Kārlis Ludvigs Zēbode

No ''Latvijas mākslas vēsture''

Versija 21:27, 23 Februāris 2009, kādu to atstāja Redaktors (Diskusija | devums)

(izmaiņas) ← Senāka versija | skatīt pašreizējo versiju (izmaiņas) | Jaunāka versija → (izmaiņas)
Rīgas Zilās gvardes locekļa J.K.Švena portrets. 1854.
M. Balodes portrets. 1867.
J. Baloža portrets. 1867.
Sieviete ar bērnu. 1875.

Kārlis Ludvigs Zēbode (Karl Ludwig Seebode, 1826 – 1894. 21. II) – provinciālās sabiedrības portretists, viens no pazīstamākajiem Latvijas 19. gs. amatnieciski naivistiskiem gleznotājiem.

Biogrāfijas dati

Līdzšinējās faktoloģiskās ziņas par Zēbodi ir minimālas. Viņš ir dzimis 1826. g. Ozolmuižā, apguvis daiļkrāsotāja amatu Rīgā laikā no 1840. līdz 1847. g., domājams, šai vidē apguvis kādas figurālas motīvu atveidošanas iemaņas, kas kā izdziestoša tradīcija te vēl saglabājās. Nākamos gados Zēbode specializējās nelielu portretu glezniecībā, sākot to darīt jau Rīgā (ar 1854. g. datēts viņa Rīgas Zilās gvardes locekļa J.K.Švena atveids, Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs, turpmāk RVKM). Sākot ar 1855. g., Zēbode bija atbrīvots no kroņa nodokļiem, tātad, bija sācis darboties kā brīvmākslinieks. Spriežot pēc rakstītiem avotiem un datiem par portretu modeļiem, Zēbode pastāvīgi portretēja Vidzemes lauciniekus un provinces pilsētu pasūtītājus laikā no 1860. līdz 1880. gadu beigām. Zēbode esot producējis lielu skaitu portretu, acīmredzot tas bija viņa ikdienas peļņas darbs, ceļojot no vienas mājas uz otru un secīgi dokumentēja to apdzīvotājus (raksturīgie pāru portreti). Zēbode gan varēja pievērsties arī ainavas žanram. Dzīves beigās viņš bija spiests pārkvalificēties un kļūt par fotogrāfu. Tomēr, liekas, jaunajā arodā viņam negāja viegli, jo 1893. g., vecuma un slimību mākts, viņš lūdza Cēsu pilsētas pārvaldē pabalstu. Zēbode miris Cēsīs 1894. g.

Zēbodes portreti

Zēbode pildīja savu modeļu (pasūtītāju) vizuālā dokumentētāja un reprezentētāja funkcijas, darinot mazus portretus uz papīra ar ūdenskrāsām. Detalizēti un aprakstoši fiksētās modeļu fiziskā rakstura, tērpa un sadzīves aksesuāru pazīmes savā kopumā rada pietiekami individualizētus tēlus, kuru pasīvās izteiksmes un pozas spēj veidot zināmu priekšstatu arī par modeļu psiholoģisko dzīvi. Tai pašā laikā pozu un izteiksmju statika, provinciāli svinīgie modes tērpi, rotājoši un stāstoši aksesuāri (tipiskās mazās ziedu buķetes uz galdiņiem fonos u. c.) apliecina pasūtītāju un mākslinieka orientāciju uz cienīga, kārtīga, labi tērpta pilsoniskās sabiedrības locekļa ideālu. Tas attiecināms ne tikai uz Zēbodes tēlotiem pilsētniekiem, bet arī uz zemniekiem. Portretējamo un to vides motīvu koptēls vēl atgādina bīdermeierisku estētiku. Tomēr tēli netiek veidoti tendenciozi idilliski, tēlu labskanību vājina Zēbodes aprakstošais reālisms.

Zēbodes portretu sīkumainā detalizācija savienojas ar figūru un aksesuāru disproporcijām, nosacītu, no gaismēnas abstrahētu apjomu modelējumu, formu robežu akcentējumu, lokāliem krāsu laukumiem, tādējādi radot ārkārtīgi rūpīgu, amatnieciski viendabīgu un vienlaicīgi primitīvu, naivu gleznotāja stilu, kurā laikmetam tipiskā sociāli motivētā reprezentācija kļūst par dabisku šī stila elementu. Salīdzinot precīzi datētos 19.gs. 50., 60., 70. un 80. gadu darbus, Zēbodes attīstība maz manāma, kas skaidrojams ar iekapsulēšanos sākotnēji apgūtās tēlojuma konvencijās. Raksturīgi viņa mantojuma piemēri ir M. Balodes un J. Baloža portreti (abi 1867, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM), „Sieviete ar bērnu”(1875, LNMM), „Trejmeitiņas”(1860. – 1880. gadi, Cēsu vēstures un mākslas muzejs, turpmāk CVMM), T.Zaļkalna un brāļu portrets (1881), „Jānis Usārs ar sievu”(1888, CVMM).

Ja 19.gs. otrajā pusē valdošo vērtību hierarhijā Zēbodes devums varēja tikt vērtēts un droši vien tika vērtēts mākslas cienītāju un izglītoto mākslas patērētāju aprindās kā maznozīmīga amatnieciska produkcija, 20.gs. un 21. gs. sākumā Zēbodes portretiem tika pievērsta mākslas vēsturnieku uzmanība un tie tika izcelti „naivās mākslas” vērtību kontekstā.

Mantojums

Zināmie Zēbodes gleznojumi glabājas Cēsu vēstures un mākslas muzejā, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā, Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā un privātkolekcijās.

E. Kļaviņš

Bibliogrāfija

  • Peņģerots, V. Glezniecība Latvijā 19. un 20. g. s. No: Mākslas vēsture, II, Rīga: Grāmatu draugs, [1935], 403. lpp.
  • Bēms, R. Apceres par Latvijas mākslu simt gados. Rīga: Zinātne, 1984. 112. – 113. lpp.
  • Kļaviņš E. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. Rīga: Zinātne, 1996, 54. lpp.
  • Leitis, A. Tīrradņi. Naivā māksla Latvijā. Rīga: Neputns, 2005, 9. – 14. lpp.

Attēlu saraksts

  1. Rīgas Zilās gvardes locekļa J.K.Švena portrets. 1854. Papīrs, akvarelis, guaša, 14,3 x 10. RVKM
  2. M. Balodes portrets. 1867. Papīrs, akvarelis, 29 x 23. LNMM
  3. J. Baloža portrets. 1867. Papīrs, akvarelis, 29 x 22,8. LNMM
  4. Sieviete ar bērnu. 1875. Papīrs, akvarelis, zīmulis, 31,5 x 22. LNMM
  5. Trejmeitiņas. 1860. – 1880. gadi. Papīrs, akvarelis, guaša, 23,5 x 31,5. CVMM
  6. T. Zaļkalna un brāļu portrets. 1881. Papīrs, akvarelis.
  7. Jānis Usārs ar sievu. 1888. Papīrs, akvarelis, 29,5 x 22,9. CVMM