijusi minimāla, ņemot vērā materiālās iespējas, ilgstošo darba laiku (10 - 12 stundas diennaktī), apdzīvoto telpu šaurību u. c. Pilsētu izplešanās tiešā veidā ietekmēja arhitektu darbību, pieprasījums pēc starptautiski akceptēto stilu dekora dažādu praktisko funkciju ēkām bija liels (sk. arhitektūru).
 
−
Neskatoties uz dažādiem ierobežojumiem laucinieki (zemnieku) tagad varēja pirkt un nomāt zemi, tādējādi pakāpeniski veidojās turīgu saimnieku slānis. Tai pat laikā vairojās arī bezzemnieku, kalpu („gājēju”) skaits, no tiem rekrutējās arī algotais darbaspēks pilsētās. Turīgo zemnieku sadzīve pakāpeniski uzlabojās, atsevišķos gadījumos radās vajadzība arī pēc vizuālāks kultūras paraugiem (gleznotiem vai fotogrāfiskiem portretiem). Toties zemnieku vidē mazinājās pašizstrādātu lietisķās mākslas priekšmetu īpatsvars, jo laucinieku arvien vairāk izmantoja rūpnieciski ražotus apģērbus, traukus, mēbeles u.c. Lauku rajonos skaitliski niecīga, bet ekonomiski un sociāli svarīga iedzīvotāju grupa bija muižniecība, kura tāpat tagad saimniekoja atbilstoši kapitālisma laikmeta apstākļiem. Bez augstāk pieminētās šīs sabiedrības grupas saistības ar vizuālās mākslas dzīvi vēl atzīmējama tās pietiekami aktīvā muižu celtniecība, kas deva darbu arhitektiem.
 
−
Tāpat kā agrāk Latvijas iedzīvotāji piederēja trim pamatkonfesijām; Vidzemē un Kurzemē dominēja luteriskā baznīca, Latgalē katoliskā. Saglabājās, gan pakāpeniski zaudējot savas pozīcijas, iepriekšējā periodā plaukstošā hernhūtiešu kustība Vidzemē. Visos novados (īpaši Vidzemē) pakāpeniski pieauga pareizticīgo baznīcas ietekme. Pareizticība, kas bija impērijas oficiālā reliģija (izņemot tradicionālo vecticībnieku kultu). tika izmantota kā instruments reģiona rusifikācijas politikā. Ebrejiem, kas pieturējās pie jūdaisma reliģijas, saskaņā ar Krievijas oficiālā antisemītisma politiku bija jādzīvo noteiktās apmešanās zonās, Latvijā šī minoritāte apdzīvoja visus novadus. Dažādo konfesiju organizācijas cēla dievnamus, pasūtīja to iekārtas un rituālu priekšmetus (altārgleznas, ikonas, retablus u.c.).
 
−
 
 
−
== Jaunlatviešu kustība. ==
 
−
 
 
−
Neskatoties uz Latvijas iedzīvotāju nacionālā sastāva pakāpeniskām izmaiņām, tā nospiedošs vairums bija etniskie latvieši, kas runāja latviešu valodā. 19. gs. vidū etnisko latviešu lielākā daļa bija vēl zemnieki. Lai gan pēc to atbrīvošanās no dzimtbūšanas 19. gs. sākumā un vidū vēl bija saglabājušies dažādi aroda izvēles un pārvietošanās ierobežojumi, līdz ar kapitālistiskās saimniecības pacēlumu pilsētās pieauga etnisko latviešu iedzīvotāju skaits. Viena daļa no latviešu jaunatnes spēja iegūt vidējo un augstāko izglītību, tādējādi veidojās ne tikai nacionālā buržuāzija, bet arī inteliģence. Tās aprindās izplatījās nacionālisma idejas un 1850. gados sākās nacionālā t.s. jaunlatviešu kustība, kas vēlāk tika nosaukta par „pirmo atmodu”. Kustība pauda strauji augošu nacionālo pašapziņu un īsā laikā kļuva par nozīmīgu sociālu un politiski spēku, par svarīgu faktoru nacionālās kultūras attīstībā. Kustības sākotnējs aktīvākais kodols bija studentu pulciņš Tērbatas universitātē 1850. gados, tās ideju rupori bija laikraksti „Mājas Viesis” 1850. gadu otrā pusē un „Pēterburgas Avīzes”(1862 – 1865), nākamos gados jaunlatviešus atbalstošu preses izdevumu skaits palielinājās. 1868. g. tika dibināta Rīgas Latviešu biedrība, kas kļuva par nacionālās kustības organizatorisko struktūru.
 
−
Tās deklarētie mērķi bija sabiedrības izglītošana, bet realizētās akcijas tālaika Latvijas sociuma kontekstā ieguva politisku raksturu. Īpaši nozīmīgi bija biedrības organizētie pirmie vispārējie latviešu dziesmu svētki 1873. g., kad daudzo koru ierašanās Rīgā, ielu gājieni, koncerti, sēdes, paralēlā latviešu skolotāju konference, diskusijas kopumā pārvērtās par nacionālās kustības pašapliecinājumu un spēka demonstrāciju. Dziesmu svētki nākamos gadu desmitos un 20. gadsimtā kļuva par būtisku nacionālās kultūras tradīciju, to rīkošana noteiktos apstākļos varēja iegūt politisku nozīmi. Jaunlatvieši cīnījās ar dažādiem legāliem līdzekļiem par vietējās pārvaldes un izglītības iestāžu reformām, cenšoties palielināt latviešu pārstāvniecību pārvaldē un latviešu valodas lietojumu skolās.
 
−
Jaunlatviešu līderi un ideologi (Krišjānis Valdemārs, Juris Alunāns, Bernhards Dīriķis, Krišjānis Barons, Rihards Tomsons, Atis Kronvalds), izvirzot apgaismības garā par centrālo latviešu izglītošanas darbu, atbalstīja liberālos ekonomikas principus, vedināja latviešu kļūt turīgiem, izmantojot kapitālisma radīto konjunktūru un tādējādi iegūstot augstāku sociālo statusu, pievērsās latviešu valodas attīstībai, nacionālajai vēsturei, folklorai un mitoloģijai. Apzināta nacionālās kultūras veidošana sevī perioda beigās ietvēra arī centienus radīt nacionālo vizuālo mākslu.
 
−
 
 
−
== Industrializācija. Fotogrāfijas izplatība. ==
 
−
 
 
−
Apskatāmā periodā norisinājās strauja Latvijas industrializācija, Ar 1830. – 1840. gadiem sākas t.s. rūpniecības apvērsums, kura realizācijā izšķirošs elements bija tvaika dzinēja ieviešana ražošanā. Tika celtas fabrikas, kurās tika iedibināta mehanizēta lielražošana. Izvērsās kokapstrāde, tekstilrūpniecība, metālapstrāde, mašīnbūve, papīra rūpniecība, pārtikas ražošana, Sakarā ar dzelzceļu būvēšanu attīstījās vietējā preču un pasažieru vagonu ražošana, izvērsās kuģu būve, perioda beigās radās gumijas izstrādājumu, ķīmisko vielu, elektrotehnisko aparātu fabrikas. Krievijas mērogā ievērojama bija Kuzņecova porcelāna un fajansa fabrika. Celtniecības un līdz ar to arhitektūras attīstības svarīgs faktors bija cementa, stikla fabriku rašanās un funkcionēšana. Sakot ar 1860. gadiem Latvijas teritorijā izvērsās dzelzceļu būve, kas nodrošināja tirdzniecības pacēlumu. Tika rekonstruētas Latvijas jūras ostas, Rīga kļuva par otru pēc Sanktpēterburgas eksportostu Krievijas impērijā. Arvien palielinājās tvaikoņu skaits jūras un upju transportā.
 
−
Par ārkārtīgi svarīgu industrializācijas laikmeta vizuālās kultūras parādību kļuva fotogrāfija, kas sākot ar 1840. gadiem, arvien pilnveidojoties, izplatījās Latvijā (1863. g. Rīgā bija reģistrēti jau 20 fotogrāfi vai to darbnīcas). Fotogrāfija tieši vai netieši sāka ietekmēt tradicionālo vizuālo mākslas veidu (glezniecības un grafikas) izplatību un raksturu. Fotogrāfiskais portrets sāka izkonkurēt laikmetam tipisko dokumentējošo naturālistisko gleznoto vai grafisko portretu. Gleznotāji (Kārlis Zēbode (Karl Seebode), Jūliuss Zīgmunds (Julius Siegmund), Eduards Ehtlers (Eduard Echtler), Hermanis Kīperts (Hermann Kiepert). Jūlijs Feders) uz laiku vai pilnīgi pārgāja uz fotogrāfa profesiju.  
 
−
 
 
−
<div align=right>E. Kļaviņš</div>
 
  
 
=Bibliogrāfija=
 
=Bibliogrāfija=
−
# Švābe, A. Latvijas vēsture. 1800 – 1914. Rīga: Avots, 1991 [pirmais izdevums – Upsala: Daugava, 1958].
+
# Neumann, W. Baltische Maler und Bildhauer des XIX Jahrhunderts. Riga, 1902;
−
# Rīga. 1860 – 1917. Rīga: Zinātne, 1978.
+
# Riga und seine Bauten. Riga, 1903;
−
# Korsaks, P. Fotogrāfijas sākumi Latvijā 19. gadsimtā. No: Latvijas fotomāksla, Rīga: Liesma, 1985, 9. – 28. lpp.
+
# Dombrovskis, J. Latvju māksla. Rīga, 1925;
−
# Latvija 19. gadsimtā. Vēstures apceres. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2000.
+
# Vipers, B. Latvju māksla. Īss pārskats.  Rīga, 1927;
−
# 20. gadsimta Latvijas vēsture. I. Latvija no gadsimta sākuma līdz neatkarības pasludināšanai. 1900 – 1918. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2000.
+
# Dombrovskis J. Latvju mākslas vēsture. Rīga, 1935;
 +
# Rutmanis, J. Latviešu arhitektūra 19. un 20. g. s. ; Penģerots, V. Jaunākā tēlniecība Latvijā. Glezniecība Latvijā 19. un 20. g. s. Grafika. # # # Latvija.  Mākslas vēsture V. Purvīša red. Rīga: Grāmatu draugs, [1934 - 1935]. 1. sēj. 253.–258. lpp., 407.–419. lpp., 2. sēj.–339.–469, 547.–558. lpp.,;
 +
# Siliņš, J. Latvijas māksla. 1800 – 1914. 2. sēj. Stokholma: Daugava, 1980;
 +
# Kļaviņš, E. Latvijas XIX gs., XX gs. sākuma tēlotājas mākslas ikonogrāfija un stilistiskais raksturojums. Rīga: Mācību iestāžu metodiskais kabinets, 1983;
 +
# Konstants, Z. Poluikeviča, T. Rīgas fajanss un porcelāns. Rīga: Zinātne, 1984;
 +
# Latviešu tēlotāja māksla. 1860 – 1940. Dz. Blūma, S. Cielava, R. Čaupova, R. Lāce u.c. Rīga: Zinātne, 1986;
 +
# Kļaviņš, E. Latviešu tēlotājas mākslas sakari ar citām mākslas skolām. Rīga: Mācību iestāžu metodiskais kabinets, 1988;
 +
# Krastiņš, J. Eklektisms Rīgas arhitektūrā. Rīga: Zinātne, 1988;
 +
# Kļaviņš, E. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. Rīga: Zinātne, 1996;
 +
# Bruģis, D. Historisma pilis Latvijā. Rīga: Sorosa fonds-Latvija, 1996;
 +
# Krastiņš, J., Strautmanis, I., Dripe, J. Latvijas arhitektūra no senatnes līdz mūsdienām. Rīga: SIA „Izdevniecība BALTIKA”, 1998.
 +
# Zilgalvis, J. Neogotika Latvijas arhitektūrā. Rīga: Zinātne, 2005.
  
 
=Attēlu saraksts=
 
=Attēlu saraksts=
−
# [[:image:Latvijas_karte_19.gs_beigas.jpg|Latvijas administratīvi teritoriālais iedalījums 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā.]]
+
# Gustavs Hilbigs. Rīgas Politehnikums (tagad Latvijas valsts universitāte). 1866 – 1909. Foto: E. Kļaviņš
−
# [[:image:Timms_Aleksandrs_II.jpg|Vilhelms Timms. Krievijas cara Aleksandra II portrets.]] 1858. Audekls, eļļa, platums – 285 cm. Agrāk atradies Melngalvju namā Rīgā.  
+
# Jānis Staņislavs Roze. Krišjāņa Valdemāra portrets. Ne agrāk par 1878. Audekls, eļļa, 77,5 x 66 (ovāls). RVKM
−
# [[:image:Zigmunds_Aleksandrs_III.jpg|Jūliuss Zīgmunds Krievijas cara Aleksandra III portrets.]] 1880. gadi. Audekls, eļļa, 110 x 88,5. RVKM.
+
# Jūliuss Dērings. Kristus pie krusta. 1865. Audekls, eļļa. Altāglezna Jelgavas Sv. Jāņa baznīcā. Foto: E. Grosmane
−
# [[:image:Portens_Suvorovs.jpg|Portens, K. Baltijas ģenerālgubernatora grāfa Aleksandra Suvorova portrets.]] 1862. Audekls, eļļa, 155,5 x 109,5. RVKM.  
+
# Jūlijs Feders. Gaujas leja. 1891. Audekls, eļļa, 111 x 173. LNMM. Foto: N. Brasliņš
−
# [[:image:Valdemars_Foto.jpg|Krišjānis Valdemārs. Fotoportrets.]] 
+
# Augusts Daugulis. Pēterburgas Avīzes. Satīriskais pielikums ˝Zobugals˝. Titula zīmējums. 1862. Kokgrebums.
−
# [[:image:Kronvalds_Foto.jpg|Atis Kronvalds. Fotoportrets.]]
+
# J. Raiņa bulvāra īres nami Rīgā. 1877 – 1881. gadi. Arhitekti R. Pflūgs, J. Baumanis. Foto: E. Kļaviņš
−
# [[:image:Barons_Foto.jpg|Krišjānis Barons. Fotoportrets.]]
+
# Rīgas – Daugavpils dzelzceļa stacija Rīgā 1860. gados
−
# [[:image:Kronvalds_Dziesmu_svetki.jpg|Kronvalds K. Pirmo vispārējo latviešu dziesmu svētku gājiens.]] 1873. Litogrāfija. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs.
+
# Frīdrihs Augusts Štīlers. Vecauces pils. 1839 - 1843.  
−
# [[:image:Rupnica_Provodnik_foto.jpg|Rīgas gumijas izstrādājumu fabrikas „Provodņik” kopskats.]] Foto. Reprod.: Rīga. 1860 – 1917. Rīga: Zinātne, 1978, 42. lpp.
+
# Jānis Baumanis. Apgabaltiesas nams Rīgā. 1888. Foto: E. Kļaviņš
−
# [[:image:Bartelemeja_gimene_Dagerotips.jpg|Rīgas tirgotāja Bartelemeja ģimene.]] Dagerotips. 19. gs. 50. gadi.
+
# Svītrains brunču audums. Lini, vilna, audu ripss. Jaunpiebalga. 19. gs. vidus. – No: Alsupe A. Audēji Vidzemē. Rīga, 1982, 57. att.
 +
# Ēriks Bakstads. Rīgas mūrnieku cunftes pokāls. 19. gs. beigas. RVKM.
 +
# Porcelāna tase ar apakštasi. M. S. Kuzņecova fabrika. 1880. gadi. RVKM
 +
# Jūliuss Dērings. Konradīna fon Hoenštaufena sodīšana ar nāvi. 1859 – 1871. Audekls, eļļa, 103,5 x 150,6. ĀMM
 +
# Vilhelms Zigfrīds Stafenhāgens. Bauskas pilsdrupas un pilsēta. Ne vēlāk par 1866. Papīrs, tērauda grebums, 12,5 x 17,2.  
 +
# Kārlis Hūns. Bērtuļa nakts priekšvakarā. 1868 - 1873. Papīrs, akvarelis, 58 x 46. LNMM. Foto: N. Brasliņš
 +
# Jānis Staņislavs Roze. Sievietes portrets. 1870 – 1880. gadi. Audekls, eļļa, 74 x 57 (ovāls). LNMM.
 +
# Jūlijs Feders. Kapsēta. 1880. gadi, Audekls, eļļa, 56 x 45. LNMM.
 +
# Arturs Baumanis. Likteņa zirgs. 1887. Audekls, eļļa, 102,3 x 143,3. LNMM. Foto: N. Brasliņš
 +
# Ludvigs Bonštets. Rīgas pilsētas pirmais teātris. 1860 – 1863. Foto: E. Kļaviņš
 +
# Johans Daniels Felsko. Rīgas Vecā Sv. Ģertrūdes baznīca. Foto: A. Holms
 +
# Pauls Berči. V. Rīges nams Liepājā. 1874. Foto D. Lāce
 +
# Jānis Baumanis. N. Mencendorfas nams Rīgā. 1872 – 1876. Foto: E. Kļaviņš
 +
# Merkurijs. Pilsētas reālskolas fasādes dekoratīvā skulptūra. 1876 – 1870. Arhitekts J. D. Felsko. Foto: E. Kļaviņš
 +
 
  
 
__NOEDITSECTION__
 
__NOEDITSECTION__

Versija, kas saglabāta 2008. gada 18. decembris, plkst. 16.27

Vispārējs perioda raksturojums

Periods raksturīgs ar tradicionālo mākslas veidu, žanru, tēlojuma un formālās stilistikas pastiprinātu atkarību no plaukstoša industriālā kapitālisma uz sarežģīta politisko, sociālo un nacionālo pretišķību vēsturiskā fona.

Tehnoloģiskie, sociālekonomiskie, politiskie un kultūrvēsturiskie apstākļi

Šai laikā tradicionālo mediju tēlotāju mākslu (it īpaši glezniecību un grafiku) arvien vairāk un būtiski ietekmēja industriālā laikmeta radies tehnisks jaunievedums - fotogrāfija, kas ļāva operatīvi un lēti dokumentēt vizuālo realitāti. Latvijā fotogrāfija izplatījās un pilnveidojās ātri, atstājot, kā liecināja gleznotājs Jūliuss Dērings, „paralizējošu iespaidu” it īpaši uz portretu glezniecību, šai laikā populārāko žanru (sk. mākslas veidi, ikonogrāfija). Daļa no māksliniekiem bija spiesti pārkvalificēties par fotogrāfiem, mainījās mediju izplatība mākslas tirgū. Savukārt, amatniecisko lietišķās mākslas priekšmetu darināšanu pilsētās un laukos ietekmēja rūpnieciskā to producēšana, bet arhitektūru – celtniecības un apdares materiālu industriāla ražošana. Plaukstošais kapitālisms un ar to saistītā urbanizācija (kas tiešā veidā nosacīja izmaiņas pilsētbūvniecībā)(sk. arhitektūra), mainīja arī Latvijas sabiedrības struktūru un attiecīgi mākslas patērētājas aprindas (sk. mākslas tirgus), pieauga buržuāzijas īpatsvars; tās pragmatisms gan ierobežoja estētiskās prasības. Kultivētā muižniecība un akadēmiski izglītotā inteliģence saglabāja savu augstāko, saskaņā ar tālaika izpratni, mākslas vērtību patērētāju un uzturētāju statusu. Lokālā mākslas dzīve risinājās uz komplicēta vēsturiskā fona, kuru raksturo baltvācu elites cīņa par privilēģiju saglabāšanu, impērijas centralizācijas un rusifikācijas politika, tai pat laikā tās institūciju un likumdošanas pielāgošanās kapitālisma ekonomikai. Sociālās reformas sekmēja izglītības, tai skaitā mākslinieciskās pieejamību, tādējādi par māksliniekiem varēja vieglāk kļūt jaunieši no tālaika zemākām aprindām, kuru vairums bija etniskie latvieši. Svarīgs kultūrvēsturisks faktors bija jaunlatviešu kustība, kas pauda strauji augošu nacionālo pašapziņu un īsā laikā kļuva arī par nozīmīgu sociālu spēku.

Mākslas dzīves ierobežotība

Laikabiedri un vēlākie Latvijas šī perioda tēlotājas mākslas apcerētāji raksturoja tās apstākļus kā izteikti nelabvēlīgus. Objektīvi vērtējot, jāatzīst, ka vizuālās plastiskās mākslas dzīve Latvijā šai periodā bija vājāk attīstīta salīdzinot ar aktīvākiem Eiropas mākslas centriem un reģioniem. Plašāka vēriena mākslas patronāža, kas pamatotos vietējā politiskās varas institūcijās, vairs nebija. Valdošā baltvācu elite bija iekapsulējusies savā valodā un kultūrā, pastāvīgi uzturot etniskās dzimtenes tradīcijas visās tās nozarēs. Latviešu „nacionālo atmodu” pārstāvošā kustība vēl nevarēja radīt priekšnoteikumus aktīvai un izvērstai vizuālās mākslas dzīvei. Mākslinieku sabiedriskais statuss, viņa darba iespējas bija atkarīgas no impērijas centrā izstrādātās likumdošanas un aprobācijām tās institūcijās. Māksliniecisko izglītību uz vietas varēja iegūt tikai zīmēšanas stundās vispārējās vidējās skolās, perioda beigās amatniecības skolās un privāti. Augstāko akadēmisko izglītību bija jāmeklē ārpus Latvijas, parasti Vācijas pilsētu akadēmijās vai perioda gaitā arvien biežāk Sanktpēterburgā. Labāka situācija veidojās arhitektūras nozarē, jo Rīgas Politehnikumā 1869. g. tika atvērta Arhitektūras nodaļa, kur nākamos gados ieguva izglītību daudzi arhitekti, kas aktīvi darbojās Latvijā. Pilnīga cunftu monopoltiesību atcelšana ļāva izvērsties amatnieciskai lietišķās mākslas priekšmetu darināšanai, tai pat laikā to sāka ierobežot rūpnieciskā ražošana noteiktās nozarēs. Publiski pieejama vizuālā māksla bija regulāri atrodama tikai dažās tālaika krātuvēs (Jelgavā Kurzemes provinces muzejs, Rīgas Pilsētas gleznu galerija), kurām nebija pat patstāvīgas atrašanās vietas, lielākās privātās kolekcijas bija pieejamas ierobežoti. Tikai perioda beigās izveidojās Rīgas mākslas biedrība, kas apvienoja galvenokārt vietējos baltvācu mākslas mīļotājus un māksliniekus, bet 1879. g. tika dibinātā Pirmā arhitektu biedrība un 1889. g. Rīgas Arhitektu biedrība. Zināma izstāžu dzīves aktivizēšanās vērojama perioda otrajā pusē, tomēr salīdzinot ar aktīvākas mākslas reģioniem tā vērtējama vēl kā vāja, atkarīga no ārējiem faktoriem un nejaušībām.

Vispārējs mākslas nozaru raksturojums

Šai periodā Latvijā atrodami visi galvenie tālaika eiropeiskās vizuālās telpiskās mākslas veidi, to attīstība gan bija nevienmērīga. Tēlotājas mākslas visās nozarēs periodam raksturīga tēlojuma tuvināšana vizuālajai realitātei, kas izpaudās kā iespējami daudzu tēloto objektu pazīmju fiksācija un attiecīgā detalizācija. Fotogrāfijas izplatība bija šīs tendences tehnoloģiski cita forma. Tai pat laikā tēlotājās mākslās saglabājās tradīcijās sakņota formveides nosacītība. Kompozīcijām tipiska ir līdzsvarotība un galveno motīvu centrējums. Divdimensiju mākslas veidos saglabājas plastiski pašvērtīgu apjomu atveidojums. Glezniecībā priekšmetu lokālkrāsas variētas atkarībā no apjomu modelējuma un gaismēnas gradācijām. Virsma glezniecībā un tēlniecībā ir vienmērīga un salīdzinoši gluda. Žanru sadalījums ir šai laikā izteikts, bet to izplatība nevienmērīga. Glezniecībā un grafikā populārākais žanrs paliek portrets, visbiežāk atveidoja tālaika priviliģēto un mantīgo aprindu modeļus. Kā īpaša grupa izdalāma laucinieku un zemnieku portreti.(sk. ikonogrāfija) Vairumā gadījumu tie bija pasūtījumu portreti, kura uzdevums bija indivīdu vizuālā dokumentācija un konvencionāla reprezentācija (tēlu cienīga statika, svētdienīgs kostīms, goda zīmes). Pietiekami bieža ir jaunu altārgleznu darināšana baznīcām. visbiežākā tēma bija „Kristus pie krusta”, citkārt papildināta ar dievmātes figūru un citiem svētajiem (sk. ikonogrāfija). Tēli ir tipoloģiski viendabīgi un idealizēti, periodam kopumā tipiskais naturālisms te izpaužas mazāk, formveide ir tradicionālāka un konvencionālāka, visbiežāk tēmu interpretācija norāda uz vācu vēlīnā akademizētā romantisma paraugiem. Vēsturiskā tematika un sadzīves ainas ir salīdzinoši retas. Ainavu tiek darinātas, tomēr tās vēl nekļūst par populārāko žanru. Motīvu loks ir pietiekami daudzveidīgs („brīvās daba” ar vēsturiski svarīgām celtnēm, drupām, muižām, zemnieku mājām, pilsētu apbūve). Kompozicionāli tipisks ir telpiski plašs, panorāmisks skatījums. Preses un grāmatu grafikas sižeti un tēli veidojās saskaņā ar izdevumu raksturu un publicēto tekstu saturu. Kapitālistiskās ekonomikas pacēlums un industrijas attīstība sekmēja ar praktiskām funkcijām saistīto mākslas nozaru (arhitektūra un lietišķās mākslas) kvantitatīvu izaugsmi. Strauji izvērsās pilsētbūvniecība, par dominējošu ēkas tipu kļūst vairākstāvu īres nami. Tiek celtas funkcionālu jaunas ēkas (dzelzceļa stacijas, rūpnīcas, inženiertehniskas būves), finanču, izglītības, kultūras, reliģisku u. c. funkciju ēkas. Turpinās ārpilsētas piļu (muižu) aktīva celtniecība un pārbūve. Celtņu mākslinieciskajā izveidē visā pilnībā valda historisms – vēsturisko stilu atdarinājumi jeb neostili, kā arī to savienojumi. Celtņu arhitektoniski dekoru papildina būvplastika (ornamentāla un figurāla) (sk. tēlniecību). Lietišķās mākslas priekšmetus šai periodā izgatavoja pilsētu un lauku amatnieki, masveidīga veidā tos sāka ražot rūpnieciski. Turpinājās amatnieciskā tekstila izstrādājumu darināšana, koka apstrāde, podniecība, kas lauku rajonos saglabāja etnogrāfiskās tautas mākslas tradīcijas. Mantīgākiem patērētājiem piedāvātā amatnieciskā produkcija - mēbeles, metālkalumi, zeltkaļu un sudrabkaļu izstrādājumi, ādas plastika tika veidota atbilstoši laikmeta historisma stilistikai. Masveida vietējo rūpniecisko produkciju pārstāv visuzskatamāk porcelāna un fajansa trauku ražošana. Iespējami transporta dizaina elementi (vēl nepētīti) jaunbūvētā dzelzceļa vagonu, kuģu formās.

Vispārējā attīstība

Mākslinieku migrācija, lokālo vienojošu mākslas dzīves centru un struktūru vājums apgrūtina vispārēju, pa posmiem skaidri sadalītas attīstības noteikšanu. Tēlotājā mākslā perioda sākumā un konvencionālākos darbos arī vēlāk (it īpaši altārgleznās, dekoratīvajā figurālā tēlniecībā)) saglabājās vairāk klasiskās tradīcijas elementi (lineāri plastiskās formas pazīmes u.c.), portretā – citkārt bīdermeieriskā psiholoģiskā labskanība (sk. J. Dērings) vai romantiska sprieguma pazīmes, ainavā – klasicistiskā formveidē ietērptā topogrāfiskā dokumentācija savienojumā ar motīviem, kas arī atbilst romantisma tradīcijai (sk.V. Stafenhāgens). Akademizēta historizējoša romantisma formā tā varēja saglabāties arī vēlāk (sk. K. Hūns). Pieaugot tēlojuma tuvināšana vizuālajai realitātei, vājinājās idealizācijas vai emocionalizācijas tendences, plastiski pašvērtīgu apjomu atveidojums divdimensiju mākslās perioda gaitā arvien vairāk pārveidojās par tonālu un gaismēnas attiecību savienojumiem (sk. J. Roze). Estētiski pašvērtīgu konkrētu un ikdienišķu tēlu, sižetu un motīvu tēlojumu gadījumos iespējams runāt par reālisma kā virziena ienākšanu (sk. K. Hūna sadzīves ainas, J. Federa 1880, gadu ainavas). Vizuālo mākslu jomā svarīgu izmaiņu liecība ir fotogrāfijas strauja izplatība, kas sāka spēcīgi ietekmēt tradicionālo mediju mākslu (glezniecību, grafiku) jau no 1850. – 1860. gadiem. Līdz ar to arvien vairāk saruka manuāli visā pilnībā gleznoto vai zīmēto, kā arī iespiedtehnikās darināto portretu skaits. Savukārt izplatījās fotogrāfisko portretu reproducēšana eļļas vai iespiedtehnikās, kā arī fotokopiju izkrāsošana. Īpaši ražīgi atkārtoja eļļas tehnikā fotogrāfijas J. Roze un J. Zīgmunds. Perioda beigās jaunlatviešu kustības ideju un Rīgas Latviešu biedrības kultūrpolitikas iespaidā radās virkne darbu ar leģendārās senlatviešu vēstures sižetiem (sk. A. Baumanis, A.Legzdiņš). Arhitektūrā historisma sākums iepriekšējā perioda ietvaros ieguva spilgtāku turpinājumu vairākās neogotiskās muižu celtnes 19. gs. vidū (Vecauces pils) un tālāk izvērsās līdz ar pilsētbūvniecības attīstību (Rīgas nocietinājumu nojaukšana un centra rekonstrukcija), citu neostilu (neorenesanses, pusloka stila, krievu-bizntiešu, neobaroka, interjeros neorokoko) ienākšanu dažādu, tai skaitā jauno funkciju ēkās. Gadsimta vidū sabiedriski svarīgākās ēkas vēl tika celtas pēc ārzemju arhitektu projektiem (sk. Pilsētas teātris, tagad Nacionālā opera, Rīgas Birža, Lielās ģildes nams Rīgā), vēlāk gan unikālu, gan ierindas ēku autori ir vietējie arhitekti – gan uz pastāvīgu dzīvi Latvijā apmetušies iebraucēji(G. Hilbigs, H. Šēls, P. Berči, R. Pflūgs), gan šeit dzimušie un izglītojušies ārpus Latvijas (J. Felsko, J. Baumanis, A. Šmēlings), gan Rīgas Politehnikumā audzinātā arhitektu paaudze (O. Bārs, K. Pēkšēns), kuru loma arvien pieauga. Perioda beigās konstatējams ar historisma arhitektūras uzplaukumu saistītais dekoratīvās tēlniecības pacēlums, kuras tematisko saturu un formveidi nosacīja izteikti konservatīvs un konvencionāls akadēmisms (sk. A. Folcs). Lietišķās mākslas jomā amatnieku darbību sāk ietekmēt tālaika masveida rūpnieciskā produkcija, kuras dizains bija tāpat historizējošs.

Sagatavoja: Eduards Kļaviņš

Bibliogrāfija

  1. Neumann, W. Baltische Maler und Bildhauer des XIX Jahrhunderts. Riga, 1902;
  2. Riga und seine Bauten. Riga, 1903;
  3. Dombrovskis, J. Latvju māksla. Rīga, 1925;
  4. Vipers, B. Latvju māksla. Īss pārskats. Rīga, 1927;
  5. Dombrovskis J. Latvju mākslas vēsture. Rīga, 1935;
  6. Rutmanis, J. Latviešu arhitektūra 19. un 20. g. s. ; Penģerots, V. Jaunākā tēlniecība Latvijā. Glezniecība Latvijā 19. un 20. g. s. Grafika. # # # Latvija. Mākslas vēsture V. Purvīša red. Rīga: Grāmatu draugs, [1934 - 1935]. 1. sēj. 253.–258. lpp., 407.–419. lpp., 2. sēj.–339.–469, 547.–558. lpp.,;
  7. Siliņš, J. Latvijas māksla. 1800 – 1914. 2. sēj. Stokholma: Daugava, 1980;
  8. Kļaviņš, E. Latvijas XIX gs., XX gs. sākuma tēlotājas mākslas ikonogrāfija un stilistiskais raksturojums. Rīga: Mācību iestāžu metodiskais kabinets, 1983;
  9. Konstants, Z. Poluikeviča, T. Rīgas fajanss un porcelāns. Rīga: Zinātne, 1984;
  10. Latviešu tēlotāja māksla. 1860 – 1940. Dz. Blūma, S. Cielava, R. Čaupova, R. Lāce u.c. Rīga: Zinātne, 1986;
  11. Kļaviņš, E. Latviešu tēlotājas mākslas sakari ar citām mākslas skolām. Rīga: Mācību iestāžu metodiskais kabinets, 1988;
  12. Krastiņš, J. Eklektisms Rīgas arhitektūrā. Rīga: Zinātne, 1988;
  13. Kļaviņš, E. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. Rīga: Zinātne, 1996;
  14. Bruģis, D. Historisma pilis Latvijā. Rīga: Sorosa fonds-Latvija, 1996;
  15. Krastiņš, J., Strautmanis, I., Dripe, J. Latvijas arhitektūra no senatnes līdz mūsdienām. Rīga: SIA „Izdevniecība BALTIKA”, 1998.
  16. Zilgalvis, J. Neogotika Latvijas arhitektūrā. Rīga: Zinātne, 2005.

Attēlu saraksts

  1. Gustavs Hilbigs. Rīgas Politehnikums (tagad Latvijas valsts universitāte). 1866 – 1909. Foto: E. Kļaviņš
  2. Jānis Staņislavs Roze. Krišjāņa Valdemāra portrets. Ne agrāk par 1878. Audekls, eļļa, 77,5 x 66 (ovāls). RVKM
  3. Jūliuss Dērings. Kristus pie krusta. 1865. Audekls, eļļa. Altāglezna Jelgavas Sv. Jāņa baznīcā. Foto: E. Grosmane
  4. Jūlijs Feders. Gaujas leja. 1891. Audekls, eļļa, 111 x 173. LNMM. Foto: N. Brasliņš
  5. Augusts Daugulis. Pēterburgas Avīzes. Satīriskais pielikums ˝Zobugals˝. Titula zīmējums. 1862. Kokgrebums.
  6. J. Raiņa bulvāra īres nami Rīgā. 1877 – 1881. gadi. Arhitekti R. Pflūgs, J. Baumanis. Foto: E. Kļaviņš
  7. Rīgas – Daugavpils dzelzceļa stacija Rīgā 1860. gados
  8. Frīdrihs Augusts Štīlers. Vecauces pils. 1839 - 1843.
  9. Jānis Baumanis. Apgabaltiesas nams Rīgā. 1888. Foto: E. Kļaviņš
  10. Svītrains brunču audums. Lini, vilna, audu ripss. Jaunpiebalga. 19. gs. vidus. – No: Alsupe A. Audēji Vidzemē. Rīga, 1982, 57. att.
  11. Ēriks Bakstads. Rīgas mūrnieku cunftes pokāls. 19. gs. beigas. RVKM.
  12. Porcelāna tase ar apakštasi. M. S. Kuzņecova fabrika. 1880. gadi. RVKM
  13. Jūliuss Dērings. Konradīna fon Hoenštaufena sodīšana ar nāvi. 1859 – 1871. Audekls, eļļa, 103,5 x 150,6. ĀMM
  14. Vilhelms Zigfrīds Stafenhāgens. Bauskas pilsdrupas un pilsēta. Ne vēlāk par 1866. Papīrs, tērauda grebums, 12,5 x 17,2.
  15. Kārlis Hūns. Bērtuļa nakts priekšvakarā. 1868 - 1873. Papīrs, akvarelis, 58 x 46. LNMM. Foto: N. Brasliņš
  16. Jānis Staņislavs Roze. Sievietes portrets. 1870 – 1880. gadi. Audekls, eļļa, 74 x 57 (ovāls). LNMM.
  17. Jūlijs Feders. Kapsēta. 1880. gadi, Audekls, eļļa, 56 x 45. LNMM.
  18. Arturs Baumanis. Likteņa zirgs. 1887. Audekls, eļļa, 102,3 x 143,3. LNMM. Foto: N. Brasliņš
  19. Ludvigs Bonštets. Rīgas pilsētas pirmais teātris. 1860 – 1863. Foto: E. Kļaviņš
  20. Johans Daniels Felsko. Rīgas Vecā Sv. Ģertrūdes baznīca. Foto: A. Holms
  21. Pauls Berči. V. Rīges nams Liepājā. 1874. Foto D. Lāce
  22. Jānis Baumanis. N. Mencendorfas nams Rīgā. 1872 – 1876. Foto: E. Kļaviņš
  23. Merkurijs. Pilsētas reālskolas fasādes dekoratīvā skulptūra. 1876 – 1870. Arhitekts J. D. Felsko. Foto: E. Kļaviņš


Saturs iegūts no "https://www.makslasvesture.lv/index.php?title=1840_–_1890._g._Historisma_un_reālisma_periods&oldid=2954"