Kārlis Brencēns - Versiju hronoloģija

Admins : 2009. gada 14. maijs, plkst. 11.56

2009-05-14T11:56:04Z

Admins : 2009. gada 14. maijs, plkst. 09.27

2009-05-14T09:27:55Z

← Senāka versija		Versija, kas saglabāta 2009. gada 14. maijs, plkst. 09.27
16. rindiņa:		16. rindiņa:
	==Agrīnā stila pazīmes==		==Agrīnā stila pazīmes==
	Brencēns bija apguvis postimpresionistisko un jūgendstila formveidi, kuras pamatā bija dekoratīvistiski krāsu laukumu attiecinājumi, gan stikla mākslā, gan stājglezniecībā. Viņš spēja novērtēt un pielietot eļļas tehnikā biezas faktūras efektus, akvarelī – variētus krāsu pludinājumus. Tomēr patstāvīgas darbības gados, darinot portretus, ainavas, klusās dabas, apgūto dekoratīvismu Brencēns savienoja ar tradicionālistiskiem elementiem: uzsvērti fiksēja realitātes tēlojumā detaļas, vienmērīgi noapaļoja apjomus, uzsvēra plastisko formu pareizību un regularitāti, estetizēja nosacītās tumšas ēnas; tādējādi var būt nosaucams par neoklasiskās reakcijas (šī vārda plašākā nozīmē) pārstāvi Latvijas mākslas vēstures kontekstā.		Brencēns bija apguvis postimpresionistisko un jūgendstila formveidi, kuras pamatā bija dekoratīvistiski krāsu laukumu attiecinājumi, gan stikla mākslā, gan stājglezniecībā. Viņš spēja novērtēt un pielietot eļļas tehnikā biezas faktūras efektus, akvarelī – variētus krāsu pludinājumus. Tomēr patstāvīgas darbības gados, darinot portretus, ainavas, klusās dabas, apgūto dekoratīvismu Brencēns savienoja ar tradicionālistiskiem elementiem: uzsvērti fiksēja realitātes tēlojumā detaļas, vienmērīgi noapaļoja apjomus, uzsvēra plastisko formu pareizību un regularitāti, estetizēja nosacītās tumšas ēnas; tādējādi var būt nosaucams par neoklasiskās reakcijas (šī vārda plašākā nozīmē) pārstāvi Latvijas mākslas vēstures kontekstā.
	Brencēna agrajā ~~zināmajā~~ vitrāžā „[[:image:Brencens_Gailis_sniega.jpg\|Gailis sniegā]]”(1904, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs Rīgā) jūgendstila formālā stilistikā dinamiski risināts tam laikam oriģināls faunas un snigšanas motīva savienojums, savukārt, darinot vēlāk portretisko vitrāžu ar [[:image:Brencens_Valdemars.jpg\|Krišjāņa Valdemāra tēlu]] (ne vēlāk par 1911) Tirgotāju savstarpējās kredītsabiedrības namam Rīgā (Tērbatas ielā 14), Brencēns, atkāpjoties no Grasē stila, atdarināja fotogrāfisko atveidu centrētā aplī, kas bija papildināts ar florālu vainagu, ģeometrizētu ornamentu un vienkāršotāku jūgendstila šriftu uzrakstam.		Brencēna agrajā patstāvīgi darinātajā vitrāžā „[[:image:Brencens_Gailis_sniega.jpg\|Gailis sniegā]]”(1904, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs Rīgā) jūgendstila formālā stilistikā dinamiski risināts tam laikam oriģināls faunas un snigšanas motīva savienojums, savukārt, darinot vēlāk portretisko vitrāžu ar [[:image:Brencens_Valdemars.jpg\|Krišjāņa Valdemāra tēlu]] (ne vēlāk par 1911) Tirgotāju savstarpējās kredītsabiedrības namam Rīgā (Tērbatas ielā 14), Brencēns, atkāpjoties no Grasē stila, atdarināja fotogrāfisko atveidu centrētā aplī, kas bija papildināts ar florālu vainagu, ģeometrizētu ornamentu un vienkāršotāku jūgendstila šriftu uzrakstam.
	Eļļā gleznotos portretos neoklasiskā estētika izpaudās visvairāk vairāku sieviešu tēlu interpretācijā, gan to intimizētu tuvplānu variantos (divi ovālu formātu nezināmu jaunu sieviešu portreti, 1915. g. un aptuveni tas pats laiks otram, abi Latvijas Nacionālais mākslas muzejā, turpmāk LNMM ), gan telpiski izvērstākā ˝[[:image:Brencens_Sievas_portrets.jpg\|Sievas portretā]]˝ (ne vēlāk par 1920, atrašanās vieta nezināma), kurā viegli elēģiskais tēls modīgā pilsonisko aprindu tērpā nosacīti savienots ar tumšas lapotnes kulisi un panorāmisku kalnainu tāli, kas atgādina baroka laika klasisko ainavu.		Eļļā gleznotos portretos neoklasiskā estētika izpaudās visvairāk vairāku sieviešu tēlu interpretācijā, gan to intimizētu tuvplānu variantos (divi ovālu formātu nezināmu jaunu sieviešu portreti, 1915. g. un aptuveni tas pats laiks otram, abi Latvijas Nacionālais mākslas muzejā, turpmāk LNMM ), gan telpiski izvērstākā ˝[[:image:Brencens_Sievas_portrets.jpg\|Sievas portretā]]˝ (ne vēlāk par 1920, atrašanās vieta nezināma), kurā viegli elēģiskais tēls modīgā pilsonisko aprindu tērpā nosacīti savienots ar tumšas lapotnes kulisi un panorāmisku kalnainu tāli, kas atgādina baroka laika klasisko ainavu.
	Tai pašā laikā Brencēns bija spējīgs uz koloristiskiem un kompozicionāliem ekscesiem (smeldzīgs sarkanā un melnā toņa kontrasts dinamiskā asimetriski komponētajā ˝[[:image:Brencens_Nezinamas_portrets.jpg\|Sievietes portretā (ar melno platmali)]]˝, 1918, tumšo un hromatisko krāstoņu attiecinājums naksnīgajā pilsētas ˝Ainavā˝, 1915, abi LNMM). Šī tendence kādu laiku izpaudās arī ~~pirmajos darbos~~, kas tika radīti 1920. gadu sākumā pēc atgriešanās dzimtenē (fovistiski intensīvie krāstoņi klusā dabā ˝[[:image:Brencens_Aboli.jpg\|Āboli]]˝. 1921, privātkolekcija, Angladas dekoratīvisma tradīcijās gleznotais lielformāta darbs ˝Maskas˝, 1923, LNMM, ar tā teatrālo eksotismu, tumsnējo polihromiju un biezo faktūru).		Tai pašā laikā Brencēns bija spējīgs uz koloristiskiem un kompozicionāliem ekscesiem (smeldzīgs sarkanā un melnā toņa kontrasts dinamiskā asimetriski komponētajā ˝[[:image:Brencens_Nezinamas_portrets.jpg\|Sievietes portretā (ar melno platmali)]]˝, 1918, tumšo un hromatisko krāstoņu attiecinājums naksnīgajā pilsētas ˝Ainavā˝, 1915, abi LNMM). Šī tendence kādu laiku izpaudās arī portretos, klusajās dabās, žanrisku figūru gleznojumos, kas tika radīti 1920. gadu sākumā pēc atgriešanās dzimtenē (fovistiski intensīvie krāstoņi klusā dabā ˝[[:image:Brencens_Aboli.jpg\|Āboli]]˝. 1921, privātkolekcija, Angladas dekoratīvisma tradīcijās gleznotais lielformāta darbs ˝Maskas˝, 1923, LNMM, ar tā teatrālo eksotismu, tumsnējo polihromiju un biezo faktūru).
	==Neoklasisko kvalitāšu pastiprināšanās un vēlīnais darbības posms==		==Neoklasisko kvalitāšu pastiprināšanās un vēlīnais darbības posms==
	Pēc atgriešanās Latvijā 1920. g. Brencēns pildīja pasniedzēja pienākumus Cēsu arodskolā, bet no 1923. g. pasniedza Latvijas Mākslas akadēmijā zīmēšanu, vēlāk (no 1932. g.) krāsu tehnoloģiju, zīmēšanas metodiku, piedalījās akadēmijas pasniedzēju veidotās biedrības ˝Sadarbs˝ izstādēs. Ar 1920. gadu vidu pastiprinās viņa darbos klasiskās formveides pazīmes, kuras visnoteiktāk konstatējamas vairākos 1920. – 1930. gadu sieviešu aktu gleznojumos. Ierosinājumi acīmredzot tika gūti ne tikai no klasicisma vecmeistariem, bet arī no Brencēnam zināmiem franču postimpresionistiskiem neoklasicistiem (piemēram, no Feliksa Valotona (''Félix Vallotton''). Sēdošas, gulošas kailfigūras un vides priekšmeti tiek modelēti kā robežās skaidri un vispārināti apjomi (˝[[:image:Brencens_Studija.jpg\|Studija]]˝, ne vēlāk par 1926, atrašanās vieta nezināma), tai pašā laikā saglabājot lokālo krāsu laukumu kvalitāti un līdz ar to zināmu dekoratīvismu (˝[[:image:Brencens_Melnas_barkstis.jpg\|Melnās bārkstis]]”, 1925. LNMM, ˝Akts˝, ne vēlāk par ~~1930~~, atrašanās vieta nezināma). Portretos nekustīgo galvu, detalizēto vaibstu un figūru formas tiek fiksētas cieti un noteikti, vietām mīkstinot to savienojumus ar fonu. Bieza faktūra pazūd, gleznojums kļūst arvien plānāks, kas bija saistīts ar Brencēna pieaugošo aizraušanos ar vecmeistaru tehnoloģijas pētīšanu, kuras rezultāti tika publicēti apcerējumā ˝Kā vecie lielmeistari darināja savas gleznas˝(1938). Portretos reprezentatīva modeļu idealizācija nav izteikta, pasausa detalizācija saglabā modeļu reālo fizisko raksturu. Šai žanrā parādījās ar politriskā angažētība, gleznojot autoritārā režīma dibinātāju tēlus (K.Ulmaņa un ģenerāļa Baloža dubultportrets – ˝Maija nakts˝, ne vēlāk par 1935, atrašanās vieta nezināma). Brencēna ainavās plenēra gaismas efekti un dozēts gleznieciskums savienojas ar cietu priekšmetisko motīvu formu. ~~Pazīstamākās no šo gadu viņa nedaudzajām vitrāžām ir~~ kompozīcijas ˝[[:image:Brencens_Gaismas_pils.jpg\|Gaismas pils]]˝ un ˝[[:image:Brencens_Lacplesis.jpg\|Lāčplēsis]]˝(1930, bijušais Pfāba, vēlāk Benjamiņu nams Rīgā, Kr. Barona iela 12), kurās nacionālā romantisma tradīcijai atbilstošā leģendārā tematika ar tās simboliku iekļauta vitrāžas nosacītajā dekora formā.		Pēc atgriešanās Latvijā 1920. g. Brencēns pildīja pasniedzēja pienākumus Cēsu arodskolā, bet no 1923. g. pasniedza Latvijas Mākslas akadēmijā zīmēšanu, vēlāk (no 1932. g.) krāsu tehnoloģiju, zīmēšanas metodiku, piedalījās akadēmijas pasniedzēju veidotās biedrības ˝Sadarbs˝ izstādēs. Ar 1920. gadu vidu pastiprinās viņa darbos klasiskās formveides pazīmes, kuras visnoteiktāk konstatējamas vairākos 1920. – 1930. gadu sieviešu aktu gleznojumos. Ierosinājumi acīmredzot tika gūti ne tikai no klasicisma vecmeistariem, bet arī no Brencēnam zināmiem franču postimpresionistiskiem neoklasicistiem (piemēram, no Feliksa Valotona (''Félix Vallotton''). Sēdošas, gulošas kailfigūras un vides priekšmeti tiek modelēti kā robežās skaidri un vispārināti apjomi (˝[[:image:Brencens_Studija.jpg\|Studija]]˝, ne vēlāk par 1926, atrašanās vieta nezināma), tai pašā laikā saglabājot lokālo krāsu laukumu kvalitāti un līdz ar to zināmu dekoratīvismu (˝[[:image:Brencens_Melnas_barkstis.jpg\|Melnās bārkstis]]”, 1925. LNMM, ˝Akts˝, ne vēlāk par 1929, atrašanās vieta nezināma). Daudzajos saglabājušos aktu zīmējumos ogles tehnikā skaidra lineāras kontūras savienojas ar mīksti izmodelētiem apjomiem. Portretos nekustīgo galvu, detalizēto vaibstu un figūru formas tiek fiksētas cieti un noteikti, vietām mīkstinot to savienojumus ar fonu. Bieza faktūra pazūd, gleznojums kļūst arvien plānāks, kas bija saistīts ar Brencēna pieaugošo aizraušanos ar vecmeistaru tehnoloģijas pētīšanu, kuras rezultāti tika publicēti apcerējumā ˝Kā vecie lielmeistari darināja savas gleznas˝(1938). Portretos reprezentatīva modeļu idealizācija nav izteikta, pasausa detalizācija saglabā modeļu reālo fizisko raksturu. Šai žanrā parādījās ar politriskā angažētība, gleznojot autoritārā režīma dibinātāju tēlus (K.Ulmaņa un ģenerāļa Baloža dubultportrets – ˝Maija nakts˝, ne vēlāk par 1935, atrašanās vieta nezināma). Brencēna 1920. gadu vidus ainavās plenēra gaismas efekti un dozēts gleznieciskums savienojas ar cietu priekšmetisko motīvu formu. Vitrāžas tehnikā darinātas kompozīcijas ˝[[:image:Brencens_Gaismas_pils.jpg\|Gaismas pils]]˝ un ˝[[:image:Brencens_Lacplesis.jpg\|Lāčplēsis]]˝(1930, bijušais Pfāba, vēlāk Benjamiņu nams Rīgā, Kr. Barona iela 12), kurās nacionālā romantisma tradīcijai atbilstošā leģendārā tematika ar tās simboliku iekļauta vitrāžas nosacītajā dekora formā.
	Brencēna pedagoģiskās un mākslinieciskās aktivitātes turpinājās arī pēdējā desmitgadē Latvijas abu okupāciju apstākļos līdz pat viņa nāvei 1951.g. Mākslas akadēmijā viņš turpināja pasniegt krāsu tehnoloģiju, zīmēšanu, mākslas vēsturi, ~~padomju varas gados darinājis vitrāžas Maskavas metropolitēnam~~.		Brencēna pedagoģiskās un mākslinieciskās aktivitātes turpinājās arī pēdējā desmitgadē Latvijas abu okupāciju apstākļos līdz pat viņa nāvei 1951.g. Mākslas akadēmijā viņš turpināja pasniegt krāsu tehnoloģiju, zīmēšanu, mākslas vēsturi, bijis konsultants stikla glezniecības jomā.
	==Mantojums==		==Mantojums==
	Brencēna gleznas un grafikas atrodamas LNMM Rīgā, Ogres Vēstures un mākslas muzejā, citas izkaisītas privātās kolekcijās, zīmējumu bloks nonācis Latvija Valsts arhīvā. Pazīstamākās pieminētās vitrāžas saglabājušās norādītās adresēs.		Brencēna gleznas un grafikas atrodamas LNMM Rīgā, Ogres Vēstures un mākslas muzejā, citas izkaisītas privātās kolekcijās, zīmējumu bloks nonācis Latvija Valsts arhīvā. Pazīstamākās pieminētās vitrāžas saglabājušās norādītās adresēs.
33. rindiņa:		33. rindiņa:
	# Зелюкина, Т. Новое о витраже Карла Бренцена. ''В кн.'': Памятники культуры. Новые открытия. 1982. Ленинград: Наука, 1984. с. 465 – 468		# Зелюкина, Т. Новое о витраже Карла Бренцена. ''В кн.'': Памятники культуры. Новые открытия. 1982. Ленинград: Наука, 1984. с. 465 – 468
	# Kļaviņš, E. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. Rīga: Zinātne, 1996		# Kļaviņš, E. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. Rīga: Zinātne, 1996
			# Bērziņa M. Kārlis Brencēns. Rīga: Neputns, 2008.

	=Attēlu saraksts=		=Attēlu saraksts=

Redaktors : 2009. gada 14. aprīlis, plkst. 20.57

2009-04-14T20:57:37Z

← Senāka versija		Versija, kas saglabāta 2009. gada 14. aprīlis, plkst. 20.57
29. rindiņa:		29. rindiņa:

	=Bibliogrāfija=		=Bibliogrāfija=
	# Siliņš, J. Kārlis Brencēns. ''Ilustrēts Žurnāls''. 1926, Nr. 4., 97. ~~– 105~~. lpp.		# Siliņš, J. Kārlis Brencēns. ''Ilustrēts Žurnāls''. 1926, Nr. 4. 97.–105. lpp.
	# Skulme, U. Kārļa Brencēna ˝Mākslinieka kundzes portrets˝. ''Daugava'', 1930, Nr. 7, 888.lpp.		# Skulme, U. Kārļa Brencēna ˝Mākslinieka kundzes portrets˝. ''Daugava'', 1930, Nr. 7. 888.lpp.
	# Зелюкина, Т. Новое о витраже Карла Бренцена. ''No'': Памятники культуры. Новые открытия. 1982. Ленинград: Наука, 1984, с. 465 – 468.		# Зелюкина, Т. Новое о витраже Карла Бренцена. ''В кн.'': Памятники культуры. Новые открытия. 1982. Ленинград: Наука, 1984. с. 465 – 468
	# Kļaviņš, E. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. Rīga: Zinātne, 1996.		# Kļaviņš, E. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. Rīga: Zinātne, 1996

	=Attēlu saraksts=		=Attēlu saraksts=

Admins : 2009. gada 14. aprīlis, plkst. 07.57

2009-04-14T07:57:18Z

← Senāka versija		Versija, kas saglabāta 2009. gada 14. aprīlis, plkst. 07.57
29. rindiņa:		29. rindiņa:

	=Bibliogrāfija=		=Bibliogrāfija=
	Siliņš, J. Kārlis Brencēns. ''Ilustrēts Žurnāls''. 1926, Nr. 4., 97. – 105. lpp.		# Siliņš, J. Kārlis Brencēns. ''Ilustrēts Žurnāls''. 1926, Nr. 4., 97. – 105. lpp.
	Skulme, U. Kārļa Brencēna ˝Mākslinieka kundzes portrets˝. ''Daugava'', 1930, Nr. 7, 888.lpp.		# Skulme, U. Kārļa Brencēna ˝Mākslinieka kundzes portrets˝. ''Daugava'', 1930, Nr. 7, 888.lpp.
	Зелюкина, Т. Новое о витраже Карла Бренцена. ''No'': Памятники культуры. Новые открытия. 1982. Ленинград: Наука, 1984, с. 465 – 468.		# Зелюкина, Т. Новое о витраже Карла Бренцена. ''No'': Памятники культуры. Новые открытия. 1982. Ленинград: Наука, 1984, с. 465 – 468.
	Kļaviņš, E. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. Rīga: Zinātne, 1996.		# Kļaviņš, E. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. Rīga: Zinātne, 1996.

	=Attēlu saraksts=		=Attēlu saraksts=

Redaktors : 2009. gada 13. aprīlis, plkst. 22.00

2009-04-13T22:00:00Z

Rādīt izmaiņas

Admins : 2008. gada 11. novembris, plkst. 09.39

2008-11-11T09:39:41Z

← Senāka versija		Versija, kas saglabāta 2008. gada 11. novembris, plkst. 09.39
1. rindiņa:		1. rindiņa:
	[[Image:Brencens_Foto.jpg\|thumb\|K. Brencēna fotoportrets.]]		[[Image:Brencens_Foto.jpg\|thumb\|K. Brencēna fotoportrets.]]
	[[Image:Brencens_Gailis_sniega.jpg\|thumb\|Gailis sniegā. 1904~~. Vitrāža, 100 x 85. Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs Rīgā~~.]]		[[Image:Brencens_Gailis_sniega.jpg\|thumb\|Gailis sniegā. 1904.]]
	[[Image:Brencens_Valdemars.jpg\|thumb\|Krišjānis Valdemārs. Ne vēlāk par 1911~~. Vitrāža. Bijušais tirgotāju savstarpējās kredītsabiedrības nams Rīgā, Tērbatas ielā 14~~.]]		[[Image:Brencens_Valdemars.jpg\|thumb\|Krišjānis Valdemārs. Ne vēlāk par 1911.]]
	[[Image:Brencens_Sievas_portrets.jpg\|thumb\|Mākslinieka sievas portrets. Ne vēlāk par 1920~~, atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Daugava, 1930, Nr. 7 (ielīme)~~.]]		[[Image:Brencens_Sievas_portrets.jpg\|thumb\|Mākslinieka sievas portrets. Ne vēlāk par 1920.]]
	[[Image:Brencens_Nezinamas_portrets.jpg\|thumb\|Nezināmās portrets (ar melno cepuri). 1918. ~~Audekls, eļļa, 53 x 71.LNMM~~]]		[[Image:Brencens_Nezinamas_portrets.jpg\|thumb\|Nezināmās portrets (ar melno cepuri). 1918.]]
	[[Image:Brencens_Aboli.jpg\|thumb\|Āboli. 1921~~. Audekls, eļļa, 70 x 100,5. Privātkolekcija~~.]]		[[Image:Brencens_Aboli.jpg\|thumb\|Āboli. 1921.]]
	[[Image:Brencens_Studija.jpg\|thumb\|Studija. Ne vēlāk par 1926~~. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 4, 105. lpp.]]~~		[[Image:Brencens_Studija.jpg\|thumb\|Studija. Ne vēlāk par 1926.]]
	~~[[Image:Brencens_Melnas_barkstis.jpg\|thumb\|Melnās bārkstis. 1925. Audekls, eļļa, 75,5 x 104. LNMM]]~~
	~~[[Image:Brencens_Lacplesis.jpg\|thumb\|Lāčplēsis. 1930. Vitrāža. Bijušais Pfāba, vēlāk Benjamiņu nams Rīgā, Kr. Barona iela 12.]]~~
	~~[[Image:Brencens_Gaismas_pils.jpg\|thumb\|Gaismas pils. 1930. Vitrāža. Bijušais Pfāba, vēlāk Benjamiņu nams Rīgā, Kr. Barona iela 12~~.]]

	'''Kārlis Brencēns''' (1879. 6. 05 – 1951. 30. 04) – jūgendstila periodā izveidojies viens no 20. gs. pirmās puses konsekventākiem Latvijas tradicionālistiem, kas specializējās stājglezniecības un vitrāžas jomās, kā arī vecmeistaru tehnoloģijas pētījumos.		'''Kārlis Brencēns''' (1879. 6. 05 – 1951. 30. 04) – jūgendstila periodā izveidojies viens no 20. gs. pirmās puses konsekventākiem Latvijas tradicionālistiem, kas specializējās stājglezniecības un vitrāžas jomās, kā arī vecmeistaru tehnoloģijas pētījumos.
48. rindiņa:		45. rindiņa:
	# [[:image:Brencens_Lacplesis.jpg\|Lāčplēsis.]] 1930. Vitrāža. Bijušais Pfāba, vēlāk Benjamiņu nams Rīgā, Kr. Barona iela 12.		# [[:image:Brencens_Lacplesis.jpg\|Lāčplēsis.]] 1930. Vitrāža. Bijušais Pfāba, vēlāk Benjamiņu nams Rīgā, Kr. Barona iela 12.
	# [[:image:Brencens_Gaismas_pils.jpg\|Gaismas pils.]] 1930. Vitrāža. Bijušais Pfāba, vēlāk Benjamiņu nams Rīgā, Kr. Barona iela 12.		# [[:image:Brencens_Gaismas_pils.jpg\|Gaismas pils.]] 1930. Vitrāža. Bijušais Pfāba, vēlāk Benjamiņu nams Rīgā, Kr. Barona iela 12.


			<gallery>
			Image:Brencens_Melnas_barkstis.jpg\|Melnās bārkstis. 1925.
			Image:Brencens_Lacplesis.jpg\|Lāčplēsis. 1930.
			Image:Brencens_Gaismas_pils.jpg\|Gaismas pils. 1930.
			</gallery>

	[[Category:Mākslinieki\|Brencēns, Kārlis]]		[[Category:Mākslinieki\|Brencēns, Kārlis]]
	__NOEDITSECTION__		__NOEDITSECTION__

Ivo : 2007. gada 29. oktobris, plkst. 12.25

2007-10-29T12:25:04Z

Ivo : 2007. gada 29. oktobris, plkst. 12.18

2007-10-29T12:18:38Z

Ivo : 2007. gada 29. oktobris, plkst. 11.42

2007-10-29T11:42:06Z

Ivo: New page: K. Brencēna fotoportrets. [[Image:xxx|thumb|Gailis sniegā. 1904. Vitrāža, 100 x 85. Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs Rīgā. [[Image:xxx|thumb|Krišjānis V...

2007-10-29T11:41:19Z

Jauna lapa

[[Image:xxx|thumb|K. Brencēna fotoportrets.]]
[[Image:xxx|thumb|Gailis sniegā. 1904. Vitrāža, 100 x 85. Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs Rīgā.
[[Image:xxx|thumb|Krišjānis Valdemārs. Ne vēlāk par 1911. Vitrāža. Bijušais tirgotāju savstarpējās kredītsabiedrības nams Rīgā, Tērbatas ielā 14.
[[Image:xxx|thumb|Mākslinieka sievas portrets. Ne vēlāk par 1920, atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Daugava, 1930, Nr. 7 (ielīme).
[[Image:xxx|thumb|Nezināmās portrets (ar melno cepuri). 1918. Audekls, eļļa, 53 x 71.LNMM.
[[Image:xxx|thumb|Āboli. 1921. Audekls, eļļa, 70 x 100,5. Privātkolekcija.
[[Image:xxx|thumb|Studija. Ne vēlāk par 1926. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 4, 105. lpp.
[[Image:xxx|thumb|Melnās bārkstis. 1925. Audekls, eļļa, 75,5 x 104. LNMM.
[[Image:xxx|thumb|Lāčplēsis. 1930. Vitrāža. Bijušais Pfāba, vēlāk Benjamiņu nams Rīgā, Kr. Barona iela 12.
[[Image:xxx|thumb|Gaismas pils. 1930. Vitrāža. Bijušais Pfāba, vēlāk Benjamiņu nams Rīgā, Kr. Barona iela 12.
'''Kārlis Brencēns''' (1879. 6. 05 – 1951. 30. 04) – jūgendstila periodā izveidojies viens no 20. gs. pirmās puses konsekventākiem Latvijas tradicionālistiem, kas specializējās stājglezniecības un vitrāžas jomās, kā arī vecmeistaru tehnoloģijas pētījumos.
__TOC__
=Biogrāfija un mākslinieciskā darbība=
==Studijas un darbs Sanktpēterburgā==
Kārlis Brencēns dzimis 1879. g. Madlienas pagasta zemnieka un amatnieka ģimenē. Kā vēlāk viņš pats atcerējās, pusaudža gados dzirdētais par Kārļa Hūna panākumiem viņu pievērsa mākslai. Sākotnēji gan Brencēns mācījās Rīgā Nikolaja I ģimnāzijā un pēc tās studēja Štiglica skolā Sanktpēterburgā (1897 – 1903). Te viņš sākumā apguva atbilstoši skolas profilam ziedu glezniecību un ornamentus tekstilam, vēlāk studēja stikla glezniecību pie Šarla Pasē (Charles Passet) skolai pieaicinātā franču vitrāžista. Pabeidzis skolu kā lietišķās mākslas speciālists tika komandēts 1904. g. uz Parīzi, kur palika līdz 1907. g. Parīzē Brencēns papildinājās Fēliksa Godēna (Félix Gaudin) stikla glezniecības darbnīcā, strādājot ievērojamā šveiciešu cilmes franču vitrāžista Ežēna Grasē (Eugène Grasset) vadībā; pēdējais mācījis Brencēnu vitrāžas zīmējumus veidot tikai ar kontūrās ietvertiem stikla laukumiem. Bez tam Brencēns apmeklēja Kolorosi un Granšomjē skolas, kur tai laikā pasniedza ar fovismu saistītais Šarls Gerēns (Charles Guérin), kā arī Renē Prinē (René Prinet) un Lisjēns Simons (Lucien Simon), kuri izmantoja ne tikai impresionistu ieviestos gaišos, bet arī vecmeistaru tumšos krāstoņus. Domājams, svarīgs iespaidu avots bija spāņa Ermenehildo Angladas Kamarasas (Hermenegildo Anglada Camarasa) glezniecība. Pēc atgriešanās no Francijas Brencēns pasniedza stikla glezniecību Štiglica skolā un palika uz dzīvi Sanktpēterburgā līdz pat 1920. g. Brencēns uzturēja sakarus ar Sanktpēterburgas un Rīgas latviešu sabiedrību (tai skaitā ar Grosvaldu ģimeni), bija atjaunotā „Rūķa” dalībnieks, pildīja pasūtījumus ne tikai impērijas galvaspilsētā, bet arī dzimtenē.
==Agrīnā stila pazīmes==
Brencēns bija apguvis postimpresionistisko un jūgendstila formveidi, kuras pamatā bija dekoratīvistiski krāsu laukumu attiecinājumi, gan stikla mākslā, gan stājglezniecībā. Viņš spēja novērtēt un pielietot eļļas tehnikā biezas faktūras efektus, akvarelī – variētus krāsu pludinājumus. Tomēr patstāvīgas darbības gados, darinot portretus, ainavas, klusās dabas, apgūto dekoratīvismu Brencēns savienoja ar tradicionālistiskiem elementiem: uzsvērti fiksēja realitātes tēlojumā detaļas, vienmērīgi noapaļoja apjomus, uzsvēra plastisko formu pareizību un regularitāti, estetizēja nosacītās tumšas ēnas; tādējādi var būt nosaucams par neoklasiskās reakcijas (šī vārda plašākā nozīmē) pārstāvi Latvijas mākslas vēstures kontekstā.
Brencēna agrajā zināmajā vitrāžā „Gailis sniegā”(1904, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs Rīgā)) jūgendstila formālā stilistikā dinamiski risināts tam laikam oriģināls faunas un snigšanas motīva savienojums, savukārt, darinot vēlāk portretisko vitrāžu ar Krišjāņa Valdemāra tēlu (ne vēlāk par 1911)Tirgotāju savstarpējās kredītsabiedrības namam Rīgā (Tērbatas ielā 14), Brencēns, atkāpjoties no Grasē stila, atdarināja fotogrāfisko atveidu centrētā aplī, kas bija papildināts ar florālu vainagu, ģeometrizētu ornamentu un vienkāršotāku jūgendstila šriftu uzrakstam.
Eļļa gleznotos portretos neoklasiskā estētika izpaudās visvairāk vairāku sieviešu tēlu interpretācijā, gan to intimizētu tuvplānu variantos ( divi ovālu formātu nezināmu jaunu sieviešu portreti, 1915. g. un aptuveni tas pats laiks otram, abi Latvijas Nacionālais mākslas muzejā, turpmāk LNMM ), gan telpiski izvērstākā ˝Sievas portretā˝ (ne vēlāk par 1920, atrašanās vieta nezināma), kurā viegli elēģiskais tēls modīgā pilsonisko aprindu tērpā nosacīti savienots ar tumšas lapotnes kulisi un panorāmisku kalnainu tāli, kas atgādina baroka laika klasisko ainavu.
Tai pat laikā Brencēns bija spējīgs uz koloristiskiem un kompozicionāliem ekscesiem (smeldzīgi sarkanā un melnā toņa kontrasts dinamiskā asimetriski komponētajā ˝Sievietes portretā (ar melno platmali) ˝, 1918, tumšo un hromatisko krāstoņu attiecinājums naksnīgajā pilsētas ˝Ainavā˝, 1915, abi LNMM). Šī tendence kādu laiku izpaudās arī pirmajos darbos, kas tika radīti 1920. gadu sākumā pēc atgriešanās dzimtenē (fovistiski intensīvie krāstoņi klusā dabā ˝Āboli˝. 1921, privātkolekcija, Angladas dekorativisma tradīcijās gleznotais lielformāta darbs ˝Maskas˝, 1923, LNMM, ar tā teatrālo eksotismu, tumsnējo polihromiju un biezo faktūru).
==Neoklasisko kvalitāšu pastiprināšanās un vēlīnais darbības posms==
Pēc atgriešanās Latvijā 1920. g. Brencēns pildīja pasniedzēja pienākumus Cēsu arodskolā, bet no 1923. g. pasniedza Latvijas Mākslas akadēmijā zīmēšanu, vēlāk (no 1932. g.) krāsu tehnoloģiju, zīmēšanas metodiku, piedalījās akadēmijas pasniedzēju veidotās biedrības ˝Sadarbs˝ izstādēs. Ar 1920. gadu vidu pastiprinās viņa darbos klasiskās formveides pazīmes, kuras visnoteiktāk konstatējamas vairākos 1920. – 1930. gadu sieviešu aktu gleznojumos. Ierosinājumi acīmredzot tika gūti ne tikai no klasicisma vecmeistariem, bet arī no Brencēnam zināmiem franču postimpresionistiskiem neoklasicistiem (piemēram, no Feliksa Valotona (Félix Vallotton). Sēdošas, gulošas kailfigūras un vides priekšmeti tiek modelēti kā robežās skaidri un vispārināti apjomi (˝Studija˝, ne vēlāk par 1926, atrašanās vieta nezināma), tai pat laikā saglabājot lokālo krāsu laukumu kvalitāti un līdz ar to zināmu dekoratīvismu (˝Melnās bārkstis”, 1925. LNMM, ˝Akts˝, ne vēlāk par 1930, atrašanās vieta nezināma). Portretos nekustīgo galvu, detalizēto vaibsti un figūru formas tiek fiksētas cieti un noteikti, vietām mīkstinot to savienojumus ar fonu. Bieza faktūra pazūd, gleznojums kļūst arvien plānāks, kas bija saistīts ar Brencēna pieaugošo aizraušanos ar vecmeistaru tehnoloģijas pētīšanu, kuras rezultāti tika publicēti apcerējumā ˝Kā vecie lielmeistari darināja savas gleznas˝(1938). Portretos reprezentatīva modeļu idealizācija nav izteikta, pasausa detalizācija saglabā modeļu reālo fizisko raksturu. Šai žanrā parādījās ar politriskā angažētība, gleznojot autoritārā režīma dibinātāju tēlus (K.Ulmaņa un ģenerāļa Baloža dubuktportrets – ˝Maija nakts˝, ne vēlāk par 1935, atrašanās vieta nezināma). Brencēna ainavās plenēra gaismas efekti un dozēts gleznieciskums savienojās ar cietu priekšmetisko motīvu formu. Pazīstamākās no šo gadu viņa nedaudzajām vitrāžām ir kompozīcijas ˝Gaismas pils˝ un ˝Lāčplēsis˝(1930, bijušais Pfāba, vēlāk Benjamiņu nams Rīgā, Kr. Barona iela 12), kurās nacionālā romantisma tradīcijai atbilstošā leģendārā tematika ar tā simboliku iekļauta vitrāžas nosacītajā dekora formā.
Brencēns pedagoģiskās un mākslinieciskās aktivitātes turpinājās arī pēdējā desmitgadē Latvijas abu okupāciju apstākļos līdz pat viņa nāvei 1951.g. Mākslas akadēmijā viņš turpināja pasniegt krāsu tehnoloģiju, zīmēšanu, mākslas vēsturi, padomju varas gados darinājis vitrāžas Maskavas metropolitēnam.
==Mantojums==
Brencēna gleznas un grafikas atrodamas LNMM Rīgā, Ogres Vēstures un mākslas muzejā, citas izkaisītas privātās kolekcijās, zīmējumu bloks nonācis Latvija Valsts arhīvā. Pazīstamākās pieminētās vitrāžas saglabājušās norādītās adresēs.

<div align=right>E. Kļaviņš</div>

=Bibliogrāfija=
Siliņš, J. Kārlis Brencēns. Ilustrēts Žurnāls. 1926, Nr. 4., 97. – 105. lpp.
Skulme, U. Kārļa Brencēna ˝Mākslinieka kundzes portrets˝. Daugava, 1930, Nr. 7, 888.lpp.
Зелюкина, Т. Новое о витраже Карла Бренцена. No: Памятники культуры. Новые открытия. 1982. Ленинград: Наука, 1984, с. 465 – 468.
Kļaviņš, E. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. Rīga: Zinātne, 1996.

=Attēlu saraksts=
# [[:image:xxx|K. Brencēna fotoportrets.]]
# [[:image:xxx|Gailis sniegā.]] 1904. Vitrāža, 100 x 85. Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs Rīgā.
# [[:image:xxx|Krišjānis Valdemārs.]] Ne vēlāk par 1911. Vitrāža. Bijušais tirgotāju savstarpējās kredītsabiedrības nams Rīgā, Tērbatas ielā 14.
# [[:image:xxx|Mākslinieka sievas portrets.]] Ne vēlāk par 1920, atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Daugava, 1930, Nr. 7 (ielīme).
# [[:image:xxx|Nezināmās portrets (ar melno cepuri).]] 1918. Audekls, eļļa, 53 x 71.LNMM.
# [[:image:xxx|Āboli.]] 1921. Audekls, eļļa, 70 x 100,5. Privātkolekcija.
# [[:image:xxx|Studija.]] Ne vēlāk par 1926. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 4, 105. lpp.
# [[:image:xxx|Melnās bārkstis.]] 1925. Audekls, eļļa, 75,5 x 104. LNMM.
# [[:image:xxx|Lāčplēsis.]] 1930. Vitrāža. Bijušais Pfāba, vēlāk Benjamiņu nams Rīgā, Kr. Barona iela 12.
# [[:image:xxx|Gaismas pils.]] 1930. Vitrāža. Bijušais Pfāba, vēlāk Benjamiņu nams Rīgā, Kr. Barona iela 12.

[[Category:Mākslinieki|Brencēns, Kārlis]]
__NOEDITSECTION__

← Senāka versija		Versija, kas saglabāta 2008. gada 11. novembris, plkst. 09.39
1. rindiņa:		1. rindiņa:
	[[Image:Brencens_Foto.jpg\|thumb\|K. Brencēna fotoportrets.]]		[[Image:Brencens_Foto.jpg\|thumb\|K. Brencēna fotoportrets.]]
	[[Image:Brencens_Gailis_sniega.jpg\|thumb\|Gailis sniegā. 1904~~. Vitrāža, 100 x 85. Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs Rīgā~~.]]		[[Image:Brencens_Gailis_sniega.jpg\|thumb\|Gailis sniegā. 1904.]]
	[[Image:Brencens_Valdemars.jpg\|thumb\|Krišjānis Valdemārs. Ne vēlāk par 1911~~. Vitrāža. Bijušais tirgotāju savstarpējās kredītsabiedrības nams Rīgā, Tērbatas ielā 14~~.]]		[[Image:Brencens_Valdemars.jpg\|thumb\|Krišjānis Valdemārs. Ne vēlāk par 1911.]]
	[[Image:Brencens_Sievas_portrets.jpg\|thumb\|Mākslinieka sievas portrets. Ne vēlāk par 1920~~, atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Daugava, 1930, Nr. 7 (ielīme)~~.]]		[[Image:Brencens_Sievas_portrets.jpg\|thumb\|Mākslinieka sievas portrets. Ne vēlāk par 1920.]]
	[[Image:Brencens_Nezinamas_portrets.jpg\|thumb\|Nezināmās portrets (ar melno cepuri). 1918. ~~Audekls, eļļa, 53 x 71.LNMM~~]]		[[Image:Brencens_Nezinamas_portrets.jpg\|thumb\|Nezināmās portrets (ar melno cepuri). 1918.]]
	[[Image:Brencens_Aboli.jpg\|thumb\|Āboli. 1921~~. Audekls, eļļa, 70 x 100,5. Privātkolekcija~~.]]		[[Image:Brencens_Aboli.jpg\|thumb\|Āboli. 1921.]]
	[[Image:Brencens_Studija.jpg\|thumb\|Studija. Ne vēlāk par 1926~~. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 4, 105. lpp.]]~~		[[Image:Brencens_Studija.jpg\|thumb\|Studija. Ne vēlāk par 1926.]]
	~~[[Image:Brencens_Melnas_barkstis.jpg\|thumb\|Melnās bārkstis. 1925. Audekls, eļļa, 75,5 x 104. LNMM]]~~
	~~[[Image:Brencens_Lacplesis.jpg\|thumb\|Lāčplēsis. 1930. Vitrāža. Bijušais Pfāba, vēlāk Benjamiņu nams Rīgā, Kr. Barona iela 12.]]~~
	~~[[Image:Brencens_Gaismas_pils.jpg\|thumb\|Gaismas pils. 1930. Vitrāža. Bijušais Pfāba, vēlāk Benjamiņu nams Rīgā, Kr. Barona iela 12~~.]]

	'''Kārlis Brencēns''' (1879. 6. 05 – 1951. 30. 04) – jūgendstila periodā izveidojies viens no 20. gs. pirmās puses konsekventākiem Latvijas tradicionālistiem, kas specializējās stājglezniecības un vitrāžas jomās, kā arī vecmeistaru tehnoloģijas pētījumos.		'''Kārlis Brencēns''' (1879. 6. 05 – 1951. 30. 04) – jūgendstila periodā izveidojies viens no 20. gs. pirmās puses konsekventākiem Latvijas tradicionālistiem, kas specializējās stājglezniecības un vitrāžas jomās, kā arī vecmeistaru tehnoloģijas pētījumos.
48. rindiņa:		45. rindiņa:
	# [[:image:Brencens_Lacplesis.jpg\|Lāčplēsis.]] 1930. Vitrāža. Bijušais Pfāba, vēlāk Benjamiņu nams Rīgā, Kr. Barona iela 12.		# [[:image:Brencens_Lacplesis.jpg\|Lāčplēsis.]] 1930. Vitrāža. Bijušais Pfāba, vēlāk Benjamiņu nams Rīgā, Kr. Barona iela 12.
	# [[:image:Brencens_Gaismas_pils.jpg\|Gaismas pils.]] 1930. Vitrāža. Bijušais Pfāba, vēlāk Benjamiņu nams Rīgā, Kr. Barona iela 12.		# [[:image:Brencens_Gaismas_pils.jpg\|Gaismas pils.]] 1930. Vitrāža. Bijušais Pfāba, vēlāk Benjamiņu nams Rīgā, Kr. Barona iela 12.


			<gallery>
			Image:Brencens_Melnas_barkstis.jpg\|Melnās bārkstis. 1925.
			Image:Brencens_Lacplesis.jpg\|Lāčplēsis. 1930.
			Image:Brencens_Gaismas_pils.jpg\|Gaismas pils. 1930.
			</gallery>

	[[Category:Mākslinieki\|Brencēns, Kārlis]]		[[Category:Mākslinieki\|Brencēns, Kārlis]]
	__NOEDITSECTION__		__NOEDITSECTION__

← Senāka versija		Versija, kas saglabāta 2009. gada 14. maijs, plkst. 11.56
5. rindiņa:		5. rindiņa:
	[[Image:Brencens_Nezinamas_portrets.jpg\|thumb\|Nezināmās portrets (ar melno cepuri). 1918]]		[[Image:Brencens_Nezinamas_portrets.jpg\|thumb\|Nezināmās portrets (ar melno cepuri). 1918]]
	[[Image:Brencens_Aboli.jpg\|thumb\|Āboli. 1921]]		[[Image:Brencens_Aboli.jpg\|thumb\|Āboli. 1921]]
			[[Image:Brencens-Maskas.jpg\|thumb\|Maskas. 1923.]]
	[[Image:Brencens_Studija.jpg\|thumb\|Studija. Ne vēlāk par 1926]]		[[Image:Brencens_Studija.jpg\|thumb\|Studija. Ne vēlāk par 1926]]

37. rindiņa:		38. rindiņa:
	=Attēlu saraksts=		=Attēlu saraksts=
	# [[:image:Brencens_Foto.jpg\|K. Brencēna fotoportrets]]		# [[:image:Brencens_Foto.jpg\|K. Brencēna fotoportrets]]
	# [[:image:Brencens_Gailis_sniega.jpg\|Gailis sniegā.]] 1904. Vitrāža, 100 x 85. Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs Rīgā		# [[:image:Brencens_Gailis_sniega.jpg\|Gailis sniegā.]] 1904. Vitrāža, stikls, svins, koks, 100 x 85. Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs Rīgā
	# [[:image:Brencens_Valdemars.jpg\|Krišjānis Valdemārs.]] Ne vēlāk par 1911. Vitrāža. Bijušais tirgotāju savstarpējās kredītsabiedrības nams Rīgā, Tērbatas ielā 14		# [[:image:Brencens_Valdemars.jpg\|Krišjānis Valdemārs.]] Ne vēlāk par 1911. Vitrāža. Bijušais tirgotāju savstarpējās kredītsabiedrības nams Rīgā, Tērbatas ielā 14
	# [[:image:Brencens_Sievas_portrets.jpg\|Mākslinieka sievas portrets.]] Ne vēlāk par 1920, atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Daugava, 1930, Nr. 7 (ielīme)		# [[:image:Brencens_Sievas_portrets.jpg\|Mākslinieka sievas portrets.]] Ne vēlāk par 1920, atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Daugava, 1930, Nr. 7 (ielīme)
	# [[:image:Brencens_Nezinamas_portrets.jpg\|Nezināmās portrets (ar melno cepuri).]] 1918. Audekls, eļļa, 53 x 71.LNMM		# [[:image:Brencens_Nezinamas_portrets.jpg\|Nezināmās portrets (ar melno cepuri).]] 1918. Audekls, eļļa, 53 x 71.LNMM
	# [[:image:Brencens_Aboli.jpg\|Āboli.]] 1921. Audekls, eļļa, 70 x 100,5. Privātkolekcija		# [[:image:Brencens_Aboli.jpg\|Āboli.]] 1921. Audekls, eļļa, 70 x 100,5. Privātkolekcija
			# [[:image:Brencens-Maskas.jpg\|Maskas.]] 1923. Audekls, eļļa, 192 x 268. LNMM.
	# [[:image:Brencens_Studija.jpg\|Studija.]] Ne vēlāk par 1926. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 4. 105. lpp.		# [[:image:Brencens_Studija.jpg\|Studija.]] Ne vēlāk par 1926. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 4. 105. lpp.
	# [[:image:Brencens_Melnas_barkstis.jpg\|Melnās bārkstis.]] 1925. Audekls, eļļa, 75,5 x 104. LNMM		# [[:image:Brencens_Melnas_barkstis.jpg\|Melnās bārkstis.]] 1925. Audekls, eļļa, 75,5 x 104. LNMM. Foto: N. Brasliņš
	# [[:image:Brencens_Lacplesis.jpg\|Lāčplēsis.]] 1930. Vitrāža. Bijušais Pfāba, vēlāk Benjamiņu nams Rīgā, Kr. Barona iela 12		# [[:image:Brencens_Lacplesis.jpg\|Lāčplēsis.]] 1930. Vitrāža. Bijušais Pfāba, vēlāk Benjamiņu nams Rīgā, Kr. Barona iela 12
	# [[:image:Brencens_Gaismas_pils.jpg\|Gaismas pils.]] 1930. Vitrāža. Bijušais Pfāba, vēlāk Benjamiņu nams Rīgā, Kr. Barona iela 12		# [[:image:Brencens_Gaismas_pils.jpg\|Gaismas pils.]] 1930. Vitrāža. Bijušais Pfāba, vēlāk Benjamiņu nams Rīgā, Kr. Barona iela 12

← Senāka versija		Versija, kas saglabāta 2007. gada 29. oktobris, plkst. 12.25
16. rindiņa:		16. rindiņa:
	=Biogrāfija un mākslinieciskā darbība=		=Biogrāfija un mākslinieciskā darbība=
	==Studijas un darbs Sanktpēterburgā==		==Studijas un darbs Sanktpēterburgā==
	Kārlis Brencēns dzimis 1879. g. Madlienas pagasta zemnieka un amatnieka ģimenē. Kā vēlāk viņš pats atcerējās, pusaudža gados dzirdētais par Kārļa Hūna panākumiem viņu pievērsa mākslai. Sākotnēji gan Brencēns mācījās Rīgā Nikolaja I ģimnāzijā un pēc tās studēja Štiglica skolā Sanktpēterburgā (1897 – 1903). Te viņš sākumā apguva atbilstoši skolas profilam ziedu glezniecību un ornamentus tekstilam, vēlāk studēja stikla glezniecību pie Šarla Pasē (Charles Passet) skolai pieaicinātā franču vitrāžista. Pabeidzis skolu kā lietišķās mākslas speciālists tika komandēts 1904. g. uz Parīzi, kur palika līdz 1907. g. Parīzē Brencēns papildinājās Fēliksa Godēna (Félix Gaudin) stikla glezniecības darbnīcā, strādājot ievērojamā šveiciešu cilmes franču vitrāžista Ežēna Grasē (Eugène Grasset) vadībā; pēdējais mācījis Brencēnu vitrāžas zīmējumus veidot tikai ar kontūrās ietvertiem stikla laukumiem. Bez tam Brencēns apmeklēja Kolorosi un Granšomjē skolas, kur tai laikā pasniedza ar fovismu saistītais Šarls Gerēns (Charles Guérin), kā arī Renē Prinē (René Prinet) un Lisjēns Simons (Lucien Simon), kuri izmantoja ne tikai impresionistu ieviestos gaišos, bet arī vecmeistaru tumšos krāstoņus. Domājams, svarīgs iespaidu avots bija spāņa Ermenehildo Angladas Kamarasas (Hermenegildo Anglada Camarasa) glezniecība. Pēc atgriešanās no Francijas Brencēns pasniedza stikla glezniecību Štiglica skolā un palika uz dzīvi Sanktpēterburgā līdz pat 1920. g. Brencēns uzturēja sakarus ar Sanktpēterburgas un Rīgas latviešu sabiedrību (tai skaitā ar Grosvaldu ģimeni), bija atjaunotā „Rūķa” dalībnieks, pildīja pasūtījumus ne tikai impērijas galvaspilsētā, bet arī dzimtenē.		Kārlis Brencēns dzimis 1879. g. Madlienas pagasta zemnieka un amatnieka ģimenē. Kā vēlāk viņš pats atcerējās, pusaudža gados dzirdētais par Kārļa Hūna panākumiem viņu pievērsa mākslai. Sākotnēji gan Brencēns mācījās Rīgā Nikolaja I ģimnāzijā un pēc tās studēja Štiglica skolā Sanktpēterburgā (1897 – 1903). Te viņš sākumā apguva atbilstoši skolas profilam ziedu glezniecību un ornamentus tekstilam, vēlāk studēja stikla glezniecību pie Šarla Pasē (''Charles Passet'') skolai pieaicinātā franču vitrāžista. Pabeidzis skolu kā lietišķās mākslas speciālists tika komandēts 1904. g. uz Parīzi, kur palika līdz 1907. g. Parīzē Brencēns papildinājās Fēliksa Godēna (''Félix Gaudin'') stikla glezniecības darbnīcā, strādājot ievērojamā šveiciešu cilmes franču vitrāžista Ežēna Grasē (''Eugène Grasset'') vadībā; pēdējais mācījis Brencēnu vitrāžas zīmējumus veidot tikai ar kontūrās ietvertiem stikla laukumiem. Bez tam Brencēns apmeklēja Kolorosi un Granšomjē skolas, kur tai laikā pasniedza ar fovismu saistītais Šarls Gerēns (''Charles Guérin''), kā arī Renē Prinē (''René Prinet'') un Lisjēns Simons (''Lucien Simon''), kuri izmantoja ne tikai impresionistu ieviestos gaišos, bet arī vecmeistaru tumšos krāstoņus. Domājams, svarīgs iespaidu avots bija spāņa Ermenehildo Angladas Kamarasas (''Hermenegildo Anglada Camarasa'') glezniecība. Pēc atgriešanās no Francijas Brencēns pasniedza stikla glezniecību Štiglica skolā un palika uz dzīvi Sanktpēterburgā līdz pat 1920. g. Brencēns uzturēja sakarus ar Sanktpēterburgas un Rīgas latviešu sabiedrību (tai skaitā ar Grosvaldu ģimeni), bija atjaunotā „Rūķa” dalībnieks, pildīja pasūtījumus ne tikai impērijas galvaspilsētā, bet arī dzimtenē.
	==Agrīnā stila pazīmes==		==Agrīnā stila pazīmes==
	Brencēns bija apguvis postimpresionistisko un jūgendstila formveidi, kuras pamatā bija dekoratīvistiski krāsu laukumu attiecinājumi, gan stikla mākslā, gan stājglezniecībā. Viņš spēja novērtēt un pielietot eļļas tehnikā biezas faktūras efektus, akvarelī – variētus krāsu pludinājumus. Tomēr patstāvīgas darbības gados, darinot portretus, ainavas, klusās dabas, apgūto dekoratīvismu Brencēns savienoja ar tradicionālistiskiem elementiem: uzsvērti fiksēja realitātes tēlojumā detaļas, vienmērīgi noapaļoja apjomus, uzsvēra plastisko formu pareizību un regularitāti, estetizēja nosacītās tumšas ēnas; tādējādi var būt nosaucams par neoklasiskās reakcijas (šī vārda plašākā nozīmē) pārstāvi Latvijas mākslas vēstures kontekstā.		Brencēns bija apguvis postimpresionistisko un jūgendstila formveidi, kuras pamatā bija dekoratīvistiski krāsu laukumu attiecinājumi, gan stikla mākslā, gan stājglezniecībā. Viņš spēja novērtēt un pielietot eļļas tehnikā biezas faktūras efektus, akvarelī – variētus krāsu pludinājumus. Tomēr patstāvīgas darbības gados, darinot portretus, ainavas, klusās dabas, apgūto dekoratīvismu Brencēns savienoja ar tradicionālistiskiem elementiem: uzsvērti fiksēja realitātes tēlojumā detaļas, vienmērīgi noapaļoja apjomus, uzsvēra plastisko formu pareizību un regularitāti, estetizēja nosacītās tumšas ēnas; tādējādi var būt nosaucams par neoklasiskās reakcijas (šī vārda plašākā nozīmē) pārstāvi Latvijas mākslas vēstures kontekstā.
	Brencēna agrajā zināmajā vitrāžā ~~„Gailis sniegā”~~(1904, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs Rīgā)) jūgendstila formālā stilistikā dinamiski risināts tam laikam oriģināls faunas un snigšanas motīva savienojums, savukārt, darinot vēlāk portretisko vitrāžu ar Krišjāņa Valdemāra tēlu (ne vēlāk par 1911)Tirgotāju savstarpējās kredītsabiedrības namam Rīgā (Tērbatas ielā 14), Brencēns, atkāpjoties no Grasē stila, atdarināja fotogrāfisko atveidu centrētā aplī, kas bija papildināts ar florālu vainagu, ģeometrizētu ornamentu un vienkāršotāku jūgendstila šriftu uzrakstam.		Brencēna agrajā zināmajā vitrāžā „[[:image:Brencens_Gailis_sniega.jpg\|Gailis sniegā]]”(1904, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs Rīgā) jūgendstila formālā stilistikā dinamiski risināts tam laikam oriģināls faunas un snigšanas motīva savienojums, savukārt, darinot vēlāk portretisko vitrāžu ar [[:image:Brencens_Valdemars.jpg\|Krišjāņa Valdemāra tēlu]] (ne vēlāk par 1911) Tirgotāju savstarpējās kredītsabiedrības namam Rīgā (Tērbatas ielā 14), Brencēns, atkāpjoties no Grasē stila, atdarināja fotogrāfisko atveidu centrētā aplī, kas bija papildināts ar florālu vainagu, ģeometrizētu ornamentu un vienkāršotāku jūgendstila šriftu uzrakstam.
	Eļļa gleznotos portretos neoklasiskā estētika izpaudās visvairāk vairāku sieviešu tēlu interpretācijā, gan to intimizētu tuvplānu variantos ( divi ovālu formātu nezināmu jaunu sieviešu portreti, 1915. g. un aptuveni tas pats laiks otram, abi Latvijas Nacionālais mākslas muzejā, turpmāk LNMM ), gan telpiski izvērstākā ~~˝Sievas portretā˝~~ (ne vēlāk par 1920, atrašanās vieta nezināma), kurā viegli elēģiskais tēls modīgā pilsonisko aprindu tērpā nosacīti savienots ar tumšas lapotnes kulisi un panorāmisku kalnainu tāli, kas atgādina baroka laika klasisko ainavu.		Eļļa gleznotos portretos neoklasiskā estētika izpaudās visvairāk vairāku sieviešu tēlu interpretācijā, gan to intimizētu tuvplānu variantos (divi ovālu formātu nezināmu jaunu sieviešu portreti, 1915. g. un aptuveni tas pats laiks otram, abi Latvijas Nacionālais mākslas muzejā, turpmāk LNMM ), gan telpiski izvērstākā ˝[[:image:Brencens_Sievas_portrets.jpg\|Sievas portretā]]˝ (ne vēlāk par 1920, atrašanās vieta nezināma), kurā viegli elēģiskais tēls modīgā pilsonisko aprindu tērpā nosacīti savienots ar tumšas lapotnes kulisi un panorāmisku kalnainu tāli, kas atgādina baroka laika klasisko ainavu.
	Tai pat laikā Brencēns bija spējīgs uz koloristiskiem un kompozicionāliem ekscesiem (smeldzīgi sarkanā un melnā toņa kontrasts dinamiskā asimetriski komponētajā ~~˝Sievietes~~ portretā (ar melno platmali) ˝, 1918, tumšo un hromatisko krāstoņu attiecinājums naksnīgajā pilsētas ˝Ainavā˝, 1915, abi LNMM). Šī tendence kādu laiku izpaudās arī pirmajos darbos, kas tika radīti 1920. gadu sākumā pēc atgriešanās dzimtenē (fovistiski intensīvie krāstoņi klusā dabā ~~˝Āboli˝~~. 1921, privātkolekcija, Angladas dekorativisma tradīcijās gleznotais lielformāta darbs ˝Maskas˝, 1923, LNMM, ar tā teatrālo eksotismu, tumsnējo polihromiju un biezo faktūru).		Tai pat laikā Brencēns bija spējīgs uz koloristiskiem un kompozicionāliem ekscesiem (smeldzīgi sarkanā un melnā toņa kontrasts dinamiskā asimetriski komponētajā ˝[[:image:Brencens_Nezinamas_portrets.jpg\|Sievietes portretā (ar melno platmali)]]˝, 1918, tumšo un hromatisko krāstoņu attiecinājums naksnīgajā pilsētas ˝Ainavā˝, 1915, abi LNMM). Šī tendence kādu laiku izpaudās arī pirmajos darbos, kas tika radīti 1920. gadu sākumā pēc atgriešanās dzimtenē (fovistiski intensīvie krāstoņi klusā dabā ˝[[:image:Brencens_Aboli.jpg\|Āboli]]˝. 1921, privātkolekcija, Angladas dekorativisma tradīcijās gleznotais lielformāta darbs ˝Maskas˝, 1923, LNMM, ar tā teatrālo eksotismu, tumsnējo polihromiju un biezo faktūru).
	==Neoklasisko kvalitāšu pastiprināšanās un vēlīnais darbības posms==		==Neoklasisko kvalitāšu pastiprināšanās un vēlīnais darbības posms==
	Pēc atgriešanās Latvijā 1920. g. Brencēns pildīja pasniedzēja pienākumus Cēsu arodskolā, bet no 1923. g. pasniedza Latvijas Mākslas akadēmijā zīmēšanu, vēlāk (no 1932. g.) krāsu tehnoloģiju, zīmēšanas metodiku, piedalījās akadēmijas pasniedzēju veidotās biedrības ˝Sadarbs˝ izstādēs. Ar 1920. gadu vidu pastiprinās viņa darbos klasiskās formveides pazīmes, kuras visnoteiktāk konstatējamas vairākos 1920. – 1930. gadu sieviešu aktu gleznojumos. Ierosinājumi acīmredzot tika gūti ne tikai no klasicisma vecmeistariem, bet arī no Brencēnam zināmiem franču postimpresionistiskiem neoklasicistiem (piemēram, no Feliksa Valotona (Félix Vallotton). Sēdošas, gulošas kailfigūras un vides priekšmeti tiek modelēti kā robežās skaidri un vispārināti apjomi (~~˝Studija˝~~, ne vēlāk par 1926, atrašanās vieta nezināma), tai pat laikā saglabājot lokālo krāsu laukumu kvalitāti un līdz ar to zināmu dekoratīvismu (~~˝Melnās bārkstis”~~, 1925. LNMM, ˝Akts˝, ne vēlāk par 1930, atrašanās vieta nezināma). Portretos nekustīgo galvu, detalizēto vaibsti un figūru formas tiek fiksētas cieti un noteikti, vietām mīkstinot to savienojumus ar fonu. Bieza faktūra pazūd, gleznojums kļūst arvien plānāks, kas bija saistīts ar Brencēna pieaugošo aizraušanos ar vecmeistaru tehnoloģijas pētīšanu, kuras rezultāti tika publicēti apcerējumā ˝Kā vecie lielmeistari darināja savas gleznas˝(1938). Portretos reprezentatīva modeļu idealizācija nav izteikta, pasausa detalizācija saglabā modeļu reālo fizisko raksturu. Šai žanrā parādījās ar politriskā angažētība, gleznojot autoritārā režīma dibinātāju tēlus (K.Ulmaņa un ģenerāļa Baloža dubuktportrets – ˝Maija nakts˝, ne vēlāk par 1935, atrašanās vieta nezināma). Brencēna ainavās plenēra gaismas efekti un dozēts gleznieciskums savienojās ar cietu priekšmetisko motīvu formu. Pazīstamākās no šo gadu viņa nedaudzajām vitrāžām ir kompozīcijas ~~˝Gaismas pils˝~~ un ~~˝Lāčplēsis˝~~(1930, bijušais Pfāba, vēlāk Benjamiņu nams Rīgā, Kr. Barona iela 12), kurās nacionālā romantisma tradīcijai atbilstošā leģendārā tematika ar tā simboliku iekļauta vitrāžas nosacītajā dekora formā.		Pēc atgriešanās Latvijā 1920. g. Brencēns pildīja pasniedzēja pienākumus Cēsu arodskolā, bet no 1923. g. pasniedza Latvijas Mākslas akadēmijā zīmēšanu, vēlāk (no 1932. g.) krāsu tehnoloģiju, zīmēšanas metodiku, piedalījās akadēmijas pasniedzēju veidotās biedrības ˝Sadarbs˝ izstādēs. Ar 1920. gadu vidu pastiprinās viņa darbos klasiskās formveides pazīmes, kuras visnoteiktāk konstatējamas vairākos 1920. – 1930. gadu sieviešu aktu gleznojumos. Ierosinājumi acīmredzot tika gūti ne tikai no klasicisma vecmeistariem, bet arī no Brencēnam zināmiem franču postimpresionistiskiem neoklasicistiem (piemēram, no Feliksa Valotona (''Félix Vallotton''). Sēdošas, gulošas kailfigūras un vides priekšmeti tiek modelēti kā robežās skaidri un vispārināti apjomi (˝[[:image:Brencens_Studija.jpg\|Studija]]˝, ne vēlāk par 1926, atrašanās vieta nezināma), tai pat laikā saglabājot lokālo krāsu laukumu kvalitāti un līdz ar to zināmu dekoratīvismu (˝[[:image:Brencens_Melnas_barkstis.jpg\|Melnās bārkstis]]”, 1925. LNMM, ˝Akts˝, ne vēlāk par 1930, atrašanās vieta nezināma). Portretos nekustīgo galvu, detalizēto vaibsti un figūru formas tiek fiksētas cieti un noteikti, vietām mīkstinot to savienojumus ar fonu. Bieza faktūra pazūd, gleznojums kļūst arvien plānāks, kas bija saistīts ar Brencēna pieaugošo aizraušanos ar vecmeistaru tehnoloģijas pētīšanu, kuras rezultāti tika publicēti apcerējumā ˝Kā vecie lielmeistari darināja savas gleznas˝(1938). Portretos reprezentatīva modeļu idealizācija nav izteikta, pasausa detalizācija saglabā modeļu reālo fizisko raksturu. Šai žanrā parādījās ar politriskā angažētība, gleznojot autoritārā režīma dibinātāju tēlus (K.Ulmaņa un ģenerāļa Baloža dubuktportrets – ˝Maija nakts˝, ne vēlāk par 1935, atrašanās vieta nezināma). Brencēna ainavās plenēra gaismas efekti un dozēts gleznieciskums savienojās ar cietu priekšmetisko motīvu formu. Pazīstamākās no šo gadu viņa nedaudzajām vitrāžām ir kompozīcijas ˝[[:image:Brencens_Gaismas_pils.jpg\|Gaismas pils]]˝ un ˝[[:image:Brencens_Lacplesis.jpg\|Lāčplēsis]]˝(1930, bijušais Pfāba, vēlāk Benjamiņu nams Rīgā, Kr. Barona iela 12), kurās nacionālā romantisma tradīcijai atbilstošā leģendārā tematika ar tā simboliku iekļauta vitrāžas nosacītajā dekora formā.
	Brencēns pedagoģiskās un mākslinieciskās aktivitātes turpinājās arī pēdējā desmitgadē Latvijas abu okupāciju apstākļos līdz pat viņa nāvei 1951.g. Mākslas akadēmijā viņš turpināja pasniegt krāsu tehnoloģiju, zīmēšanu, mākslas vēsturi, padomju varas gados darinājis vitrāžas Maskavas metropolitēnam.		Brencēns pedagoģiskās un mākslinieciskās aktivitātes turpinājās arī pēdējā desmitgadē Latvijas abu okupāciju apstākļos līdz pat viņa nāvei 1951.g. Mākslas akadēmijā viņš turpināja pasniegt krāsu tehnoloģiju, zīmēšanu, mākslas vēsturi, padomju varas gados darinājis vitrāžas Maskavas metropolitēnam.
	==Mantojums==		==Mantojums==
32. rindiņa:		32. rindiņa:

	=Bibliogrāfija=		=Bibliogrāfija=
	Siliņš, J. Kārlis Brencēns. Ilustrēts Žurnāls. 1926, Nr. 4., 97. – 105. lpp.		Siliņš, J. Kārlis Brencēns. ''Ilustrēts Žurnāls''. 1926, Nr. 4., 97. – 105. lpp.
	Skulme, U. Kārļa Brencēna ˝Mākslinieka kundzes portrets˝. Daugava, 1930, Nr. 7, 888.lpp.		Skulme, U. Kārļa Brencēna ˝Mākslinieka kundzes portrets˝. ''Daugava'', 1930, Nr. 7, 888.lpp.
	Зелюкина, Т. Новое о витраже Карла Бренцена. No: Памятники культуры. Новые открытия. 1982. Ленинград: Наука, 1984, с. 465 – 468.		Зелюкина, Т. Новое о витраже Карла Бренцена. ''No'': Памятники культуры. Новые открытия. 1982. Ленинград: Наука, 1984, с. 465 – 468.
	Kļaviņš, E. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. Rīga: Zinātne, 1996.		Kļaviņš, E. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. Rīga: Zinātne, 1996.