Apskatīt 1890 – 1915: Mākslas tirgus izejas kodu

[[Image:Kerija_fon_Grotuse_foto.jpg|thumb|Baronese Kerija fon Grotuse. 1895. J.Rozentāla foto. RTMM]]
[[Image:Rozentals_Engelharts.jpg|thumb|Barons Roderihs fon Engelharts. 1901. J.Rozentāla gleznots portrets. LNMM ]]
[[Image:Skilters_Dombrocka_biste.jpg|thumb|Rūpnieks Augusts Dombrovskis. 1916. G.Šķiltera veidotā biste. LNMM]]
[[Image:Fridrihs_Grosvalds_foto.jpg|thumb|Advokāts un RLB priekšnieks Frīdrihs Grosvalds. 1906. J.Rieksta foto. Privātkolekcija.]]

Latvijā 19.gs. beigās, 20.gs. sākumā dominēja tipisks plaukstoša kapitālisma mākslas tirgus, ko veidoja galvenokārt mākslinieku un privāto mākslas patērētāju attiecības. Mākslas darbu patērēšanu nosacīja lokālie ekonomiskie, sociālie un kaut kādā mērā politiskās un nacionālās dzīves apstākļi (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]).


=Ierobežotais pieprasījums pēc tēlotājas mākslas=
Neraugoties uz vispārējo mākslas dzīves paplašināšanos un tās procesu aktivizēšanos, mākslas darbu patērēšana bija atšķirīga dažādos mākslas veidos (sk. [[1890 – 1915: Morfoloģija|morfoloģija]]). Lai gan detalizēti tālaika mākslas tirgus nav vēl izpētīts, ir pamats uzskatam, ka, salīdzinot ar lielākajiem Eiropas vizuālās mākslas centriem un reģioniem, interese par stājmākslas ([[1890 – 1915: Glezniecība|glezniecība]], [[1890 – 1915: Grafika|grafika]], [[1890 – 1915: Tēlniecība|tēlniecība]]) darbiem un to pirkšana bija ierobežota. Tam par iemeslu bija noturīgu un ilgstošu šīs mākslas veidu patērēšanas tradīciju trūkums, kam savukārt izskaidrojums jāmeklē Latvijas politiskajā un konfesionālajā vēsturē, kuras apstākļi 19.gs. nebija labvēlīgi spēcīga mākslas patronāža attīstībai. Turklāt eiropeiskās vizuāli plastiskās mākslas radikālas pārvērtības šajā posmā, kuras izpaudās arī Latvijā (sk. [[1890 – 1915: Mākslinieciskās koncepcijas|mākslinieciskās koncepcijas]], [[1890 – 1915: Ikonogrāfija|ikonogrāfija]] un [[1890 – 1915: Formālā stilistika|formālā stilistika]]), padarīja to bieži mazāk saprotamu un pieejamu potenciālajiem patērētājiem, kuru apziņā tālaika modernizētās mākslas vērtības vēl nebija pieņemamas vai tika pieņemtas lēni. 

Tālaika mākslas kritikā atrodama regulāra žēlošanās par publikas intereses trūkumu. Rakstu autorus, kuri paši bija mākslinieki vai mākslas kritiķi, neapmierināja izstāžu trūcīgie apmeklējumi, darbu sliktā pārdošana, neizkoptā pircēju estētiskā gaume. Sevišķi asi 1910.g. rakstā “Latviešu māksla un latviešu aristokrātija” par šo tēmu izteicās K.Skalbe un 1913.g. rakstā “Tauta un mākslinieks” G.Šķilters. Kritizēta tika jaunā pragmatiskā latviešu buržuāzija, kas atrodoties vēl pašā zemākajā kultūras stadijā, jo, pavadījusi dzīvi praktiskos darbos, tā neuzskatot par vajadzīgu izdot nopelnīto par greznumu; tās pārstāvju mājokļus rotājot sienu kalendāri, kursu un akciju tabeles, sliktas eļļas gleznu fotogrāfijas, apšaubāmas kopijas u.tml. lietas. Perioda otrajā pusē kritikā atrodami arī optimistiskāki situācijas vērtējumi (J.Rozentāla, J.Jaunsudrabiņa raksti), kas apliecināja pakāpenisku mākslinieciskās kultūras izplatību. Nav gan jādomā, ka vidusmēra vietējās vācu pilsonības gaume bija daudz labāka. Kā liecināja R. fon Engelharts, vairums Rīgas Mākslas biedrības salona apmeklētāju (izglītotā vācu pilsonība) 1898.g. V.Purvīša darbus uzskatīja par “nedabiskiem” un “rupjiem”. Lai mainītu šīs publikas gaumi, vācu presē uzstājās, estētiski audzinot tās lasītājus, jaunās mākslas aizstāvji ― mākslas kritiķi un mākslinieki (tas pats R. fon Engelharts, F.Morics). J.Valters Jelgavas vācu mākslas mīļotājiem lasīja lekcijas, skaidrojot moderno glezniecību. To pašu darīja latviešu presē J.Rozentāls. 

=Tēlotājas mākslas patērētāji=
Parastākais tēlotājas mākslas patērētājs bija privātpersona, kas iegādājās gleznas un grafikas izstādēs vai pasūtīja portretus. Cik var spriest, izstādēs darbus pirka māksliniekiem tuvu stāvošas personas, inteliģence un pilsonība, kurai nebija svešas estētiskas intereses, vai ― prestiža dēļ. Šajā periodā naturālistisko dokumentējošo un reprezentatīvo portretu galīgi izkonkurēja lētākie, ātri producējamie fotogrāfiskie portreti (Rīgā, pēc P.Korsaka datiem, bija 37 fotodarbnīcas, pirms Pirmā pasaules kara ― 60). Tomēr tika darināti arī lieli gleznoti pasūtījumu portreti, un bija mākslinieki, kas specializējās šajā žanrā. J.Rozentāls, J.Valters, J.R.Tillbergs tos gleznoja regulāri. Portretus pasūtīja vietējā vācu aristokrātija un bagātā vācu un latviešu pilsonība. 

Rozentāls, piemēram, gleznoja barona K.Bēra radus, baronu H.Hānu, firsteni Š.Līveni, K.Bergu un viņa ģimenes locekļus, F.Grosvalda meitu, bagātās, krāšņi dekorētās “labāko famīliju” kundzes (A.Hesi, B.Ņefedjevu, K.Krastkalni) un daudzus citus. J.Valters, kas bija kādu laiku kļuvis par Rozentāla konkurentu Kurzemes muižnieku portretēšanas arodā, darināja portretus baroniem  Manteifelam, Ropam, Bēram, Koskulam u.c. Tillbergs gleznoja izteikti reprezentatīvus vai saloniskus pasūtījumu portretus (E.Berga, A.Bergas, Erhardu bērna). Valsts, municipālo, reliģisko organizāciju, biedrību pasūtījumu vai pirkumu skaits bija ierobežots. 

Mākslinieki, lai pelnītos, laiku pa laikam darināja ķeizara portretus, oficiālo institūciju vadītāju, ģilžu locekļu tēlus, altārgleznas. Novietoti sabiedrībai pieejamās telpās, tie ieguva publiskas mākslas funkcijas. Monumentālākais publiskās tēlotājas mākslas pasūtījums un realizētais objekts bija tēlnieciskais piemineklis Pēterim I Rīgas centrā (1910, tēlnieks G.Šmits–Kasels). 
Mākslinieku atkarība no  pasūtījumu nosacījumiem (pasūtītāja dotiem vai mākslinieka paša pieņemtiem un paredzētiem) izpaudās visbiežāk kā iespējami tradicionāli aprobēta stilistika, attiecīga tēlu idealizācija, to nozīmes izcelšana, oficiālo institūciju un sabiedrisko organizāciju piekoptās ideoloģijas vēstījumu iesaistīšana darbā. Piemērošanos pasūtītāja prasībām un gaumei tolaik sauca par “koncesijām”, un to mērs bija atkarīgs no katra konkrētā gadījuma un mākslinieka spējām. Mākslinieku atbalstītāji, kuru darbību nosacīti varētu dēvēt par patronāžu, nāca gan no vācbaltu aristokrātu vidus (baronese K. fon Grotuse, kas gādāja pasūtījumus Rozentālam, barons R. fon Engelharts, kas aizstāvēja un slavēja V.Purvīti), gan no latviešu pilsonības (rūpnieks A.Dombrovskis, advokāta F.Grosvalda ģimene).

=Tēlotājas mākslas cenas=
Mākslas tirgus publiskā forma bija izstādes vietējos salonos, Rīgas pilsētas muzejā vai citās, parasti izglītības, iestādēs. Izstāžu darbu mākslinieciskais risinājums pārsvarā bija brīvāks, tam laikam modernāks. Mākslinieki katalogos fiksēja piedāvājamās darbu cenas. Visbiežākā stājmākslas prece bija gleznotās eļļas, temperas, akvareļa ainavas, kuru noiets privātpersonu aprindās bija optimālākais. Tika piedāvāti arī sadzīves žanri, mitoloģiska, simboliska satura darbi, klusās dabas. Cenas noteica atkarībā no mākslinieka vārda, darbu vērtības apziņas, ņemot vērā arī to izmērus, atbilstību studiju vai pabeigta gleznas statusam, kā arī no tirgus konjunktūras. Cenas visbiežāk bija zem 100 rbļ., studiju cena varēja noslīdēt līdz dažiem desmitiem rbļ., bet autoritatīvo gleznotāju (V.Purvīša, J.Rozentāla. G.Rozena) ainavas ― pacelties līdz vairāku simtu rbļ. vērtībai (Purvīša 1911.g. izstādē par vienu ainavu tika prasīti pat 800 rbļ.). Izvērstāki, formātos lielāki figurāli gleznojumi ar vēsturiskiem, sadzīviskiem, reliģiskiem, mitoloģiskiem sižetiem bija caurmērā dārgāki: šo žanru cenas varēja pārsniegt 1000 rbļ. B.Borherts 1908.g. prasīja par kompozīciju “Mīlestība” pat 3000 rbļ., J.Rozentāla “Princese ar pērtiķi” (viens no variantiem) maksāja 1915.g. 1500 rbļ. Grafika ― zīmējumi dažādās tehnikās bija lētāki un spēja parasti sasniegt tikai dažu desmitu rbļ. līmeni. Iespiedtehniku grafika (oforti, akvatintas, litogrāfijas, kokgriezumi) tika piedāvāta vēl lētāk ― bieži zem 10 rbļ. (oforti bija dārgāki, litogrāfijas, kokgriezumi ― lētāki). Grūtāk informācijas trūkuma dēļ spriest par brīvā pārdošanā piedāvātiem tēlniecības darbiem. K.Rončevskis 1913.g. izstādē izlika, domājams, ne pārāk lielas bronzas figūras ar simbolisku saturu par 100 un 300 rbļ., marmora torsu ― par 200 rbļ. Z.Folcs tajā pašā izstādē bronzas statueti ― par 125 rbļ. Lokālo mākslinieku darbi bija orientēti uz vietējo pircēju iespējām. Kādu ārzemju izstādīto meistaru darbu cenas varēja būt pilnīgi nereālas, piemēram, Parīzes slavenības Anglādas divas gleznas 1909.―1910.g. Rīgas izstādē tika vērtētas par 12 000 rbļ. katra, viena ― par 8000 rbļ., citu cenas mērenākas (M.Denī “Aprīlis” par 1400 rbļ., Bonāra “Modiste” par 880 rbļ.). Par pasūtījumu darbu cenām jāspriež pēc datiem, kas laimīgi saglabājušies J.Rozentāla arhīvā. Spriežot pēc tiem, honorāri par gleznotiem portretiem varēja sasniegt 1000 rbļ. līmeni, biežākas bija cenas starp 200 un 600 rbļ. Par altārgleznu Dundagas baznīcai Rozentāls saņēma 1000 rbļ., par dekoratīvajiem cementa gleznojumiem Rīgas Latviešu biedrībai ― 3000 rbļ. Pasūtītās grafikas darbu jomā viss bija atkarīgs no zīmējumā ieguldītā darba, tehnikas sarežģītības un mērogiem (piemēram, Rozentāls par plakāta zīmējumu saņēma 100 rbļ., bet par 15 vinjetēm “Zalktim” ― 25 rbļ.).

=Tēlojošo mākslinieku ekonomiskais stāvoklis=
No mākslas darbu pirkšanas atkarīgo mākslinieku ekonomiskais stāvoklis, salīdzinot ar citām tālaika sabiedrības aprindām, pašlaik nosakāms, izmantojot nepilnīgus pētījumu datus. Mākslinieki, kas bija ieguvuši noteiktu reputāciju un savu nišu mākslas tirgū, protams, piederēja pie salīdzinoši pārtikušas sabiedrības daļas. Kā norāda vēsturnieki, visaugstāk apmaksāta Rīgas metālstrādnieka alga 1909.g. bija 458 rbļ. gadā, pārtikas rūpniecībā strādājošā ― 230 rbļ. gadā, citiem vārdiem ― aptuveni vienas V.Purvīša ainavas vai viena J.Rozentāla portreta cenas līmenī. No otras puses, nav šaubu, ka tālaika biznesmeņu, veiksmīgu brīvo profesiju (advokātu, ārstu) vai augstāko valsts un pašvaldību ierēdņu peļņa vai darba apmaksa tālu pārsniedza mākslas tirgū atzītāko mākslinieku honorārus (piemēram, Rīgas pilsētas galvas alga 1911.g. bija 16 000 rbļ., pilsētas valdes sekretāra ― 8000 rbļ. gadā). Mākslinieku ienākumi nebija droši un regulāri, viņi tos ieguva arī no pasniedzēja darba mākslas skolās vai privātās studijās. Neatzītu, jaunu mākslinieku dzīve bija pavisam nedroša, it īpaši, ja viņi nepieņēma mākslas tirgus nosacījumus (V.Zeltiņa vai V.Matveja biogrāfijas šajā ziņā ir spilgti piemēri).

=Labvēlīgā arhitektu un mākslas amatnieku darbības konjunktūra=
Daudz plašākas bija darba un peļņas iespējas arhitektiem, jo periodam raksturīgais straujais celtniecības pieaugums pilsētās nodrošināja lielu pasūtījumu skaitu. Tika celti, bieži izmantojot hipotekāros kredītus, īres nami pilsētās un villas priekšpilsētās, muižas lauku vidē, pilsētu pašvaldības pasūtīja sabiedrisku funkciju ēkas. Tika būvētas dažādu konfesiju kulta ēkas, kredītiestādes, rūpnīcas. Pēc arhitektūras vēsturnieka J.Krastiņa aprēķiniem, darbīgo un pieprasīto arhitektu prakse bija ārkārtīgi plaša (piemēram, K.Pēkšēns Rīgā uzcēla ap 250 mūra daudzstāvu ēku, A.Vanags ― 71, E.Laube ― 83, K.Felsko ― vairāk par 120, O.Bārs ― ap 90, J.Alksnis – ap 130). Arhitektu honorāri nav zināmi, bet pietiekami skaidrs, ka tie nebija mazi. Daži arhitekti varēja pat kļūt par īres namu īpašniekiem. Lielas peļņas iespējas bija ar celtniecību saistītām mākslas amatniecības firmām, jo 
pieprasījums pēc to produkcijas bija ievērojams. Maksātspējīgās aprindas pirka uz vietas ražoto  lietišķo mākslu (mēbeles, traukus). 


<div align=right>E. Kļaviņš</div>

=Attēlu saraksts=
# [[:image:Kerija_fon_Grotuse_foto.jpg|Baronese Kerija fon Grotuse]]. 1895. J.Rozentāla foto. RTMM
# [[:image:Rozentals_Engelharts.jpg|Barons Roderihs fon Engelharts]]. 1901. J.Rozentāla gleznots portrets. LNMM
# [[:image:Skilters_Dombrocka_biste.jpg|Rūpnieks Augusts Dombrovskis]]. 1916. G.Šķiltera veidotā biste. LNMM
# [[:image:Fridrihs_Grosvalds_foto.jpg|Advokāts un RLB priekšnieks Frīdrihs Grosvalds]]. 1906. J.Rieksta foto. Privātkolekcija.

__NOEDITSECTION__