1840 – 1890. g. Ikonogrāfija

No ''Latvijas mākslas vēsture''

Versija 13:53, 3 Augusts 2009, kādu to atstāja Admins (Diskusija | devums)

(izmaiņas) ← Senāka versija | skatīt pašreizējo versiju (izmaiņas) | Jaunāka versija → (izmaiņas)
Jūliuss Dērings. Firsta Johana Līvena portrets. 1849.
Jūliuss Zīgmunds. Birģermeistara Otto Millera portrets. 1860 – 1870. gadi.
Jānis Staņislavs Roze. Krišjāņa Valdemāra portrets. Ne agrāk par 1878.
Johans Lēberehts Eginks. Kristus un neticīgais Pēteris uz jūras (pēc Hansa Rihtera parauga). 1843.
Arturs Baumanis. Likteņa zirgs. 1887.
Kārlis Hūns. Bērtuļa nakts priekšvakarā. 1868 - 1873.
Vilhelms Zigfrīds Stafenhāgens. Bauskas pilsdrupas un pilsēta. Ne vēlāk par 1866.

Latvijas apstākļos politiski pakļautajā un sadalītajā, nacionāli un sociāli sašķeltajā, bet kapitālisma attīstībā ierautajā Latvijas sabiedrībā bija izplatīta tradicionāli noturīga un tai pašā laikā pragmatisku interešu motivēta tematika un attiecīgie žanri (indivīdu dokumentācija un reprezentācija portretā, altārgleznu darināšana baznīcām), turpretim citi tai laikā aktīvās mākslas dzīves centros plaukstošie žanri (vēsturiskā tematika, sadzīves ainas, ainavas, klusās dabas) attīstījās ierobežoti. Žanru sadalījums ir šai laikā izteikts, bet tradicionālā žanru hierarhija mākslas dzīves praksi ietekmēja maz.

Portreta popularitāte

Apskatāmajā periodā vizuālajās mākslās visplašāk pārstāvēts ir portreta žanrs - glezniecības, iespiedgrafikas tehnikās, retāk - tēlniecības materiālos. Kā jauna un aizvien skaitliski pieaugoša vizuālās kultūras sastāvdaļa ir fotogrāfiskais portrets, kuram tolaik netika piedēvēts mākslas statuss. Liela daļa no pašreiz zināmiem un saglabātiem portretiem ir dažādu oficiālo institūciju un profesionālo organizāciju vadītāju un dalībnieku atveidi: landrāti, landmaršali, birģermeistari, rātskungi, konsuli, konfesionālo organizāciju vadība – superintendanti, mācītāji, Lielās un Mazās ģildes vecākie (eltermaņi). Ar gleznotiem portretiem tika papildinātas aristokrātijas mājokļu senču galerijas. Politiski nozīmīga portretisko tēlu kategorija bija impērijas valdnieki – Krievijas cari un to vietvalži – ģenerālgubernatori, kuru atveidi bija reprezentatīvā oficiālā portreta virsotne.

Kā īpaša grupa jāizceļ pēc dažādiem ikonogrāfiskiem materiāliem darinātie vēsturisko personu atveidi, kuru pasūtījumus noteica vēsturiskās atmiņas saglabāšanas, kā arī institūciju un dzimtu reprezentācijas vajadzības. Tika arī portretēti tālaika izglītoto ļaužu dažādu profesiju pārstāvji. Raksturojot portreta sociālo ikonogrāfiju tālaika sabiedrības plašāko sabiedrības aprindu sadalījuma aspektā, jāsecina, ka, lai gan augstākās muižniecības modeļu skaits zināmajos un saglabātos portretos ir ievērojams, tomēr jāsecina, ka pilsonības (buržuāzijas) portretu īpatsvars šai laikmetā arvien pieauga. Līdzās dominējošam mantīgo un priviliģēto aprindu portretam kā jauna parādība ir zemnieku (laucinieku) pasūtījumu portretu parādīšanās (sk. Zēbode); to raksturs bija analogs dominējošo aprindu indivīdu reprezentācijai un atšķiras no etnogrāfiski dokumentējošā zemnieku portreta. Tēlu veidojumā visbiežākā ir reprezentatīva statika, tipisks ir svētdienīgs, kārtīgs modes kostīms, kuru varēja papildināt arī goda zīmes un rotājumi. Sarežģītākas kompozīcijas gadījumos tika izmantoti arī vēstoši aksesuāri, arhitektoniski un ainaviski vides motīvi ar to dažādo nozīmi.

Reliģiskā tematika altārgleznās, vēsturiskā un sadzīves tematika

Figurālās vizuālās mākslas galvenais žanrs šai periodā, tāpat kā agrāk, bija kristietisma tēmu kompozīcijas, kas tika pasūtītas māksliniekiem, veidojot jaunuzcelto baznīcu interjerus, pārveidojot un modernizējot vecos dievnamus. Luterāņu un katoļu baznīcās altārgleznu visbiežākā tēma bija ”Kristus pie krusta” vai nu aprobežojoties tikai ar krustā sistā figūru uz ainavisku motīvu fona, vai arī papildinot to ar dievmātes un Sv. Jāņa, retāk ar Sv. Marijas Madaļas figūru. Biežas bija arī Kristus debesbraukšanas un augšāmcelšanās tēmas, atkārtoti tika tēlots Kristus Ģetzemanes dārzā. Ļoti iecienīta bija tēma ”Kristus un Sv. Pēteris uz jūras”. Citas kristietiskās tēmas (”Sv. Vakarēdiens”, ”Kristus svētī”) bija retākas. Tēmu interpretācija bija izteikti konvencionāla un viendabīga, bija iespējama to atkārtošana, pazīstamu ārzemju meistaru kompozīciju atdarinājumi (sk. Jūliuss Dērings (Julius Döring)). Pareizticīgo dievnami tika papildināti ar periodā darinātām tradicionāli amatnieciskām ikonām.

Daudz retāki ir vēsturisko tēmu darbi; tiem šeit trūka institucionāla pamata un pieprasījuma (sk. mākslas tirgus). Daļa no nedaudzajām vēsturisko tēmu kompozīcijām veltīta Latvijas senvēsturei (kristietības ieviešana, senlatviešu leģendārās vēstures notikumi); tās saistāmas gan ar valdošās baltvācu elites ideoloģiju, gan ar latviešu nacionālās kustības izpausmēm tālaika kultūrā (sk. vēsturiskais fons, Arturs Baumanis). Otra vēsturisko kompozīcija grupa bija veltīta citu Eiropas tautu vēstures notikumiem (sk. Jūliuss Dērings, Kārlis Hūns). Vēsturisko tēmu veidojums bija visos gadījumos izteikti sižetisks un stāstošs.

Tas pats sakāms par nedaudzām zināmajām sadzīves ainām, kas atveidoja tālaika zemāko slāņu ikdienu Latvijā vai citos reģionos. Sadzīve pārsvarā interpretēta idilliski un humoristiski, kā izņēmums atrodams kāds sociāli un psiholoģiski dramatiskāks akcents (sk. K. Hūns).

Lokālo motīvu ainavas attīstība

Šai periodā pašvērtīgas ainavas žanrs vēl ir salīdzinoši šaurs, bet atsevišķu mākslinieku daiļradē iegūst jau lielu nozīmi (sk. Jūlijs Feders). Gleznotajās un grafiskiem līdzekļiem darinātajās ainavās visbiežāk tika atveidoti lokālās ”brīvās” un cilvēka pārveidotās dabas motīvi. Saglabājās romantisma perioda tradīcija pievērsties dramatizētu dabas stihisko spēku, tāpat vēsturiski svarīgu pieminekļu, celtņu, drupu tēlojumam. Tai pašā laikā turpinājās interese par topogrāfiski konkrētu un reālistiski objektivizētu vietu fiksāciju, par ikdienišķākiem lokālās dabas motīviem, kuru atveidiem vairs nebija sākotnējo tīri dokumentējošo funkciju. Tika tēlotas gan ”ievērības cienīgas vietas”, gan brīvās dabas formas, gan muižas, gan zemnieku būdas, gan pilsētu skati, gan dažādi atmosfēras stāvokļi. Šai laikā saglabājās panorāmisks ainavu skatījums, kas ļāva plašā telpā iekļaut vairākus motīvus.

Arhitektūras dekora un lietišķās mākslas ikonogrāfija

Historisma sabiedriski nozīmīgu celtņu, kā arī reprezentatīvu privātmāju un muižu dekors periodā (sk. arhitektūra) ietvēra arī figurālus motīvus, kuru ikonogrāfija saistāma gan ar neostilu ornamentēšanas tradīcijām, gan ar norādēm uz ēkas funkcijām vai īpašnieka statusu. Figurālie tēli bija visbiežāk klasiskas tēlnieciskas alegorijas, kas vēstīja par ēku kultūras dzīvei, izglītībai vai komercijai paredzētiem uzdevumiem (sk. Pilsētas teātris (tagad Latvijas Nacionālā opera), Rīgas Birža). Baltvācu elites pretenzijas uz politisko varu noteica vēsturisko personu atveidu piesaisti celtnēm (vācu ordeņa mestra Voltera fon Pletenberga tēli Rīgā un Cēsīs). Uz perioda beigām attiecas vairākas Minhenē darinātas vēsturisku sižetu vitrāžas Rīgas Domā (sk. Rīgas Doms) un portretiskas vitrāžas Mazās ģildes ēkā Rīgā.

Figuratīvu motīvu pielietojumu lietišķajā mākslā ietekmēja pieaugošā priekšmetu rūpnieciskā ražošana. Kā uzskatāms piemērs ir Kuzņecova porcelāna un fajansa fabrikā producētie trauki, kas tika viendabīgi apgleznoti ar ziedu motīviem. Lauku amatnieku audēju darināto segu krāstoņiem piedēvēta netieša ikonogrāfiska nozīme, autoriem un patērētājiem saistot krāstoņus ar ziedu nosaukumiem un to salikumus ar gadalaikiem. Netipiski ziedu ornamenti varēja parādīties mājās austos lakatus dodot apdrukāt pēc ārzemju rakstraudžiem pilsētu darbnīcās. Ornamentāli shematiski ziedu motīvi citkārt rotāja pūra lādes.

E. Kļaviņš

Attēli

  1. Jūliuss Dērings. Firsta Johana Līvena portrets. 1849. SIA ”Mežotnes pils” Foto: I. Lūsis
  2. Jūliuss Zīgmunds. Birģermeistara Otto Millera portrets. 1860 – 1870. gadi. Audekls, eļļa, 73 x 57,5. RVKM. Foto: I. Lūsis
  3. Jānis Staņislavs Roze. Krišjāņa Valdemāra portrets. Ne agrāk par 1878. Audekls, eļļa, RVKM. Foto: I. Lūsis
  4. Johans Lēberehts Eginks. Kristus un neticīgais Pēteris uz jūras (pēc Hansa Rihtera parauga). 1843. Agrāk Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcā
  5. Arturs Baumanis. Likteņa zirgs. 1887. Audekls, eļļa, 102,3 x 143,3. LNMM. Foto: N. Brasliņš
  6. Kārlis Hūns. Bērtuļa nakts priekšvakarā. 1868 - 1873. Papīrs, akvarelis, 58 x 46. LNMM
  7. Vilhelms Zigfrīds Stafenhāgens. Bauskas pilsdrupas un pilsēta. Ne vēlāk par 1866. Papīrs, tērauda grebums, 12,5 x 17,2
  8. Jūlijs Feders. Lauku ainava. 1880. Audekls, eļļa, 80 x 120. LNMM
  9. Merkurija figūra Rīgas Biržas fasādē. Ne agrāk par 1850. gadiem. Foto: E. Kļaviņš
  10. Hansa Meijera darbnīca Minhenē. Vitrāža ”Bīskaps Alberts fon Bukshevdens 1211. g. 25. jūlijā liek Doma baznīcas pamatakmeni”. „Dievmāte un Tīzenhauzenu dzimts pārstāvji”. 1884. Rīgas Doms. Foto: E. Grosmane
  11. Porcelāna tase ar apakštasi. M. S. Kuzņecova fabrika. 1880. gadi. RVKM