Pēteris Krastiņš

Pēteris Krastiņš. Jāņa Rieksta foto. Ap 1910. No: Ilustrēts Žurnāls, Nr. 10, 1925, 291. lpp.

Pašportrets. Ap 1905–1910. Pastkarte, tuša, spalva. 14 x 19,1 cm. LNMM, inv. Nr. Z–3823.

Gleznotājs un zīmētājs Pēteris Krastiņš (1882.13./25.III–1942.14.IV), izteikdams spēcīgus emocionālus pārdzīvojumus vienkāršotā un stilizētā īstenības tēlojumā, bagātināja latviešu 20. gs. mākslas ainu ar savrupu protoekspresionisma variantu.

Biogrāfija un mākslinieciskā darbība

Studijas un agrīnās ietekmes

Dzimis Valmieras apriņķa Nabes pagasta (tag. Limbažu rajona Limbažu pagasta) zemnieka ģimenē, purvainā Ziemeļvidzemes apvidū, kura ainaviskā vide savdabīgi atspoguļota viņa mākslā. 1898.–1901. gadā mācījies Venjamina Blūma zīmēšanas un gleznošanas skolā Rīgā, kur viņa biedri bija brālēns Voldemārs Zeltiņš, Jānis Jaunsudrabiņš, Voldemārs Matvejs un citi topoši latviešu mākslinieki. Aiziešanai no Blūma skolas (1901) sekoja studijas barona Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā Sanktpēterburgā (1902–1907) ar specializēšanos teātra dekorāciju glezniecībā. Tolaik izveidojās koleģiāla draudzība ar Jāni Kugu, Eduardu Brencēnu un Kārli Brencēnu. Kā atceras novadnieks rakstnieks Juris Kosa, pirmajos studiju gados Krastiņš augstāk par Vilhelma Purvīša sniegumu ainavas žanrā vērtējis krievu gleznotāju Valentīna Serova, Ivana Šiškina un Arhipa Kuindži darbus, tomēr turpmākā attīstība ļauj nojaust pārmaiņas autoritāšu izvēlē.

Ekspresīvās noskaņu ainavas

Štiglica skolas vasaras brīvlaiki tika veltīti dabas noskaņu studijām gan reālistiski impresionistiskos eļļas gleznojumos (“Studija”, ap 1905, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (turpmāk LNMM)), gan ļoti mazos krāsainos darbos uz papīra (ap 1905–1907), kuros vērojamais formas vienkāršojuma, stilizācijas un subjektīvi ekspresīva dzimtās ainavas redzējuma apvienojums padara tos par Krastiņa veikuma neparastāko daļu, kas salīdzināma ar dažādām Ziemeļeiropas protoekspresionisma parādībām un vienlaikus atklāj lielu tuvību latviešu laikabiedru radītām dzejas gleznām. Viņa iztēli nodarbināja purvs, tīrelis, mežs, koku stāvi, mākoņi un saulrieti, vedinot domāt, kā simboliski izteikt novada drūmumu. Mazajās kompozīcijās ar dažiem krāslaukumiem uz raupjgraudainām krāsaina pamata var pazīt Latvijas 20. gs. sākuma jūgendiskajā žurnālu grafikā plaši lietotus principus un apgūtus motīvus (“Priedes un bērzi” (“Purvs”), “Mežiņš”, “Mākoņi”, visi ap 1905–1907, LNMM). Taču vispārējā shematiskā līdzība neattiecas uz šo darbu emocionālo izteiksmību, ko pastiprina asociatīvs krāsas un faktūras izmantojums minimālās mīksto zīmējuma materiālu (ogle, krīts u. c.) un glezniecības tehniku (guaša, akvarelis, pastelis) kombinācijās, izteiksmes lakonismam dažos gadīumos robežojoties ar abstrakciju (“Uzmetums”, ap 1905–1907, LNMM). Kā tuvākās vides dramatisko motīvu stilizāciju Krastiņš darinājis arī pirmo zināmo latviešu linogriezumu (“Purva priedes”, publ. 1907).

Ceļojumu periods

1908.–1910. gadā viņš ar Štiglica skolas stipendiju papildinājās Rietumeiropā, galvenokārt uzturēdamies Francijā un Itālijā – Parīzē, Florencē, Romā un citās pilsētās. Komandējuma mērķis bija gatavoties scenogrāfa darbam, taču šajā periodā darināti niansētībā un liriskumā intīmistu mākslai tuvi Itālijas ainavu gleznojumi (“Florence”, ap 1909, LNMM, u. c.) un četru vizuālām dienasgrāmatām līdzīgu skiču burtnīcu zīmējumi (LNMM, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļa) ar “ainām no Florences mazās dzīves” (autora apzīmējums), brīvām renesanses mākslas darbu kopijām, sastapto cilvēku portretiem un nesaudzīgiem ekstrēmu psiholoģisko stāvokļu atveidojumiem savos paštēlos (piem., “Teodora Zaļkalna galvas studijas”, “Čončolīnas Gonelli portrets”, “Pašportrets”, visi 1909, LNMM). Tolaik vai jau pēdējos Štiglicas skolas studiju gados tapušas vērienīgākās Krastiņa neoromantiski eksotisko interešu liecības – gleznas “Itāliete” un “Austrumu sieviete” (abas ap 1905–1910, LNMM). Ar Parīzes iespaidiem saistīts mākslinieka populārākais darbs “Luksemburgas dārzā” (ap 1908–1910, LNMM), kura formālās pazīmes un to radītie efekti tematiski lirisko, bet ekspresijas ziņā gandrīz rēgaino sapņojumu atšķir no pārējām Krastiņa ceļojumu gleznieciskajām liecībām. Ceļojuma beigu posmu aptumšoja psihiskas slimības uzliesmojums, un pēc ārstēšanās Rietumeiropas dziednīcās mākslinieks 1910. gada beigās tika ievietos Aleksandra augstumu psihiatriskajā slimnīcā Rīgā.

Ekspresijas kāpinājums un daiļrades noslēgums

1911. gadā Saulīša-Meldera latviešu mākslas salonā Ķeniņu skolu namā Rīgā bija sarīkota Krastiņa gleznu un zīmējumu izstāde, kas nenesa finansiālu veiksmi, bet guva lielu ievērību mākslinieku un rakstnieku aprindās, ko valdzināja viņa neoromantiskais konformisma noliegums. Īsi pirms šī notikuma viņš vairākos kāpināti ornamentālos gleznojumos portretēja Tiju Bangu – Spīdolas lomas tēlotāju Raiņa “Uguns un nakts” pirmuzvedumā Jaunajā Rīgas teātrī. Aktrises robusti izteiksmīgais veidols sasaucās ar viņas leģendāro skatuves tēlu, bet Krastiņa gleznieciskais rokraksts liecināja par pašvērtīgas, psiholoģiski motivētas ekspresijas pieaugumu neatkarīgi no attēlošanai izvēlētā objekta (“Tijas Bangas portrets”, 1911, Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejs; “Spīdola”, 1911, turpat; “Tijas Bangas portrets”, 1911, atrašanās vieta nezināma). Rietumu mākslas ainā šādos darbos saskatītu Vinsenta van Goga un Edvarda Munka ietekmju sajaukumu, turpretī Krastiņa gadījumā ticams ierosmju avots meklējams Mihaila Vrubela glezniecībā. Turpmāk mākslinieciskās darbības epizodes starp slimības saasinājumiem kļuva arvien retākas un īsākas. Ar 20. gs. 10. gadu sākumu, domājams, vēl datējami gan dramatiski pašportreti (“Pašportrets”, n. v. 1911, atrašanās vieta nezināma, u. c.), gan vairāki fantastisku un alegorisku motīvu risinājumi. Lakoniskajās skicēs “Fauns” un “Ciešanas” (abas ap 1910–1914, LNMM) sarkans saules kamols šķiet atbalsojam kaucošo būtņu sāpes un izplatām skaņas viļņus. Viena no spēcīgākajām šausmu ainām ir “Fantastisks uzmetums” (ap 1911, LNMM), kur tumšums, kompozicionālā šaurība un saspīlējuma iespaids, ko pastiprina raupjās faktūras grauda lielums pret darba niecīgo izmēru, šķiet koncentrējamies lietuvēnam līdzīgā briesmoņa tēlā, bet ekspresijas asumu mīkstina pasaku pasaules atribūti un nedaudz rotaļīga dekorativitāte. Mākslinieka tiešo klātbūtni Latvijas mākslas dzīvē noslēdza dalība Otrajā latviešu mākslas izstādē (1912/1913) ar agrāk darinātiem scenogrāfijas metiem Džuzepes Verdi operai “Aīda” (“Ēģiptiešu tempļa skats”, n. v. 1911, LNMM) un Nikolaja Rimska-Korsakova operai “Sniegbaltīte”. Pirmā pasaules kara laikā Krastiņš kļuva par pastāvīgu pacientu Aleksandra augstumu slimnīcā, kur ar īsiem pārtraukumiem aizritēja atlikusī dzīves daļa līdz bojāejai nacistisko okupācijas varasiestāžu rīkotā nervu slimnieku iznīcināšanas akcijā 1942. gada 14. aprīlī. Lai gan vairāki pētnieki dažos Krastiņa darbos saskatījuši fovisma iezīmes, viņš savā īsajā radošajā mūžā īsti nepārkāpa modernisma slieksni, palikdams savrups simbolisma noskaņu ietekmēts protoekspresionists postimpresionisma un jūgendstila formu valodas ietvaros.

Mantojums

Jau Pirmā pasaules kara priekšvakarā Latviešu mākslas veicināšanas biedrība apzinājās nepieciešamību saglabāt Krastiņa mantojumu, un Latvijas valsts mākslas muzejā Rīgā līdz mākslinieka nāvei bija izveidota liela viņa darbu kolekcija, ko pārņēmis un papildinājis tag. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (Rīga). Viņa darbi atrodas arī Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejā (Rīga), Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļā (Rīga), Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā (Rīga), Tukuma muzejā, Kuldīgas novada muzejā un dažās privātkolekcijās.

Bibliogrāfija

1. Ābele, K. Pēteris Krastiņš. Rīga: Neputns, 2006. 167 lpp.
2. J. J. [Jaunsudrabiņš, J.]. Pēteris Krastiņš. Stari, Nr. 2, 1908, 193.–194. lpp.
3. Jaunsudrabiņš, J. Gleznotājs Pēteris Krastiņš. Latvijas Vēstnesis, Nr. 181, 1921.
4. Siliņš, J. Pēteris Krastiņš. Ilustrēts Žurnāls, Nr. 10, 1925, 289.–293. lpp.

Attēlu saraksts

1. Pēteris Krastiņš. Jāņa Rieksta foto. Ap 1910. No: Ilustrēts Žurnāls, Nr. 10, 1925, 291. lpp.
2. Pašportrets. Ap 1905–1910. Pastkarte, tuša, spalva. 14 x 19,1 cm. LNMM, inv. Nr. Z–3823.
3. Studija. Ap 1905. Audekls, kartons, eļļa. 23 x 35,5 cm. LNMM, inv. Nr. GL–2122.
4. Priedes un bērzi (Purvs). Ap 1905–1907. Tonēts papīrs, guaša, ogle. 21,7 x 29 cm. LNMM, inv. Nr. Z–573.
5. Mežiņš. Ap 1905–1907. Tonēts papīrs, tempera, ogle. 20,1 x 15,5 cm (iekšējais laukums: 14,3 x 11,5 cm). LNMM, inv. Nr. Z–682.
6. Mākoņi. Ap 1905–1907. Tonēts papīrs, guaša. 21 x 15,5 cm (iekšējais laukums: 19,5 x 13 cm). LNMM, inv. Nr. Z–577.
7. Uzmetums. Ap 1905–1907. Tonēts papīrs, guaša, ogle. 15 x 19,7 cm. LNMM, inv. Nr. Z–582.
8. Purva priedes. N. v. 1907. Linogriezums. No: Svari, Nr. 5, 1907, 60. lpp.
9. Florence. Ap 1909. Audekls, eļļa. 16 x 30 cm. LNMM, inv. Nr. GL–313.
10. Teodora Zaļkalna galvas studijas. 1909. Papīrs, sangīna. 27,2 x 20,4 cm. LNMM, inv. Nr. Z–552.
11. Čončolīnas Gonelli portrets (Viena dvēselīte, kura manis gaidījusi). 1909. Papīrs, brūns zīmulis. 27,2 x 20,4 cm. LNMM, inv. Nr. Z–568.
12. Pašportrets. 1909. Papīrs, brūns zīmulis. 27,2 x 20,4 cm.
13. Austrumu sieviete. Ap 1905–1910. Audekls, eļļa. 64,5 x 45 cm. LNMM, inv. Nr. GL–1292.
14. Luksemburgas dārzā. Ap 1908–1910. Audekls, kartons, eļļa. 30 x 38,5 cm. LNMM, inv. Nr. GL–1067.
15. Tijas Bangas portrets. 1911. Audekls, eļļa. 38,5 x 29,5 cm. Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejs, inv. Nr. 354735.
16. Pašportrets. N. v. 1911. Papīrs, ogle, krīts. Atrašanās vieta nezināma. No: Ilustrēts Žurnāls, Nr. 10, 1925, 290. lpp.
17. Fauns. Ap 1910–1914. Tonēts papīrs, pastelis, zīmulis. 21,4 x 29 cm. LNMM, inv. Nr. Z–698.
18. Fantastisks uzmetums. Ap 1911. Tonēts papīrs, pastelis, ogle. 18,2 x 16,2 cm (iekšējais laukums: 12,5 x 14 cm). LNMM, inv. Nr. Z–593.
19. Ēģiptiešu tempļa skats. Dekorāciju mets Džuzepes Verdi operai “Aīda”. N. v. 1911. Papīrs, akvarelis. 46,3 x 61,1 cm. LNMM, inv. Nr. Z–4400.