1890 – 1915: Ikonogrāfija

Periodam specifiska ir tematiskās hierarhijas vājināšanās un ar to saistītā biežās tradicionāli diferencētu žanru savienošanās, ko nosacīja jaunās mākslinieciskās koncepcijas, izmaiņas mākslas darbu radīšanas un patērēšanas apstākļos. Kopumā mākslas darbiem kā tēlojumam un vēstījumam raksturīga mazāka sižetiska stāstījuma un lielāka pašvērtīgu tēlu un motīvu nozīme.

Tradicionālā un sociālā reālisma tematika

Perioda sākumā gleznotāju mācību darbos (grafiskās un gleznieciskās kompozīciju skices, modeļu studijas) saglabājās Pēterburgas Mākslas akadēmijā laikā līdz 1893 - 94.g. reformai tradicionālā orientācija uz t.s. vēsturiskām tēmām (no Bībeles, antīkās mitoloģijas, Krievijas vēstures). Šāda tematika, attiecīgi tēli, atribūti un motīvi tika izmantota A. Baumaņa, Ā. Alkšņa, J. Rozentāla, J. Belzēna, B. Borherta mācību darbos. Ā. Alksnis šo tradīciju papildināja savās grafiskās skicēs ar ainām no latviešu senvēstures, interpretējot tos visbiežāk sadzīviski. Vēlāk vēsturiskai tematikai šī vārda tiešajā nozīmē mākslinieki (B.Borherts) pievēršas tikai retos gadījumos. Atsevišķas vēsturiskas personības atveidotas oficiālās un publiskās mākslas gadījumos. Tradicionālās kristietisma ikonogrāfijas tēmas saglabājās arī pasūtītājās altārgleznās Rīgas un provinces luterāņu un katoļu baznīcām, ikonās pareizticīgo dievnamos. Tās tika izmantotas arī figuratīvu vitrāžu kompozīcijās (E. Todes darbnīca). Kristoloģisko tēmu modernizācija, papildinot kanoniskos sižetus ar tēliem un motīviem atbilstoši reālisma, impresionisma un nacionālā romantisma estētikai atrodama vairākās J.Rozentāla altārgleznās. Tāpat perioda sākumā un aizvien retāk vēlāk „Rūķa” paaudzes gleznotāju mācību un patstāvīgos darbos atkārtojas sižeti un tēli, kas atveido tālaika zemāko slāņu (zemnieku, sīkpilsoņu) sadzīvi saskaņā ar 19. gs. sociāli orientētā reālisma (naturālisma) tematisko tendenci un tai pat laikā apliecinot nacionālā tematiskā satura nozīmi (Ā. Alkšņa zīmējumi un akvareļi ar arājiem, malkas cirtējiem kartupeļu lasītājiem, J. Rozentāla gleznotās mazpilsētas apdzīvotāju un laucinieku grupas pie baznīcas, kapsētas, tirgū, J.Valtera eļļas gleznas un akvareļi ar nabadzīgiem pilsētnieku vai zemnieku bērniem, vērpējām, virvju vijēju). Atsevišķi analoģiski tēli parādās 20. gs. sākumā tēlnieku (G. Šķiltera, T. Zaļkalna, K. Rončevska) stājdarbos. Perioda beigu posmā ainas no tālaika sociāli zemāko slāņu dzīves pastāvīgi turpina atveidot T. Ūders, gan vairāk saskaņā ar savu neoromantisko mākslas koncepciju, un sadzīviska reālisma tradīcijas garā K. Lielausis.

Ainavu ikonogrāfija

Visa perioda garumā divdimensiju vizuālo mākslu ikonografiskajā saturā dominē ainaviskie motīvi un attiecīgi ainavas žanrs ir skaitliskā pārsvarā par visiem citiem. Ainavas žanrā strādāja visi perioda gleznotāji un grafiķi, ievērojamākie – V. Purvītis, J.Valters, J.Rozentāls, V. Zeltiņš, P. Krastiņš, S. Valtere. Visbiežāk tā ir lokālā vai nacionālā (Latvijas) ainava, lai gan daļu no atveidotiem motīviem mākslinieki atrada Krievijā, Somijā, Norvēģijā, Vācijā, Itālijā, Francijā. Parasti tā ir ārpilsētas „brīvā daba” ar raksturīgiem lokālās dabas elementiem. Līdzīgu motīvu atkārtošanās norāda īpašu mākslinieku interesi par lokālo floru un dabas procesiem (bērziem, priedēm, visbiežāk plūstošu vai ņirbošu upju, ezeru, dīķu un strautu ūdeni, purviem, mākoņiem, vēja brāzmām). Ainavu gleznošana plenērā nosacīja vasaras un dienas gaismas ainavu popularitāti, tomēr tikpat lielā mērā māksliniekus interesēja arī citi un īpaši pārejas gada un dienas laiki (ziema ar sniega masām, pavasaris ar kūstošu ledu un paliem vai ziedošiem augļu kokiem, rudens ar lapotņu daudzkrāsainību, vakara „pēdējie stari” un krēsla vai vāja nakts gaisma, citkārt ar mēnesnīcu). Motīvu izvēles motivācija bija emocionāla efekta (noskaņas) rašanas nepieciešamība un cilvēka neskartas vai maz skartas „dzimtās dabas” estetizācija, kas skatāma perioda vispārējās neoromantiskās mākslinieku orientācijas kontekstā. Pilsētas ainavas ir retākas (V. Purvīša, V. Matveja, J. Grosvalda, J. Tillberga, K. Ubāna darbi) un to motīvi parasti fiksēti fragmentāri, tas pats sakāms par muižu vai piļu parkiem ar koptu zaļumu, monumentālu arhitektūru, parka tēlniecību. Īpaša izceļamas dažu mākslinieku sacerētas, fantastiskas ainavas ( R. Pērle, V. Matvejs).

Cilvēku tēlu un tuvākās vides ikonogrāfija

Visu stājmākslas darbos un autonomās dekoratīvo kompozīcijās, kurās cilvēku tēliem ir noteicoša nozīme, to pozas, izteiksmes, tērpi un aksesuāri kopā ar vides motīviem bieži ir intīmi ikdienišķas realitātes sastāvdaļas (R. Rozentāla, J. Valtera, B. Borherta, A. Romana, T. Zaļkalna u. c. darbi). Attēlotās figūras sēž krēslos, uz dīvāniem, pie galdiem, lasa, smēķē, sievietes aizņemtas ar rokdarbiem. Citkārt tika tēloti muzicētāji (vijoles, klavieres spēle). Seju izteiksmes un figūru stāvokļi liecina par dabisku nepiespiestību, atbrīvotību, atslābumu vai vitālu dzīvīgumu. Interjeru telpa bieži nav dziļa, citkārt izgaismota ar mājīgu lampas gaismu, fons - tapetēm vai gleznām rotāta siena. Atkārtojas figūras plenēriskā dārza, meža un ūdensmalas vidē, kas rāda tendenci cilvēka tēlu saistīt ar „brīvo dabu”. Tērpi ir modes prasībām un izglītoto ļaužu statusam atbilstoši, bet pietiekami vienkārši un ērti nēsājami. Tēli ārpus sociālā reālisma tradīcijas galvenokārt pieder māksliniekam tuvām domubiedru, radu, kultūras ļaužu, pilsonisko aprindu reprezentantu lokam. Pietiekami bieži mākslinieki attēlo viens otru un darina pašportretus. Reprezentatīvos un idealizētos oficiālu personu, aristokrātijas, pilsonības pasūtījumu portretos saglabājas monumentalizēto figūru svinīgums, tērpu greznums, goda zīmes, vidi bagātinoši motīvi, bet arī te bija iespējama pozu daļēja atbrīvotība. Kā zināms pretmets intimizētiem tēliem retos gadījumos parādās „tālie” - eksotiskie personāži. Cilvēku tēlu veidojumos konstatējama noturīga psiholoģisko izteiksmju un situāciju tipoloģija – citkārt dabiskāka, citkārt pārspīlēta, - kā kāpināta neoromantiska lirisma izpausme J. Rozentāla, G, Šķiltera, T. Zaļkalna, F. Morica darbi). Biežākā ir depresīva emocionāla toņa iekrāsota ilgu un izklaidīga domīguma izteiksme, retāks ir dramatiska spriegums un eksaltācija. Kā līdzsvarojošs pretmets ir atkārtoti akcentēta vitalitāte optimisms. Pašā cilvēkā tika meklēta viņa bioloģiskā daba, kas izpaudās interesē par fiziskās attīstības dažādajām fāzēm, cilvēka augšanu un novecošanu (pusaudzības, vecuma, jaunības, tēma), emocijām, kas rodas uz bioloģiska pamata (erotika, mātes mīlestība). Patiesi populāra bija fantastisku tēlu tematika. (A. Alkšņa, J. Rozentāla, B, Borherta, Ģ. Šķiltera, R. Zariņa, J. Belzēna u. c. darbi). Tās kodols – fantastiskas būtnes no latviešu un citu Eiropas tautu pasakām, teikām, mītiem (velni, nāras, spoki, raganas, rūķi, lietuvēni, dabas spēku dievi, pūķi, zalkši u. c.) Atsevišķi izdalāma sengrieķu mitoloģijas tēlu grupa (kentauri, fauni, nimfas, arkādiskie tēli). Nacionālā romantisma koncepcijas ietvaros daži mākslinieki pievērsās latviešu mitoloģijas tēliem. Atbilstoši perioda estētikai un neatkarīgi no reliģisko institūciju pasūtījumiem bija iespējama arī atgriešanās pie noteiktām kristietisma ikonogrāfijas tēmām un tēliem („Kārdināšana”, „Ieva”). Daļai no šiem tēliem piedēvējama gan laikmetiska, gan lokāla, gan individuāla simboliska nozīme. Periodam specifiskākie ir tēli, kas savienoti ar lokālās dabas atveidu un plašākā skatījumā ar laikmetam raksturīgo „bioloģisko romantismu”. Organisko dabas spēku apoloģija apliecina to mītu un pasaku tēli, kas visvairāk saistīti ar ainavisko floru, ūdeni un dzīvniekiem. Atkārtojas arī darbi, kas uzrāda mākslinieku interesi par sauli, organiskās dabas spēka avotu (J. Rozentāls, R.Pērle). Dažādu žanru stājmākslas darbos daudz ir ziedu motīvu, kuru sugu dažādība ir ļoti liela (ceriņi, peonijas, magones, rozes, asteres, kreses, fuksijas u.c.).

Arhitektūras un lietišķās mākslas dekora ikonogrāfija

Standartizēti vai individualizētie, amatnieciski darinātie arhitektūras un lietišķās mākslas priekšmetu dekori ietvēra bagātīgu tēlojošu motīvu klāstu, kas kopumā analogs stājmākslu ikonogrāfijai un kuras sākotnējā simbolika bieži tāpat atvedināma uz laikmetīgo „bioloģisko romantismu”: florālie motīvi (līlijas, rozes, magones, saulespuķes, īrisi, vilkavāles, kastaņi, skuju, čiekuru), daudzveidīgā fauna (čūskas, pāvi, pūces, gulbji, ērgļi u. c.), antropomorfas figūras un maskaroni, hibrīdas būtnes, bet arī specifiski heraldiskiem motīvi u.c. Bija izplatīta, īpaši neoklasicisma pacēluma laikā klasiskā antropomorfā tematika, citkārt ar tradicionāliem alegoriskiem un mitoloģiskiem tēliem, to atribūtiem un atsevišķos gadījumos populāru sižetu atkārtojumiem.

                                                           Eduards Kļaviņš

Attēlu saraksts

1. Rozentāls J. Kristus un grēciniece. 1893. Audekls, eļļa, 97 x 71. RTMM
2. Rončevskis K. Mājup. Ne vēlāk par 1909. Bronza. Atrašanās vieta nezināma
3. Purvītis V. Bērzi. Ap 1900. Audekls, kartons, eļļa, 54,2 x 36. LNMM
4. Krastiņš P. Priedes un bērzi. 1905 – 1907. Papīrs, guaša, ogle, 21,7 x 29. LNMM
5. Valters J. Ainava ar upi. 1904. Audekls, eļļa, 83 x 106. LNMM
6. Kalve P. Mākoņu studija. 1905 – 1910. Papīrs, ogle, tempera, 22 x 30. Kuldīgas novada muzejs
7. Purvītis V. Rudens noskaņa. Ap 1907. Audekls, eļļa, 68 x 90,5. LNMM
8. Kalve P. Pavasaris. 1907. Kartons, pastelis, 70 x 99,5. LNMM
9. Rozentāls J. Pavasaris. Ap 1909. Kartons, eļļa, 37 x 48. LNMM
10. Valters J. Vientuļš ceļinieks. Ap 1900. Audekls, kartons, eļļa, 70 x 86. LNMM
11. Purvītis V. Mēness nakts. Ap 1909. Kartons, eļļa, 36 x 54,3. LNMM
12. Romans A. A. Purica portrets. Ap 1906. Audekls, eļļa, 51 x 67,5. LNMM
13. Zaļkalns T. Veras Arnoldovas portrets. 1906. Bronza, granīts, augstums 32 cm. LNMM
14. Valters J. Divas sievietes pie lampas. 1901. Audekls, eļļa, 41, 3x 54. LNMM
15. Šķilters G. Vecums. Ap 1905. Patinēts ģipsis, 29 x 28 x 21. LNMM
16. Rozentāls J. Jaunība. 1910. Kartons, guaša, pastelis, 31 x 18,5. Privātkolekcija
17. Šķilters. Lietuvēns. 1910. Patinēts ģipsis. LNMM
18. Rozentāls J. Faunu ģimene. Ap 1905. Papīrs, tempera, tuša, 35x 44. LNMM
19. Borherts B. Riņķa deja. Ne vēlāk par 1908. Audekls, eļļa, 251x 160. Atrašanās vieta nezināma
20. Kalve P. Puķes. 1910. Audekls, eļļa, 42,4 x 29,3. Kuldīgas novada muzejs
21. Vestibila dekors R. Cirkvica projektētā namā Vīlandes ielā 1 Rīgā. 1898
22. Fasādes dekors K. Pekšēna projektētā namā Smilšu ielā 2 Rīgā. 1902
23. Fajansa terīne un šķīvis. M.Kuzņecova fabrikas ražojums. 20. gs. sākums. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs