Jūlijs Madernieks

No ''Latvijas mākslas vēsture''

Versija 10:25, 11 Novembris 2008, kādu to atstāja Admins (Diskusija | devums)

(izmaiņas) ← Senāka versija | skatīt pašreizējo versiju (izmaiņas) | Jaunāka versija → (izmaiņas)
Jūlijs Madernieks. Fotoportrets. 20.gs. sākums.
J.Madernieks. Zīmēšanas un gleznošanas darbnīcas skolnieka karte.
Jūlijs Madernieks savas studijas audzēkņu vidū. Fotogrāfija. 1905.
F.Alberta ēdamistabas iekārta. 1903.
F.Alberta ēdamistabas iekārta. 1903.
F.Alberta ēdamistabas iekārta. 1903.
F.Alberta ēdamistabas iekārta. 1903.
Dekoratīvs auduma rotājums. Tušas zīmējums. 1909―1912.
Rakstainas jostas mets. Tušas zīmējums. 1909―1912.
Vinjete žurnālam “Vērotājs”. 1903.
Vinjete žurnālam “Vērotājs”.

Jūlijs Madernieks (1870.27.II―1955.19.VII) ― izcils ornamenta meistars Latvijā 20.gs. sākumā, viens no latviešu profesionālās lietišķās mākslas pamatlicējiem, strādājis grāmatu un preses grafikā, glezniecībā, mākslas pedagoģijā. Viens no aktīvākajiem mākslas kritiķiem 20.gs. sākumā latviešu presē.

Biogrāfija un mākslinieciskā darbība

Pirmie ierosinājumi

Madernieks dzimis Vecgulbenes pagastā, Vecgulbenes muižas Madernieku mājās. Tēvs Ernests Madernieks bija muižas rentnieks. Ģimenei ir bijusi svarīga nozīme Jūlija Madernieka māksliniecisko interešu rosināšanā ― Madernieku mājās bieži tika muzicēts, šeit nereti uzturējās arī mātes brālis Donass, ērģeļu būvētājs. Jūlijs kopā ar vecāko brāli Aleksandru pašmācības ceļā bija apguvuši vairāku mūzikas instrumentu spēli. Māte Dore Maderniece bija prasmīga audēja. Viņas veidotie audumu raksti, arī dziju krāsojumi radīja interesi par ornamenta pasauli. Pēc mācībām vietējā (toreiz ― Krustu) skolā Madernieks 1883.g. pēc tēva iniciatīvas iestājās tolaik progresīvajā Vecpiebalgas draudzes skolā, ko absolvēja 1889.g., iegūstot labu vispārējo izglītību un svešvalodu zināšanas.

Sanktpēterburga un ārzemju stipendijas gadi

Māksliniecisko izglītību Madernieks apguva sākotnēji Rīgas Vācu amatnieku biedrības skolā (1891―1892), pēc tam ― no 1892. līdz 1898.g. ― Sanktpēterburgā, Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolas dekoratīvās glezniecības nodaļā. Mācību laikā iedraudzējās ar citiem latviešu tautības Štiglica skolas audzēkņiem ― Jāni Lībergu, Jūliju Jaunkalniņu, Rihardu Zariņu, Teodoru Zaļkalnu u.c. ― un iesaistījās latviešu mākslinieku apvienības “Rūķis” darbībā. Studiju noslēgumā par konkursa darbu saņemtā ārzemju stipendija Maderniekam deva iespēju divus gadus papildināties ārzemēs. No 1899. līdz 1900.g., pēc īslaicīgas uzturēšanās Vācijā, mākslinieks galvenokārt dzīvoja Parīzē, kur apmeklēja Parīzes Mākslas akadēmijas (École des Beaux-Arts) darbnīcas un Kolarosi akadēmiju (Académie Colarossi), vasarās ceļoja pa Itāliju, Šveici, Angliju, Beļģiju, Vāciju. Muzeju un izstāžu apmeklējumi viņam ļāva iepazīt tālaika mākslas strāvojumus, kā arī dažādos jūgendstila variantus. Šajā laikā Madernieks darinājis ornamentu zīmējumus, lietišķās mākslas kompozīcijas, kā arī koloristiskus reālistiski impresionistiskus ainavu gleznojumus akvareļa un eļļas tehnikās, kurus sūtīja kā atskaites darbus uz Sanktpēterburgu.

Patstāvīgas darbības uzsākšana un tuvināšanās jūgendstilam

No 1900. līdz 1902.g. Madernieks dzīvoja Sanktpēterburgā, gleznojot studijas un pelnoties ar lietišķās grafikas darbiem ― plakātiem un pastkartēm. 1902.g. pārcēlās uz dzīvi Rīgā, kur turpināja strādāt lietišķās grafikas nozarē. Šajā laikā pievērsās arī pedagoģiskai darbībai, sākotnēji strādājot par skolotāju un konsultantu privātās mācību iestādēs (piemēram, H.Freijas kursos), vēlāk ― vairākās skolās par zīmēšanas un kompozīcijas skolotāju (F.Birģeles lietišķās mākslas skolā, Rīgas Daiļkrāsotāju palīdzības biedrības zīmēšanas skolā u.c. (Sk. mākslas izglītība) 1904.g. mākslinieks atvēra savu privāto studiju ― J.Madernieka Zīmēšanas un gleznošanas darbnīcu, kas pastāvēja līdz 1914.g. (sk. mākslas izglītība). Kopš 1904.g. pievērsies publicistikai, rakstot kritiskus apcerējumus par mākslas dzīvi Latvijas presē (laikrakstos “Dzimtenes Vēstnesis”, “Jaunākās Ziņas” u.c.).

20.gs. sākumā par Madernieka būtisku darbības lauku un peļņas avotu kļuva pasūtījuma darbi interjera dizaina jomā ― no 1902. līdz 1905.g. veicis interjeru dekoratīvo noformējumu un darinājis mēbeļu projektus advokāta F.Alberta, uzņēmēja K.Berga, advokāta F.Grosvalda, ārstu K.Meņģeļa un A.Krauca dzīvokļiem (izņemot F.Alberta interjera fotoattēlus un zīmējumus, darbi nav saglabājušies). Alberta interjers liecina par jūgendstilam raksturīgiem interjera ansambļa meklējumiem, pievēršoties priekšmetu formas un funkcijas problēmu risinājumam un izvēloties agrajam jūgendstilam raksturīgu dekoru. Nepieciešamība veidot interjeru kā stilistiski vienotu ansambli Madernieku rosināja pievērsties daudzpusīgai darbībai interjera dizaina jomā ― viņš ne tikai izstrādājis mēbeļu projektus, bet arī dekoratīvo tekstiliju metus mēbeļaudumiem, aplikācijas tehnikā darinātiem aizkariem, galdautiem, tapešu rakstu zīmējumus, pievērsies atsevišķu trauku un servīžu dizainam, zīmējis metus metālkalumiem u.c. Darbību šajā jomā Madernieks aktīvi turpināja jau starpkaru posmā, būdams viens no respektablākajiem māksliniekiem lietišķās mākslas jomā.

Ornaments un darbi grāmatu un preses grafikā

Strādājot pie lietišķās mākslas izstrādājumu darināšanas, Madernieks lielu uzmanību veltīja ornamentam, kura veidošanā apliecinājis lielu izdomas bagātību, sākotnēji balstoties uz jūgendstilam raksturīgām florālu vai zoomorfu motīvu stilizācijām un reizē atspoguļojot interesi par formu ģeometrizāciju un tautas mākslai raksturīgiem motīviem ― kopš 1903.g. aktīvi studējis latviešu tautas mākslas materiālus, tai skaitā dreļļu rakstus, Rīgas Latviešu biedrības Latviešu muzeja fondos, kur glabājās tolaik plašākā tekstiliju kolekcija. Veidojot lineāri ornamentālas plaknes kompozīcijas vai frīzes, viņš nereti izmantojis latviešu tautas ģeometriskā ornamenta kompozicionālās uzbūves principiem radniecīgu risinājumu, tomēr nereti iekļāvis tajā brīvas improvizācijas elementus, pievēršoties jūgendstilam raksturīgiem tukšo un dekorēto laukumu pretnostatījumiem.

Līdztekus lietišķajai mākslai Madernieks daudz strādājis lietišķās grafikas jomā, grāmatu un preses grafikā (viens no regulāriem žurnālu “Zalktis”, “Vērotājs” u.c. ilustrāciju autoriem), veidojot izteiksmīgas un lakoniskas vinjetes, grāmatu vāku noformējumus lineārā jūgendstila stilistikā (A.Kalniņa solodziesmu pirmizdevuma apvāks, 1902; A.Saulieša “Stāsti” 1904, 1906; Raiņa “Tālas noskaņas zilā vakarā” 1909 u.c.). Ornamenta jomā mākslinieks darbojies arī turpmāk starpkaru posmā, attīstot individuālu stilu, kā pamatu veido ģeometrizēti ornamenta risinājumi, kuros saskatāmas nosacītas neoklasicisma iezīmes, tiecoties uz simetrijas un centriskuma akcentējumu. Centienos attālināties no jūgendstila Madernieka ornaments nereti iegūst art deko stilam raksturīgu risinājumu. 1913.g. tika laists klajā viņa ornamentu krājums “Ornaments”, kas ir pirmais šāda rakstura izdevums Latvijā. 1930.g. iznāca otrs ― plašāks: J.Madernieka “Rakstu” izdevums.

Dabas motīvu studijas glezniecībā un ogles zīmējumos

Vēl mācību laikā Madernieks gleznojis dabas studijas, sākotnēji apgūstot impresionismam raksturīgus paņēmienus (“Novakare Birglēnā”, 1899). Turpmāko gadu darbos, galvenokārt dzimtās puses gleznainās apkārtnes motīviem (“Pavasara plūdi", 1907; “Vecmadernieku apkārtne”, 1907), pieaug dekoratīvā elementa kāpinājums. Strādājis arī ogles zīmējumu tehnikā, darinot ainavas (1907.g. aizsāktais un starpkaru posmā turpinātais darbu cikls “Pededze”).

Darbības beigu posms un mantojums

Jau 20.gs. 20. un 30.gados Madernieka darinātie lietišķās mākslas meti plaši izmantoti rokdarbnieču, audēju, keramiķu un kokgriezēju darbos. 1926.g. māksliniekam piešķirts Francijas Mākslas un tautas izglītības darbinieka goda tituls. Madernieks turpināja strādāt Latvijā arī padomju ideoloģijas apstākļos. 1945.g. viņam pat piešķirts LPSR Nopelniem bagātā mākslinieka nosaukums. 1951.g. Rīgā tika organizēta Madernieka 50 radoša darba gadiem veltīta izstāde. 1970. un 1981.g. notika mākslinieka piemiņas izstādes. Viņa darbi glabājas Dekoratīvi lietišķās mākslas muzejā, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā, privātkolekcijās.

S. Grosa

Bibliogrāfija

  1. Lamberga D. Madernieks Jūlijs. Māksla un arhitektūra biogrāfijās. 2. [sēj.]. R., 1996. 97 lpp.
  2. Novadniece I. Jūlijs Madernieks. R., 1982.
  3. Siliņš J. Ilustrēts Žurnāls, Nr.3, 1925.

Attēlu saraksts

  1. Jūlijs Madernieks. Fotoportrets. 20.gs. sākums.
  2. J.Madernieks. Zīmēšanas un gleznošanas darbnīcas skolnieka karte.
  3. Jūlijs Madernieks savas studijas audzēkņu vidū. Fotogrāfija. 1905.
  4. F.Alberta ēdamistabas iekārta. 1903. No: Mājas Viesa Mēnešraksts. 1904. 132., 133., 192., 214.lpp.
  5. F.Alberta ēdamistabas iekārta. 1903. No: Mājas Viesa Mēnešraksts. 1904. 132., 133., 192., 214.lpp.
  6. F.Alberta ēdamistabas iekārta. 1903. No: Mājas Viesa Mēnešraksts. 1904. 132., 133., 192., 214.lpp.
  7. F.Alberta ēdamistabas iekārta. 1903. No: Mājas Viesa Mēnešraksts. 1904. 132., 133., 192., 214.lpp.
  8. Dekoratīvs auduma rotājums. Tušas zīmējums. 1909―1912. Madernieks J. Ornaments. 1913.
  9. Rakstainas jostas mets. Tušas zīmējums. 1909―1912. Madernieks J. Ornaments. 1913.
  10. J.Madernieks. Vinjete žurnālam “Vērotājs”. 1903.
  11. J.Madernieks. Vinjete žurnālam “Vērotājs”.
  12. J.Madernieks. Vinjetes žurnāliem “Zalktis”, “Vērotājs”.
  13. J.Madernieks. Vinjetes žurnāliem “Zalktis”, “Vērotājs”.
  14. J.Madernieks. Vinjetes žurnāliem “Zalktis”, “Vērotājs”.
  15. Žurnāla “Zalktis” vāks. 1908.
  16. Vāks A.Saulieša stāstam “Kalējs Indriķis”. Tušas zīmējums. 1904.
  17. Vāks A.Saulieša stāstam “Soda diena”. Tušas zīmējums. 1904.
  18. J.Madernieks. A.Kalniņa solodziesmu izdevuma vāks. 1902.
  19. Novakare Birglēnā, a.,e. 1899. Reproducēts no: Novadniece I. Jūlijs Madernieks. 23.lpp.
  20. Pavasara plūdi, 1907." Akvarelis. 1907. Reproducēts no: Novadniece I. Jūlijs Madernieks. 47.lpp.
  21. Ainavas studija." Guaša. 20.gadu beigas. Reproducēts no: Novadniece I. Jūlijs Madernieks. 83.lpp.
  22. Pededzes upe. 1933." Ogles zīmējums. Reproducēts no: Novadniece I. Jūlijs Madernieks. 89.lpp.