1890 – 1915: Tēlniecība - Versiju hronoloģija

Admins : 2009. gada 8. maijs, plkst. 13.17

2009-05-08T13:17:33Z

← Senāka versija		Versija, kas saglabāta 2009. gada 8. maijs, plkst. 13.17
22. rindiņa:		22. rindiņa:

	=Bibliogrāfija=		=Bibliogrāfija=
	Neumann, W. Baltische Maler und Bildhauer des XIX Jahrhuderts. Riga, 1902.		# Neumann, W. Baltische Maler und Bildhauer des XIX Jahrhuderts. Riga, 1902.
	Penģerots, V. Jaunākā tēlniecība Latvijā. Mākslas vēsture V. Purvīša red. Rīga: Grāmatu draugs, [1934 - 1935]. 1. sēj. 407.–419. lpp.		# Penģerots, V. Jaunākā tēlniecība Latvijā. Mākslas vēsture V. Purvīša red. Rīga: Grāmatu draugs, [1934 - 1935]. 1. sēj. 407.–419. lpp.
	Siliņš, J. Latvijas māksla. 1800 – 1914. 2. sēj. Stokholma: Daugava, 1980.		# Siliņš, J. Latvijas māksla. 1800 – 1914. 2. sēj. Stokholma: Daugava, 1980.
	Kļaviņš, E. Latvijas XIX gs., XX gs. sākuma tēlotājas mākslas ikonogrāfija un stilistiskais raksturojums. Rīga: Mācību iestāžu metodiskais kabinets, 1983,		# Kļaviņš, E. Latvijas XIX gs., XX gs. sākuma tēlotājas mākslas ikonogrāfija un stilistiskais raksturojums. Rīga: Mācību iestāžu metodiskais kabinets, 1983,
	Latviešu tēlotāja māksla. 1860 – 1940. Dz. Blūma, S. Cielava, R. Čaupova, R. Lāce u.c. Rīga: Zinātne, 1986.		# Latviešu tēlotāja māksla. 1860 – 1940. Dz. Blūma, S. Cielava, R. Čaupova, R. Lāce u.c. Rīga: Zinātne, 1986.
	Kļaviņš, E. Latviešu tēlotājas mākslas sakari ar citām mākslas skolām. Rīga: Mācību iestāžu metodiskais kabinets, 1988.		# Kļaviņš, E. Latviešu tēlotājas mākslas sakari ar citām mākslas skolām. Rīga: Mācību iestāžu metodiskais kabinets, 1988.
	Jūgendstils. Laiks un telpa (red. Grosa, S.). Rīga: Jumava, 1999.		# Jūgendstils. Laiks un telpa (red. Grosa, S.). Rīga: Jumava, 1999.

	=Attēlu saraksts=		=Attēlu saraksts=
	# [[:image:Jugendstila_rotajums_Audeju_7.jpg\|Plastiskais dekors ēkai Audēju ielā 7/9 Rīgā (1899, arhitekts A. Ašenkampfs)]]		# [[:image:Jugendstila_rotajums_Audeju_7.jpg\|Plastiskais dekors ēkai Audēju ielā 7/9 Rīgā (1899, arhitekts A. Ašenkampfs)]]. Foto: E. Kļaviņš
	# [[:image:Smits_Kasels_Peteris_I.jpg\|Šmits – Kasels G. Pētera I piemineklis Rīgā. 1910]]		# [[:image:Smits_Kasels_Peteris_I.jpg\|Šmits – Kasels G. Pētera I piemineklis Rīgā. 1910]]
	# [[:image:Neoklasicisma_cilnis_Brivibas_84.jpg\|Plastiskais dekors ēkai Brīvības ielā 84 (1912 – 1914, arhitekti N. Jakovļevs, B. Bīlenšteins)]]. Foto: E. Kļaviņš		# [[:image:Neoklasicisma_cilnis_Brivibas_84.jpg\|Plastiskais dekors ēkai Brīvības ielā 84 (1912 – 1914, arhitekti N. Jakovļevs, B. Bīlenšteins)]]. Foto: E. Kļaviņš

Admins : 2009. gada 8. maijs, plkst. 13.15

2009-05-08T13:15:40Z

← Senāka versija		Versija, kas saglabāta 2009. gada 8. maijs, plkst. 13.15
10. rindiņa:		10. rindiņa:

	=Tēlniecības nozares=		=Tēlniecības nozares=
	Skaitliski plašāk pārstāvēta bija tēlniecība, kas kalpoja kā daudzo īres un sabiedrisko ēku fasāžu un interjeru plastiskais dekors pilsētās. Pieprasījums pēc tās sakarā ar kapitālistiskās celtniecības uzplaukumu Rīgā un citās pilsētā bija ievērojams. To apmierināja vietējās tēlniecības firmas (A. Folca, M. Loces un V. Štolla, Z. Oto un O. Vasila, F. Vlasaka). Pārsvarā standartizēta produkcija valdīja kapa pieminekļu tēlniecībā. Rīgā pēc oficiālo institūciju pasūtījumiem tika uzstādīti nedaudzi savā laikā akadēmiski autoritatīvu autoru radītie pieminekļi ar pilsētu saistītām vēsturiskām personām. Svarīgs jaunums bija stājtēlniecības parādīšanās izstādēs. Tās izplatība mākslas mīļotāju aprindās gan bija ierobežota (sk. [[1890 – 1915: Mākslas tirgus\|mākslas tirgus]]). Pastāvīgi un radoši tēlniecības medijiem pievērsās Latvijā šai laikā tikai daži mākslinieki, bet to darbība ievadīja nacionālās tēlniecības skolas attīstību.		Skaitliski plašāk pārstāvēta bija tēlniecība, kas kalpoja kā daudzo īres un sabiedrisko ēku fasāžu un interjeru plastiskais dekors pilsētās. Pieprasījums pēc tās sakarā ar kapitālistiskās celtniecības uzplaukumu Rīgā un citās pilsētā bija ievērojams. To apmierināja vietējās tēlniecības firmas (A. Folca, M. Loces un V. Štolla, Z. Oto un O. Vasila, F. Vlasaka). Pārsvarā standartizēta produkcija valdīja kapa pieminekļu tēlniecībā. Rīgā pēc oficiālo institūciju pasūtījumiem tika uzstādīti nedaudzi savā laikā akadēmiski autoritatīvu autoru radītie pieminekļi ar pilsētu saistītām vēsturiskām personām. Svarīgs jaunums bija stājtēlniecības regulāra parādīšanās izstādēs. Tās izplatība mākslas mīļotāju aprindās gan bija ierobežota (sk. [[1890 – 1915: Mākslas tirgus\|mākslas tirgus]]). Pastāvīgi un radoši tēlniecības medijiem pievērsās Latvijā šai laikā tikai daži mākslinieki, bet to darbība ievadīja nacionālās tēlniecības skolas attīstību.

	=Dekoratīvās, monumentālās un stājtēlniecības tematiskais saturs un stilistika=		=Dekoratīvās, monumentālās un stājtēlniecības tematiskais saturs un stilistika=
	Dekoratīvajā tēlniecībā tradicionālo historisma dekoru pakāpeniski nomainīja jūgendstila laikmeta plastika – pēc noteiktiem tipoloģiskiem paraugiem tika veidoti florāli, zoomorfi, antropomorfi, kā arī abstrakti ornamentāli motīvi, kuru potenciālā simbolika atvedināma no „brīvās dabas” un organiskās dzīves apoloģijas („bioloģiskais romantisms”). 20. gs. sākumā to papildināja nacionālā romantisma un neoklasicisma motīvi, visbiežāk tie bija ciļņi, atsevišķos gadījumos dekoratīvas apaļskulptūras. Ciļņu saistījumu ar celtni nosacīja tās arhitektūra. Retie pieminekļi Rīgā - bīskapam Albertam, Pēterim I, Barklajam de Tolli saglabāja ne tikai vēsturisko atmiņu, bet arī reprezentēja esošo politisko un sociālo kārtību; tos veidoja vācu akadēmiķi izteikti historizējošās formās.		Dekoratīvajā tēlniecībā tradicionālo historisma dekoru pakāpeniski nomainīja jūgendstila laikmeta plastika – pēc noteiktiem tipoloģiskiem paraugiem tika veidoti florāli, zoomorfi, antropomorfi, kā arī abstrakti ornamentāli motīvi, kuru potenciālā simbolika atvedināma no „brīvās dabas” un organiskās dzīves apoloģijas („bioloģiskais romantisms”). 20. gs. sākumā to papildināja nacionālā romantisma un neoklasicisma motīvi, visbiežāk tie bija ciļņi, atsevišķos gadījumos dekoratīvas apaļskulptūras. Ciļņu saistījumu ar celtni nosacīja tās arhitektūra. Retie pieminekļi Rīgā - bīskapam Albertam, Pēterim I, Barklajam de Tolli saglabāja ne tikai vēsturisko atmiņu, bet arī reprezentēja esošo politisko un sociālo kārtību; tos veidoja vācu akadēmiķi izteikti historizējošās formās.
	No nedaudzajiem ar lokālo mākslas dzīvi saistītajiem tēlniekiem, kas darināja un izstādīja stājtēlniecības darbus Rīgā, kā konservatīvākais jānosauc A. Folcs, kas, tāpat kā savā darbnīcas dekoratīvajā produkcijā, saglabāja akadēmiski historizējošu plastiku, tikai nedaudz ikonogrāfiskajā sfērā to modernizējot (tuvinot tēlus jūgendstila ideāltipam). Atsevišķos portretiskos veidojumos nepieciešamās individualizācijas pazīmes spieda viņu veidot reālistiskus tēlus. Pirmos latviešu izcelsmes tēlniekus (G. Šķilteru. T. Zaļkalnu, B. Dzeni), kas bija guvuši sākotnējo izglītību Sanktpēterburgā Štiglica skolā, vieno turpmākās mācības Parīzē O. Rodēna studijā un pakļaušanās franču meistara iespaidam. Visu triju rodēnisms izpaudās gan impresionistiskajā plastikā (uzirdinātās kopformas, fragmentārisms kompozīcijā), gan tendencē veidot liriskus, emocionalizētus tēlus. Savukārt A. Bija, kas pēc studijām Briseles Mākslas akadēmijā palika uz pastāvīgu dzīvi Beļģijā, kā mākslinieks veidojās beļģu akadēmisma un reālisma (K. Meņjē) iespaidu lokā, izmantojot arī impresionistiski plastiku un arvien specializējoties portretisku medaļu un plakešu veidošanā. Daļēji ar impresionistisko tradīciju bija saistīts arī K. Rončevskis, kas to savienoja ar tradicionālu akadēmiski detalizētu reālismu. Impresionisms Latvijas tēlnieku darbos bija ne tikai „rodēniska” rakstura, Šķiltera, Zaļkalna un Rončevska atsevišķi darbi bija vairāk individualizēti veidojumi (konkrēti portretiski tēli sava laika tērpos) un bija tuvāki P. Trubeckoja paraugiem.		No nedaudzajiem ar lokālo mākslas dzīvi saistītajiem tēlniekiem, kas darināja un izstādīja stājtēlniecības darbus Rīgā, kā konservatīvākais jānosauc A. Folcs, kas, tāpat kā savā darbnīcas dekoratīvajā produkcijā, saglabāja akadēmiski historizējošu plastiku, tikai nedaudz ikonogrāfiskajā sfērā to modernizējot (tuvinot tēlus jūgendstila ideāltipam). Atsevišķos portretiskos veidojumos nepieciešamās individualizācijas pazīmes spieda viņu veidot reālistiskus tēlus. Pirmos latviešu izcelsmes tēlniekus (G. Šķilteru. T. Zaļkalnu, B. Dzeni), kas bija guvuši sākotnējo izglītību Sanktpēterburgā Štiglica skolā, vieno turpmākās mācības Parīzē O. Rodēna studijā un pakļaušanās franču meistara iespaidam. Visu triju rodēnisms izpaudās gan impresionistiskajā plastikā (uzirdinātās kopformas, fragmentārisms kompozīcijā), gan tendencē veidot liriskus, emocionalizētus tēlus. Savukārt A. Bija, kas pēc studijām Briseles Mākslas akadēmijā palika uz pastāvīgu dzīvi Beļģijā, kā mākslinieks veidojās beļģu akadēmisma un reālisma (K. Meņjē) iespaidu lokā, izmantojot arī impresionistiski plastiku un arvien specializējoties portretisku medaļu un plakešu veidošanā. Daļēji ar impresionistisko tradīciju bija saistīts arī K. Rončevskis, kas to savienoja ar tradicionālu akadēmiski detalizētu reālismu. Impresionisms Latvijas tēlnieku darbos bija ne tikai „rodēniska” rakstura, Šķiltera, Zaļkalna un Rončevska atsevišķi darbi bija vairāk individualizēti veidojumi (konkrēti portretiski tēli sava laika tērpos) un bija tuvāki pazīstamā krievu-itāļu tēlnieka Paolo Trubeckoja paraugiem.

	=Vispārējā attīstība=		=Vispārējā attīstība=
20. rindiņa:		20. rindiņa:

	E. Kļaviņš		E. Kļaviņš

			=Bibliogrāfija=
			Neumann, W. Baltische Maler und Bildhauer des XIX Jahrhuderts. Riga, 1902.
			Penģerots, V. Jaunākā tēlniecība Latvijā. Mākslas vēsture V. Purvīša red. Rīga: Grāmatu draugs, [1934 - 1935]. 1. sēj. 407.–419. lpp.
			Siliņš, J. Latvijas māksla. 1800 – 1914. 2. sēj. Stokholma: Daugava, 1980.
			Kļaviņš, E. Latvijas XIX gs., XX gs. sākuma tēlotājas mākslas ikonogrāfija un stilistiskais raksturojums. Rīga: Mācību iestāžu metodiskais kabinets, 1983,
			Latviešu tēlotāja māksla. 1860 – 1940. Dz. Blūma, S. Cielava, R. Čaupova, R. Lāce u.c. Rīga: Zinātne, 1986.
			Kļaviņš, E. Latviešu tēlotājas mākslas sakari ar citām mākslas skolām. Rīga: Mācību iestāžu metodiskais kabinets, 1988.
			Jūgendstils. Laiks un telpa (red. Grosa, S.). Rīga: Jumava, 1999.

	=Attēlu saraksts=		=Attēlu saraksts=
	# [[:image:Jugendstila_rotajums_Audeju_7.jpg\|Plastiskais dekors ēkai Audēju ielā 7/9 Rīgā (1899, arhitekts A. Ašenkampfs)]]		# [[:image:Jugendstila_rotajums_Audeju_7.jpg\|Plastiskais dekors ēkai Audēju ielā 7/9 Rīgā (1899, arhitekts A. Ašenkampfs)]]
	# [[:image:Smits_Kasels_Peteris_I.jpg\|Šmits – Kasels G. Pētera I piemineklis Rīgā. 1910]]		# [[:image:Smits_Kasels_Peteris_I.jpg\|Šmits – Kasels G. Pētera I piemineklis Rīgā. 1910]]
	# [[:image:Neoklasicisma_cilnis_Brivibas_84.jpg\|Plastiskais dekors ēkai Brīvības ielā 84 (1912 – 1914, arhitekti N. Jakovļevs, B. Bīlenšteins)]]		# [[:image:Neoklasicisma_cilnis_Brivibas_84.jpg\|Plastiskais dekors ēkai Brīvības ielā 84 (1912 – 1914, arhitekti N. Jakovļevs, B. Bīlenšteins)]]. Foto: E. Kļaviņš
	# [[:image:Skilters_Mazins_biju.jpg\|Šķilters G. Maziņš biju neredzēju.]] 1903 (bronza 1955). 42 x 53 x 70. LNMM		# [[:image:Skilters_Mazins_biju.jpg\|Šķilters G. Maziņš biju neredzēju.]] 1903 (bronza 1955). 42 x 53 x 70. LNMM. Foto: E. Kļaviņš
	# [[:image:Zalkalns_Marmors.jpg\|Zaļkalns T. Marmors.]] 1911. Marmors, augstums 38,5 cm. LNMM		# [[:image:Zalkalns_Marmors.jpg\|Zaļkalns T. Marmors.]] 1911. Marmors, augstums 38,5 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš
	# [[:image:Roncevskis_Sievietes_portrets.jpg\|Rončevskis K. Sievietes portrets. Ne vēlāk par 1910. Atrašanās vieta nezināma]]		# [[:image:Roncevskis_Sievietes_portrets.jpg\|Rončevskis K. Sievietes portrets. Ne vēlāk par 1910. Atrašanās vieta nezināma]]

	__NOEDITSECTION__		__NOEDITSECTION__

Redaktors : 2009. gada 10. marts, plkst. 21.55

2009-03-10T21:55:27Z

Ivo : 2007. gada 4. jūnijs, plkst. 15.13

2007-06-04T15:13:49Z

← Senāka versija		Versija, kas saglabāta 2007. gada 4. jūnijs, plkst. 15.13
1. rindiņa:		1. rindiņa:
			[[Image:Jugendstila_rotajums_Audeju_7.jpg\|thumb\|Plastiskais dekors ēkai Audēju ielā 7/9 Rīgā (1899, arhitekts A. Ašenkampfs).]]
			[[Image:Smits_Kasels_Peteris_I.jpg\|thumb\|Šmits – Kasels G. Pētera I piemineklis Rīgā. 1910.]]
			[[Image:Neoklasicisma_cilnis_Brivibas_84.jpg\|thumb\|Plastiskais dekors ēkai Brīvības ielā 84 (1912 – 1914, arhitekti N. Jakovļevs, B. Bīlenšteins)]]
			[[Image:Skilters_Mazins_biju.jpg\|thumb\|Šķilters G. Maziņš biju neredzēju. 1903 (bronza 1955). 42 x 53 x 70. LNMM]]
			[[Image:Zalkalns_Marmors.jpg\|thumb\|Zaļkalns T. Marmors. 1911. Marmors, augstums 38,5 cm. LNMM]]
			[[Image:Roncevskis_Sievietes_portrets.jpg\|thumb\|Rončevskis K. Sievietes portrets. Ne vēlāk par 1910. Atrašanās vieta nezināma]]

	19. gs. beigu, 20. gs. sākumā Latvijā tēlniecības funkcionālās un žanriskās robežas paplašinājās salīdzinot ar iepriekšējo periodu (sk. [[1890 – 1915: Morfoloģija\|morfoloģiju]]). Dekoratīvai amatnieciskai tēlniecībai, kas bija producēta kā celtņu papildinājums vai kapu pieminekļu plastika, un konservatīvai atsevišķu pieminekļu tēlniecībai līdzās attīstījās stājtēlniecība, kas uzrāda vairāk vispārējās laikmeta mākslas izmaiņas.		19. gs. beigu, 20. gs. sākumā Latvijā tēlniecības funkcionālās un žanriskās robežas paplašinājās salīdzinot ar iepriekšējo periodu (sk. [[1890 – 1915: Morfoloģija\|morfoloģiju]]). Dekoratīvai amatnieciskai tēlniecībai, kas bija producēta kā celtņu papildinājums vai kapu pieminekļu plastika, un konservatīvai atsevišķu pieminekļu tēlniecībai līdzās attīstījās stājtēlniecība, kas uzrāda vairāk vispārējās laikmeta mākslas izmaiņas.

11. rindiņa:		18. rindiņa:
	=Vispārēja attīstība=		=Vispārēja attīstība=
	Ņemot vērā tēlnieku nelielo skaitu un nepietiekamu stājtēlniecības koncentrāciju lokālās mākslas dzīves ietvaros, kā arī retos pieminekļus, grūti rast pietiekami skaidru tās vispārējās attīstības ainu. Dekoratīvās amatnieciskās tēlniecības attīstība var te noderēt kā apstiprinoša analoģija. Historizējoša (neobarokāla, klasicizējoša) akadēmiska tradīcija tika nomainīta ar impresionismu vai impresionistiski reālismu un jūgendstilu, tradicionālais alegorisms pārvērtās par simboliski daudznozīmīgiem vēstījumiem. Perioda otrajā pusē konstatējams arī izteiktāks vai mazāk izteikts neoklasicisms ne tikai acīmredzamos klasisko paraugu atdarinājumos īres namu rotājumos, bet arī stājtēlnieku (Šķiltera, Rončevska) veidojumos. Nākamos gados paredzamās radikālās izmaiņas saskatāmas T. Zaļkalna tēlniecībā.		Ņemot vērā tēlnieku nelielo skaitu un nepietiekamu stājtēlniecības koncentrāciju lokālās mākslas dzīves ietvaros, kā arī retos pieminekļus, grūti rast pietiekami skaidru tās vispārējās attīstības ainu. Dekoratīvās amatnieciskās tēlniecības attīstība var te noderēt kā apstiprinoša analoģija. Historizējoša (neobarokāla, klasicizējoša) akadēmiska tradīcija tika nomainīta ar impresionismu vai impresionistiski reālismu un jūgendstilu, tradicionālais alegorisms pārvērtās par simboliski daudznozīmīgiem vēstījumiem. Perioda otrajā pusē konstatējams arī izteiktāks vai mazāk izteikts neoklasicisms ne tikai acīmredzamos klasisko paraugu atdarinājumos īres namu rotājumos, bet arī stājtēlnieku (Šķiltera, Rončevska) veidojumos. Nākamos gados paredzamās radikālās izmaiņas saskatāmas T. Zaļkalna tēlniecībā.
	E. Kļaviņš
			E. Kļaviņš

	=Attēlu saraksts=		=Attēlu saraksts=
	# Plastiskais dekors ēkai Audēju ielā 7/9 Rīgā (1899, arhitekts A. Ašenkampfs).		# [[:image:Jugendstila_rotajums_Audeju_7.jpg\|Plastiskais dekors ēkai Audēju ielā 7/9 Rīgā (1899, arhitekts A. Ašenkampfs).]]
	# Šmits – Kasels G. Pētera I piemineklis Rīgā. 1910.		# [[:image:Smits_Kasels_Peteris_I.jpg\|Šmits – Kasels G. Pētera I piemineklis Rīgā. 1910.]]
	# Plastiskais dekors ēkai Brīvības ielā 84 (1912 – 1914, arhitekti N. Jakovļevs, B. Bīlenšteins)		# [[:image:Neoklasicisma_cilnis_Brivibas_84.jpg\|Plastiskais dekors ēkai Brīvības ielā 84 (1912 – 1914, arhitekti N. Jakovļevs, B. Bīlenšteins)]]
	# Šķilters G. Maziņš biju neredzēju. 1903 (bronza 1955). 42 x 53 x 70. LNMM		# [[:image:Skilters_Mazins_biju.jpg\|Šķilters G. Maziņš biju neredzēju.]] 1903 (bronza 1955). 42 x 53 x 70. LNMM
	# Zaļkalns T. Marmors. 1911. Marmors, augstums 38,5 cm. LNMM		# [[:image:Zalkalns_Marmors.jpg\|Zaļkalns T. Marmors.]] 1911. Marmors, augstums 38,5 cm. LNMM
	# Rončevskis K. Sievietes portrets. Ne vēlāk par 1910. Atrašanās vieta nezināma		# [[:image:Roncevskis_Sievietes_portrets.jpg\|Rončevskis K. Sievietes portrets. Ne vēlāk par 1910. Atrašanās vieta nezināma]]

	__NOEDITSECTION__		__NOEDITSECTION__

Ivo : 2007. gada 6. marts, plkst. 19.51

2007-03-06T19:51:23Z

Jauna lapa

19. gs. beigu, 20. gs. sākumā Latvijā tēlniecības funkcionālās un žanriskās robežas paplašinājās salīdzinot ar iepriekšējo periodu (sk. [[1890 – 1915: Morfoloģija|morfoloģiju]]). Dekoratīvai amatnieciskai tēlniecībai, kas bija producēta kā celtņu papildinājums vai kapu pieminekļu plastika, un konservatīvai atsevišķu pieminekļu tēlniecībai līdzās attīstījās stājtēlniecība, kas uzrāda vairāk vispārējās laikmeta mākslas izmaiņas.

=Tēlniecības nozares=
Skaitliski plašākā bija tēlniecība, kas kalpoja kā daudzo īres un sabiedrisko ēku fasāžu un interjeru plastiskais dekors pilsētās. Pieprasījums pēc tās sakarā ar kapitālistiskās celtniecības bumu Rīgā un citās pilsētā bija ievērojams. To apmierināja vietējās tēlniecības firmas (A. Folca, M. Loces un V. Štolla, Z. Oto un O. Vasila, F. Vlasaka). Pārsvarā standartizēta produkcija valdīja kapa pieminekļu tēlniecībā. Rīgā pēc oficiālo institūciju pasūtījumiem tika uzstādīti nedaudzi savā laikā akadēmiski autoritatīvu autoru radītie pieminekļi ar pilsētu saistītām vēsturiskām personām. Svarīgs jaunums bija stājtēlniecības parādīšanās izstādēs. Tā izplatība mākslas mīļotāju aprindās gan bija ierobežota (sk. [[1890 – 1915: Mākslas tirgus|mākslas tirgu]]). Pastāvīgi un radoši tēlniecības medijiem pievērsās Latvijā šai laikā tikai daži mākslinieki, bet to darbība ievadīja nacionālās tēlniecības skolas attīstību.

=Dekoratīvās, monumentālās un stājtēlniecības tematiskais saturs un stilistika=
Dekoratīvjā tēlniecībā tradicionālo historisma dekoru pakāpeniski nomainīja jūgendstila laikmeta plastika – pēc noteiktiem tipoloģiskiem paraugiem tika veidoti florālie, zoomorfie, antropomorfie, kā arī abstrakti ornamentāli motīvi., kuru potenciālā simbolika atvedināma uz „brīvās dabas” un organiskā dzīves apoloģiju („bioloģiskais romantisms:”). 20. gs. sākumā to papildināja nacionālā romantisma un neoklasicisma motīvi, Visbiežāk tie bija ciļņi, atsevišķos gadījumos dekoratīvas apaļskulptūras. Ciļņu saistījumu ar celtni nosacīja tās arhitektūra. Retie pieminekļi Rīgā - bīskapam Albertam, Pēterim I., Barklajam de Tolli saglabāja ne tikai vēsturiski atmiņu, bet arī reprezentēja esošo politisko un sociālo kārtību; tos veidoja vācu akadēmisti izteikti historizējošas formās.
No nedaudziem ar lokālo mākslas dzīvi saistītie tēlniekiem, kas darināja un izstādīja stājtēlniecības darbus Rīgā kā konservatīvāko jānosauc A. Folcu, kas tāpat kā savas darbnīcas dekoratīvajā produkcijā saglabāja akadēmiski historizējošas plastiku, tikai nedaudz ikonogrāfiskajā sfērā to modernizējot (tuvinot tēlus jūgendstila ideāltipam). Atsevišķos portretiskos veidojumos nepieciešamās individualizācijas pazīmes spieda viņu veidot reālistiskus tēlus. Pirmos latviešu cilmes tēlniekus (G. Šķilteru. T. Zaļkalnu, B. Dzeni), kas bija guvuši sākotnējo izglītību Sanktpēterburgā Štiglica skolā, vieno turpmākās mācības Parīzē O. Rodēna studijās un pakļaušanās franču meistara iespaidam. Visu triju rodēnisms izpaudās gan impresionistiskajā plastikā (uzirdinātās kopformas, fragmentārisms kompozīcijā), gan tendence veidot liriskus, emocionalizētus tēlus. Savukārt A. Bija, kas pēc studijām Briseles Mākslas akadēmijā palika uz pastāvīgu dzīvi Beļģijā, kā mākslinieks veidojās beļģu akadēmisma un reālisma (K. Meņjē) iespaidu lokā., izmantojot arī impresionistiski plastiku un arvien specializējoties portretisku medaļu un plakešu veidošanā. Daļēji ar impresionistisko tradīciju bija saistīts arī K. Rončevskis, kas to savienoja ar tradicionālu akadēmiski detalizētu reālismu. Impresionisms Latvijas tēlnieku darbos bija ne tikai „rodēniska” rakstura, Šķiltera, Zaļkalna un Rončevska atsevišķi darbi bija vairāk individualizētu veidojumi (konkrēti portretiski tēli sava laika tērpos) un bija tuvāki P. Trubeckoja paraugiem.

=Vispārēja attīstība=
Ņemot vērā tēlnieku nelielo skaitu un nepietiekamu stājtēlniecības koncentrāciju lokālās mākslas dzīves ietvaros, kā arī retos pieminekļus, grūti rast pietiekami skaidru tās vispārējās attīstības ainu. Dekoratīvās amatnieciskās tēlniecības attīstība var te noderēt kā apstiprinoša analoģija. Historizējoša (neobarokāla, klasicizējoša) akadēmiska tradīcija tika nomainīta ar impresionismu vai impresionistiski reālismu un jūgendstilu, tradicionālais alegorisms pārvērtās par simboliski daudznozīmīgiem vēstījumiem. Perioda otrajā pusē konstatējams arī izteiktāks vai mazāk izteikts neoklasicisms ne tikai acīmredzamos klasisko paraugu atdarinājumos īres namu rotājumos, bet arī stājtēlnieku (Šķiltera, Rončevska) veidojumos. Nākamos gados paredzamās radikālās izmaiņas saskatāmas T. Zaļkalna tēlniecībā.
E. Kļaviņš

=Attēlu saraksts=
# Plastiskais dekors ēkai Audēju ielā 7/9 Rīgā (1899, arhitekts A. Ašenkampfs).
# Šmits – Kasels G. Pētera I piemineklis Rīgā. 1910.
# Plastiskais dekors ēkai Brīvības ielā 84 (1912 – 1914, arhitekti N. Jakovļevs, B. Bīlenšteins)
# Šķilters G. Maziņš biju neredzēju. 1903 (bronza 1955). 42 x 53 x 70. LNMM
# Zaļkalns T. Marmors. 1911. Marmors, augstums 38,5 cm. LNMM
# Rončevskis K. Sievietes portrets. Ne vēlāk par 1910. Atrašanās vieta nezināma

__NOEDITSECTION__

← Senāka versija		Versija, kas saglabāta 2009. gada 10. marts, plkst. 21.55
1. rindiņa:		1. rindiņa:
	[[Image:Jugendstila_rotajums_Audeju_7.jpg\|thumb\|Plastiskais dekors ēkai Audēju ielā 7/9 Rīgā (1899, arhitekts A. Ašenkampfs).]]		[[Image:Jugendstila_rotajums_Audeju_7.jpg\|thumb\|Plastiskais dekors ēkai Audēju ielā 7/9 Rīgā (1899, arhitekts A. Ašenkampfs)]]
	[[Image:Smits_Kasels_Peteris_I.jpg\|thumb\|Šmits – Kasels G. Pētera I piemineklis Rīgā. 1910.]]		[[Image:Smits_Kasels_Peteris_I.jpg\|thumb\|Šmits – Kasels G. Pētera I piemineklis Rīgā. 1910]]
	[[Image:Neoklasicisma_cilnis_Brivibas_84.jpg\|thumb\|Plastiskais dekors ēkai Brīvības ielā 84 (1912 – 1914, arhitekti N. Jakovļevs, B. Bīlenšteins)]]		[[Image:Neoklasicisma_cilnis_Brivibas_84.jpg\|thumb\|Plastiskais dekors ēkai Brīvības ielā 84 (1912 – 1914, arhitekti N. Jakovļevs, B. Bīlenšteins)]]
	[[Image:Skilters_Mazins_biju.jpg\|thumb\|Šķilters G. Maziņš biju neredzēju. 1903 (bronza 1955)~~. 42 x 53 x 70. LNMM~~]]		[[Image:Skilters_Mazins_biju.jpg\|thumb\|Šķilters G. Maziņš biju neredzēju. 1903 (bronza 1955)]]
	[[Image:Zalkalns_Marmors.jpg\|thumb\|Zaļkalns T. Marmors. 1911~~. Marmors, augstums 38,5 cm. LNMM~~]]		[[Image:Zalkalns_Marmors.jpg\|thumb\|Zaļkalns T. Marmors. 1911]]
	[[Image:Roncevskis_Sievietes_portrets.jpg\|thumb\|Rončevskis K. Sievietes portrets. Ne vēlāk par 1910~~. Atrašanās vieta nezināma~~]]		[[Image:Roncevskis_Sievietes_portrets.jpg\|thumb\|Rončevskis K. Sievietes portrets. Ne vēlāk par 1910]]

	19. gs. ~~beigu~~, 20. gs. sākumā ~~Latvijā~~ tēlniecības funkcionālās un žanriskās robežas paplašinājās salīdzinot ar iepriekšējo periodu (sk. [[1890 – 1915: Morfoloģija\|~~morfoloģiju~~]]). ~~Dekoratīvai amatnieciskai~~ tēlniecībai, kas bija producēta kā celtņu papildinājums vai kapu pieminekļu plastika, un konservatīvai atsevišķu pieminekļu tēlniecībai līdzās attīstījās stājtēlniecība, kas ~~uzrāda vairāk~~ vispārējās laikmeta mākslas izmaiņas.		19. gs. beigās, 20. gs. sākumā Latvijas tēlniecības funkcionālās un žanriskās robežas paplašinājās, salīdzinot ar iepriekšējo periodu (sk. [[1890 – 1915: Morfoloģija\|morfoloģija]]). Dekoratīvajai amatnieciskajai tēlniecībai, kas bija producēta kā celtņu papildinājums vai kapu pieminekļu plastika, un konservatīvai atsevišķu pieminekļu tēlniecībai, līdzās attīstījās stājtēlniecība, kas ietver lielākas vispārējās laikmeta mākslas izmaiņas.


	=Tēlniecības nozares=		=Tēlniecības nozares=
	Skaitliski ~~plašākā~~ bija tēlniecība, kas kalpoja kā daudzo īres un sabiedrisko ēku fasāžu un interjeru plastiskais dekors pilsētās. Pieprasījums pēc tās sakarā ar kapitālistiskās celtniecības ~~bumu~~ Rīgā un citās pilsētā bija ievērojams. To apmierināja vietējās tēlniecības firmas (A. Folca, M. Loces un V. Štolla, Z. Oto un O. Vasila, F. Vlasaka). Pārsvarā standartizēta produkcija valdīja kapa pieminekļu tēlniecībā. Rīgā pēc oficiālo institūciju pasūtījumiem tika uzstādīti nedaudzi savā laikā akadēmiski autoritatīvu autoru radītie pieminekļi ar pilsētu saistītām vēsturiskām personām. Svarīgs jaunums bija stājtēlniecības parādīšanās izstādēs. Tā izplatība mākslas mīļotāju aprindās gan bija ierobežota (sk. [[1890 – 1915: Mākslas tirgus\|mākslas ~~tirgu~~]]). Pastāvīgi un radoši tēlniecības medijiem pievērsās Latvijā šai laikā tikai daži mākslinieki, bet to darbība ievadīja nacionālās tēlniecības skolas attīstību.		Skaitliski plašāk pārstāvēta bija tēlniecība, kas kalpoja kā daudzo īres un sabiedrisko ēku fasāžu un interjeru plastiskais dekors pilsētās. Pieprasījums pēc tās sakarā ar kapitālistiskās celtniecības uzplaukumu Rīgā un citās pilsētā bija ievērojams. To apmierināja vietējās tēlniecības firmas (A. Folca, M. Loces un V. Štolla, Z. Oto un O. Vasila, F. Vlasaka). Pārsvarā standartizēta produkcija valdīja kapa pieminekļu tēlniecībā. Rīgā pēc oficiālo institūciju pasūtījumiem tika uzstādīti nedaudzi savā laikā akadēmiski autoritatīvu autoru radītie pieminekļi ar pilsētu saistītām vēsturiskām personām. Svarīgs jaunums bija stājtēlniecības parādīšanās izstādēs. Tās izplatība mākslas mīļotāju aprindās gan bija ierobežota (sk. [[1890 – 1915: Mākslas tirgus\|mākslas tirgus]]). Pastāvīgi un radoši tēlniecības medijiem pievērsās Latvijā šai laikā tikai daži mākslinieki, bet to darbība ievadīja nacionālās tēlniecības skolas attīstību.

	=Dekoratīvās, monumentālās un stājtēlniecības tematiskais saturs un stilistika=		=Dekoratīvās, monumentālās un stājtēlniecības tematiskais saturs un stilistika=
	~~Dekoratīvjā~~ tēlniecībā tradicionālo historisma dekoru pakāpeniski nomainīja jūgendstila laikmeta plastika – pēc noteiktiem tipoloģiskiem paraugiem tika veidoti ~~florālie~~, ~~zoomorfie~~, ~~antropomorfie~~, kā arī abstrakti ornamentāli motīvi., kuru potenciālā simbolika atvedināma uz „brīvās dabas” un ~~organiskā~~ dzīves ~~apoloģiju~~ („bioloģiskais ~~romantisms:”~~). 20. gs. sākumā to papildināja nacionālā romantisma un neoklasicisma motīvi, ~~Visbiežāk~~ tie bija ciļņi, atsevišķos gadījumos dekoratīvas apaļskulptūras. Ciļņu saistījumu ar celtni nosacīja tās arhitektūra. Retie pieminekļi Rīgā - bīskapam Albertam, Pēterim I., Barklajam de Tolli saglabāja ne tikai ~~vēsturiski~~ atmiņu, bet arī reprezentēja esošo politisko un sociālo kārtību; tos veidoja vācu ~~akadēmisti~~ izteikti ~~historizējošas~~ formās.		Dekoratīvajā tēlniecībā tradicionālo historisma dekoru pakāpeniski nomainīja jūgendstila laikmeta plastika – pēc noteiktiem tipoloģiskiem paraugiem tika veidoti florāli, zoomorfi, antropomorfi, kā arī abstrakti ornamentāli motīvi, kuru potenciālā simbolika atvedināma no „brīvās dabas” un organiskās dzīves apoloģijas („bioloģiskais romantisms”). 20. gs. sākumā to papildināja nacionālā romantisma un neoklasicisma motīvi, visbiežāk tie bija ciļņi, atsevišķos gadījumos dekoratīvas apaļskulptūras. Ciļņu saistījumu ar celtni nosacīja tās arhitektūra. Retie pieminekļi Rīgā - bīskapam Albertam, Pēterim I, Barklajam de Tolli saglabāja ne tikai vēsturisko atmiņu, bet arī reprezentēja esošo politisko un sociālo kārtību; tos veidoja vācu akadēmiķi izteikti historizējošās formās.
	No ~~nedaudziem~~ ar lokālo mākslas dzīvi ~~saistītie~~ tēlniekiem, kas darināja un izstādīja stājtēlniecības darbus Rīgā kā ~~konservatīvāko~~ jānosauc A. ~~Folcu~~, kas tāpat kā ~~savas~~ darbnīcas dekoratīvajā produkcijā saglabāja akadēmiski ~~historizējošas~~ plastiku, tikai nedaudz ikonogrāfiskajā sfērā to modernizējot (tuvinot tēlus jūgendstila ideāltipam). Atsevišķos portretiskos veidojumos nepieciešamās individualizācijas pazīmes spieda viņu veidot reālistiskus tēlus. Pirmos latviešu ~~cilmes~~ tēlniekus (G. Šķilteru. T. Zaļkalnu, B. Dzeni), kas bija guvuši sākotnējo izglītību Sanktpēterburgā Štiglica skolā, vieno turpmākās mācības Parīzē O. Rodēna ~~studijās~~ un pakļaušanās franču meistara iespaidam. Visu triju rodēnisms izpaudās gan impresionistiskajā plastikā (uzirdinātās kopformas, fragmentārisms kompozīcijā), gan ~~tendence~~ veidot liriskus, emocionalizētus tēlus. Savukārt A. Bija, kas pēc studijām Briseles Mākslas akadēmijā palika uz pastāvīgu dzīvi Beļģijā, kā mākslinieks veidojās beļģu akadēmisma un reālisma (K. Meņjē) iespaidu lokā., izmantojot arī impresionistiski plastiku un arvien specializējoties portretisku medaļu un plakešu veidošanā. Daļēji ar impresionistisko tradīciju bija saistīts arī K. Rončevskis, kas to savienoja ar tradicionālu akadēmiski detalizētu reālismu. Impresionisms Latvijas tēlnieku darbos bija ne tikai „rodēniska” rakstura, Šķiltera, Zaļkalna un Rončevska atsevišķi darbi bija vairāk ~~individualizētu~~ veidojumi (konkrēti portretiski tēli sava laika tērpos) un bija tuvāki P. Trubeckoja paraugiem.		No nedaudzajiem ar lokālo mākslas dzīvi saistītajiem tēlniekiem, kas darināja un izstādīja stājtēlniecības darbus Rīgā, kā konservatīvākais jānosauc A. Folcs, kas, tāpat kā savā darbnīcas dekoratīvajā produkcijā, saglabāja akadēmiski historizējošu plastiku, tikai nedaudz ikonogrāfiskajā sfērā to modernizējot (tuvinot tēlus jūgendstila ideāltipam). Atsevišķos portretiskos veidojumos nepieciešamās individualizācijas pazīmes spieda viņu veidot reālistiskus tēlus. Pirmos latviešu izcelsmes tēlniekus (G. Šķilteru. T. Zaļkalnu, B. Dzeni), kas bija guvuši sākotnējo izglītību Sanktpēterburgā Štiglica skolā, vieno turpmākās mācības Parīzē O. Rodēna studijā un pakļaušanās franču meistara iespaidam. Visu triju rodēnisms izpaudās gan impresionistiskajā plastikā (uzirdinātās kopformas, fragmentārisms kompozīcijā), gan tendencē veidot liriskus, emocionalizētus tēlus. Savukārt A. Bija, kas pēc studijām Briseles Mākslas akadēmijā palika uz pastāvīgu dzīvi Beļģijā, kā mākslinieks veidojās beļģu akadēmisma un reālisma (K. Meņjē) iespaidu lokā, izmantojot arī impresionistiski plastiku un arvien specializējoties portretisku medaļu un plakešu veidošanā. Daļēji ar impresionistisko tradīciju bija saistīts arī K. Rončevskis, kas to savienoja ar tradicionālu akadēmiski detalizētu reālismu. Impresionisms Latvijas tēlnieku darbos bija ne tikai „rodēniska” rakstura, Šķiltera, Zaļkalna un Rončevska atsevišķi darbi bija vairāk individualizēti veidojumi (konkrēti portretiski tēli sava laika tērpos) un bija tuvāki P. Trubeckoja paraugiem.

	=~~Vispārēja~~ attīstība=		=Vispārējā attīstība=
	Ņemot vērā tēlnieku nelielo skaitu un ~~nepietiekamu~~ stājtēlniecības koncentrāciju ~~lokālās~~ mākslas ~~dzīves ietvaros~~, kā arī retos pieminekļus, grūti rast pietiekami skaidru ~~tās~~ vispārējās attīstības ainu. Dekoratīvās amatnieciskās tēlniecības attīstība var te noderēt kā apstiprinoša analoģija. Historizējoša (neobarokāla, ~~klasicizējoša~~) ~~akadēmiska~~ tradīcija tika nomainīta ar impresionismu vai ~~impresionistiski~~ reālismu un jūgendstilu, tradicionālais alegorisms pārvērtās par simboliski daudznozīmīgiem vēstījumiem. Perioda otrajā pusē konstatējams arī izteiktāks vai mazāk izteikts neoklasicisms ne tikai acīmredzamos klasisko paraugu atdarinājumos īres namu rotājumos, bet arī stājtēlnieku (Šķiltera, Rončevska) veidojumos. Nākamos gados paredzamās radikālās izmaiņas saskatāmas T. Zaļkalna tēlniecībā.		Ņemot vērā tēlnieku nelielo skaitu un nepietiekamo stājtēlniecības koncentrāciju lokālajā mākslas dzīvē, kā arī retos pieminekļus, grūti rast pietiekami skaidru tēlniecības vispārējās attīstības ainu. Dekoratīvās amatnieciskās tēlniecības attīstība var šeit noderēt kā apstiprinoša analoģija. Historizējoša (neobarokāla, klasiciska) akadēmiskā tradīcija tika nomainīta ar impresionismu vai impresionistisku reālismu un jūgendstilu, tradicionālais alegorisms pārvērtās par simboliski daudznozīmīgiem vēstījumiem. Perioda otrajā pusē konstatējams arī izteiktāks vai mazāk izteikts neoklasicisms ne tikai acīmredzamos klasisko paraugu atdarinājumos īres namu rotājumos, bet arī stājtēlnieku (Šķiltera, Rončevska) veidojumos. Nākamos gados paredzamās radikālās izmaiņas saskatāmas T. Zaļkalna tēlniecībā.

	E. Kļaviņš		E. Kļaviņš

	=Attēlu saraksts=		=Attēlu saraksts=
	# [[:image:Jugendstila_rotajums_Audeju_7.jpg\|Plastiskais dekors ēkai Audēju ielā 7/9 Rīgā (1899, arhitekts A. Ašenkampfs).]]		# [[:image:Jugendstila_rotajums_Audeju_7.jpg\|Plastiskais dekors ēkai Audēju ielā 7/9 Rīgā (1899, arhitekts A. Ašenkampfs)]]
	# [[:image:Smits_Kasels_Peteris_I.jpg\|Šmits – Kasels G. Pētera I piemineklis Rīgā. 1910.]]		# [[:image:Smits_Kasels_Peteris_I.jpg\|Šmits – Kasels G. Pētera I piemineklis Rīgā. 1910]]
	# [[:image:Neoklasicisma_cilnis_Brivibas_84.jpg\|Plastiskais dekors ēkai Brīvības ielā 84 (1912 – 1914, arhitekti N. Jakovļevs, B. Bīlenšteins)]]		# [[:image:Neoklasicisma_cilnis_Brivibas_84.jpg\|Plastiskais dekors ēkai Brīvības ielā 84 (1912 – 1914, arhitekti N. Jakovļevs, B. Bīlenšteins)]]
	# [[:image:Skilters_Mazins_biju.jpg\|Šķilters G. Maziņš biju neredzēju.]] 1903 (bronza 1955). 42 x 53 x 70. LNMM		# [[:image:Skilters_Mazins_biju.jpg\|Šķilters G. Maziņš biju neredzēju.]] 1903 (bronza 1955). 42 x 53 x 70. LNMM