Pēteris Krastiņš

Pēteris Krastiņš (1882.13(25).III—1942.14.IV) dzimis Valmieras apriņķa Nabes pagasta (tagad Limbažu rajona Limbažu pagasts) zemnieku ģimenē, purvainā Ziemeļvidzemes nostūrī, kura ainaviskā vide savdabīgi atspoguļota viņa mākslā. 1898.—1901.g. mācījies Venjamina Blūma zīmēšanas un gleznošanas skolā Rīgā, kur viņa biedru vidū bija brālēns Voldemārs Zeltiņš, Jānis Jaunsudrabiņš, Voldemārs Matvejs u.c. topoši latviešu mākslinieki.

Aiziešanai no Blūma skolas (1901) sekoja mācības barona Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā Sanktpēterburgā (1902—1907) ar specializēšanos teātra dekorāciju glezniecībā. Tolaik izveidojās koleģiāla draudzība ar Jāni Kugu, Eduardu Brencēnu un Kārli Brencēnu, bet vasaras tika veltītas dabas noskaņu studijām gan reālistiski impresionistiskos eļļas gleznojumos, gan ļoti mazos krāsainos darbos uz papīra (“Mežiņš”, ap 1905—1907), kuros vērojamais formas vienkāršojuma un subjektīvi ekspresīva dzimtās ainavas redzējuma apvienojums padara tos par mākslinieka veikuma neparastāko daļu, kas salīdzināma ar dažādām savrupām citzemju protoekspresionisma parādībām. Kā tuvākās vides dramatisko motīvu stilizāciju Krastiņš darinājis arī pirmo zināmo latviešu linogriezumu — 1907.g. publicēto darbu “Purva priedes”.

1908.—1910.g. ar Štiglica skolas stipendiju papildinājās meistarībā Rietumeiropā, galvenokārt uzturēdamies Francijā un Itālijā — Parīzē, Florencē, Romā u.c. pilsētās. Šo periodu raksturo savā niansētībā un liriskumā intīmistu mākslai tuvi Itālijas ainavu gleznojumi, rēgaini vizionārā kompozīcija “Luksemburgas dārzā” un četru skiču burtnīcu zīmējumi ar “ainām no Florences mazās dzīves” (autora apzīmējums), brīvām renesanses mākslas darbu motīvu kopijām, sastapto cilvēku portretiem un psiholoģiski nesaudzīgiem paštēla atveidojumiem. Tolaik vai jau pēdējos Štiglica skolas studiju gados tapušas vērienīgākās Krastiņa neoromantisko interešu liecības — gleznas “Itāliete” un “Austrumu sieviete”. Ceļojuma beigu posmu aptumšoja psihiskas slimības uzliesmojums, un pēc ārstēšanās Rietumeiropas dziednīcās mākslinieks 1910.g. beigās pirmo reizi tika ievietots Aleksandra augstumu psihiatriskajā slimnīcā Rīgā.

1911.g. maijā un jūnijā Saulīša–Meldera mākslas salonā Rīgā bija sarīkota Krastiņa gleznu un zīmējumu izstāde, kas guva lielu ievērību, un īsi pirms šā notikuma viņš vairākos kāpināti ornamentālos gleznojumos portretējis aktrisi Tiju Bangu. Taču turpmāk mākslinieciskā darba epizodes starp slimības saasinājumiem kļuva arvien retākas un īsākas. Ar 20.gs. 10.gadu sākumu, domājams, vēl datējami vairāki izteiksmīgi fantastisku un alegorisku motīvu risinājumi (“Fantaistisks uzmetums”), kā arī dēmoniski pašportreti. Mākslinieka tiešo līdzdarbību Latvijas mākslas dzīvē noslēdza dalība Otrajā latviešu mākslas izstādē (1912/1913) ar scenogrāfijas metiem Džuzepes Verdi operai “Aīda” un Nikolaja Rimska-Korsakova operai “Sniegbaltīte”. Pirmā pasaules kara laikā Krastiņš kļuva par pastāvīgu pacientu Aleksandra augstumos, kur ar īsiem pārtraukumiem aizritēja atlikusī dzīves daļa līdz bojāejai nervu slimnieku iznīcināšanas akcijā 1942.g. 14.aprīlī.

Mākslinieka mantojums galvenokārt apkopots Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM), bet viņa darbus glabā arī Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejs (RTMM), Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu zinātniskā nodaļa (LNB RGRZN), Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un Reto grāmatu nodaļa (LAB RRGN), Tukuma muzejs un Kuldīgas novada muzejs.

Bibliogrāfija

1. Ābele, K. Pēteris Krastiņš. Rīga, 2005.
2. J.J. Pēteris Krastiņš. Stari, Nr.2, 1908, 193.—194.lpp.
3. Siliņš, J. Latvijas māksla: 1800—1914. 2.[sēj.]. Stokholma, 1980. 304.—310.lpp.
4. Siliņš, J. Pēteris Krastiņš. Ilustrēts Žurnāls, Nr.10, 1925, 289.—293.lpp.