Apskatīt 1890 - 1915: Krātuves. Biedrības. Izstādes. Kritika. izejas kodu

Salīdzinot ar iepriekšējo periodu 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā krātuvju, biedrību un izstāžu nozīme Latvijas mākslas dzīvē strauji palielinājās. Tika uzcelti trīs muzeji, atklāti mākslas saloni, darbojās un tika dibinātas mākslas dzīvi organizējošas biedrības, dažāda līmeņa izstādes Rīgā notika arvien regulārāk un rīkotas arī provinces pilsētās. Presē tikpat regulāri izstādes tika vērtētas. Recenzijas parasti rakstīja paši mākslinieki un māksliniekiem tuvu stāvoši kultūras ļaudis, kas bija periodam tipiskās modernās mākslas (sk. [[1890. - 1915.g.|Vispārīgo raksturojumu]]) aizstāvji.

=Krātuves=

Šai laikā turpināja darboties kultūrvēsturiskais Kurzemes provinces muzejs Jelgavā, kura ekspozīcijās un krājumos bija daudz tēlotājas un lietišķās mākslas. Kurzemes bruņniecības, Kurzemes kredītsabiedrības, Kurzemes literatūras un mākslas biedrības ziedojumi, ģenerāļa Frīdriha fon Vitena (''Friedrich von Witten'') novēlētie līdzekļi ļāva uzcelt laikā no 1894. līdz 1896. g. speciālu muzeja funkcijām paredzēto ēku neobarokālā stilā; projekta autors bija Vilhelms Neimanis (''Wilhelm Neumann''). Muzejā bija skatāmā antīkā un jauno laiku tēlniecība, vācu, flāmu, holandiešu, itāļu, franču glezniecība, tai skaitā atsevišķi darbi, kurus bija darinājuši  eiropeiski pazīstami meistari (Johans Gotfrīds Šadovs, Pjetro Tenerani, Luī Izabē, Johans Kristjans Dāls) (''Johann Gottfried Schadow, Pietro Tenerani, Louis Isabey, Johann Christian Dahl''), arī vietējo mākslinieku darbi, tai skaitā Jana Rozentāla portreti un viena Vilhelma Purvīša ainava. Ekspozīcijās izpaudās tendence iespējami plaši parādīt muzeja krājumus un tā telpas bija piesātinātas ar visdažādākā rakstura eksponātiem.

Rīgas kultūrvēsturiskais Pilsētas muzejs izstādīja savas kolekcijas, kurās bija arī gleznas, sudrablietas, trauki, 1891. g. jaunā ēkā, kas no 1888. līdz 1890. g. bija uzcelta neoromāniski neogotiskā stilā (arhitekts Karls Neiburgers (''Karl Neuburger'')). Ēka radās pārbūvējot Doma klosteri un tādējādi ieguva Domu muzeja nosaukumu.

No 1903. līdz 1905. g. Rīgas centrā t.s. Esplanādes teritorijā tika uzcelts pēc tā paša arhitekta Neimaņa projekta Rīgas pilsētas mākslas muzejs; Neimanis kļuva arī par tā direktoru. Lai radītu modernu, labi iekārtotu iestādi, Neimanis bija iepazinies ar Vācijas muzejiem, izveidoja muzeja darbības konceptuālu programmu un vēlāk vadīja tās realizāciju. Muzejs bija celts monumentālās neobaroka formās (interjera dekorā arī jūgendstila elementi), bet šī retrospektīvā čaula ietvēra tam laikam pietiekami modernu mākslas muzeja funkcionālo telpu sadalījumu un ekspozīciju iekārtojumu (zāles ar virsgaismu, izretinātāks mākslas darbu eksponējums, piemeklēts sienu krāsojums). Atbilstoši tālaika jaunākām muzeoloģiskām teorijām, muzejam bija jākļūst ne tikai par augstās mākslas templi, bet arī plašāku sabiedrības slāņu estētiskās izglītošanas līdzekli (bezmaksas ekskursijas skolniekiem un strādniekiem, regulāri izdotie muzeja katalogi, priekšlasījumi muzeja telpās u.c.). Muzejā tika eksponētas pilsētas gleznu galerijas, Rīgas Mākslas biedrības Rīgas Mākslas biedrība (''Kunstverein zu Riga'') krājumi un Fridriha Brederlo (''Friedrich Brederlo'') kolekcija, antīko un renesanses pazīstamāko tēlniecības darbu kopijas, grafikas kabinetā bija iespējams apskatīt pēc pieprasījuma tā krājumus. Eksponēšanai tika atlasīti darbi, kurus muzeja vadība uzskatīja par izcilākiem. Muzejs cieši sadarbojās ar Rīgas Mākslas biedrību, kuras uzdevums bija organizēt Baltijas aktuālās mākslas un ārzemju autoru izstādes, kas 10 gadu laikā arī tika darīts. Vairums eksponentu kopējās un individuālās izstādēs bija baltvācu mākslinieki (Bernhards Borherts, Eva Borherte-Šveinfurte, Marta Helmane, Teodors Krauss, Zuza Valtere, Karls Vinklers, Gerhards von Rozens, Frīdrihs Morics, Elza Šuharte. Ernsts Gētgens u.c.) (''Bernhard Borchert, Eva Borchert-Schweinfurth, Martha Hellmann, Theodor Kraus, Susa Walter, Karl Winkler, Gerhard von Rosen, Friedrich Moritz, Else Schuhardt, Ernst Gaehtgens''). Formāli nacionālā diskriminācija gan nepastāvēja, un muzeja izstādēs piedalījās arī citu tautību mākslinieki īpaši tie, kas bija ieguvuši vārdu vai kuru mākslu atzina biedrības izstāžu politikas veidotāji. Piemēram, lietuvietis Petras Kalpoks (''Petras Kalpokas''), krievs Ivans Tihomirovs (''Иван Тихомиров''), polis Konstantīns Rončevskis (''Konstantin Rączewski''). Pazīstamākie latviešu gleznotāji – Janis Rozentāls un Vilhelms Purvītis te rīkoja arī personālizstādes.

No krātuvēm, kurām nebija muzeja statuss un publiskās pieejamības, jāpiemin 1911. g. dibinātā Latviešu mākslas veicināšanas biedrības kolekcija, kas radās iegūstot darbus no māksliniekiem (1914. g. bija iekrāti 93 darbi no 25 māksliniekiem). Krājuma mērķis bija veidot iecerētā latviešu mākslas muzeja kolekciju. No privātkolekcijām atzīmējama jau iepriekšējā perioda aprakstā minētā Paula fon Tranzē-Rozeneka (''Paul von Transehe-Roseneck'') bagātīgais gleznu, skulptūru, grafikas, mēbeļu u.c. mākslinieciski vērtīgu priekšmetu krājumi Jaumgulbenes pilī (pēc 1905. g. kolekcija pakāpeniski pārvesta uz Tranzē-Rozenekam piederošo namu Rīgā). Jāpiebilst, ka Tranzē-Rozeneks bija Rīgas Mākslas biedrības biedrs un papildināja tās krājumus un attiecīgi Pilsētas muzejā eksponātus ar vērtīgiem dāvinājumiem. Jāatzīmē, kas privātās muižu kolekcijas cieta 1905. g. revolūcijas laikā.

Tāpat kā iepriekšējā perioda aprakstā nosacīti par mākslas darbu krātuvēm nosaucamās ģilžu un cunftu slēgtas kolekcijas (vecāko portreti, lietišķās mākslas priekšmeti), melngalvju biedrības (neprecētu tirgotāju apvienības) Melngalvju nams Rīgā (valdnieku portreti, sudrablietu kolekcija) un publiski pieejamie mākslas darbi dažādo konfesiju baznīcās (altārgleznas, ikonas, tēlniecība, kokgriezumi, rituālu trauki, gaismas ķermeņi u.c.).

=Biedrības un grupas=

Perioda sākumā lokālo mākslas dzīves lielāko tiesu organizēja 1870. gadā dibinātā Rīgas Mākslas biedrība (''Kunstverein zu Riga''). Tā apvienoja galvenokārt vietējos baltvācu mākslas mīļotājus un māksliniekus, kā arī dažus latviešus. Biedrība organizēja izstādes visa perioda laikā, centās estētiski izglītot sabiedrību (rīkoja priekšlasījumus), uzkrāja mākslas darbus un izveidoja savu bibliotēku. 1899. g. tika dibināta īpaša Baltijas ceļojošo izstāžu biedrība (''Verein zur Förderung des Kunstinteresses durch Wanderausstellungen''). 1910. g. Rīgas mākslas biedrības dalībnieki dibināja reģionāli plašāku Baltijas mākslinieku savienību (''Baltischer Künstler- Veband''), kas organizēja vairākas izstādes, kurās piedalījās Latvijas, Igaunijas, Pēterburgā, Vācijas pilsētās strādājoši vācbaltu, kā arī daži latviešu mākslinieki. Perioda otrajā pusē Latvijā parādījās arī reģionālās un provinces pilsētu mākslas veicināšanas apvienības: 1907. g. Kurzemes mākslas mīļotāju biedrība (''Verein der Kunstfreunde in Kurland''), 1910. g. Kurzemes literatūras un mākslas biedrība Jelgavā un Liepājas mākslas biedrība.

Latviešu nacionālās mākslas skolas attīstība liela nozīme bija Sanktpēterburgā studējošu un dzīvojošu mākslinieku pulciņam ˝Rūķis˝, kas īpaši aktīvs bija 1880. g. beigās un 1890. gados (pulciņā piedalījās arī mūziķi). Tā dalībniekus vienoja kopējs uzdevums radīt nacionālu un tai pat laikā modernu mākslu, par kuru sanāksmēs tika diskutēts. ˝Rūķa˝ lielākais kopējs pasākums bija pirmās latviešu mākslinieku izstādes izveidošana 1896. g. etnogrāfiskās ekspozīcijas kontekstā Rīgā. Bija vairākkārtēji nesekmīgi mēģinājumi dibināt latvieši mākslinieku apvienību līdz 1910.g. radās Latviešu mākslas veicināšanas biedrība (statūti apstiprināti 1911.g.). Tā organizēja regulāras latviešu mākslinieku izstādes, iegādājās mākslas darbus nākamajam nacionālajam muzejam, abonēja savam lasāmgaldam mākslas periodiku un rīkoja referātu lasījumus.

Perioda pašās beigās (1914. – 1915. g.) veidojās vēl neformalizēta un neliela, bet vēsturiski svarīgā jauno mākslinieku apvienība ˝Zaļā puķe˝. Tā iniciators bija Parīzē izglītojies Jāzeps Grosvalds, grupas dalībnieki bija Konrāds Ubāns, Voldemārs Tone, Aleksandrs Drēviņš, Kārlis Johansons. Viņi kopā gleznoja un zīmēja, diskutēja par mākslu, tiecoties rast jaunas koncepcijas un izmēģināt tās praksē. Grupas darbība kļuva par pirmsākumu nepārtrauktam klasiskā modernisma pacēlumam nākamajā Latvijas mākslas vēstures periodā.

Bez mediju pielietojuma ziņā visaptverošām mākslas biedrībām, darbojās arī noteiktiem mākslas veidiem domātas apvienības; tāda bija 1909. g. dibinātā Rīgas grafiķu biedrība un 1914. g. dibināta grafiķu biedrība ˝Natura˝. 1902. g. izveidojas Rīgas fotogrāfu biedrība (''Photographische Gesellschaft zu Riga''),  1906. g. dibināta Latviešu fotogrāfiskā biedrība, bet 1909.g. Liepājas fotogrāfiskā biedrība.

Lokālo arhitektos darbību organizēja 1889. g. izveidotā Rīgas Arhitektu biedrība, kas uzņēma savās rindās tikai arhitektus ar augstāko izglītību, un kuras aktivitātēs ietilpa konkursu rīkošana, būvnoteikumu izstrādāšana, publikācijas. Biedrība izdeva tam laikam labā poligrāfiskā līmenī gadagrāmatu (''˝Jahrbuch für bildende Kunst in den Ostseeprovinzen˝''), kur tika publicēti interesantākie, pēc izdevēju domām, ēku projekti un uzcelto ēku foto, kā arī tēlotājas un lietišķās mākslas paraugi

=Izstādes=

Gadsimtu mijas izstāžu dzīves aktivizēšanos ievadīja Rīgas Mākslas biedrības organizētās izstādes 1890. gadu vidū, kuras notika Rīgas Politehnikuma aulā un Melngalvju namā (viena). Laikā no 1898. g. līdz 1904. g. Mākslas biedrības rīkotās izstādes notika īpašā mākslas salonā Basteja bulvāra ēkā 9a. Īpaši plaša izstāde, kas iekļāva arī iepriekšējo periodu lokālo mākslu, bija biedrības salonā atklāta 1901. g. sakarā ar Rīgas 700 gadu jubilejas svinībām (308 gleznas, 42 skulptūras). Turpinājās jauktu starptautiskas mākslas izstāžu veidošanas politika, iekļaujot tajās arī baltiešus, bet bija arī noteiktu nacionālo skolu (vācu, krievu, somu, holandiešu) artefaktu ekspozīcijas. Jaunajā Pilsētas muzejā izstādes bija vairāk sadalītas, no 1905. līdz 1915. g. regulāri notika atsevišķi baltiešu kolektīvās un personālizstādes, atsevišķi ārzemju nacionālo skolu (ķīniešu un japāņu, zviedru, vācu, krievu, franču) un personālizstādes. Gan Mākslas biedrības salonā, gan muzejā ārzemnieku izstādes daļēji modificējās kā noteiktu centru (Sanktpēterburgas, Maskavas, Minhenes, Berlīnes, Karlsrues, Parīzes), to mākslinieku apvienību un privāto galeriju (Vorpsvēdes. Minhenes Luitpoldgrupas, Amsterdamas Sv. Lukas apvienības, Berlīnes Gurlita, Kellera un Rainera salonu, zviedru grupas ''˝De Frie˝'', krievu peredvižņiku, ''˝Мир искусства˝'') piedāvājums vietējai publikai un mākslas tirgum. Eksponentu vairums bija patreiz maz zināmi gan Rietumeiropas, gan Krievijas mākslinieki, bet to vidū atrodami arī Eiropas mākslas vēsturē palikuši vārdi (Arnolds Bēklins, Maksis Klingers, Maksis Lībermanis, Francis Štuks, Valters Leistikovs, Maksis Slēfogts, Alberts Ēdelfelts, Akseli Gallens-Kallela, Iļja Repins, Valentīns Serovs, Aleksandrs Benuā, Isāks Levitāns, Konstantīns Somovs, Paolo Trubeckojs, Pjērs Bonārs, Moriss Denī, Kēss van Dongens, Anrī Matiss, Pols Siņaks, Felikss Valotons)(''Arnold Böcklin, Max Klinger, Max Liebermann, Franz Stuck, Walter Leistikow, Max Slevogt, Albert Edelfelt, Akseli Gallen-Kallela, Илья Репин, Валентин Серов, Aлександр Бенуа, Исаак Левитан, Паоло Трубецкой''). Augstāk pieminētie u. c. baltvācu mākslinieki bija pastāvīgi Mākslas biedrības organizētu izstāžu dalībnieki. gan salona, gan muzeja funkcionēšanas posmos. Arī prominentākiem latviešu māksliniekiem (Purvītim, Jānim (Johanam) Valteram, Rozentālam) bija iespējams te eksponēt savus darbus.  Turpat tika atklātas lietišķās mākslas, grafiķu biedrības rīkotā grāmatu mākslas (1910. g.) un fotogrāfiju (1903. un 1910. g.) ekspozīcijas. Pieminamas arī Rīgas pilsētas mākslas skolas audzēkņu izstādes turpat.

Tai pat laikā izstādes notika arī citās telpās un ārpus Rīgas, lai gan provincē šie pasākumi vēl bija retums. Latvijas mākslas vēsturē par nozīmīgu tiek uzskatīta pirmā latviešu tautības mākslinieku (˝Rūķa˝ grupas) izstādīšanās 1896. g. Rīgā etnogrāfiskajā izstādē, kas tika sarīkota sakarā ar Viskrievijas arheologu kongresu. Rīgā Lielās Ģildes telpās izstādījās krievu gleznotājs Vasilijs Vereščagins (''Василий Верещагин'') (1899. un 1901. g.), peredvižņiki (1900. g.), minhenieši un baltieši (1900 – 1901. g.). Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijas beidzēji Purvītis un Valters izstādīja savus darbus Jelgavā 1895. un 1897. g., Valters te rādīja savus gleznojumus arī 1904. g. , Purvītis un Rozentāls - 1910. g. Jaunais latviešu gleznotājs Kristjānis Ceplītis 1904. g. organizēja samērā plašu baltiešu, tai skaitā daudzu latviešu, darbu izstādi Koknesē, kas guva vērā ņemamu rezonansi sabiedrībā; daļa izstādes pārceļoja uz Tukumu. Biedrību, mākslas skolu, studiju un personāilizstādes bieži notika skolu telpās un privātos dzīvokļos.

Perioda izstāžu vēsturē svarīga ir 1910. gada vasara, kad Rīgā tika demonstrēta vienlaicīgi tālaika franču un krievu avangarda māksla un tai pat laikā notika pirmā plaša latviešu tautības mākslinieku izstāde. Vasarā Pilsētas muzejā tika rādīta Odesas tēlnieka Vladimira Izdebska izveidotā starptautiskas mākslas salona izstāde, kurā bija skatāmi Pjēra Bonāra, Moriss Denī, Kēsa van Dongena, Anrī Matiss, Pola Siņaka, Feliksa Valotona, Vasilija Kandinska, Alekseja Javlenska u.c. (''Pierre Bonnard, Maurice Denis, Kees van Dongen, Henri Matisse, Paul Signac, Felix Valloton, Василий Кандинский, Алексей Явленский'') darbi. Savukārt Voldemārs Matvejs organizēja Ata Ķēniņa ģimnāzijas telpās krievu ˝Jaunatnes Savienības˝ (''˝Союз молодежи˝'') izstādi, kuru papildināja ar franču tālaika modernās mākslas reprodukcijām un publicēja vairākās Rīgas avīzes manifestveidīgu modernisma koncepciju skaidrojumu. Šai izstādē bija skatāmi, bez paša Matveja gleznojumiem, brāļu Burļuku, Natālijas Gončarovas, Mihaila Larionova, Iļjas Maškova, Kuzmas Petrova-Vodkina, Aleksandras Eksteres u.c. (''Бурлюки, Наталья Гончарова, Михаил Ларионов, Илья Машков, Кузьма Петров-Водкин, Александра Экстер'') darbi. Pirmajā latviešu mākslinieku izstādē, kas notika pilsētas reālskolas telpās, bija eksponēti 33 autoru 417 darbi. Izstādes kļuva regulāras - līdz 1914. g. notika 4 , bet jau kara laikā 1915. un 1916. g. tās sarīkotas Petrogradā un Maskavā.

Perioda beigās Rīgā parādījās privātie mākslas saloni. 1909. g. tādu atklāja fotogrāfs Jānis Rieksts, kas gada laikā izstādīja gan baltiešu mākslu, gan Voldemāra Zeltiņa darbus pēc gleznotāja nāves, gan Pētera Šteinberga un Anša Cīruļa keramiku. 1913. gadā grāmatu tirgotājs Pēteris Saulītis sāka izstādīt latviešu mākslinieku darbus savas tirgotavas telpās (t.s. Saulīša-Meldera salons); tur parādījās Pētera Krastiņa, Ata Maizīša, Šteinberga u.c. mākslinieku darinājumi.

=Mākslas kritika=

Salīdzinot ar iepriekšējo periodu līdz ar mākslas izstāžu skaita un regularitātes pieaugumu mākslas kritikas apjoms Latvijas presē strauji palielinājās. Lielākie preses izdevumi vācu, latviešu un krievu valodā pastāvīgi publicēja gan informāciju par vizuālās mākslas dzīves notikumiem Latvijā un ārpus tās, gan recenzijas par izstādēm Latvijā un ārzemēs. Regulārie raksti par aktuālo mākslu atrodami avīzēs un žurnālos, kas bija orientēti uz dažādiem sociāliem un etniskiem sabiedrības slāņiem (˝Mājas Vieša Mēnešraksts˝, ˝Baltijas Vēstnesis˝, ˝Pēterburgas Avīzes˝, ˝Dzimtenes Vēstnesis˝, ˝Latvija˝, ˝Vērotājs˝, ˝Pret Sauli˝, ˝Zalktis˝, ˝Druva˝, ''˝Düna-Zeitung˝, ˝Rigasche Zeitung˝, ˝Rigaer Tageblatt˝, ˝Rigasche Rundschau˝, ˝Baltische Monatschrift˝, Mitausche Zeitung˝, ˝Рижский Вестник˝, ˝Рижская мысль˝'' u. c.) Recenzijas parasti rakstīja paši mākslinieki (Janis Rozentāls, Jūlijs Madernieks, Jānis Jaunsudrabiņš, Frīdrihs Morics (''Friedrich Moritz''), Zuza Valtere (''Susa Walter''), gan māksliniekiem tuvu stāvoši mākslas mīļotāji un kultūras ļaudis (ārsts Roderihs fon Engelharts (''Roderich von Engelhardt''), literāts Pāvils Gruzna, mākslas zinātnieks Oļģerds Grosvalds u. c. ). Regulāri rakstošie kritiķi bija periodam tipiskās modernās mākslas (sk. Vispārīgo raksturojumu) aizstāvji. Vairums kritiķu visā pilnībā palika neoromantiskās noskaņu mākslas, impresionistisko, jūgendstila un simbolisma vērtību lokā. Tā kā tā plašākai publikai bieži, īpaši perioda sākumā, nebija saprotama un pieņemama, kritikas daudzējādā ziņā bija didaktiska - saturēja jauno virzienu skaidrojumus, novecojušās mākslas kritiku un aicinājumus izkopt estētisko gaumi. Šai sakarā tika izklāstītas jaunās mākslas koncepcijas (sk. Mākslinieciskās koncepcijas), citkārt atsaucoties uz kritiķiem zināmām Eiropas mākslas autoritātēm.  Šīs pašas funkcijas pildīja informatīvi raksti par mākslas notikumiem un jaunākām parādībām Eiropas mākslas lielpilsētās Parīzē, Berlīnē, Minhenē (Jūliusa Nordena (''Julius Norden''), Gustava Šķiltera, Ernesta Puriņa rakstu sērijas) Recenziju konkrētais uzdevums – izstādē skatāmo darbu interpretācija tika risināta no angažētu tālaika „jaunās mākslas” aizstāvju pozīcijām, kā arī vadoties no personiskās gaumes un subjektīvi izlolotām vērtībām, kā arī no vajadzības reprezentēt un pat netieši reklamēt kādu autoru. Publicētie teksti bija izteikti vērtējoši, vispārinājumi mijās ar atsevišķu autoru un eksponēto darbu kvalitāšu un trūkumu uzskaitījumu vai pieminējumu. Katra kritiķa vispārēji priekšstati par māksliniecisko pilnību noteica vērtējumu kritērijus, bet parasti kritika bija mērķtiecīgi funkcionāla: autori balstījās uz empīriskiem vērojumiem un tūlītēju emocionālu reakciju, kas tālāk tika dokumentēta vērtējoša izteikumā. Lai gan izvērsta mākslas darbu analīzes bija retas, tomēr kritiķi parasti pamatoja savus spriedumus ar darbu sižetu, formveides pazīmju nosaukšanu tajos gadījumos, kas darbs likās vairāk uzmanības vērts. Tai pat laikā pastāvīgi tika lietoti īsi, garāmejoši vērtējošas attieksmes apzīmējumi un apgalvojumi bez jebkādas argumentācijas. Iepriekšējā perioda galvenais vērtības kritērijs - ˝dabas˝ (vizuālās realitātes) pārliecinoša atdarināšana kaut kādā mērā saglabājās, bet tam līdzās un arvien vairāk interpretāciju noteica mākslinieka spēja atrast būtisko realitātē, izraisīt emocionālu efektu, radīt kompozicionāli vai koloristiski saistošu darbu. Rakstos bija vērtēti ne tikai eksponāti, bet arī publikas gaume, vai tās trūkums, konstatēta izstāžu vāja apmeklētība, niecīgā darbu pirkšana, perioda beigās stāvokļa uzlabošanās u. c.

<div align=right>E. Kļaviņš</div>



=Bibliogrāfija= 

#Kunstverein zu Riga. 1870 – 1895. [s.l, s,a.].
#Der Salon des Rigaschen Kunstvereins, Baltische Monatschrift. 1905, Nr. 2.
#Latviešu mākslas veicināšanas biedrība. Rīga, 1915.
#Siliņš, J. Piezīmes par mākslas un māksliniekiem Jelgavā kopš 19. gs. Senatne un māksla, 1937, Nr. 3, 109 – 149. lpp.
#Молева, Н., Белютин, Э. Русская художественная школа второй половины Х1Х, начала ХХ века. Москва, 1967.
#Cielava, S. Latviešu glezniecība buržuāziski demokrātisko revolūciju posmā (1900 – 1917). Rīga: Zinātne, 1974.
#Cielava, S. Tēlotājas mākslas dzīve Latvijā 20. gs. pirmajos gadu desmitos. No: Latvijas tēlotāja māksla. 1860 – 1940. Rīga: Zinātne, 1986, 71. – 90. lpp.
#Лисовский, В. Академия художеств. Ленинград: Лениздат, 1982.
#Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs. (Teksta autore Galvanovska, Ilona). Rīga: Liesma, 1990.
#Kļaviņš, E. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. Rīga: Zinātne, 1996;
#Paula fon Tranzē-Rozeneka kolekcija. Rīga: Mēness upe, 2005.
#Šmite, E. Māksla ienāk Rīgas pilsoņu dzīvē. No: Valsts Mākslas muzejs. Rīga: Jumava, [2005], 31. – 46. lpp.
#Grosmane, E. Kurzemes provinces muzejs Jelgavā. Piemirsts fenomens Latvijas kultūras vēsturē. ''Mākslas vēsture un teorija'', 2007,



=Attēlu saraksts=

Kurzemes provinces muzejs Jelgavā. Fotokartiņa. Ap 1900. E. Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs.

Kurzemes provinces muzejs Jelgavā. Ekspozīcijas fragments. 1930. gadu foto. Latvijas Nacionālais vēstures muzejs Rīgā.

Domu muzejs. 19. gs. beigu tērauda grebums. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs.

Neimanis, Vilhelms. Rīgas Pilsētas muzeja fasāde. 1902. Papīrs, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM.

Rīgas Pilsētas mākslas muzeja ekspozīcijas fragments (t.s. Makarta zāle). 1908. g. foto. LNMM.

Jaungulbenes pils interjers. 20. gs. sāk. Foto. Reprod.: Paula fon Tranzē-Rozeneka kolekcija. Rīga: Mēness upe, 2005, 9. lpp.

Melngalvju nama Svētku zāle. 1930. gada foto. Reprod.: Ārends, P. Melngalvju nams Rīgā. [Rīga]: V. Tepfera izdevums, 1943, 68. lpp.

Latviešu mākslinieku pulciņš ˝Rūķis˝ Sanktpēterburgā ap 1897. Foto.

˝Zaļās puķes˝ grupa 1915. g. Rīgā. Foto. Jāzepa Grosvalda fonds. LNMM.

Janis Rozentāls. 20. gs. sākuma foto.

Jūlijs Madernieks. Foto ap 1900. g .

Barons Roderihs fon Engelharts. Jaņa Rozentāla gleznots portrets.

1901.g Audekls, eļļa, 84 x 107,5. LNMM.

Pāvils Gruzna. Voldemāra Zeltiņa gleznots portrets. 1909. Papīrs, kartons, eļļa, 68,5 x 62,5. LNMM.