Apskatīt 1890 – 1915: Tēlniecība izejas kodu

[[Image:Jugendstila_rotajums_Audeju_7.jpg|thumb|Plastiskais dekors ēkai Audēju ielā 7/9 Rīgā (1899, arhitekts A. Ašenkampfs).]]
[[Image:Smits_Kasels_Peteris_I.jpg|thumb|Šmits – Kasels G. Pētera I piemineklis Rīgā. 1910.]] 
[[Image:Neoklasicisma_cilnis_Brivibas_84.jpg|thumb|Plastiskais dekors ēkai Brīvības ielā 84 (1912 – 1914, arhitekti N. Jakovļevs, B. Bīlenšteins)]]
[[Image:Skilters_Mazins_biju.jpg|thumb|Šķilters G. Maziņš biju neredzēju. 1903 (bronza 1955). 42 x 53 x 70. LNMM]]
[[Image:Zalkalns_Marmors.jpg|thumb|Zaļkalns T. Marmors. 1911. Marmors, augstums 38,5 cm. LNMM]]
[[Image:Roncevskis_Sievietes_portrets.jpg|thumb|Rončevskis K. Sievietes portrets. Ne vēlāk par 1910. Atrašanās vieta nezināma]]

19. gs. beigu, 20. gs. sākumā Latvijā tēlniecības funkcionālās un žanriskās robežas paplašinājās salīdzinot ar iepriekšējo periodu (sk. [[1890 – 1915: Morfoloģija|morfoloģiju]]). Dekoratīvai amatnieciskai tēlniecībai, kas bija producēta kā celtņu papildinājums vai kapu pieminekļu plastika, un konservatīvai atsevišķu pieminekļu tēlniecībai līdzās attīstījās stājtēlniecība, kas uzrāda vairāk vispārējās laikmeta mākslas izmaiņas. 


=Tēlniecības nozares=
Skaitliski plašākā bija tēlniecība, kas kalpoja kā daudzo īres un sabiedrisko ēku fasāžu un interjeru plastiskais dekors pilsētās. Pieprasījums pēc tās sakarā ar kapitālistiskās celtniecības bumu Rīgā un citās pilsētā bija ievērojams. To apmierināja vietējās tēlniecības firmas (A. Folca, M. Loces un V. Štolla, Z. Oto un O. Vasila, F. Vlasaka). Pārsvarā standartizēta produkcija valdīja kapa pieminekļu tēlniecībā. Rīgā pēc oficiālo institūciju pasūtījumiem tika uzstādīti nedaudzi savā laikā akadēmiski autoritatīvu autoru radītie pieminekļi ar pilsētu saistītām vēsturiskām personām. Svarīgs jaunums bija stājtēlniecības parādīšanās izstādēs. Tā izplatība mākslas mīļotāju aprindās gan bija ierobežota (sk. [[1890 – 1915: Mākslas tirgus|mākslas tirgu]]). Pastāvīgi un radoši tēlniecības medijiem pievērsās Latvijā šai laikā tikai daži mākslinieki, bet to darbība ievadīja nacionālās tēlniecības skolas attīstību.

=Dekoratīvās, monumentālās un stājtēlniecības tematiskais saturs un stilistika=
Dekoratīvjā tēlniecībā tradicionālo historisma dekoru pakāpeniski nomainīja jūgendstila laikmeta plastika – pēc noteiktiem tipoloģiskiem paraugiem tika veidoti florālie, zoomorfie, antropomorfie, kā arī abstrakti ornamentāli motīvi., kuru potenciālā simbolika atvedināma uz „brīvās dabas” un organiskā dzīves apoloģiju („bioloģiskais romantisms:”). 20. gs. sākumā to papildināja nacionālā romantisma un neoklasicisma motīvi, Visbiežāk tie bija ciļņi, atsevišķos gadījumos dekoratīvas apaļskulptūras. Ciļņu saistījumu ar celtni nosacīja tās arhitektūra. Retie pieminekļi Rīgā - bīskapam Albertam, Pēterim I., Barklajam de Tolli saglabāja ne tikai vēsturiski atmiņu, bet arī reprezentēja esošo politisko un sociālo kārtību; tos veidoja vācu akadēmisti izteikti historizējošas formās. 
No nedaudziem ar lokālo mākslas dzīvi saistītie tēlniekiem, kas darināja un izstādīja stājtēlniecības darbus Rīgā kā konservatīvāko jānosauc A. Folcu, kas tāpat kā savas darbnīcas dekoratīvajā produkcijā saglabāja akadēmiski historizējošas plastiku, tikai nedaudz ikonogrāfiskajā sfērā to modernizējot (tuvinot tēlus jūgendstila ideāltipam). Atsevišķos portretiskos veidojumos nepieciešamās individualizācijas pazīmes spieda viņu veidot reālistiskus tēlus. Pirmos latviešu cilmes tēlniekus (G. Šķilteru. T. Zaļkalnu, B. Dzeni), kas bija guvuši sākotnējo izglītību Sanktpēterburgā Štiglica skolā, vieno turpmākās mācības Parīzē O. Rodēna studijās un pakļaušanās franču meistara iespaidam. Visu triju rodēnisms izpaudās gan impresionistiskajā plastikā (uzirdinātās kopformas, fragmentārisms kompozīcijā), gan tendence veidot liriskus, emocionalizētus tēlus.  Savukārt A. Bija, kas pēc studijām Briseles Mākslas akadēmijā palika uz pastāvīgu dzīvi Beļģijā, kā mākslinieks veidojās beļģu akadēmisma un reālisma (K. Meņjē) iespaidu lokā., izmantojot arī impresionistiski plastiku un arvien specializējoties portretisku medaļu un plakešu veidošanā. Daļēji ar impresionistisko tradīciju bija saistīts arī K. Rončevskis, kas to savienoja ar tradicionālu akadēmiski detalizētu reālismu. Impresionisms Latvijas tēlnieku darbos bija ne tikai „rodēniska” rakstura, Šķiltera, Zaļkalna un Rončevska atsevišķi darbi bija vairāk individualizētu veidojumi (konkrēti portretiski tēli sava laika tērpos) un bija tuvāki P. Trubeckoja paraugiem.

=Vispārēja attīstība=  
Ņemot vērā tēlnieku nelielo skaitu un nepietiekamu stājtēlniecības koncentrāciju lokālās mākslas dzīves ietvaros, kā arī retos pieminekļus, grūti rast pietiekami skaidru tās vispārējās attīstības ainu. Dekoratīvās amatnieciskās tēlniecības attīstība var te noderēt kā apstiprinoša analoģija. Historizējoša (neobarokāla, klasicizējoša) akadēmiska tradīcija tika nomainīta ar impresionismu vai impresionistiski reālismu un jūgendstilu, tradicionālais alegorisms pārvērtās par simboliski daudznozīmīgiem vēstījumiem. Perioda otrajā pusē konstatējams arī izteiktāks vai mazāk izteikts neoklasicisms ne tikai acīmredzamos klasisko paraugu atdarinājumos īres namu rotājumos, bet arī stājtēlnieku (Šķiltera, Rončevska) veidojumos. Nākamos gados paredzamās radikālās izmaiņas saskatāmas T. Zaļkalna tēlniecībā.  

E. Kļaviņš

=Attēlu saraksts=
# [[:image:Jugendstila_rotajums_Audeju_7.jpg|Plastiskais dekors ēkai Audēju ielā 7/9 Rīgā (1899, arhitekts A. Ašenkampfs).]]
# [[:image:Smits_Kasels_Peteris_I.jpg|Šmits – Kasels G. Pētera I piemineklis Rīgā. 1910.]]
# [[:image:Neoklasicisma_cilnis_Brivibas_84.jpg|Plastiskais dekors ēkai Brīvības ielā 84 (1912 – 1914, arhitekti N. Jakovļevs, B. Bīlenšteins)]]
# [[:image:Skilters_Mazins_biju.jpg|Šķilters G. Maziņš biju neredzēju.]] 1903 (bronza 1955). 42 x 53 x 70. LNMM
# [[:image:Zalkalns_Marmors.jpg|Zaļkalns T. Marmors.]] 1911. Marmors, augstums 38,5 cm. LNMM
# [[:image:Roncevskis_Sievietes_portrets.jpg|Rončevskis K. Sievietes portrets. Ne vēlāk par 1910. Atrašanās vieta nezināma]]

__NOEDITSECTION__