Atšķirības starp "1840 – 1890. g. Historisma un reālisma periods" versijām
No ''Latvijas mākslas vēsture''
| (8 starpversijas, ko saglabājuši 2 lietotāji, nav parādītas) | |||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | [[ | + | [[image:Hilbigs_Rigas_Politehnikums.jpg|thumb|Gustavs Hilbigs. Rīgas Politehnikums (tagad Latvijas valsts universitāte). 1866 – 1909.]] |
| − | [[ | + | [[image:Roze_Valdemars.jpg|thumb|Jānis Staņislavs Roze. Krišjāņa Valdemāra portrets. Ne agrāk par 1878.]] |
| − | [[ | + | [[image:Derings_Kristus_pie_krusta.jpg|thumb|Jūliuss Dērings. Kristus pie krusta. 1865.]] |
| − | [[ | + | [[image:Feders_Gaujas_leja.jpg|thumb|Jūlijs Feders. Gaujas leja. 1891.]] |
| − | [[ | + | [[image:Daugulis_Zobugals.jpg|thumb|Augusts Daugulis. Pēterburgas Avīzes. Satīriskais pielikums ˝Zobugals˝. Titula zīmējums. 1862.]] |
| − | [[ | + | [[image:Raina_bulvara_ires_nami.jpg|thumb|J. Raiņa bulvāra īres nami Rīgā. 1877 – 1881. gadi.]] |
| − | [[ | + | [[image:Dzelzs_tilts_Riga_1871.jpg|thumb|Dzelzs tilts Rīgā. 1871.]] |
| − | [[ | + | [[image:Stilers_Vecauces_pils.jpg|thumb|Frīdrihs Augusts Štīlers. Vecauces pils. 1839 - 1843.]] |
| − | [[ | + | [[image:Baumanis_Tiesas_nams.jpg|thumb|Jānis Baumanis. Apgabaltiesas nams Rīgā. 1888.]] |
| + | [[image:Jaunpiebalgas_audums.jpg|thumb|Svītrains brunču audums. Lini, vilna, audu ripss. Jaunpiebalga. 19. gs. vidus.]] | ||
| + | [[image:Bakstads_Sudraba_pokals.jpg|thumb|Ēriks Bakstads. Rīgas mūrnieku cunftes pokāls. 19. gs. beigas.]] | ||
| + | [[image:Kuznecova_Porcelana_tase.jpg|thumb|Porcelāna tase ar apakštasi. M. S. Kuzņecova fabrika. 1880. gadi.]] | ||
| + | [[image:Derings_Konradina_sodisana_ar_navi.jpg|thumb|Jūliuss Dērings. Konradīna fon Hoenštaufena sodīšana ar nāvi. 1859 – 1871.]] | ||
| + | [[image:Stafenhagens_Bauska.jpg|thumb|Vilhelms Zigfrīds Stafenhāgens. Bauskas pilsdrupas un pilsēta. Ne vēlāk par 1866.]] | ||
| + | =Vispārējs perioda raksturojums= | ||
| + | Periodam raksturīga tradicionālo mākslas veidu, žanru, tēlojuma un formālās stilistikas pastiprināta atkarība no plaukstošā industriālā kapitālisma uz sarežģīta politisko, sociālo un nacionālo pretišķību [[1840_–_1890._g._Vēsturiskais_fons|vēsturiskā fona]]. | ||
| + | ==Tehnoloģiskie, sociālekonomiskie, politiskie un kultūrvēsturiskie apstākļi== | ||
| + | Šai laikā tradicionālo mediju tēlotāju mākslu (it īpaši glezniecību un grafiku) arvien vairāk un būtiskāk ietekmēja industriālā laikmeta radies tehnisks jaunievedums - fotogrāfija, kas ļāva operatīvi un lēti dokumentēt vizuālo realitāti. Latvijā fotogrāfija izplatījās un pilnveidojās ātri, atstājot, kā liecināja gleznotājs Jūliuss Dērings, ”paralizējošu iespaidu” it īpaši uz portretu glezniecību, šai laikā populārāko žanru (sk. mākslas veidi, ikonogrāfija). Daļa mākslinieku bija spiesti pārkvalificēties par fotogrāfiem, mainījās mediju izplatība mākslas tirgū. | ||
| + | Savukārt amatniecisko lietišķās mākslas priekšmetu darināšanu pilsētās un laukos ietekmēja to rūpnieciskā producēšana, bet arhitektūru – celtniecības un apdares materiālu industriālā ražošana. Plaukstošais kapitālisms un ar to saistītā urbanizācija (kas tiešā veidā nosacīja izmaiņas pilsētbūvniecībā)(sk. arhitektūra), mainīja arī Latvijas sabiedrības struktūru un attiecīgi mākslas patērētāju aprindas (sk. mākslas tirgus), pieauga buržuāzijas īpatsvars; tās pragmatisms ierobežoja estētiskās prasības. Muižniecība un akadēmiski izglītotā inteliģence saglabāja savu augstāko, saskaņā ar tālaika izpratni, mākslas vērtību patērētāju un uzturētāju statusu. | ||
| + | Lokālā mākslas dzīve risinājās uz komplicēta vēsturiskā fona, kuru raksturo baltvācu elites cīņa par privilēģiju saglabāšanu, Krievijas impērijas centralizācijas un rusifikācijas politika, tai pašā laikā tās institūciju un likumdošanas pielāgošanās kapitālisma ekonomikai. Sociālās reformas sekmēja izglītības, tai skaitā, mākslinieciskās pieejamību, tādējādi par māksliniekiem varēja vieglāk kļūt jaunieši no tālaika zemākajām aprindām, kuru vairums bija etniskie latvieši. Svarīgs kultūrvēsturisks faktors bija jaunlatviešu kustība, kas pauda strauji augošo nacionālo pašapziņu un īsā laikā kļuva arī par nozīmīgu sociālu spēku. | ||
| + | ==Mākslas dzīves ierobežotība== | ||
| + | Laikabiedri un vēlākie šī perioda Latvijas tēlotājas mākslas apcerētāji raksturojuši tās apstākļus kā izteikti nelabvēlīgus. Objektīvi vērtējot, jāatzīst, ka vizuālās plastiskās mākslas dzīve Latvijā šai periodā bija vājāk attīstīta, salīdzinot ar aktīvākiem Eiropas mākslas centriem un reģioniem. Plašāka vēriena mākslas patronāžas, kas pamatotos vietējās politiskās varas institūcijās, vairs nebija. Valdošā baltvācu elite bija iekapsulējusies savā valodā un kultūrā, pastāvīgi uzturot etniskās dzimtenes tradīcijas visās tās nozarēs. Latviešu ”nacionālo atmodu” pārstāvošā kustība vēl nevarēja radīt priekšnoteikumus aktīvai un izvērstai vizuālās mākslas dzīvei. Mākslinieku sabiedriskais statuss, viņu darba iespējas bija atkarīgas no impērijas centrā izstrādātās likumdošanas un aprobācijām tās institūcijās. Māksliniecisko izglītību uz vietas varēja iegūt tikai zīmēšanas stundās vispārējās vidējās skolās, perioda beigās - amatniecības skolās un privāti. Augstāko akadēmisko izglītību bija jāmeklē ārpus Latvijas, parasti Vācijas pilsētu akadēmijās vai perioda gaitā arvien biežāk Sanktpēterburgā. Labāka situācija veidojās arhitektūras nozarē, jo Rīgas Politehnikumā 1869. g. tika atvērta Arhitektūras nodaļa, kur nākamajos gados ieguva izglītību daudzi arhitekti, kas aktīvi darbojās Latvijā. | ||
| + | Pilnīga cunftu monopoltiesību atcelšana ļāva izvērsties amatnieciskai lietišķās mākslas priekšmetu darināšanai, tai pašā laikā to sāka ierobežot rūpnieciskā ražošana noteiktās nozarēs. Publiski pieejama vizuālā māksla bija regulāri atrodama tikai dažās tālaika krātuvēs (Jelgavas Kurzemes provinces muzejs, Rīgas Pilsētas gleznu galerija), kurām nebija pat patstāvīgas atrašanās vietas, lielākās privātās kolekcijas bija pieejamas ierobežoti. Tikai perioda beigās izveidojās Rīgas mākslas biedrība, kas apvienoja galvenokārt vietējos baltvācu mākslas mīļotājus un māksliniekus, bet 1879. g. tika dibināta Pirmā arhitektu biedrība un 1889. g. Rīgas Arhitektu biedrība. Zināma izstāžu dzīves aktivizēšanās vērojama perioda otrajā pusē, tomēr, salīdzinot ar aktīvākas mākslas reģioniem, tā vērtējama vēl kā vāja, atkarīga no ārējiem faktoriem un nejaušībām. | ||
| + | ==Vispārējs mākslas nozaru raksturojums== | ||
| + | Šai periodā Latvijā atrodami visi galvenie tālaika eiropeiskās vizuālās telpiskās mākslas veidi, to attīstība gan bija nevienmērīga. Tēlotājas mākslas visās nozarēs periodam raksturīga tēlojuma tuvināšana vizuālajai realitātei, kas izpaudās kā iespējami daudzu tēloto objektu pazīmju fiksācija un attiecīga detalizācija. Fotogrāfijas izplatība bija šīs tendences tehnoloģiski cita forma. Tai pašā laikā tēlotājā mākslā saglabājās tradīcijās sakņota formveides nosacītība. Kompozīcijām tipiska ir līdzsvarotība un galveno motīvu centrējums. Divdimensiju mākslas veidos saglabājas plastiski pašvērtīgu apjomu atveidojums. Glezniecībā priekšmetu lokālkrāsas variētas atkarībā no apjomu modelējuma un gaismēnas gradācijām. Virsma glezniecībā un tēlniecībā ir vienmērīga un salīdzinoši gluda. Žanru sadalījums ir šai laikā izteikts, bet to izplatība nevienmērīga. Glezniecībā un grafikā populārākais žanrs paliek portrets, visbiežāk atveidoja tālaika priviliģēto un mantīgo aprindu modeļus. Kā īpaša grupa izdalāma laucinieku un zemnieku portreti(sk. ikonogrāfija). Vairumā gadījumu tie bija pasūtījumu portreti, kura uzdevums bija indivīdu vizuālā dokumentācija un konvencionāla reprezentācija (tēlu cienīga statika, svētdienīgs kostīms, goda zīmes). Pietiekami bieža ir jaunu altārgleznu darināšana baznīcām, visbiežākā tēma bija ”Kristus pie krusta”, citkārt papildināta ar dievmātes figūru un citiem svētajiem (sk. ikonogrāfija). Tēli ir tipoloģiski viendabīgi un idealizēti, periodam kopumā tipiskais naturālisms te izpaužas mazāk, formveide ir tradicionālāka un konvencionālāka, visbiežāk tēmu interpretācija norāda uz vācu vēlīnā akademizētā romantisma paraugiem. Vēsturiskā tematika un sadzīves ainas ir salīdzinoši retas. Ainavas tiek darinātas, tomēr tās vēl nekļūst par populārāko žanru. Motīvu loks ir pietiekami daudzveidīgs (”brīvās daba” ar vēsturiski svarīgām celtnēm, drupām, muižām, zemnieku mājām, pilsētu apbūve). Kompozicionāli tipisks ir telpiski plašs, panorāmisks skatījums. Preses un grāmatu grafikas sižeti un tēli veidojās saskaņā ar izdevumu raksturu un publicēto tekstu saturu. | ||
| + | Kapitālistiskās ekonomikas pacēlums un industrijas attīstība sekmēja ar praktiskām funkcijām saistīto mākslas nozaru (arhitektūras un lietišķās mākslas) kvantitatīvu izaugsmi. Strauji izvērsās pilsētbūvniecība, par dominējošu ēkas tipu kļūst vairākstāvu īres nami. Tiek celtas funkcionālas jaunas ēkas (dzelzceļa stacijas, rūpnīcas, inženiertehniskas būves), finanšu, izglītības, kultūras, reliģisku u. c. funkciju ēkas. Turpinās ārpilsētas piļu (muižu) aktīva celtniecība un pārbūve. Celtņu mākslinieciskajā izveidē visā pilnībā valda historisms – vēsturisko stilu atdarinājumi jeb neostili, kā arī to savienojumi. Celtņu arhitektonisko dekoru papildina būvplastika (ornamentāla un figurāla) (sk. tēlniecība). | ||
| + | Lietišķās mākslas priekšmetus šai periodā izgatavoja pilsētu un lauku amatnieki, masveidīgi tos sāka ražot rūpnieciski. Turpinājās amatniecisko tekstilizstrādājumu darināšana, koka apstrāde, podniecība, kas lauku rajonos saglabāja etnogrāfiskās tautas mākslas tradīcijas. Mantīgākiem patērētājiem piedāvātā amatnieciskā produkcija - mēbeles, metālkalumi, zeltkaļu un sudrabkaļu izstrādājumi, ādas plastika tika veidota atbilstoši laikmeta historisma stilistikai. Masveida vietējo rūpniecisko produkciju pārstāv visuzskatāmāk porcelāna un fajansa trauku ražošana. Iespējami transporta dizaina elementi (vēl nepētīti) jaunbūvēto dzelzceļa vagonu, kuģu formās. | ||
| + | ==Vispārējā attīstība== | ||
| + | Mākslinieku migrācija, lokālo, vienojošu mākslas dzīves centru un struktūru vājums apgrūtina vispārējas, pa posmiem skaidri sadalītas, attīstības noteikšanu. Tēlotājā mākslā perioda sākumā un konvencionālākajos darbos arī vēlāk (it īpaši altārgleznās, dekoratīvajā figurālajā tēlniecībā) saglabājās vairāk klasiskās tradīcijas elementu (lineāri plastiskās formas pazīmes u.c.), portretā – citkārt bīdermeieriskā psiholoģiskā labskanība (sk. J. Dērings) vai romantiska sprieguma pazīmes, ainavā – klasicistiskā formveidē ietērptā topogrāfiskā dokumentācija savienojumā ar motīviem, kas arī atbilst romantisma tradīcijai (sk.V. Stafenhāgens). Akademizēta historizējoša romantisma formā tā varēja saglabāties arī vēlāk (sk. K. Hūns). Pieaugot tēlojuma tuvināšanai vizuālajai realitātei, vājinājās idealizācijas vai emocionalizācijas tendences, plastiski pašvērtīgu apjomu atveidojums divdimensiju mākslās perioda gaitā arvien vairāk pārveidojās par tonālu un gaismēnas attiecību savienojumiem (sk. J. Roze). Estētiski pašvērtīgu konkrētu un ikdienišķu tēlu, sižetu un motīvu tēlojumu gadījumos iespējams runāt par reālisma kā virziena ienākšanu (sk. K. Hūna sadzīves ainas, J. Federa 1880. gadu ainavas). Vizuālo mākslu jomā svarīgu izmaiņu liecība ir fotogrāfijas strauja izplatība, kas sāka spēcīgi ietekmēt tradicionālo mediju mākslu (glezniecību, grafiku) jau no 1850. – 1860. gadiem. Līdz ar to arvien vairāk saruka manuāli visā pilnībā gleznoto vai zīmēto, kā arī iespiedtehnikās darināto portretu skaits. Savukārt izplatījās fotogrāfisko portretu reproducēšana eļļas vai iespiedtehnikās, kā arī fotokopiju izkrāsošana. Īpaši ražīgi atkārtoja eļļas tehnikā fotogrāfijas J. Roze un J. Zīgmunds. Perioda beigās jaunlatviešu kustības ideju un Rīgas Latviešu biedrības kultūrpolitikas iespaidā radās virkne darbu ar leģendārās senlatviešu vēstures sižetiem (sk. A. Baumanis, A.Legzdiņš). | ||
| + | Arhitektūrā historisma sākums iepriekšējā perioda ietvaros ieguva spilgtāku turpinājumu vairākās neogotiskās muižu celtnēs 19. gs. vidū (Vecauces pils) un tālāk izvērsās līdz ar pilsētbūvniecības attīstību (Rīgas nocietinājumu nojaukšana un centra rekonstrukcija), citu neostilu (neorenesanses, pusloka stila, krievu-bizntiešu, neobaroka, interjeros neorokoko) ienākšanu dažādu, tai skaitā, jauno funkciju ēkās. Gadsimta vidū sabiedriski svarīgākās ēkas vēl tika celtas pēc ārzemju arhitektu projektiem (sk. Pilsētas teātris, tagad Nacionālā opera, Rīgas Birža, Lielās ģildes nams Rīgā), vēlāk gan unikālu, gan ierindas ēku autori ir vietējie arhitekti – gan uz pastāvīgu dzīvi Latvijā apmetušies iebraucēji (G. Hilbigs, H. Šēls, P. Berči, R. Pflūgs), gan šeit dzimušie un izglītojušies ārpus Latvijas (J. Felsko, J. Baumanis, A. Šmēlings), gan Rīgas Politehnikumā audzinātā arhitektu paaudze (O. Bārs, K. Pēkšēns), kuru loma arvien pieauga. Perioda beigās konstatējams ar historisma arhitektūras uzplaukumu saistītais dekoratīvās tēlniecības pacēlums, kuras tematisko saturu un formveidi nosacīja izteikti konservatīvs un konvencionāls akadēmisms (sk. A. Folcs). Lietišķās mākslas jomā amatnieku darbību sāk ietekmēt tālaika masveida rūpnieciskā produkcija, kuras dizains bija tāpat historizējošs. | ||
| + | |||
| + | <div align="right">Sagatavoja: Eduards Kļaviņš</div> | ||
| − | = | + | =Bibliogrāfija= |
| − | + | # Neumann, W. Baltische Maler und Bildhauer des XIX Jahrhunderts. Riga, 1902; | |
| + | # Riga und seine Bauten. Riga, 1903; | ||
| + | # Dombrovskis, J. Latvju māksla. Rīga, 1925; | ||
| + | # Vipers, B. Latvju māksla. Īss pārskats. Rīga, 1927; | ||
| + | # Dombrovskis J. Latvju mākslas vēsture. Rīga, 1935; | ||
| + | # Rutmanis, J. Latviešu arhitektūra 19. un 20. g. s. ; Penģerots, V. Jaunākā tēlniecība Latvijā. Glezniecība Latvijā 19. un 20. g. s. Grafika. # # # Latvija. Mākslas vēsture V. Purvīša red. Rīga: Grāmatu draugs, [1934 - 1935]. 1. sēj. 253.–258. lpp., 407.–419. lpp., 2. sēj.–339.–469, 547.–558. lpp.,; | ||
| + | # Siliņš, J. Latvijas māksla. 1800 – 1914. 2. sēj. Stokholma: Daugava, 1980; | ||
| + | # Kļaviņš, E. Latvijas XIX gs., XX gs. sākuma tēlotājas mākslas ikonogrāfija un stilistiskais raksturojums. Rīga: Mācību iestāžu metodiskais kabinets, 1983; | ||
| + | # Konstants, Z. Poluikeviča, T. Rīgas fajanss un porcelāns. Rīga: Zinātne, 1984; | ||
| + | # Latviešu tēlotāja māksla. 1860 – 1940. Dz. Blūma, S. Cielava, R. Čaupova, R. Lāce u.c. Rīga: Zinātne, 1986; | ||
| + | # Kļaviņš, E. Latviešu tēlotājas mākslas sakari ar citām mākslas skolām. Rīga: Mācību iestāžu metodiskais kabinets, 1988; | ||
| + | # Krastiņš, J. Eklektisms Rīgas arhitektūrā. Rīga: Zinātne, 1988; | ||
| + | # Kļaviņš, E. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. Rīga: Zinātne, 1996; | ||
| + | # Bruģis, D. Historisma pilis Latvijā. Rīga: Sorosa fonds-Latvija, 1996; | ||
| + | # Krastiņš, J., Strautmanis, I., Dripe, J. Latvijas arhitektūra no senatnes līdz mūsdienām. Rīga: SIA „Izdevniecība BALTIKA”, 1998. | ||
| + | # Zilgalvis, J. Neogotika Latvijas arhitektūrā. Rīga: Zinātne, 2005. | ||
| − | = | + | =Attēlu saraksts= |
| − | + | # [[:image:Hilbigs_Rigas_Politehnikums.jpg|Gustavs Hilbigs. Rīgas Politehnikums (tagad Latvijas valsts universitāte).]] 1866 – 1909. Foto: E. Kļaviņš | |
| − | + | # [[:image:Roze_Valdemars.jpg|Jānis Staņislavs Roze. Krišjāņa Valdemāra portrets.]] Ne agrāk par 1878. Audekls, eļļa, 77,5 x 66 (ovāls). RVKM | |
| − | + | # [[:image:Derings_Kristus_pie_krusta.jpg|Jūliuss Dērings. Kristus pie krusta.]] 1865. Audekls, eļļa. Altāglezna Jelgavas Sv. Jāņa baznīcā. Foto: E. Grosmane | |
| − | + | # [[:image:Feders_Gaujas_leja.jpg|Jūlijs Feders. Gaujas leja.]] 1891. Audekls, eļļa, 111 x 173. LNMM. Foto: N. Brasliņš | |
| − | + | # [[:image:Daugulis_Zobugals.jpg|Augusts Daugulis. Pēterburgas Avīzes. Satīriskais pielikums ˝Zobugals˝. Titula zīmējums.]] 1862. Kokgrebums. | |
| − | + | # [[:image:Raina_bulvara_ires_nami.jpg|J. Raiņa bulvāra īres nami Rīgā. 1877 – 1881. gadi. Arhitekti R. Pflūgs, J. Baumanis.]] Foto: E. Kļaviņš | |
| − | + | # [[:image:Dzelzs_tilts_Riga_1871.jpg|Dzelzs tilts Rīgā. 1871. Fotoreprodukcija: Riga und seine Bauten. Riga, 1903, S. 106.]] | |
| − | + | # [[:image:Stilers_Vecauces_pils.jpg|Frīdrihs Augusts Štīlers. Vecauces pils. 1839 - 1843.]] Foto: E. Kļaviņš | |
| − | + | # [[:image:Baumanis_Tiesas_nams.jpg|Jānis Baumanis. Apgabaltiesas nams Rīgā. 1888.]] Foto: E. Kļaviņš | |
| − | + | # [[:image:Jaunpiebalgas_audums.jpg|Svītrains brunču audums.]] Lini, vilna, audu ripss. Jaunpiebalga. 19. gs. vidus. – No: Alsupe A. Audēji Vidzemē. Rīga, 1982, 57. att. | |
| − | + | # [[:image:Bakstads_Sudraba_pokals.jpg|Ēriks Bakstads. Rīgas mūrnieku cunftes pokāls.]] 19. gs. beigas. RVKM. | |
| − | + | # [[:image:Kuznecova_Porcelana_tase.jpg|Porcelāna tējnieks, tase ar apakštasi.]] M. S. Kuzņecova fabrika. 1880. gadi. RVKM | |
| − | + | # [[:image:Derings_Konradina_sodisana_ar_navi.jpg|Jūliuss Dērings. Konradīna fon Hoenštaufena sodīšana ar nāvi.]] 1859 – 1871. Audekls, eļļa, 103,5 x 150,6. ĀMM. Foto: M. Vanaga | |
| − | + | # [[:image:Stafenhagens_Bauska.jpg|Vilhelms Zigfrīds Stafenhāgens. Bauskas pilsdrupas un pilsēta.]] Ne vēlāk par 1866. Papīrs, tērauda grebums, 12,5 x 17,2. | |
| − | + | # [[:image:Huns_Bertula_nakts_prieksvakara.jpg|Kārlis Hūns. Bērtuļa nakts priekšvakarā.]] 1868 - 1873. Papīrs, akvarelis, 58 x 46. LNMM. Foto: N. Brasliņš | |
| − | + | # [[:image:Roze_Sievietes_portrets.jpg|Jānis Staņislavs Roze. Sievietes portrets.]] 1870 – 1880. gadi. Audekls, eļļa, 74 x 57 (ovāls). LNMM. | |
| − | + | # [[:image:Feders_Kapseta.jpg|Jūlijs Feders. Kapsēta.]] 1880. gadi, Audekls, eļļa, 56 x 45. LNMM. Foto: N. Brasliņš | |
| − | + | # [[:image:Baumanis_Liktena_zirgs.jpg|Arturs Baumanis. Likteņa zirgs.]] 1887. Audekls, eļļa, 102,3 x 143,3. LNMM. Foto: N. Brasliņš | |
| − | + | # [[:image:Bonstets-Pilsetas_teatris.jpg|Ludvigs Bonštets. Rīgas pilsētas pirmais teātris.]] 1860 – 1863. Foto: E. Kļaviņš | |
| − | + | # [[:image:Felsko-Gertrudes_baznica.jpg|Johans Daniels Felsko. Rīgas Vecā Sv. Ģertrūdes baznīca.]] Foto: A. Holms | |
| − | + | # [[:image:Berci-Riges_nams_Liepaja.jpg|Pauls Berči. V. Rīges nams Liepājā.]] 1874. Foto D. Lāce | |
| − | + | # [[:image:Baumanis-Mencendorfas_nams.jpg|Jānis Baumanis. N. Mencendorfas nams Rīgā.]] 1872 – 1876. Foto: E. Kļaviņš | |
| − | + | # [[:image:Merkurijs-Realskolas_fasade.jpg|Merkurijs. Pilsētas reālskolas fasādes dekoratīvā skulptūra.]] 1876 – 1870. Arhitekts J. D. Felsko. Foto: E. Kļaviņš | |
| − | |||
| − | |||
| − | |||
| − | |||
| − | |||
| − | |||
| − | + | <gallery> | |
| − | + | image:Huns_Bertula_nakts_prieksvakara.jpg|Kārlis Hūns. Bērtuļa nakts priekšvakarā. 1868 - 1873. | |
| − | + | image:Roze_Sievietes_portrets.jpg|Jānis Staņislavs Roze. Sievietes portrets. 1870 – 1880. gadi. | |
| − | + | image:Feders_Kapseta.jpg|Jūlijs Feders. Kapsēta. 1880. gadi. | |
| − | + | image:Baumanis_Liktena_zirgs.jpg|Arturs Baumanis. Likteņa zirgs. 1887. | |
| − | + | image:Bonstets-Pilsetas_teatris.jpg|Ludvigs Bonštets. Rīgas pilsētas pirmais teātris. 1860 – 1863. | |
| − | + | image:Felsko-Gertrudes_baznica.jpg|Johans Daniels Felsko. Rīgas Vecā Sv. Ģertrūdes baznīca. | |
| − | + | image:Berci-Riges_nams_Liepaja.jpg|Pauls Berči. V. Rīges nams Liepājā. 1874. | |
| − | + | image:Baumanis-Mencendorfas_nams.jpg|Jānis Baumanis. N. Mencendorfas nams Rīgā. 1872 – 1876. | |
| − | + | image:Merkurijs-Realskolas_fasade.jpg|Merkurijs. Pilsētas reālskolas fasādes dekoratīvā skulptūra. 1876 – 1870. | |
| − | + | </gallery> | |
__NOEDITSECTION__ | __NOEDITSECTION__ | ||
Pašreizējā versija, 2009. gada 1. jūlijs, plkst. 13.51
Satura rādītājs
Vispārējs perioda raksturojums
Periodam raksturīga tradicionālo mākslas veidu, žanru, tēlojuma un formālās stilistikas pastiprināta atkarība no plaukstošā industriālā kapitālisma uz sarežģīta politisko, sociālo un nacionālo pretišķību vēsturiskā fona.
Tehnoloģiskie, sociālekonomiskie, politiskie un kultūrvēsturiskie apstākļi
Šai laikā tradicionālo mediju tēlotāju mākslu (it īpaši glezniecību un grafiku) arvien vairāk un būtiskāk ietekmēja industriālā laikmeta radies tehnisks jaunievedums - fotogrāfija, kas ļāva operatīvi un lēti dokumentēt vizuālo realitāti. Latvijā fotogrāfija izplatījās un pilnveidojās ātri, atstājot, kā liecināja gleznotājs Jūliuss Dērings, ”paralizējošu iespaidu” it īpaši uz portretu glezniecību, šai laikā populārāko žanru (sk. mākslas veidi, ikonogrāfija). Daļa mākslinieku bija spiesti pārkvalificēties par fotogrāfiem, mainījās mediju izplatība mākslas tirgū. Savukārt amatniecisko lietišķās mākslas priekšmetu darināšanu pilsētās un laukos ietekmēja to rūpnieciskā producēšana, bet arhitektūru – celtniecības un apdares materiālu industriālā ražošana. Plaukstošais kapitālisms un ar to saistītā urbanizācija (kas tiešā veidā nosacīja izmaiņas pilsētbūvniecībā)(sk. arhitektūra), mainīja arī Latvijas sabiedrības struktūru un attiecīgi mākslas patērētāju aprindas (sk. mākslas tirgus), pieauga buržuāzijas īpatsvars; tās pragmatisms ierobežoja estētiskās prasības. Muižniecība un akadēmiski izglītotā inteliģence saglabāja savu augstāko, saskaņā ar tālaika izpratni, mākslas vērtību patērētāju un uzturētāju statusu. Lokālā mākslas dzīve risinājās uz komplicēta vēsturiskā fona, kuru raksturo baltvācu elites cīņa par privilēģiju saglabāšanu, Krievijas impērijas centralizācijas un rusifikācijas politika, tai pašā laikā tās institūciju un likumdošanas pielāgošanās kapitālisma ekonomikai. Sociālās reformas sekmēja izglītības, tai skaitā, mākslinieciskās pieejamību, tādējādi par māksliniekiem varēja vieglāk kļūt jaunieši no tālaika zemākajām aprindām, kuru vairums bija etniskie latvieši. Svarīgs kultūrvēsturisks faktors bija jaunlatviešu kustība, kas pauda strauji augošo nacionālo pašapziņu un īsā laikā kļuva arī par nozīmīgu sociālu spēku.
Mākslas dzīves ierobežotība
Laikabiedri un vēlākie šī perioda Latvijas tēlotājas mākslas apcerētāji raksturojuši tās apstākļus kā izteikti nelabvēlīgus. Objektīvi vērtējot, jāatzīst, ka vizuālās plastiskās mākslas dzīve Latvijā šai periodā bija vājāk attīstīta, salīdzinot ar aktīvākiem Eiropas mākslas centriem un reģioniem. Plašāka vēriena mākslas patronāžas, kas pamatotos vietējās politiskās varas institūcijās, vairs nebija. Valdošā baltvācu elite bija iekapsulējusies savā valodā un kultūrā, pastāvīgi uzturot etniskās dzimtenes tradīcijas visās tās nozarēs. Latviešu ”nacionālo atmodu” pārstāvošā kustība vēl nevarēja radīt priekšnoteikumus aktīvai un izvērstai vizuālās mākslas dzīvei. Mākslinieku sabiedriskais statuss, viņu darba iespējas bija atkarīgas no impērijas centrā izstrādātās likumdošanas un aprobācijām tās institūcijās. Māksliniecisko izglītību uz vietas varēja iegūt tikai zīmēšanas stundās vispārējās vidējās skolās, perioda beigās - amatniecības skolās un privāti. Augstāko akadēmisko izglītību bija jāmeklē ārpus Latvijas, parasti Vācijas pilsētu akadēmijās vai perioda gaitā arvien biežāk Sanktpēterburgā. Labāka situācija veidojās arhitektūras nozarē, jo Rīgas Politehnikumā 1869. g. tika atvērta Arhitektūras nodaļa, kur nākamajos gados ieguva izglītību daudzi arhitekti, kas aktīvi darbojās Latvijā. Pilnīga cunftu monopoltiesību atcelšana ļāva izvērsties amatnieciskai lietišķās mākslas priekšmetu darināšanai, tai pašā laikā to sāka ierobežot rūpnieciskā ražošana noteiktās nozarēs. Publiski pieejama vizuālā māksla bija regulāri atrodama tikai dažās tālaika krātuvēs (Jelgavas Kurzemes provinces muzejs, Rīgas Pilsētas gleznu galerija), kurām nebija pat patstāvīgas atrašanās vietas, lielākās privātās kolekcijas bija pieejamas ierobežoti. Tikai perioda beigās izveidojās Rīgas mākslas biedrība, kas apvienoja galvenokārt vietējos baltvācu mākslas mīļotājus un māksliniekus, bet 1879. g. tika dibināta Pirmā arhitektu biedrība un 1889. g. Rīgas Arhitektu biedrība. Zināma izstāžu dzīves aktivizēšanās vērojama perioda otrajā pusē, tomēr, salīdzinot ar aktīvākas mākslas reģioniem, tā vērtējama vēl kā vāja, atkarīga no ārējiem faktoriem un nejaušībām.
Vispārējs mākslas nozaru raksturojums
Šai periodā Latvijā atrodami visi galvenie tālaika eiropeiskās vizuālās telpiskās mākslas veidi, to attīstība gan bija nevienmērīga. Tēlotājas mākslas visās nozarēs periodam raksturīga tēlojuma tuvināšana vizuālajai realitātei, kas izpaudās kā iespējami daudzu tēloto objektu pazīmju fiksācija un attiecīga detalizācija. Fotogrāfijas izplatība bija šīs tendences tehnoloģiski cita forma. Tai pašā laikā tēlotājā mākslā saglabājās tradīcijās sakņota formveides nosacītība. Kompozīcijām tipiska ir līdzsvarotība un galveno motīvu centrējums. Divdimensiju mākslas veidos saglabājas plastiski pašvērtīgu apjomu atveidojums. Glezniecībā priekšmetu lokālkrāsas variētas atkarībā no apjomu modelējuma un gaismēnas gradācijām. Virsma glezniecībā un tēlniecībā ir vienmērīga un salīdzinoši gluda. Žanru sadalījums ir šai laikā izteikts, bet to izplatība nevienmērīga. Glezniecībā un grafikā populārākais žanrs paliek portrets, visbiežāk atveidoja tālaika priviliģēto un mantīgo aprindu modeļus. Kā īpaša grupa izdalāma laucinieku un zemnieku portreti(sk. ikonogrāfija). Vairumā gadījumu tie bija pasūtījumu portreti, kura uzdevums bija indivīdu vizuālā dokumentācija un konvencionāla reprezentācija (tēlu cienīga statika, svētdienīgs kostīms, goda zīmes). Pietiekami bieža ir jaunu altārgleznu darināšana baznīcām, visbiežākā tēma bija ”Kristus pie krusta”, citkārt papildināta ar dievmātes figūru un citiem svētajiem (sk. ikonogrāfija). Tēli ir tipoloģiski viendabīgi un idealizēti, periodam kopumā tipiskais naturālisms te izpaužas mazāk, formveide ir tradicionālāka un konvencionālāka, visbiežāk tēmu interpretācija norāda uz vācu vēlīnā akademizētā romantisma paraugiem. Vēsturiskā tematika un sadzīves ainas ir salīdzinoši retas. Ainavas tiek darinātas, tomēr tās vēl nekļūst par populārāko žanru. Motīvu loks ir pietiekami daudzveidīgs (”brīvās daba” ar vēsturiski svarīgām celtnēm, drupām, muižām, zemnieku mājām, pilsētu apbūve). Kompozicionāli tipisks ir telpiski plašs, panorāmisks skatījums. Preses un grāmatu grafikas sižeti un tēli veidojās saskaņā ar izdevumu raksturu un publicēto tekstu saturu. Kapitālistiskās ekonomikas pacēlums un industrijas attīstība sekmēja ar praktiskām funkcijām saistīto mākslas nozaru (arhitektūras un lietišķās mākslas) kvantitatīvu izaugsmi. Strauji izvērsās pilsētbūvniecība, par dominējošu ēkas tipu kļūst vairākstāvu īres nami. Tiek celtas funkcionālas jaunas ēkas (dzelzceļa stacijas, rūpnīcas, inženiertehniskas būves), finanšu, izglītības, kultūras, reliģisku u. c. funkciju ēkas. Turpinās ārpilsētas piļu (muižu) aktīva celtniecība un pārbūve. Celtņu mākslinieciskajā izveidē visā pilnībā valda historisms – vēsturisko stilu atdarinājumi jeb neostili, kā arī to savienojumi. Celtņu arhitektonisko dekoru papildina būvplastika (ornamentāla un figurāla) (sk. tēlniecība). Lietišķās mākslas priekšmetus šai periodā izgatavoja pilsētu un lauku amatnieki, masveidīgi tos sāka ražot rūpnieciski. Turpinājās amatniecisko tekstilizstrādājumu darināšana, koka apstrāde, podniecība, kas lauku rajonos saglabāja etnogrāfiskās tautas mākslas tradīcijas. Mantīgākiem patērētājiem piedāvātā amatnieciskā produkcija - mēbeles, metālkalumi, zeltkaļu un sudrabkaļu izstrādājumi, ādas plastika tika veidota atbilstoši laikmeta historisma stilistikai. Masveida vietējo rūpniecisko produkciju pārstāv visuzskatāmāk porcelāna un fajansa trauku ražošana. Iespējami transporta dizaina elementi (vēl nepētīti) jaunbūvēto dzelzceļa vagonu, kuģu formās.
Vispārējā attīstība
Mākslinieku migrācija, lokālo, vienojošu mākslas dzīves centru un struktūru vājums apgrūtina vispārējas, pa posmiem skaidri sadalītas, attīstības noteikšanu. Tēlotājā mākslā perioda sākumā un konvencionālākajos darbos arī vēlāk (it īpaši altārgleznās, dekoratīvajā figurālajā tēlniecībā) saglabājās vairāk klasiskās tradīcijas elementu (lineāri plastiskās formas pazīmes u.c.), portretā – citkārt bīdermeieriskā psiholoģiskā labskanība (sk. J. Dērings) vai romantiska sprieguma pazīmes, ainavā – klasicistiskā formveidē ietērptā topogrāfiskā dokumentācija savienojumā ar motīviem, kas arī atbilst romantisma tradīcijai (sk.V. Stafenhāgens). Akademizēta historizējoša romantisma formā tā varēja saglabāties arī vēlāk (sk. K. Hūns). Pieaugot tēlojuma tuvināšanai vizuālajai realitātei, vājinājās idealizācijas vai emocionalizācijas tendences, plastiski pašvērtīgu apjomu atveidojums divdimensiju mākslās perioda gaitā arvien vairāk pārveidojās par tonālu un gaismēnas attiecību savienojumiem (sk. J. Roze). Estētiski pašvērtīgu konkrētu un ikdienišķu tēlu, sižetu un motīvu tēlojumu gadījumos iespējams runāt par reālisma kā virziena ienākšanu (sk. K. Hūna sadzīves ainas, J. Federa 1880. gadu ainavas). Vizuālo mākslu jomā svarīgu izmaiņu liecība ir fotogrāfijas strauja izplatība, kas sāka spēcīgi ietekmēt tradicionālo mediju mākslu (glezniecību, grafiku) jau no 1850. – 1860. gadiem. Līdz ar to arvien vairāk saruka manuāli visā pilnībā gleznoto vai zīmēto, kā arī iespiedtehnikās darināto portretu skaits. Savukārt izplatījās fotogrāfisko portretu reproducēšana eļļas vai iespiedtehnikās, kā arī fotokopiju izkrāsošana. Īpaši ražīgi atkārtoja eļļas tehnikā fotogrāfijas J. Roze un J. Zīgmunds. Perioda beigās jaunlatviešu kustības ideju un Rīgas Latviešu biedrības kultūrpolitikas iespaidā radās virkne darbu ar leģendārās senlatviešu vēstures sižetiem (sk. A. Baumanis, A.Legzdiņš). Arhitektūrā historisma sākums iepriekšējā perioda ietvaros ieguva spilgtāku turpinājumu vairākās neogotiskās muižu celtnēs 19. gs. vidū (Vecauces pils) un tālāk izvērsās līdz ar pilsētbūvniecības attīstību (Rīgas nocietinājumu nojaukšana un centra rekonstrukcija), citu neostilu (neorenesanses, pusloka stila, krievu-bizntiešu, neobaroka, interjeros neorokoko) ienākšanu dažādu, tai skaitā, jauno funkciju ēkās. Gadsimta vidū sabiedriski svarīgākās ēkas vēl tika celtas pēc ārzemju arhitektu projektiem (sk. Pilsētas teātris, tagad Nacionālā opera, Rīgas Birža, Lielās ģildes nams Rīgā), vēlāk gan unikālu, gan ierindas ēku autori ir vietējie arhitekti – gan uz pastāvīgu dzīvi Latvijā apmetušies iebraucēji (G. Hilbigs, H. Šēls, P. Berči, R. Pflūgs), gan šeit dzimušie un izglītojušies ārpus Latvijas (J. Felsko, J. Baumanis, A. Šmēlings), gan Rīgas Politehnikumā audzinātā arhitektu paaudze (O. Bārs, K. Pēkšēns), kuru loma arvien pieauga. Perioda beigās konstatējams ar historisma arhitektūras uzplaukumu saistītais dekoratīvās tēlniecības pacēlums, kuras tematisko saturu un formveidi nosacīja izteikti konservatīvs un konvencionāls akadēmisms (sk. A. Folcs). Lietišķās mākslas jomā amatnieku darbību sāk ietekmēt tālaika masveida rūpnieciskā produkcija, kuras dizains bija tāpat historizējošs.
Bibliogrāfija
- Neumann, W. Baltische Maler und Bildhauer des XIX Jahrhunderts. Riga, 1902;
- Riga und seine Bauten. Riga, 1903;
- Dombrovskis, J. Latvju māksla. Rīga, 1925;
- Vipers, B. Latvju māksla. Īss pārskats. Rīga, 1927;
- Dombrovskis J. Latvju mākslas vēsture. Rīga, 1935;
- Rutmanis, J. Latviešu arhitektūra 19. un 20. g. s. ; Penģerots, V. Jaunākā tēlniecība Latvijā. Glezniecība Latvijā 19. un 20. g. s. Grafika. # # # Latvija. Mākslas vēsture V. Purvīša red. Rīga: Grāmatu draugs, [1934 - 1935]. 1. sēj. 253.–258. lpp., 407.–419. lpp., 2. sēj.–339.–469, 547.–558. lpp.,;
- Siliņš, J. Latvijas māksla. 1800 – 1914. 2. sēj. Stokholma: Daugava, 1980;
- Kļaviņš, E. Latvijas XIX gs., XX gs. sākuma tēlotājas mākslas ikonogrāfija un stilistiskais raksturojums. Rīga: Mācību iestāžu metodiskais kabinets, 1983;
- Konstants, Z. Poluikeviča, T. Rīgas fajanss un porcelāns. Rīga: Zinātne, 1984;
- Latviešu tēlotāja māksla. 1860 – 1940. Dz. Blūma, S. Cielava, R. Čaupova, R. Lāce u.c. Rīga: Zinātne, 1986;
- Kļaviņš, E. Latviešu tēlotājas mākslas sakari ar citām mākslas skolām. Rīga: Mācību iestāžu metodiskais kabinets, 1988;
- Krastiņš, J. Eklektisms Rīgas arhitektūrā. Rīga: Zinātne, 1988;
- Kļaviņš, E. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. Rīga: Zinātne, 1996;
- Bruģis, D. Historisma pilis Latvijā. Rīga: Sorosa fonds-Latvija, 1996;
- Krastiņš, J., Strautmanis, I., Dripe, J. Latvijas arhitektūra no senatnes līdz mūsdienām. Rīga: SIA „Izdevniecība BALTIKA”, 1998.
- Zilgalvis, J. Neogotika Latvijas arhitektūrā. Rīga: Zinātne, 2005.
Attēlu saraksts
- Gustavs Hilbigs. Rīgas Politehnikums (tagad Latvijas valsts universitāte). 1866 – 1909. Foto: E. Kļaviņš
- Jānis Staņislavs Roze. Krišjāņa Valdemāra portrets. Ne agrāk par 1878. Audekls, eļļa, 77,5 x 66 (ovāls). RVKM
- Jūliuss Dērings. Kristus pie krusta. 1865. Audekls, eļļa. Altāglezna Jelgavas Sv. Jāņa baznīcā. Foto: E. Grosmane
- Jūlijs Feders. Gaujas leja. 1891. Audekls, eļļa, 111 x 173. LNMM. Foto: N. Brasliņš
- Augusts Daugulis. Pēterburgas Avīzes. Satīriskais pielikums ˝Zobugals˝. Titula zīmējums. 1862. Kokgrebums.
- J. Raiņa bulvāra īres nami Rīgā. 1877 – 1881. gadi. Arhitekti R. Pflūgs, J. Baumanis. Foto: E. Kļaviņš
- Dzelzs tilts Rīgā. 1871. Fotoreprodukcija: Riga und seine Bauten. Riga, 1903, S. 106.
- Frīdrihs Augusts Štīlers. Vecauces pils. 1839 - 1843. Foto: E. Kļaviņš
- Jānis Baumanis. Apgabaltiesas nams Rīgā. 1888. Foto: E. Kļaviņš
- Svītrains brunču audums. Lini, vilna, audu ripss. Jaunpiebalga. 19. gs. vidus. – No: Alsupe A. Audēji Vidzemē. Rīga, 1982, 57. att.
- Ēriks Bakstads. Rīgas mūrnieku cunftes pokāls. 19. gs. beigas. RVKM.
- Porcelāna tējnieks, tase ar apakštasi. M. S. Kuzņecova fabrika. 1880. gadi. RVKM
- Jūliuss Dērings. Konradīna fon Hoenštaufena sodīšana ar nāvi. 1859 – 1871. Audekls, eļļa, 103,5 x 150,6. ĀMM. Foto: M. Vanaga
- Vilhelms Zigfrīds Stafenhāgens. Bauskas pilsdrupas un pilsēta. Ne vēlāk par 1866. Papīrs, tērauda grebums, 12,5 x 17,2.
- Kārlis Hūns. Bērtuļa nakts priekšvakarā. 1868 - 1873. Papīrs, akvarelis, 58 x 46. LNMM. Foto: N. Brasliņš
- Jānis Staņislavs Roze. Sievietes portrets. 1870 – 1880. gadi. Audekls, eļļa, 74 x 57 (ovāls). LNMM.
- Jūlijs Feders. Kapsēta. 1880. gadi, Audekls, eļļa, 56 x 45. LNMM. Foto: N. Brasliņš
- Arturs Baumanis. Likteņa zirgs. 1887. Audekls, eļļa, 102,3 x 143,3. LNMM. Foto: N. Brasliņš
- Ludvigs Bonštets. Rīgas pilsētas pirmais teātris. 1860 – 1863. Foto: E. Kļaviņš
- Johans Daniels Felsko. Rīgas Vecā Sv. Ģertrūdes baznīca. Foto: A. Holms
- Pauls Berči. V. Rīges nams Liepājā. 1874. Foto D. Lāce
- Jānis Baumanis. N. Mencendorfas nams Rīgā. 1872 – 1876. Foto: E. Kļaviņš
- Merkurijs. Pilsētas reālskolas fasādes dekoratīvā skulptūra. 1876 – 1870. Arhitekts J. D. Felsko. Foto: E. Kļaviņš
Kārlis Hūns. Bērtuļa nakts priekšvakarā. 1868 - 1873.
Jānis Staņislavs Roze. Sievietes portrets. 1870 – 1880. gadi.
Jūlijs Feders. Kapsēta. 1880. gadi.
Arturs Baumanis. Likteņa zirgs. 1887.
Ludvigs Bonštets. Rīgas pilsētas pirmais teātris. 1860 – 1863.
Johans Daniels Felsko. Rīgas Vecā Sv. Ģertrūdes baznīca.
Pauls Berči. V. Rīges nams Liepājā. 1874.
Jānis Baumanis. N. Mencendorfas nams Rīgā. 1872 – 1876.
Merkurijs. Pilsētas reālskolas fasādes dekoratīvā skulptūra. 1876 – 1870.
