Apskatīt 1890 – 1915: Latvijas grāmatmāksla izejas kodu

[[Image:Blaumanis_Zagli_vaks.jpg|thumb|R. Blaumanis „Zagļi”, 1891. Vāks.]]

=Perioda grāmatniecības vispārējs raksturojums=
  
Latviešu nacionālā kustība un emancipācijas process 19. gadsimta otrajā pusē izraisīja būtiskas pārmaiņas Latvijas grāmatniecībā. 60. un 70. gadu mijā Vidzemē un Kurzemē darbību sāka pirmie latviešu tautības grāmatizdevēji, iespiedēji un arī grāmatas mākslinieki. Turpmākajos gados  vairākus gadsimtus ilgās sveštautiešu (pa lielākai daļai vācu mācītāju) absolūtās kundzības vietā notika strauja virzība uz divu patstāvīgu – vācu un latviešu – grāmatniecību koeksistenci. Latgalē latviešu grāmatu iespiešanas tradīcijas iedibinājās tikai 20. gadsimta sākumā (19. gadsimtā latgaliešiem adresētus iespieddarbus dialektā drukāja galvenokārt Viļņā). Latīņu burtu lietošanas aizliegums, kas ilga no 1865. līdz 1904. gadam – gandrīz 40 gadus – novada grāmatniecību turēja dziļā stagnācijā.
  
=Latviešu grāmatmāksla 19. gadsimta beigās=  

Latviešu izdevēji pieslējās jaunlatviešu aizsāktajām rūpēm par grāmatu vizuālo informāciju un pievērsa uzmanību ilustrēšanai, šajā darbā iesaistot savus tautiešus. Pirmie ar izdevējiem sadarbību sāka kokgrebēji Kārlis Kronvalds Rīgā un Mārtiņš Bušs Jelgavā. No 1884. līdz 1897. gadam Rīgā dzīvoja un strādāja igauņu kokgrebējs, ilustrators Eduards Magnuss Jakobsons. Viņš, kā arī Mārtiņš Bušs, Ādolfs Jakobsons un autodidakts Gustavs Augusts Miezis (arī Mieze) praktizēja reproducējošo kokgrebumu – šajā tehnikā interpretēja dažādas tematikas un stilistiskās ievirzes attēlus, arī savus zīmējumus. Pa vienai grāmatai ar sentimentāli reālistiska un simboliska satura ainām ilustrēja Jānis Krēsliņš („Latviešu teikas  iz Malienas”, 1891) un Arturs Baumanis (E. Zeibots „Balādes un romances”, 1896). Abu sniegums bija stipri amatniecisks. Baumanis, tāpat kā Rihards Zariņš savos pirmajos grāmatas grafikas darbos („Austruma kalendārs 1893”, 1892; J. Purkalītis „Dziesmu pazarītes”, 1893), orientējās uz vācu vēlīnā romantisma dekora elementiem. 

Lai nesadārdzinātu produkciju, 19. gadsimtā latviešu izdevēji reti pasūtīja jaunus attēlus, bet, turpinot vācu kolēģu ilgi piekopto praksi, iepirka (galvenokārt Vācijā) lietotas iespiedformas vai ilustrāciju novilkumus. Šī tradīcija apsīka 20. gadsimta sākumā. Vecas, salasītas ilustrācijas visvairāk izmantoja mācību grāmatās un kalendāros. 1898. gadā E. Plātess izdeva J. V. Gētes „Faustu” eklektiskā grafiskā apdarē ar vairākiem desmitiem Vācijā salasītu ilustrāciju un vinješu. Bilžu grāmatu grafiku pilnībā importēja. Krāsainas litogrāfijas lielā skaitā ārzemēs iegādājās J. F. Šablovskis – vācietis,  kas bija pieslējies latviešu grāmatniekiem. Tās viņš izmantoja triviālās literatūras grāmatu vākiem, piemēram, sērijai „Tautas bibliotēka” (1875-1904; 80 laidieni). Savukārt M. Jākobsona sērijas „Īstā tautas bibliotēka”   (31 laidiens) naivistiskās vāku ilustrācijas tika litografētas viņa spiestuvē.

Apskatāmajā periodā vairums izdevumu bija necilas, plānas grāmatiņas un brošūras tipogrāfiskajos papīra vākos. Tās reti pārsniedza oktāvformāta (8°) lielumu. Apjomīgus publicējamos tekstus sāka sadalīt mazākās vienībās un izdot burtnīcās (J. Lautenbahs-Jūsmiņš „Niedrīšu Vidvuds”, 1891; 344 lpp., 5 burtnīcas). Pēc tradīcijas papīra vāku pirmās lappuses tekstus iekārtoja ornamentālās apmalēs, bet uz ceturtās lappuses arvien populārāk kļuva iespiest reklāmas. 19. gadsimta nogalē no latviešu grāmatmākslā prevalējošās vienveidības un primitīvajiem štampiem centās atteikties vairāki izdevēji, galvenokārt  Pūcīšu Ģederts, J. Dravnieks (Draviņš-Dravnieks), L. Neimanis, J. Ozols. Viņi rūpējās par savu iespieddarbu māksliniecisko un poligrāfisko kvalitāti – variēja salikumu, dzejas grāmatām pārdomātāk aplauza tekstus, reizēm tos iekārtoja apmalēs (J. Dravnieka izdevumi: „Latvijas vijolītes”, Aspazija „Saules meita”, abi 1894), pasūtīja vietēja satura ilustrācijas (piemēram, Pūcītis „Īstajam tautas kalendāram” (1881-1897) sagādāja litografētus latviešu kultūras darbinieku portretus, M. Buša un E. M. Jakobsona kokgrebumus),  centās pēc tīra salikuma un iespieduma. J. Dravnieks 1891. gadā sāka izdot pirmo vispārēja satura enciklopēdiju latviešu valodā („Konversācijas vārdnīca”, 1891-1893; izdošanu pārtrauca ar 986. lappusi, ar vārdu „Kristjāns”). Daudzos vārdnīcā ievietotos attēlus ar dažiem izņēmumiem apgāds sarūpēja speciāli šim izdevumam: krāsaino attēlu tabulas un kartes litografēja E. Zīslaka spiestuvē, portretus kokgrebumā reproducēja M. Bušs. Ar 1893. gadu fotoportretu iespiedformas darināja autotipijā. Konversācijas vārdnīcu izdeva burtnīcās, kuras pēc tam apvienoja kopsējumā. Izdevējs J. Ozols sevišķi lielu uzmanību veltīja vākiem. Viņš savas amata prasmes grāmatu iesiešanā papildināja Vācijā. Paplašinājās prakse atsevišķiem metieniem daļu grāmatu iesiet kalikonā. Uz pirmā vāka iespieda nosaukumu (reizēm arī autora uzvārdu) un rotājošu apmali (J. Lautenbahs-Jūsmiņš „Niedrīšu Vidvuds”, 1891; E. Treimanis-Zvārgulis „Sāpēs un smaidos”,1896). Ja muguriņa bija pietiekoši plata, rotājumus un nosaukumu iepieda arī uz tās. Spiedumus un grāmatas griezumu zeltījot, panāca diezgan efektīgu rezultātu. Šādu apdari sauca par „greznajiem iesējumiem”. Parādījās pirmie tematisko attēlu iespiedumi uz kalikona vākiem (vienkrāsains R. Zariņa zīmējums uz „Austruma kalendāra”, 1892). 90. gadu Vidzemes dziesmu grāmatas atsevišķu eksemplāru apdare bija tendēta uz pompozitāti – vāki pārvilkti ar ādu (to dažkārt bagātīgi ornamentēja bezkrāsas spiedumā) vai spilgti krāsotu plīšu. Abu vāku centros piestiprināti metālā darināti sakrāli simboli, apkalti stūri, reizēm arī uz muguriņas novietota metāla aplikācija. Šo furnitūru grāmatiesējēji, liekas, iegādājās ārzemēs. Uz dziesmu grāmatu vākiem samērā bieži iespieda superekslibrus. Tas zināmā mērā liecināja par latviešu lasītāju pašapziņas izaugsmi. Priekšlapas bija latviešu grāmatām neparasti greznas. Arhaiskie, robustie teļādas iesējumi, kādus iepriekš lietoja apjomīgiem reliģisko standarttekstu izdevumiem (dziesmu un sprediķu gramatām, Bībelēm), izzuda. Rietumeiropā un Krievijā populāros pusādas iesējumus latviešu grāmatām visā apskatāmā laika periodā lietoja reti. Tie bija samērā dārgi, un latviešu grāmatas savu nelielo apmēru dēļ šādai apdarei nebija īsti piemērotas. Parasti izmantotā, ātri dzeltējošā un drupenā avīžu vai līdzīga papīra vietā greznajiem izdevumiem pa lielākai daļai izvēlējās labāku papīru. Ilustrāciju galvenās iespiedtehnikas latviešu grāmatās joprojām bija kokgrebums un litogrāfija. Fotomehāniskā reprodukcija ieviesās gausi, plašāku pielietojumu guva vienīgi svītru kodinājums. Autotipijas bija retums, tāpat fototipijas („Rīmju hronika”,1893). Kopainu bagātināja ārzemēs iespiesto latviešu grāmatu apdares savdabības un salikumam izmantotais tipogrāfiskais materiāls. Tā, piemēram, Pēterburgas Ķeizariskās Zinātņu akadēmijas tipogrāfijā iespiestās Stepermaņu Krustiņa grāmatas „Mācītāja meita”(1893) teksts salikts ar latviešu izdevumiem netipiski maziem, 7 punktu antīkvas burtiem.

70. gados aizsāktā ortogrāfijas reforma – pāreja no gotiskā šrifta uz klasiskās formas burtiem jeb antīkvu – turpinājās, pateicoties Rīgas Latviešu biedrības pūliņiem. Jaunā ortogrāfija salikuma tekstu padarīja vizuāli tīrāku, tīkamāku un labāk lasāmu.
      
=Latviešu grāmatmāksla 20. gadsimta sākumā=

Gadsimtu mijā latviešu grāmatmākslu jau varēja sākt klasificēt kā nacionālu. Latviešu mākslinieki ar vizuālo informāciju spēja nodrošināt visu literatūras nozaru izdevumus. Progresu veicināja grāmatas lietotājs – viņš kļuva intelektuālāks, turīgāks, un līdz ar to – prasīgāks. Piemērs uz ko tiekties bija fotomehāniskās reproducēšanas un estēticisma rosinātais grāmatgrafikas uzplaukums Rietumeiropā un Krievijā. Liekas, ka mākslinieku radošo aktivitāti stimulēja arī popularitāti strauji gūstošā jūgendstila formas dinamisms. 

20. gadsimta pirmajos gados grāmatniecībā ienāca mākslinieku plejāde. 1901. gadā lasāmgrāmatas ilustrēja Janis Rozentāls un Aleksandrs Štrāls (P. Abuls „Skolas druva”, A. Laimiņš „Skola”). Pa vāka zīmējumam darināja Aleksandrs Romans („Jaunības literatūra”, 1. grām.; 1901), Ernests Zīverts (Rainis „Tālas noskaņas zilā vakarā”, 1903) un Jānis Zegners (A.Reitmanis „Burtniece”,1903). Ar debitantiem sevišķi dāsns bija 1904. gads, kad klajā nāca E. Treimaņa-Zvārguļa  „Uz karstiem ķieģeļiem” ar Voldemāra Zeltiņa ilustrācijām un A. Niedras „Bārenis. Brūnā” ar Jāņa Roberta Tillberga ilustrācijām. Vākus grafiski apdarīja Arturs Cimmermanis (Vēsmiņu Kārlis „Ceļmalas ziedi”), Jūlijs Straume (Līgotņu Jēkabs „Pusdienas tveicē”), Rudolfs Pelše (Rainis „Pusideālists”) u.c. A. Saulieša kopoto rakstu (1., 2. sēj.) apdari izstrādāja Janis Rozentāls, Vilhelms Purvītis un Jūlijs Madernieks. Līdz Pirmajam pasaules karam grāmatniecībā iesaistīto mākslinieku skaits strauji auga.    

Latviešu nacionālās grāmatmākslas iedibināšanā būtiska nozīme bija R. Zariņa un J. Rozentāla radošajai aktivitātei, profesionalitātei un lielajos kultūras centros gūtajai pieredzei. Viņu devums bija gan apjomīgs, gan kvalitatīvs, un svarīgi, ka, organizējot grāmatas grafisko struktūru, viņi sāka ievērot stilistiskās vienotības principu. R. Zariņa devuma kodolu veidoja folklorai veltītu darbu kopa („Latvju dainas”, 1894; „Mūsu tautas pasakas” (1. burtn. 1909; 2. burtn. 1903); „Tautas dziesmas”, 1908; „Bārenīte un mātes meita”, 1910). J. Rozentāls bija autors daudziem vāku zīmējumiem, ilustrācijām un vinjetēm (A. Saulietis „Kopoti raksti” (1-3. sēj., 1904-1909), Zeltmatis „Sakopoti sacerējumi”(1.-3. sēj.,1904-1912), rakstu krājums „Zalktis” (1.-4. sēj., 1906-1908) u.c.).

Jūgendstilam raksturīgā nervozi vijīgā līniju un laukumu ritmika refleksējās gandrīz visu 20. gadsimta sākuma latviešu ilustratoru daiļradē. Lielākā daļa no viņiem labprāt iedzīvojās šī mākslas virziena tēlu pasaulē un apguva tā formveidi (J. Rozentāls, G. Šķilters, V. Zeltiņš u.c.). Pat uz tradicionālu, akadēmiskas ievirzes reālismu tendētie ilustratori (R. Zariņš, J. R. Tillbergs, E. Brencēns) piedzīvoja īslaicīgu vai vismaz marginālu jūgendstila ietekmi. 1905. gada revolūcija un tai sekojošās represijas padziļināja jūgendstilam un simbolismam piemītošo grūtsirdības noskaņu, kas kulminēja naivista, simbolista Krišjāņa Ceplīša zīmējumos („Jūtu pasaule”, 1909).

Jūgendstila dekoratīvisms būtiski ietekmēja grāmatu vāku grafiku – tā kļuva krāsaināka un plakātiskāka. Šajā ziņā priekšgalā bija izdevējs J. Ozols. Jau 19. gadsimta pēdējos gados viņš vismaz daļēji nomainīja historisma stilistikas dekoru pret jūgendstila salikuma ornamentu un, galvenais, pieskaņojoties modei, uz audekla vākiem sāka iespiest daudzkrāsainus tematiskus attēlus (Aspazija „Sidraba šķidrauts”, E. Treimanis-Zvārgulis „Vientulībā” – abas 1905). J. Ozolam sekoja J. Tirzītis („Jūtu pasaule”,  1909) un O. Jēpe (E. Treimanis-Zvārgulis „Cietuma rozes”, 1911). J. Ozola mākslinieciski nozīmīgākais veikums bija Raiņa „Vētras sējas” izdevums (1905). Grāmata iznāca divos variantos – brošēta 8° formātā ar Eduarda Vītola melnbaltu zīmējumu uz vāka un iesieta kalikonā  4° formātā ar to pašu, bet palielinātu zīmējumu krāsās. Teksta salikumi bija vienādi, atšķīrās aplauzums. Greznajā variantā tas tika papildināts ar iniciāļiem dzejoļu sākumos un ar lappušu apmalēm otrā krāsā. Arvien populārāka kļuva krāsainu attēlu iespiešana uz dažādas tematikas brošēto grāmatu papīra vākiem. Izdevēji kļuva izvēlīgāki un lielāku vērību veltīja vāku un citu grāmatās pietojamo papīru kvalitātei, faktūrai, krāsai un citām īpašībām. Jūgendstila šrifts rosināja māksliniekus uzrakstos atteikties no salikuma, tā vietā izvēloties manuālu izpildījumu un burtus organiski saistot ar tēlojošu zīmējumu vai ornamentu. Manipulējot ar raksta zīmēm, tika ignorēta to klasiskā uzbūve un proporcijas un radītas unikālas, kaprīzas burtu formas. Cieņā bija akcentēta asimetrija. Jauninājumu rezultātā vāks un titullapa daudz biežāk kļuva par estētisku vērtību nesēju. 20. gadsimta sākumā lubu grāmatu vākiem paredzētajos attēlos bija moderni iekomponēt vairākas ilustrācijas (burtnīcu vāki – „Nāvei nolemta”, 1902). 

Gadsimtu mijā strauji ieviesās fotomehāniskā reproducēšana. Izzuda reproducējošais kokgrebums. Mārtiņš Bušs – viens no šīs tehnikas speciālistiem – jau ap 1900. gadu pārkvalificējās par fotogrāfu un cinkogrāfu. Krāsaino attēlu tiražēšanā nozīmi saglabāja litogrāfija. Seno iespiedtehniku funkcijas grāmatu grafiskajā apdarē un ilustrēšanā pārņēma autotipija un svītru kodinājums. Ilustratori strādāja galvenokārt spalvas tehnikā. Dokumentējošo zīmējumu masveidā aizstāja fotogrāfija. Daudzus fotomehāniski reproducētus attēlus publicēja Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas izdotās konversācijas vārdnīcas 1. sējumā (burtnīcas – 1903-1905; kopsējums – 1906). Vārdnīcas 1. sējums ieguva greznu jūgendstila pusādas vāku.

1904. gadā darbību uzsāka apgāds „Zalktis” –  pirmā izdevniecība, kas strādāja programmatiski ar mērķi izdot poligrāfiski un mākslinieciski augstvērtīgas grāmatas. Šo centienu realizēšanai apgāds pulcēja vairākus māksliniekus: Jani Rozentālu, Vilhelmu Purvīti, Gustavu Šķilteru, Jūliju Madernieku, Burkardu Dzeni u.c. Pirmais veikums bija A. Saulieša kopoto rakstu divi sējumi (1904). Tajos materializējās jauna izpratne par grāmatas estētiku. A. Saulieša kopoto rakstu radītāji (starp tiem mākslinieki J. Rozentāls, V. Purvitis, J. Madernieks) izprotot jūgendstila tieksmi rotāt, ar niansēti ritmiskā kārtojumā saistītiem viendabīgiem grafiskiem elementiem padarīja grāmatu par mākslas objektu. Salikumam viņi izvēlējās pavisam jaunu, 1900. gadā radīto „Eckmann” raksta zīmju garnitūru, kas burtu rindai piešķīra ornamenta joslas raksturu. A. Saulieša kopotos rakstus 1904. gadā „Zalktis” laida klajā divos variantos: 1. – katru stāstu un dzejoļu krājumu atsevišķā nelielā grāmatiņā, 2. – divos sējumos, vienā no tiem apkopojot stāstus, otrā – dzejoļus. Abos variantos katra grāmata bija kompozicionāli noslēgta vienība. Tās iespieda uz kvalitatīva veržē tipa papīra. Turpmākajos gados „Zalktis” izdeva 18 grāmatas. Dažas no tām bija grafiski piesātinātas, bet neviena vairs nesasniedza A. Saulieša kopoto rakstu pirmo sējumu kompozicionālo viengabalainību.  Izdevniecība veica latviešu grafikas popularizēšanu. Rakstu krājumam „Zalktis” kā pielikumi tika izplatītas divas J. Rozentāla oriģināllitogrāfijas un divi G. Šķiltera oriģināloforti. 20. gadsimta sākumā latviešu sabiedrībā stipri aktivizējās izdevējdarbība, grāmatu tirgū pieauga konkurence un apgādi bija spiesti vairāk rūpēties par produkcijas kvalitāti. Izdevēji-ideālisti par savu pienākumu uzskatīja tikai labu grāmatu radīšanu (Rīgas Latviešu biedrības Derīgu grāmatu nodaļa, J. Ozols, „Dzirciemnieki”). Rezultātā grāmatas kļuva mākslinieciski daudzveidīgākas un krietni kvalitatīvākas. 

Neilgi pirms Pirmā pasaules kara latviešu mākslinieku ziņā nonāca bilžu grāmatu ilustrēšana („Runcis un puisis”, [1911]; mākslinieks A. Kronenbergs; „Tēva āboli” un „Zivs spēks – Dieva palīgs” , abas [1913]; mākslinieks J. Zegners). Tika laisti klajā pirmie albumi: „Album Lettonorum. 1882-1912”, [1912]; J. Madernieks „Ornaments” 1. daļa (1913). Šajā laikā latviešu grāmatu mākslas attīstības agrīnais posms sasniedza kulmināciju. Pieredze un prasmes rezumējās trīs grāmatgrafikas klasikas darbos – brāļu Kaudzīšu „Mērnieku laiki” (1913; mākslinieks E. Brencēns), „Misiņbārdis un stiprais kalps” (1913; mākslinieks J. R. Tillbergs) un  J. Jaunsudrabiņa „Baltā grāmata” (1914) ar autora ilustrācijām. Pirms kara daudzu mākslinieku darbos mazinājās jūgendstila ietekme, bet reizēm tā izpaudās  groteskā formā (A. Švābe „Pilsēta”, [1913]; mākslinieks Ludolfs Liberts), iezīmējās arī jaunas stilistikas tendences (A. Brūklenājs „Atmodā...”, 1913; mākslinieks Pēteris Šotnieks; Naurēnu Elza „Prelūdijas”, 1913; mākslinieks Ansis Cīrulis). Brieda pārmaiņas.

Pirmais pasaules karš radīja pārrāvumu latviešu grāmatniecībā un arī grāmatmākslā. Vairāki latviešu mākslinieki – Aleksandrs Apsītis, Jēkabs Belzēns, epizodiski Rihards Zariņš – darbojās Krievijas grāmatniecībā.

=Latvijas vācu grāmatmāksla apskatāmajā periodā=

Vācu lasītāji lielu daļu grāmatu tradicionāli saņēma no ārzemēm. Vietējie izdevēji viņiem gādāja lokāla satura publikācijas, kuru sagatavošanai ilustratoru pakalpojumi aprobežojās gandrīz tikai ar dokumentalizējošu attēlu radīšanu. Jau sākot ar 90. gadiem vācu grāmatu ražošanā Latvijā dominēja fotomehāniskā reproducēšana, kas gandrīz pilnīgi aizstāja manuālās tehnikas, izņemot hromolitogrāfiju. Fotogrāfiju iesaistīja arī klasiskajās iespiedtehnikās. Praktizēja fotolitogrāfiju („Sitzungs-Berichte der kurländischen Gesellschaft für Literatur und Kunst”, 1893). Lai iegūtu sevišķi kvalitatīvas attēlus, izmantoja heliogravīru jeb fotogravīru (autora portrets –  A. Bielenstein „Ein glückliches Leben”, 1904) un pēc fotogrāfijām darinātas tērauda gravīras (L. V. Kerkoviusa (L. W. Kerkovius) portrets – „Rigascher Almanach für das Jahr 1901”, 1900). Heliogravīras un tērauda gravīras pasūtīja Vācijā. Autotipiju un fototipiju novilkumiem augstu kvalitāti vācu grāmatās nodrošināja labas iespiedformas un labs papīrs („Katalog der Ausstellung zum X. archäologischen Kongress in Riga 1896”;  C. Mettig „Geschichte der Stadt Riga”, 1897;  F. Brunstermann „Die Geschichte der kleinen oder St. Johannis-Gilde”, 1902). Latviešu izdevumos autotipiju un fototipiju tehniskā kvalitāte parasti bija zemāka. 

Visā apskatāmajā periodā dominēja lietišķs tipogrāfiskais papīra vāks. Lai grāmatu padarītu greznāku un izturīgāku, parasti izvēlējās klasisku pusādas iesējumu, kuram vāku arējās plaknes nosedza ar marmorētu papīru, tādu pašu reizēm lietoja arī priekšlapām. Uz muguriņas zelta spiedumā fiksēja grāmatas galvenās titula ziņas. Starp individuālajiem iesējumiem sastopamas vāku apdares, kas liecina, ka to darinātājiem bijusi laba amata prasme. Logotipi uz kalikona vākiem liecina par diviem ražīgiem iesējējiem –  M. B. Hēdi (M. B. Heede) Rīgā un V. Hāsi (W. Haase) Jelgavā. Lielākā daļa vācu izdevēju bija konservatīvāki par saviem latviešu kolēģiem (sevišķi tas attiecās uz vecajiem apgādiem – Stefenhāgenu, E. Plātesa, V. F. Hekera firmām). Tādēļ viņi uz jūgendstila jauninājumiem reaģēja visai inerti. Visatsaucīgākās bija izdevniecības „Jonck & Poliewsky” (piemēram, vāki divām K. Metiga (C. Mettig) grāmatām: „Baltische Städte”, 1905; „Illustrierter Führer durch Riga”, 1914) un „Alexander Grosset” (W. Neumann „Baltische Maler und Bildhauer des XIX. Jahrhunderts”, 1902; „Rigaer Kalender 1903”, 1902). Grāmatu mākslinieciskā apdare bieži tika veidota eklektiski, izmantojot jūgendstila un historisma stilistikas grafiskos elementus. 

Atturīgajā un mazemocionālajā vācu grāmatu klāstā mākslinieciski spilgtu akcentu ienesa albūmu tipa izdevumi – skatu un reklāmas albūmi, ražotājfirmu izstrādājumu paraugu grāmatas, katalogi un līdzīgi. Šie poligrāfijas ražojumi bija ļoti daudzveidīgi pēc vizuālā satura, apjoma, konstrukcijas un tipogrāfiskā izpildījuma. Daži piemēri. Skatu albūmi – „Malerische Ansichten aus Livland, Estland, Kurland” (1901; 2° šķērsformāts, tipogrāfisks izstrādājums) un E. Egerta (E. Eggert) izdotais „Album von Riga” (ap 1900; 8°, oriģinālfotogrāfiju kopojums); mape „Zum 700 jährigen Jubiläums-Feier der Stadt Riga 1201-1901” (ap 1901; 8° platformāts); ilustrētie tabulkalendāri – nedēļas noplēšamais tabulkalendārs „Baltischer historisch-geographischer Kalender” (no 1908 līdz 1914; 8° vertikāls šķērsformāts, vienkrāsains iespiedums) un A. Groseta izdotais mēneša tabulkalendārs „Rigaer Kalender 1903” (1902; 2° garenformāts, vairāku krāsu iespiedums); reklāmas izdevumi - krāsainu iespieddarbu paraugu albūms „Лито-Типографıя Шнакенбурга – Lithographie u. Buchdruckerei Schnakenburg” (ap 1900; 4° šķērsformāts); tipogrāfisko salikuma elementu katalogs „Schriftgiesserei Gutenberg. Riga” (ap 1900; 4°); un brošūra ar Rīgas pilsētas Vācu teātra darbinieku fotoportretiem „Künstler-Album” (1913; 2°). Tipogrāfiski īpaši kvalitatīvs veikums – A. Būholca (A. Buchholtz) grāmata „Geschichte der Buchdruckerkunst in Riga 1588-1888” (1890), bet mākslinieciskās apdares ziņā uzmanību pelna A Groseta „Rigaer Kalender 1903”.

Vairumā gadījumu vācu grāmatu grafiskā iekārtojuma autori nav zināmi. Izdevēji vāku apdarei pieaicināja gan vietējos māksliniekus – Zigfrīdu Bīlenšteinu (Siegfried Bielenstein), Otto fon Kurselu (Otto von Kursell), Zelmu Pļavnieci (Selma Plawneek) u.c., gan ārzemniekus, piemēram, Aleksandru Baranovski (Alexander Baranowsky) no Drēzdenes. Vācu apgādiem sadarbības partneri bija daudzviet ārpus Latvijas (Berlīnē, Leipcigā, Naumburgā, Maskavā u.c.), sevišķi plaši tika izmantoti ārzemju tipogrāfiju pakalpojumi. 
      
=Latvijas krievu grāmatmāksla=

Tāpat kā vācu, arī ne visai plašajā Latvijas krievu grāmatniecībā dominēja lokālas nozīmes lietišķas literatūras izdevumi – galvenokārt administratīva, saimnieciska un tūrismam veltīta satura grāmatas, kuru grafiskā apdare bija izteikti askētiska, bez pretenzijām uz mākslinieciskumu. Ilustrācijām ar retiem izņēmumiem piemita informējošs raksturs. Lielāko daļu krievu grāmatu klajā laida vācu apgādi, tādēļ Latvijā tapušajiem vācu un krievu izdevumiem parasti bija analogs veidols. Ilustrēšanai pārsvarā izmantoja fotogrāfiju un fotomehānisko reproducēšanu (svītru kodinājumu un autotipiju: „''Иллюстрированный спутник по Рижскому взморью''”, ap 1911 (Alberta Kronenberga vāka grafika); В. Е. Жамов „Отечественная война 1812 г.”, 1912). Lielāku uzmanību mākslinieciskajam apdarei veltīja A. Grosets. Viņš, piemēram, L.Tugana (Л. Туган) stāstu izdevumam „Две повести из прошлого Лифляндии” (1912) sagādāja mākslinieces Margotas Grosetas (Margot Grosset) darinātu vāka grafiku, divas krāsainas ilustrācijas un citus apdares elementus. Vairākās krievu valodā izdotajās grāmatās tika izmantoti Latvijas mākslinieku darbi (A. Dulbe „Сны на яву” (1905; O. St. vāka grafika); arī jau minētais A. Kronenberga darbs). Starp fotoilustrācijām vairākas latviešu mākslinieku (V. Purvīša, J. Rozentāla, J. Madernieka u.c.) darbu reprodukcijas savā grāmatā „''Латыши''” (1911) iekļāva Jurijs Novoselovs (Юрий Новоселов). 

<div align="right">V. Villerušs</div>
     
=Bibliogrāfija=
* Apīnis, A. Jānis Ozols. Manuskripts. LNB, RX 22. 1959
* Rudzīte, G. Izdevniecība „Zalktis” un tās loma latviešu grāmatu mākslinieciskās apdares attīstībā. No: Raksti. 5. Rīga: Zvaigzne, 1974. 156. – 185. lpp.
* Apīnis, A. Latviešu grāmatniecība. Rīga: Liesma, 1977.
* Villerušs, V. Dažas latviešu grāmatu mākslas attīstības tendences līdz 1917. gadam. No: Bibliotēku zinātnes aspekti. 2 (VII). Rīga: Zvaigzne, 1979. 114. – 149. lpp.
* Labrence, L. Jelgavas grāmata. Rīga: Zinātne, 1984.
* Kuple, Z. Grāmatu grafika. No: Latviešu tēlotāja māksla (1860-1940). Rīga: Zinātne. 1986. 188.-191.lpp.
* Brancis, M. Jūgendstils un baltvācu grāmata Latvijā 19. gs. beigās – 20. gs. sākumā. Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis, 1994, Nr. 1, 20. – 27. lpp.
* Villerušs, V. Eine Einsicht in die Novitäten der graphischen Gestaltung der Presse Lettlands in der Wende vom 19. zum 20. Jahrhundert. In: Greifswalder kunsthistorische Studien. B.3. Frankfurt a. M, 1999. S. 123. – 134.

=Attēlu saraksts=
* [[:image:Blaumanis_Zagli_vaks.jpg|R. Blaumanis „Zagļi”, 1891. Vāks.]]
* „Latviešu teikas iz Malienas”, 1891. Ilustrācija, mākslinieks J. Krēsliņš.
* „Smaidi un asaras”, 1895. Vāks, J. Ozola apgāds.
* E. Zeibots „Balādes un romances”, 1896. Titullapa, mākslinieks A. Baumanis.
* „Ernsttāles roze” (uz vāka: „Ernsta lejas roze”), 1898. Vāks, M. Jākobsona litogrāfijas darbnīca.
* „Cittautu raža”, 1901. Vāks, J. Ozola grāmatsietuve.
* „Mūsu tautas pasakas”, 1903. Vinjete, mākslinieks R. Zariņš.
* A. Saulietis „Noslēpums”, 1904. Vāks, mākslinieks V. Purvītis.
* „Precības”, 1905. Vāks, mākslinieks J. Madernieks.
* Rainis „Vētras sēja”, 1905. Vāks, mākslinieks E. Vītols.
* „Zalktis” Nr. 3, 1907. Titullapa, mākslinieks B. Dzenis.
* A. Laimiņš „Skola”, 3. sēj., 1908. Ilustrācija, mākslinieks J. Rozentāls.
* „Jūtu pasaule”, 1909. Ilustrācija, mākslinieks K. Ceplītis.
* „Jūtu pasaule”, 1909. Vāks, J. Tirzīša grāmatsietuve.
* Apsīšu Jēkabs „Pie pagasta tiesas”, 1909. Ilustrācija, mākslinieks E. Brencēns.
* Plūdons „Fantāzija par puķēm”, 1911. Vāks, mākslinieks P. Kundziņš.
* „Zivs spēks – Dieva palīgs”, [1913]. Lappuse ar ilustrāciju, mākslinieks J. Zegners.
* „Misiņbārdis un stiprais kalps”, 1913. Ilustrācija, mākslinieks J. R. Tillbergs.
* Apsveikuma titullapa, 1897. E. Plātesa spiestuve.
* „Jahrbuch der bildende Kunst in der Ostseeprovinzen”, 1913. Vāks, mākslinieks O.fon Kursels (O.von Kursell) 
* C. Mettig „Illustrierter Fűhrer durch Riga”, 1914. Vāks.

__NOEDITSECTION__