Teodors Ūders

No ''Latvijas mākslas vēsture''

Versija 14:36, 11 Maijs 2009, kādu to atstāja Admins (Diskusija | devums)

(izmaiņas) ← Senāka versija | skatīt pašreizējo versiju (izmaiņas) | Jaunāka versija → (izmaiņas)
Teodors Ūders. Fotoportrets.
Rīts. Ap 1910.
Nastu nesēja. Ap 1910.
Stiprākā tiesības. 1914.
Diendusā. Ap 1910.
Untumi (Skūpsts). Ne vēlāk par 1914.
Zārka vedējs. Ap 1910.
Sētai pāri. Ap 1910.
Lācis un meitene. Ap 1910.
Nāve. Ap 1910.
Pašportrets ar Rubensu. Ap 1910.
Celmu laušana. Ap 1910.
Jūrmalā. Ap 1910.

Teodors Ūders (1868.3.V—1915.20.VIII) — savdabīgs un savrups neoromantisks nacionālā reālisma un simbolisma grafiķis, kas epizodiski vai peļņas dēļ pievērsās arī eļļas glezniecībai.


Biogrāfija un mākslinieciskā darbība

Biogrāfija

Teodors Ūders dzimis Valmiermuižas Pīlātos skolotāja ģimenē. Pēc Valmieras apriņķa skolas beigšanas bijis jūrnieks, dienējis gvardes pulkā Sanktpēterburgā, strādājis par mājskolotāju Turaidā, dzīvojis Valmierā un šajā laikā zīmējis pēc fotogrāfijām palielinātus portretus. No 1897. līdz 1899.g. mācījies Štiglica Tehniskās zīmēšanas skolā Sanktpēterburgā, apgūstot tur zīmēšanu un akvarelēšanu atbilstoši skolas profilam. Nepabeidzis skolu, Ūders apprecējās un līdz 1905.g. dzīvoja Krievijā (Voroņežā, Jaltā), kur viņa sievai piederēja rokdarbu darbnīca un veikals. Šajā laikā Ūders daudz lasīja, studēja valodas un bija sācis gleznot eļļas tehnikā. Pēc atgriešanās 1905.g. Valmierā mācīja zīmēšanu pilsētas skolā un Skolu biedrības tirdzniecības skolā. Barbizonas gleznotāju un Vorpsvēdes kolonijas piemēru rosināts, Ūders mēģināja organizēt mākslinieku koloniju Ziemeļvidzemes jūrmalā. Mēģinājums gan neizdevās (uz Valmieru pārcēlās no Voroņežas tikai gleznotājs Aleksandrs Petrovs). Toties Ūders atstāja ievērojamu iespaidu uz saviem skolnēniem, no kuru vidus nāca vairāki pazīstami latviešu mākslinieki (tēlnieki Emīls Melderis, Marta Lange, Arvīds Brastiņš, gleznotāji Ernests Brastiņš, Hermanis Aplociņš, keramiķis Pēteris Kļaviņš). Pēdējā dzīves desmitgade uzskatāma par Ūdera radošās aktivitātes pacēluma laiku, uz kuru attiecas vairums viņa zīmējumu. Plašāku ievērību Ūders guva, izstādot zīmējumus 3. latviešu mākslinieku izstādē (1913) un latviešu grafikas izstādē (1914). Nākamajā gadā Ūders pēkšņi nomira savā Valmieras darbnīcā.

Ūdera estētiskie uzskati

Ūdera mākslas raksturu daudzējādā ziņā nosacīja viņa teorētiski apstiprināmas estētiskās pārliecības un vērtības. Latvijas gadsimtu mijas mākslas kontekstā viņš uzskatāms par intelektuāli ar plašu interešu spektru, bet arī par “visideoloģiskāko” mākslinieku. To pierāda daudzās saglabājušās vēstules līgavai, vēlāk sievai Karlīnei Leimanei, gleznotājam A.Petrovam, brālim Konstantīnam, kā arī 1911.g. programmatoriskā vēstule E.Brastiņam un H.Aplociņam (publicēta “Latvijas Vēstnesī” 1920.g. 18.februārī). Studiju gados iepazīstot dažādos jaunos virzienus, Ūders pauda savas simpātijas 19.gs. reālisma tradīcijai, kuru viņa individuālajā kanonā pārstāvēja I.Repins, F.Millē, Ā.Mencels, T.Ruso. Vēlāk — 1905.g. revolūcijas laikā — viņš simpatizēja revolucionāriem. Tomēr mērķtiecīgi sociālā reālisma tradīcija viņu vairs nesaistīja. Ūdera estētika izrietēja no viņa neoromantiskās negatīvās attieksmes pret kultūras pārsmalcinātību, dekadenci un alternatīva organiska “dabiskuma” un tautiskuma meklējumiem. 1906.g. viņš rakstīja: “Mūsu kultūra un modernā māksla cieš no pārliekas izsmalcinātības. Ir nepieciešams, lai laiku pa laikam mākslinieki meklētu ciešāku saskarsmi ar vienkāršo, neizkropļoto dabu un ļaudīm un tādā kārtā atjaunotu mākslu un ienestu tajā jaunus elementus.” Jāpiemetina, ka dabas jēdzienam Ūders piešķīra filozofisku dimensiju, interpretējot to kā mūžīgu, mainīgu un radošu substanci jeb matēriju B.Spinozas un J.V.Gētes garā (abus domātājus Ūders bija studējis), pats sevi uzskatīja par dabas daļu; viņa atzinumos atrodams panteisma elements.

Filozofiskais pasaules redzējums vispār orientēja Ūderu uz “domu mākslu” un “reālā simbolisma” koncepciju, kuru viņš 1911.g. piedāvāja kā impresionisma aizvietotāju vai papildinājumu. Modernais “reālais simbolisms” būtu pretmets arī retrospektīvajam, nesaprotamajam simbolismam “à la Bēklins, Štuks, Roseti”. “Reālais simbolisms” nozīmēja kādu pozitīvu vērtību un attiecīgi vispārinātu tēlu rašanu Ūderam tuvākajā realitātē, konkretizējot to — tālaika vienkāršajā sociāli zemāko slāņu (zvejnieku, zemnieku) dzīvē un vidē (“Kungi, grābsim dziļāki cilvēces dabā, mūsu dabā, neņemsim sīkās ikdienišķības tipus, šās viendienas mušas par varoņiem, bet dosim tos tipus, kas tēlo latvju tautas sīksto, izturīgo gribu, dzīves spēju, dzīves prieku, viņas varonīgo darba spēju, viņas spēku un lepnumu...”).

Ūders sauca savus kolorētos ogles zīmējumus par “idejiskiem”, par “reālā simbolisma” eksperimentiem un vienkārši primitīviem, jo viņu mazāk interesējusi tehnika. Turklāt 1911.g. viņam bija iecere pāriet pilnīgi uz gleznošanu eļļas krāsās, sakausējot “idejisko tendenci” ar glezniecisku impresionistisko formu. Lai gan Ūders pozitīvi apliecināja individuālismu, viņš aicināja arī citus rast “lielo latviešu mākslu” aizguvumu un sīkumainības vietā. Viņš vērienīgi salīdzināja vēlamo modeli ar slavenu pagātnes meistaru (Dīrera, Rubensa, Millē) vai postimpresionistu (V. van Goga, P.Siņaka, P.Sezana) sniegumiem, norādot uz latviešu “naīvu dabīgumu” kā jaunrades avotu, kas vairs neesot veco kultūru “gala ziediem”.

Zīmējumi

Lai gan Ūders pastāvīgi interesējās par glezniecību un gleznotājiem (bez pieminētiem vēl par Rembrantu, F.Lēnbahu, Dž.Segantīni), kā arī vēlējās vairāk gleznot eļļas tehnikā, viņš sevi kā radošs mākslinieks realizēja galvenokārt grafikā, visbiežāk ogles zīmējumos, no kuriem daļa bija kolorēti. Atbilstoši savai “reālā simbolisma” koncepcijai Ūders darināja sacerētas ainas no latviešu zvejnieku un zemnieku dzīves, akcentējot tās elementāro skarbumu, un vienlaikus tēlu vitalitāti un saistību ar dabisko vidi. Tipizēto cilvēku figūru kustībās un pozās tika uzsvērta enerģija un spēks, to fiziskās formās — smagnēja masivitāte. Ogles zīmējumu rupjās un izplūstošās līnijas, ierīvējumi, svītrinājumu aprautie un apvienotie laukumi vienojās ar tematisko saturu un darbu emocionālo tonalitāti. Lai gan figurālās kompozīcijas tika konstruētas, vadoties no sākotnējās “idejas”, Ūders izmantoja fragmentārisma efektus, fiksēja dinamiskās ainās kustības momentus, kas tuvina programmatoriskās ieceres vizuālai realitātei un padara tās jutekliski uzskatāmas.

Darbu tematika variējas. Daļa zīmējumu veltīta zemnieku un zvejnieku ikdienas darbiem un dienas ritmam: jaunu laucinieku pāris ar ikdienišķu apņēmību pošas rīta agrumā smagajam darbam (“Rīts”, ap 1910, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk — LNMM), jauna sieviete, brienot cauri zālēm, cīnās ar milzīgu nesamo un vēju (“Nastu nesēja”, ap 1910, Tukuma Mākslas muzejs, turpmāk — TMM), vīrs ierasti rīkojas ar izkapti pļavā pie jūras, citi tikpat ierasti cilā tīklus vai kārtojas aršanai (“Pļāvējs”, “Zvejnieki”, “Arājs”, visi ap 1910, LNMM; “Stiprākā tiesības”, 1914, LNMM), vīrs un sieva atkrituši sienā, lai uzkrātu spēkus nākamajam darba cēlienam, atvērtās šķūņa durvīs redzams jūras klajs (“Diendusā”, ne vēlāk par 1914, LNMM). Daļa zīmējumu rāda citus tautas „dabiskās” dzīves aspektus: jaunie dzīvespriecīgi sveicinās, cerējas, saķeras (“Jurmalā”, “Sveicinājums”, ap 1910, LNMM; “Izredze”, “Untumi”, abi ne vēlāk par 1914, LNMM), citi bēdīgi atvadās (“Atvadīšanās”, ap 1910, atrašanās vieta nezināma), kaila meita vakara gaismā nes ūdeni uz pirti (“Sestdienas vakars”, ap 1910, atrašanās vieta nezināma), zārks tiek vests caur apsnigušo egļu biezokni (“Zārka vedējs”, ap 1910, Valmieras Novadpētniecības muzejs, turpmāk — VNM). Ūders rāda laucienieku drāmas un citkārt traģiskus brīžus (“Ugunsgrēks”, “Slepkava”, abi ap 1910, LNMM; “Pie dēla zārka”, ap 1910, VNM). Tāpat kā cilvēki no tautas, arī mājdzīvnieki (buļļi, zirgi) iemieso Ūdera vitalitātes ideālus, kas iegūst te stihisku, te draudīgu, te atbrīvotu spēku veidolus (“Draugi”, “Sētai pāri”, abi ap 1910, LNMM; “Sētai cauri“, ap 1910, atrašanās vieta nezināma). Retajās tīrajās ainavās laucinieku necilie mājokļi saplūst ar brīvo dabu un tās stihijām (“Launaga brīze”, ap 1910, TMM).

Zīmējumos ar fantastiskiem tēliem un sižetiem simboliskais elements pastiprinās un tāpat norāda uz dabas stihiskiem un citkārt noslēpumaini iracionāliem spēkiem. Tie var iegūt folklorisku formu (“Spīgana”, ap 1910, atrašanās vieta nezināma; “Lācis un meitene”, ap 1910, LNMM), bet Ūders izmantoja arī lokāli nekonkretizētus, universālos vai kristietisma tradīcijās sakņotus tēlus un sižetus (“Ikdiena”, “Kristus pie krusta”, “Nāve”, ap 1910, visi LNMM). Atsevišķos simboliska satura darbos saskatāmi netieši vēstījumi par 1905.g. revolūcijas notikumiem.


Glezniecība

Kā gleznotājs Ūders neizvērsās un pats apzinājās savas nepilnības šajā jomā. Tomēr viņš bija darinājis virkni pasūtījumu portretu pēc fotogrāfijām eļļas tehnikā, kurus pat uzskatīja par tīro peļņas darbu (“lai nemirtu badā”). Šo detalizēti naturālistisko, amatniecisko gleznojumu vidū izceļas tālaika Latvijas apstākļos neparastais, trīspadsmit pusfigūras un galvas ietverošais “Mācītāju grupas portrets”, kas gleznots 1908.g. Rīgas Sv.Jāņa baznīcai. No atsevišķu personu “fotogrāfiskiem” atveidiem piemināms komponista un pedagoga Jāņa Cimzes portrets (1905—1915, Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejs Rīgā). Ūders gan centās arī tāda tipa darinājumu formā ieviest kādas gadsimtu mijas inovācijas, mēģinot citkārt gleznot iespējami krāsaini un ar sabiezinātu faktūru (mācītāja J.Neilanda un viņa sievas portrets, nezināma mācītāja portrets, abi 1905—1915, VNM).

Mākslinieka “brīvo”, ar pasūtījuma apstākļiem nesaistīto gleznojumu rindā atzīmējams tematiski unikālais “Pašportrets ar Rubensu” (ap 1910, VNM), kas vistiešākā veidā interpretējams mākslinieka estētisko uzskatu aspektā. Ūders gan pielīdzina sevi slavenajam flāmam, gan norāda uz abu atšķirībām, uzsverot paštēla vērīgumu, optimismu un možumu pretstatā rezignēti vērojošajam aristokrātiskajam Rubensam.

Nedaudzo citu žanru gleznojumu vidū tematiski pabeigtākā kompozīcija “Celmu laušana” (ap 1910, LNMM) rāda Ūdera mēģinājumu sakausēt savu “idejisko tendenci”, kas apliecina darba ļaužu vitalitāti un spriega darba pilno dzīvi, ar plenēriskas gaismas efektu, lietojot vēso un silto hromatisko krāsu attiecības un aktīvu atsevišķa triepiena faktūru (iespējams, Dž.Segantīni iespaidā). Impresionistiski konsekventāk un tonāli izsmalcinātāk gleznots akts saules gaismā (“Jūrmalā”, ap 1910, LNMM).

Mantojums

Ūdera darbi bijuši eksponēti daudzās kopējās un viņa piemiņas izstādēs visā 20.gs. gaitā. To interpretācija mainījās atkarībā no katrā periodā valdošās vērtību konjunktūras, tomēr daudzi viņa zīmējumi stabili iekļāvās Latvijas mākslas vēstures kanonā, no kura spēja iedvesmoties vēlāko paaudžu līdzīgi orientēti mākslinieki. Viņa zināmo darbu lielākā daļa glabājas LNMM, Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejā Rīgā, TMM, VNM.

Bibliogrāfija

  1. Madernieks, J. Teodors Ūders (1868 – 1915). // Ilustrēts Žurnāls. – 1926. – Nr. 6. – 169. – 176. lpp.
  2. Upītis, P. Teodors Ūders. Rīga, 1943.
  3. Birzgalis, J. Mēģinājums nodibināt Ziemeļvidzemes piejūras mākslinieku kopu. – Krāj.: Latviešu tēlotāja māksla. 1956. Rīga, 1957,164. – 189. lpp..
  4. Slava, M. Latviešu mākslinieka Teodora Ūdera dzīve un māksla. – Rīga. 1973 (Latvijas Mākslas akadēmijas diplomdarbs);
  5. Cielava, S. Teodora Ūdera filozofiski estētiskie uzskati. Karogs, 1973, Nr. 12, 140. – 145. lpp.;
  6. Slava, M. Teidora Ūdera dzīves stāsts. No: Spēks, darbs, dzīves prieks. (Vēstuļu, rakstu, piezīmju izlase). Teodors Ūders. Rīga: Latvijas Viedas sadraudzības biedrība, 2001.


Attēlu saraksts

  1. Teodors Ūders. Fotoportrets.
  2. Rīts. Ap 1910. Papīrs, ogle, 39 x 58 cm. LNMM
  3. Nastu nesēja. Ap 1910. Papīrs, ogle, 39,5 x 59 cm. TMM
  4. Stiprākā tiesības. 1914. Papīrs, ogle, akvarelis, 49 x 81 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš
  5. Diendusā. Ap 1910. Papīrs, ogle, 47,5 x 70 cm. LNMM
  6. Untumi (Skūpsts). Ne vēlāk par 1914. Papīrs, ogle, 38 x 59 cm. LNMM
  7. Zārka vedējs. Ap 1910. Papīrs, tuša, tempera. VNM
  8. Sētai pāri. Ap 1910. Papīrs, 37 x 61,3 cm. LNMM
  9. Lācis un meitene. Ap 1910. Papīrs, ogle, 38,5 x 60 cm. LNMM
  10. Nāve. Ap 1910. Kartons, ogle, kr. zīm., 55,9 x 86,3 cm. LNMM
  11. Pašportrets ar Rubensu. Ap 1910. Audekls, eļļa, 54 x 51 cm. VNM
  12. Celmu laušana. Ap 1910. Audekls, eļļa, 74,5 x 115. LNMM. Foto: N. Brasliņš
  13. Jūrmalā. Ap 1910. Audekls, eļļa, 41 x 34 cm. LNMM