Atšķirības starp "1890. - 1915.g." versijām

No ''Latvijas mākslas vēsture''

42. rindiņa: 42. rindiņa:
 
No eiropeisko stilu un virzienu vēstures viedokļa Latvijas gadsimtu mijas mākslā atrodamas aptuveni hronoloģiskā secībā historisma un historizējoša akadēmisma, sociāli orientēta reālisma, impresionisma, simbolisma, jūgendstila, nacionālā romantisma, neoklasicisma, agrīnā modernisma un protoartdeko pazīmes. To izteiktība un izplatība ir dažāda, tie bieži savienojas un pārklājas. Plašākais un visos mākslas veidos atrodamais ir jūgendstils.
 
No eiropeisko stilu un virzienu vēstures viedokļa Latvijas gadsimtu mijas mākslā atrodamas aptuveni hronoloģiskā secībā historisma un historizējoša akadēmisma, sociāli orientēta reālisma, impresionisma, simbolisma, jūgendstila, nacionālā romantisma, neoklasicisma, agrīnā modernisma un protoartdeko pazīmes. To izteiktība un izplatība ir dažāda, tie bieži savienojas un pārklājas. Plašākais un visos mākslas veidos atrodamais ir jūgendstils.
 
 
Latvijas māksla 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā veidojās citās Eiropas nacionālās skolās un centros rasto koncepciju un prakses kontekstā (sk. [[1890 – 1915: Sakari ar citām skolām|sakari ar citām skolām]]). Īpaši noturīgi bija sakari, kurus noteica laikmeta politiskās un sociālās vēstures faktori (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]), ar vācu (visvairāk vietējiem baltvācu māksliniekiem) un krievu skolu, galvenokārt pateicoties mākslinieciskās izglītošanās apstākļiem Pēterburgā (sk. [[1840_–_1890:_Mākslas_dzīve|mākslas dzīve]]; [[1890_-_1915:_Mākslas_izglītība|mākslas izglītība]]). Perioda laikā arvien vairāk ierosinājumu un iespaidu nāca gan no netāliem un radniecīgiem reģioniem (Somija), gan no ģeogrāfiski tālākas, bet ietekmīgās franču skolas (konkrētāk no Parīzes mākslas dzīves), gan no atsevišķām Lielbritānijas, Šveices, pat itāliešu un spāņu mākslas parādībām.
+
Latvijas māksla 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā veidojās citās Eiropas nacionālās skolās un centros rasto koncepciju un prakses kontekstā (sk. [[1890 – 1915: Sakari ar citām skolām|sakari ar citām skolām]]). Īpaši noturīgi bija sakari, kurus noteica laikmeta politiskās un sociālās vēstures faktori (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]), ar vācu (visvairāk vietējiem baltvācu māksliniekiem) un krievu skolu, galvenokārt pateicoties mākslinieciskās izglītošanās apstākļiem Pēterburgā (sk. mākslas dzīve; [[1890_-_1915:_Mākslas_izglītība|mākslas izglītība]]). Perioda laikā arvien vairāk ierosinājumu un iespaidu nāca gan no netāliem un radniecīgiem reģioniem (Somija), gan no ģeogrāfiski tālākas, bet ietekmīgās franču skolas (konkrētāk no Parīzes mākslas dzīves), gan no atsevišķām Lielbritānijas, Šveices, pat itāliešu un spāņu mākslas parādībām.
  
 
==Vispārējā attīstība==
 
==Vispārējā attīstība==

Versija, kas saglabāta 2008. gada 11. novembris, plkst. 13.54

Purvītis V. Atkusnis. Ap 1906.
Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā, Elizabetes ielā 10b. 1903.
Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā, Elizabetes ielā 10b. 1903.
Vitrāža no E.Todes darbnīcas. 1902—1905.
Kuzņecova fabrikas masveida produkcijas šķīvji.
Valters J. Peldētāji zēni. Ap 1900.
Rozentāls J. Arkādija I. Studija. 1904—1908.
Krastiņš P. Mākoņi virs mājām. Ap 1905.
Pēkšēns K., Laube E. K.Pekšēna nams Rīgā, Alberta ielā 12. 1903.
Alksnis Ā. Arājs. 19. gs. 90. gadu vidus..
Purvītis V. Pēdējais sniegs. 1898.
Valters J. Sieviete parkā. Ap 1900.
Rozentāls J. Teika. Ap 1899.
Madernieks J. Vāks A.Saulieša stāstam “Kalējs Indriķis”. 1904.
Šķilters G. Maziņš biju, neredzēju. 1903.
Virsdurvju maskarons īres namam Rīgā, Smilšu ielā 8. 1902.
Šēls H., Šefels F. Bij. H.Detmaņa nams Rīgā, Šķūņu ielā 12/14.

Vispārējs perioda raksturojums

Latvijas visu veidu mākslās 19., 20. gs. mijā notiek vispārējas un būtiskas izmaiņas, kuras ievada tālāko 20. gs. mākslas attīstību, kuru virza modernistu (sk. modernisms) darbība. Tomēr gadsimtu mijas mākslai nav tikai pārejas raksturs, tai piemīt relatīva vienotība, kas arī pamato perioda izcēlumu. Mākslas darbu radīšanas un patērēšanas apstākļi, mākslas dzīves raksturs un vispārējā kultūrvēsturiskā situācija (sk. vēsturiskais fons) apstiprina pieņemto perioda izdalījumu.

Sociālie un kultūrvēsturiskie apstākļi

19. gs. beigās, 20. gs. sākumā mākslinieku darbībai kā noteiktai profesijai bija tendence izvērsties. Sociālā aspektā tas skaidrojams ar palielinošos sabiedrības sastāva maiņu augoša kapitālisma apstākļos, ar izglītības, tai skaitā mākslinieciskās, lielāku pieejamību. Lokālā mākslas dzīve, kas galvenokārt koncentrējās pilsētās, it īpaši Rīgā, aktivizējās (mākslas biedrību darbība, regulāras izstādes, vietējās mākslas skolas un privātās mākslinieku darbnīcas (sk. mākslas izglītība), mākslas kritika presē (sk.)). Tajā pašā laikā konstatējama mākslas veidu un attiecīgu mediju (sk. morfoloģija) nevienmērīga attīstība. Ar praktiskām funkcijām nesaistītās tēlotājas mākslas dzīve risinājās salīdzinoši šaurās mākslinieku, interesentu, māksliniekiem tuvu stāvošu ļaužu aprindās. Stājmākslas tirgus (sk. mākslas tirgus) bija vājš, šā mākslas veida vērtības apziņa plašākās sabiedrības aprindās izplatījās lēni. Tālaika mākslas kritikā biežas ir žēlabas par publikas intereses un darbu noieta trūkumu, par izstāžu vājo apmeklētību un zemo bagātās pilsonības (iespējamo mākslas darbu pircēju) gaumi. Izstādēs patērētājam visbiežāk tika piedāvātas ainavas. Iepriekšējā perioda populārāko glezniecības žanru ― naturālistisko dokumentējošo un reprezentatīvo portretu ― galīgi izkonkurēja fotogrāfija. Atsevišķi meistari gan regulāri gleznoja pasūtījumu portretus, to skaits vēl bija pietiekami liels. Oficiālo, sabiedrisko, konfesionālo institūciju pasūtījumu vai mākslas darbu pirkumu daudzums bija ierobežots. Strauji augošas buržuāzijas šaurais prakticisms un profesionālās lokālās tēlotājas mākslas nepietiekami noturīgās tradīcijas nebija vienīgie stājmākslas izplatības kavējošie iemesli. Radikālas pārvērtības Eiropas mākslā, kas izpaudās arī Latvijas radošāko mākslinieku darbos, padarīja to bieži nesaprotamu publikai. Izveidojās pie veciem estētiskiem kritērijiem pieradušu ierindas mākslas uztvērēju un no tradicionālās mākslas aizgājušu mākslinieku konflikts, kas atspoguļojās tālaika presē un ko centās pārvarēt mākslinieki un kritiķi, skaidrojot “jauno mākslu”.

Atšķirīgi bija arhitektu un ar tiem saistīto mākslas amatnieku darbības apstākļi (sk. arhitektūra, lietišķi dekoratīvā māksla un dizains), jo periodam raksturīgs straujš celtniecības pieaugums pilsētās; pasūtījumu skaits bija liels. Arhitektu izglītošanos nodrošināja Rīgas politehnikums, kas sagatavoja lielāko daļu vietējo šīs nozares profesionāļu. Celtņu dekora veidošanā piedalījās vietējās tēlniecības, glezniecības, vitrāžistu firmas. Pieprasījums pēc to produkcijas bija ievērojams. Tāpat maksātspējīgās aprindās tika patērēta standartizētā lietišķā māksla ― gan ievestā, gan uz vietas tapusī. Lētā rūpnieciski ražotā produkcija bija pieejama arī plašākiem iedzīvotāju slāņiem. Uz šā fona izcēlās mākslinieciski augstvērtīgāki mazskaitlīgie vietējo meistaru izstrādājumi (keramika, tekstils, atsevišķi mēbeļu un interjeru iekārtu komplekti, metāla un juvelierizstrādājumi, ādas plastika).

Novācijas uzskatos par mākslu

Neierastās tālaika modernās mākslas skaidrojumi presē, kā arī citi rakstītie avoti ļauj spriest par tālaika mākslinieku un kritiķu estētiskajām pārliecībām (sk. mākslinieciskās koncepcijas), kuras ietekmēja un pamatoja praksi. Jaunās koncepcijas tika izklāstītas polemiski, pretstatot “veco” un “jauno” mākslu. Svarīgākās tēlotājas mākslas novatoru atziņas perioda sākumā bija nepieciešamība pievērsties dabai, lai pārvarētu akadēmisku rutīnu, un subjektīvi būtiskāko objektu pazīmju atveidošana, atsakoties no fotogrāfiska naturālisma. Tajā pašā laikā “būtiskais” bija jārod vizuālajā realitātē, tiecoties sasniegt arī emocionālu izteiksmību (noskaņu). Didaktiski programmētā tematika tika noraidīta, orientējoties uz mākslinieka brīvu tēloto objektu izvēli un estētismu (“mākslas mākslai” princips). Tika akcentēta dekorativitātes nepieciešamība mākslas darbā un attiecīgu autonomo mākslinieciskās formas elementu saskaņojums ar tēlojumu un ekspresiju. Perioda otrajā pusē rakstītos materiālos gan sāka parādīties atziņas, kas mazināja jutekliskos iespaidos pamatotu dabas tēlojuma nozīmi. Lietišķās mākslas vēlamās attīstības pārspriedumos aktuāla bija prasība atteikties no vēsturisko stilu atdarinājumiem, orientācija gan uz jaunu formveidi, gan uz tiešāku vai netiešāku etnogrāfisko paraugu atdarināšanu. Arhitektu visumā pragmatisko darbību noteica pašsaprotams pieņēmums par nepieciešamību savienot utilitāro funkcionālo uzdevumu risinājumus ar māksliniecisko formu, kas izpaustos gan celtņu tektonikā, gan dekorā neatkarīgi no historisma, jūgendstila, nacionālā romantisma vai neoklasicisma motīvu izmantojuma. Tajā pašā laikā arhitektu, mākslas kritiķu publikācijās tika noraidīta veco stilu atdarināšana kā neatbilstoša modernai dzīvei, prasīta celtņu konstruēšana no “iekšienes uz ārieni” (t.i., no funkcionālas telpas organizācijas uz ārējo formu), dekora organiska saistība ar rotājamo objektu, jauno būvmateriālu un būvkonstrukciju izcēlums.

Mākslas darbu tematiskais saturs un formveide

Atbilstoši teorētiskām koncepcijām stājmākslas darbos vispārēja perioda pazīme ir tēlojuma tuvinājums vizuālai (optiskai) realitātei, fiksējot svarīgāko objektu iezīmes kā kopsakarības, nevis detalizējot tēlojumu saskaņā ar tradicionālo pašvērtīgo naturālismu. Ja sākotnēji pievēršanās lokālām un nacionālajām reālijām un vēlākā nacionālās mitoloģijas izmantošana norādīja noteiktu tematiskās izvēles tendenci, kas izpaudās galvenokārt latviešu cilmes mākslinieku darbos, tomēr kopumā tika praktiski realizēta tematiskā daudzveidība (sk. ikonogrāfija) kā tradicionālās tematiskās hierarhijas pretmets un kā subjektīvas mākslinieka brīvības apliecinājums. (Zīmīga ir reālistisko un fantastisko tēlu vienlaicīga izmantošana, bieži tos atveidoja viens un tas pats mākslinieks.) Līdz ar to arī žanru robežas kļuva nenoteiktākas, salīdzinot ar iepriekšējiem periodiem. Kopējais visu mākslas veidu tēlojošo elementu raksturs nosaucams par neoromantisku (pievēršanās “dabiskumam”, lokālajam, nacionālajam, fantastiskajam, dažkārt arī eksotiskajam), kas uzskatāms par kompensējošu urbānās civilizācijas papildinājumu, ja ne noraidījumu. Sociāli aktuāli sižeti un tēli atkārtojās perioda sākumā un 1905.―1906. g. revolūcijas laikā (sk. vēsturiskais fons). Emocionālo izteiksmību (noskaņu) radīja, izvēloties piemērotus tēlus, motīvus, citkārt psiholoģiskās izteiksmes un pieskaņojot tiem katra mākslas veida formāli tehnoloģiskos līdzekļus. Dekoratīvisms visbiežāk tika sasniegts, pielāgojoties katra medija materiālajām īpatnībām, stilizējot un ornamentalizējot tēlojumu un mākslas objekta formu, visbiežāk izmantojot asimetriski viļņveidīgu liekumu ritmu ― tipiskāko jūgendstila (art nouveau) formveides pazīmi (sk. stilistika).

Arhitektūrā un lietišķajā mākslā tipiskākā vispārējā formveide tāpat raksturojama kā neoromantiska, kas vienojās ar visdažādākajām celtņu un priekšmetu funkcijām, konstrukcijām, materiāliem un realizēja specifiskos mākslinieciskos uzdevumus. Kapitālisma apstākļiem raksturīgā izteikti pragmatiskā, operatīvā un arvien pieaugošā celtniecība bija līdzsvarojoši “jānoformē”, lai rastu emocionāli atraktīvu, nepieciešamos gadījumos reprezentatīvu celtnes vai ansambļa veidolu. Tas ietvēra gan arvien brīvāk interpretētus vēsturisko stilu motīvus, gan jaunā jūgendstila starptautiski populārās formas, gan lokālās etnogrāfiskās (nacionālās) būvformu un ornamenta stilizācijas, gan neoklasisku dekoru. Funkcionālā tipoloģija ir daudzveidīga. Strauji augošās pilsētās visā pilnībā dominēja īres namu celtniecība. Tika būvētas savrupmājas, villas piepilsētās un kūrorta rajonos, muižas. Daudzskaitlīgas bija komerciālu funkciju ēkas (bankas, veikali), izglītības un kultūras iestādes, baznīcas, rūpnīcas, dzelzceļa stacijas, inženierbūves. Būvnoteikumi regulēja blīvo pilsētu apbūvi, nosakot to salīdzinošu formālu viendabību (ēku augstumu limits, fasāžu nepārtrauktās līnijas ielās u.c.), bet pieļāva brīvu dekora stilistiku. Tas tika pieskaņots konkrētai celtnes funkcijai un īpašnieka vajadzībām, kā arī bija atkarīgs no arhitekta orientācijas. Formveides novitātes vieglāk ienāca dzīvojamā arhitektūrā; monumentālā, ar valsti, pašvaldībām, tradicionālajām konfesijām saistītā arhitektūra bija salīdzinoši konservatīvāka.

Stili, virzieni un sakari ar citām skolām

No eiropeisko stilu un virzienu vēstures viedokļa Latvijas gadsimtu mijas mākslā atrodamas aptuveni hronoloģiskā secībā historisma un historizējoša akadēmisma, sociāli orientēta reālisma, impresionisma, simbolisma, jūgendstila, nacionālā romantisma, neoklasicisma, agrīnā modernisma un protoartdeko pazīmes. To izteiktība un izplatība ir dažāda, tie bieži savienojas un pārklājas. Plašākais un visos mākslas veidos atrodamais ir jūgendstils.

Latvijas māksla 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā veidojās citās Eiropas nacionālās skolās un centros rasto koncepciju un prakses kontekstā (sk. sakari ar citām skolām). Īpaši noturīgi bija sakari, kurus noteica laikmeta politiskās un sociālās vēstures faktori (sk. vēsturiskais fons), ar vācu (visvairāk vietējiem baltvācu māksliniekiem) un krievu skolu, galvenokārt pateicoties mākslinieciskās izglītošanās apstākļiem Pēterburgā (sk. mākslas dzīve; mākslas izglītība). Perioda laikā arvien vairāk ierosinājumu un iespaidu nāca gan no netāliem un radniecīgiem reģioniem (Somija), gan no ģeogrāfiski tālākas, bet ietekmīgās franču skolas (konkrētāk no Parīzes mākslas dzīves), gan no atsevišķām Lielbritānijas, Šveices, pat itāliešu un spāņu mākslas parādībām.

Vispārējā attīstība

Perioda ietvaros nosakāma vispārēja attīstība. Pēdējā 19. gs. dekādē sākās strauja historizējoša akadēmisma pārvarēšana, kas visagrāk konstatējams glezniecībā un grafikā. Mākslas dzīves aspektā perioda sākumu iezīmē apvienības “Rūķis” darbība un Rīgas Mākslas biedrības aktivizēšanās. Arhitektūras nozarē par svarīgu institūciju veidojās Rīgas Arhitektu biedrība (no 1889. g.). “Rūķis” iezīmēja apzinātu nacionālās skolas konsolidēšanos, tā dalībnieki sākotnēji pievērsās sociālam reālismam un nacionālo (lokālo) reāliju tematikai (A.Alkšņa, J.Rozentāla, J.Valtera darbi). Gleznu un grafikas stilistiku ietekmēja gan vēlīno peredvižņiku, gan Rietumu novāciju ietekmes (impresionisma, simbolisma un jūgendstila pirmās pazīmes). Šajā pašā laikā konstatējams vispārējas neoromantiskās orientācijas un nacionālā romantisma sākums. Ap 1900. g. vērojamas periodam specifiskās tēlotājas mākslas attīstības tālākas izpausmes (pievēršanās jutekliskās realitātes tiešākam, bet subjektīvi brīvam atveidojumam, dekorativitātes kāpinājums). Impresionistiskais plenērisms savienojās ar neoromantisko “noskaņu mākslu”, reālistiskie tēli mijās ar simbolisko fantastiku, gleznieciskā formveide ― ar lineārām jūgendstila stilizācijām (V.Purvīša, J.Rozentāla, J.Valtera, B.Borherta, E.Borhertes–Šveinfurtes darbi).

Šajos gados “Rūķa” pirmās paaudzes mākslinieku pozīcijas nostiprinājās Latvijas mākslas pasaulē un Pēterburgas mākslas institūcijās, izvērtās sakari ar Rietumu centriem un tālaika jaunās mākslas parādībām. Saskarē ar rodēnismu veidojās pirmie latviešu tēlnieki (G.Šķilters, T.Zaļkalns, B.Dzenis). Grafiskajā dizainā (preses un grāmatu grafikā), dekoratīvajā amatnieciskajā mākslā (ēku interjeru un fasāžu plastiskais dekors, amatnieciskā dekoratīvā glezniecība un vitrāžas), lietišķās mākslas nozarēs (porcelāna un fajansa trauki, mēbeles) ienācajūgendstils. Arhitektūrā celtņu telpisko struktūru pieaugošais racionālisms savienojās ar dekora bagātību, historisma formas arvien vairāk nomainīja jūgendstils (H.Šēla un F.Šefela, R.Cirkvica, K.Pekšēna, M.Eizenšteina ēkas).

Perioda pēdējai desmitgadei raksturīga mākslas un mākslas dzīves parādību izvēršanās, lielāka daudzveidība, bet arī iekšēja pretrunība. 1905. g. revolūcijas izraisītie vizuālās mākslas pasaules satricinājumi izpaudās kā politiskās satīras uzplaukums (žurnāla “Svari” karikatūras). Noraidot konservatīvo kultūru, veidojās “dekadentiskā bohēma” kā novāciju vide. Atsevišķu gleznotāju (V.Zeltiņš, P.Krastiņš) postimpresionistiskajā stilistikā ienāca kāpinātas ekspresijas pazīmes. V.Matvejs, kas veidojās Rietumu un krievu avangarda kontekstā, 1910. g. pieteica agrā “klasiskā modernisma” koncepcijas Rīgā. Nacionālā romantisma tālāko attīstību pārstāvēja gan mitoloģiskās kompozīcijas (J.Rozentāls), gan T.Ūdera “reālais simbolisms”, gan J.Madernieka ornamentālais dizains. Pēc 1905. g. arhitektūras attīstības priekšplānā izvirzījās ar somu paraugiem saistītais nacionālais romantisms (K.Pekšēna, E.Laubes, A.Vanaga celtnes). Nacionālromantiskas stilizācijas ar etnogrāfiskā ornamenta motīviem izmantotas lietišķajā mākslā (A.Cīrulis, P.Šteinbergs). Tipiskā gadsimtu mijas tēlotājas mākslas stilistikā parādijās tradicionālistiskas (neoklasiskas) reakcijas elementi (V.Purvīša, J.Rozentāla, A.Romana, G.Šķiltera, J.Tillberga, K.Rončevska šo gadu darbi). Abstrahējošas sintēzes un vecmeistaru iespaidu saistījumu meklēja jaunākās paaudzes mākslinieki (J.Grosvalds un “Zaļās puķes” grupa). Arhitektūrā pieaugošā racionalizācija (R. un A. Šmēlingi u.c.), vēlīnā jūgendstila, nacionālā romantisma tradīcijas koeksistē ar neoklasicisma pacēlumu (E.Poles, M.Nukšas, P.Mandelštama ēkas Rīgā, V.Bokslafa celtās un atjaunotās muižas). Latvijas gadsimtu mijas mākslas periodu noslēdz tās vispārēju izmaiņu sākums Pirmā pasaules kara izraisītās politiskās un sociālās dzīves krīzes gados.


E. Kļaviņš


Bibliogrāfija

  1. Bruģis, D. Historisma pilis Latvijā. Rīga, 1996.
  2. Cielava, S. Latviešu glezniecība buržuāziski demokrātisko revolūciju posmā (1900―1917). Rīga, 1974.
  3. Dombrovskis, J. Latvju māksla. Rīga, 1925.
  4. Dombrovskis, J. Latvju mākslas vēsture. Rīga, 1935.
  5. Glezniecība Latvijā 19. un 20. gs. No : Mākslas vēsture. V.Purvīša red. 2.[sēj.]. Rīga, 1935. 339.—469.lpp.
  6. Grafika. Latvija. No : Mākslas vēsture. V.Purvīša red. 2.[sēj.]. Rīga, 1935. 547.—558.lpp.
  7. Jūgendstils. Laiks un telpa. Red. S. Grosa. Rīga, 1999.
  8. Kačalova, T. Latviešu ainavu glezniecība gadsimtu mijā (1890―1915). Rīga, 2004.
  9. Kjellīns, H. Latviešu māksla. Rīga, 1932.
  10. Kļaviņš, E. Latviešu portreta glezniecība. 1850―1916. Rīga, 1996.
  11. Kļaviņš, E. Latviešu tēlotājas mākslas sakari ar citām mākslas skolām. Rīga, 1988.
  12. Kļaviņš, E. Latvijas XIX gs., XX gs. sākuma tēlotājas mākslas ikonogrāfija un stilistiskais raksturojums. Rīga, 1983.
  13. Krastiņš, J. Eklektisms Rīgas arhitektūrā. Rīga, 1988.
  14. Krastiņš, J. Jūgendstils Rīgas arhitektūrā. Rīga, 1980.
  15. Krastiņš, J. Rīga ― jūgendstila metropole. Rīga, 1996.
  16. Konstants, Z., Poluikeviča, T. Rīgas fajanss un porcelāns. Rīga, 1984.
  17. Latviešu tēlotāja māksla. 1860―1940. Rīga, 1986.
  18. Penģerots, V. Jaunākā tēlniecība Latvijā. No : Mākslas vēsture. V.Purvīša red. 1.[sēj.]. Rīga, 1934. 407.—419.lpp.
  19. Rutmanis, J. Latviešu arhitektūra 19. un 20. gs. sāk. No : Mākslas vēsture. V.Purvīša red. 1.[sēj.]. Rīga, 1934. 253.—258.lpp.
  20. Siliņš, J. Latvijas māksla, 1800―1914. 2. sēj. Stokholma, 1980.
  21. Vipers, B. Latvju māksla : īss pārskats. Rīga, 1927.
  22. Grosmane, E., Hartel, B., Keevallik, J., Lichtnau, B. Architektur und bildende Kunst im Baltikum um 1900. Greifswalder kunsthistorische Studien. B.3. Frankfurt a. M, 1999.
  23. Krastiņš, J. Jugendstil in der Rigaer Baukunst. Michelstadt, 1992.
  24. Neumann, W. Baltische Maler und Bildhauer des XIX Jahrhuderts. Riga, 1902.
  25. Riga und seine Bauten. Riga, 1903.
  26. Suta, R. 60 Jahre lettischer Kunst. Leipzig, 1923.

Attēlu saraksts

  1. Purvītis V. Atkusnis. Ap 1906. Audekls, eļļa, 48,3 x 67 cm. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (turpmāk ― LNMM).
  2. Rozentāls J. A. Hesas portrets. 1908. Audekls, eļļa, 187 x 98 cm. LNMM
  3. Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā, Elizabetes ielā 10b. 1903.
  4. Vitrāža no E.Todes darbnīcas. Biržas komercskolas (tagad Latvijas Mākslas akadēmija) kāpņu telpā. Rīga. 1902―1905.
  5. Kuzņecova fabrikas masveida produkcijas šķīvji. Fajanss, diametrs 24 cm. Latvijas Vēstures muzejs.
  6. Valters J. Peldētāji zēni. Ap 1900. Kartons, eļļa, 41 x 63,5 cm. LNMM
  7. Rozentāls J. Arkādija I. Studija. 1904―1908. Kartons, eļļa, 29,5 x 24 cm. LNMM
  8. Krastiņš P. Mākoņi virs mājām. Ap 1905. Papīrs, akvarelis, zīmulis, 11 x 18 cm. LNMM
  9. Pēkšēns K., Laube E. K.Pekšēna nams Rīgā, Alberta ielā 12. 1903.
  10. Alksnis Ā. Arājs. 19. gs. 90. gadu vidus. Papīrs, akvarelis, 30,7 x 39,8 cm. Kuldīgas novada muzejs.
  11. Purvītis V. Pēdējais sniegs. 1898. Audekls, eļļa, 102,5 x 144 cm. Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs.
  12. Valters J. Sieviete parkā. Ap 1900. Audekls, eļļa, 42 x 55 cm. LNMM
  13. Rozentāls J. Teika. Ap 1899. Audekls, eļļa, 97 x 67 cm. LNMM
  14. Madernieks J. Vāks A.Saulieša stāstam “Kalējs Indriķis”. 1904.
  15. Šķilters G. Maziņš biju neredzēju. 1903 (bronza 1955). 42 x 53 x 70 cm. LNMM
  16. Virsdurvju maskarons īres namam Rīgā, Smilšu ielā 8. 1902.
  17. Šēls H., Šefels F. Bij. H.Detmaņa nams Rīgā, Šķūņa ielā 12/14.
  18. Zeltiņš V. Jumti. Studija. Ap 1905. Papīrs, kartons, eļļa, 30 x 24,7 cm. LNMM
  19. Matvejs V. Itālijas motīvs. 1913. Audekls, eļļa, 20 x 13,5 cm. LNMM
  20. Madernieks J. Titullapa žurnālam “Vērotājs”. 1908. Nr.4.
  21. Laube E., Pekšēns K. Bij. A.Ķēniņa skola Rīgā, Tērbatas ielā 15/17.
  22. Purvītis V. Ziema. Ap 1910. Audekls, eļļa, 69 x 99,5 cm. LNMM
  23. Grosvalds J. Mākslinieku Tones, Ubāna un Drēviņa portrets. 1915. Audekls, eļļa, 80 x 100 cm. LNMM
  24. Pole E. Bij. Rīgas IV savstarpējās kredītsabiedrības nams Rīgā, Elizabetes ielā 57. 1911.
  25. Šmēlings A., Hartmanis E., Unferhau V. Īres nams Rīgā, Miera ielā 5. 1912.