1890 – 1915: Arhitektūra

Rīgas bulvāri. 20. gs. sākuma pastkarte

J. Jesena porcelāna fabrikas kopskats. 1901.g. zīm.

Krievijas elektrotehniskās sabiedrības „Union” ēka. 1899

Rīgas I dzelzceļa stacijas galvenā ēka. 1884–1885, kapela –1889

Torņakalna viadukts Rīgā. 1908–1910

Līksnas katoļu baznīca. 1909–1913

Sv. Borisa un Gļeba baznīca Daugavpilī, 1904–1905

Krusta baznīca Rīgā, 1909

Mežaparks, dzīvojamā ēka. 1911

Krievijas Austrumāzijas kuģniecības kantoris. 20. gs. s.

Plēsto laukakmeņu un sarkanā ķieģeļa ēka Madonā. 19. gs. b.– 20. gs. s.

Cesvaines pils pagalma fasāde. 1896

Juzefovas pils. 1901

Stāmerienas pils. Atjaunota 1908

Valsts Bankas ēka. 1901–1905

Valsts Mākslas (kādreizējais Rīgas pilsētas) muzejs. 1903–1905

Biržas komercskola. 1902–1905

Īres nams Vīlandes ielā1. R. Cirkvics,1898

Īres nams Brīvības ielā 55. 1900

Teātra ēka Kronvalda bulv. 2. 1900–1902

Īres nams Brīvības ielā 47. 1907

Īres nams Kronvalda bulv.10. Fasādes fragments. 1907

A. Ķeniņa skolas ēka. 1905

19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma Latvijas arhitektūra (1890 – 1915)

Vispārējs raksturojums

Pilsētu izaugsme un izplatītākie ēku tipi

19. gs. beigās un 20. gs. sākumā Latvijas teritorijā turpinājās aktīvs sociālo pārmaiņu un urbanizācijas process, kas bija aizsācies jau 19. gs. vidū – Latvija piederēja Krievijas impērijas stratēģiski un saimnieciski nozīmīgākajiem apgabaliem un attīstības temps šeit ievērojami pārsniedza vidējo līmeni impērijā. 19. gadsimta otrajā pusē strauji attīstījās rūpniecība, svarīga nozīme bija transporta sistēmas (it īpaši - dzelzceļu) un izaugsmei, modernizētas tika lielākās ostas Ventspilī un Liepājā, strauji paplašinājās pilsētu apbūve, pieauga to iedzīvotāju skaits. Sevišķi straujš attīstības kāpinājums bija raksturīgs Rīgai (sk. Rīgas arhitektūra 19. un 20. gs. mijā), kas 19. un 20. gs. mijā bija viena no piecām lielākajām pilsētām Krievijas impērijā - laika posmā no 1897. līdz 1914. gadam iedzīvotāju skaits Rīgā palielinājās no 282 943 līdz 530 000. 19. gs. beigās par vienu no lielākajām pilsētām kļuva Jelgava (sk. Jelgavas arhitektūra), tomēr gadsimtu mijā to apsteidza Liepāja, kuras iedzīvotāju skaits sasniedza 100 000 (sk. Liepājas arhitektūra). Izaugsme skāra arī Cēsis, Daugavpili, Valku, Ventspili, Rēzekni, u.c. Vairāku pilsētu plānojumā izmaiņas veidojās, likvidējot novecojušās fortifikāciju būves. Rīgā, piemēram, vēl 19. gs. otrajā pusē to vietā radās bulvāru loks – jauns, moderns pilsētas centrs ar parku zonu. 19. gadsimta gaitā Latvijā parādījās virkne jaunu ēku tipu, atspoguļojot kopējo situāciju Eiropā. Minēto ēku celtniecība turpinājās arī 19. un 20. gs. mijas periodā – to vidū rūpnīcas, dzelzceļa stacijas, ostas, dažādas hidrotehniskās un inženierbūves, aktivizējās mācību, kultūras un tirdzniecības ēku būve, tika celtas komerciestādes, biedrību un veselības aprūpes ēkas, turpinājās dievnamu būve (sk. baznīcu arhitektūra), u.c. Par visizplatītāko ēku tipu pilsētās bija kļuvuši īres nami, kuru būvniecību sekmēja pieaugošais pieprasījums pēc dzīvojamās platības, kā arī īpašnieku centieni pēc peļņas. Tika celti arī pilsētas savrupmājai tuvināti dzīvojamie nami ar nelielu izīrējamo dzīvokļu skaitu, kā arī mazstāvu koka (citviet arī ķieģeļu) dzīvojamās mājas. Šādas tipoloģijas celtnes bija dominējošas lielākajā daļā Latvijas pilsētu, kā arī Rīgas priekšpilsētās. Rūpniecības zonās bija izveidojušies strādnieku rajoni, tai skaitā ar baraku tipa ēkām, kurās sadzīves apstākļi nereti bija ārkārtīgi zemā līmenī. Centieni risināt strādnieku sociālos jautājumus īpaši aktivizējās pēc 1905.–1907. gada notikumiem. 19. gs. beigās arvien pieaugošie celtniecības apjomi aktualizēja pilsētu infrastruktūras problēmas un radīja nepieciešamību pēc jauniem būvnoteikumiem. Rīgā būvnoteikumi (ar dažādiem nosaukumiem) tika izdoti 1867., 1881. un 1904. gadā, reglamentējot apbūves raksturu un daļēji arī funkcionālo zonējumu. Līdzīgi būvnoteikumi tika izdoti arī citām pilsētām un apdzīvotajām vietām (piemēram, Liepājai – 1890. gadā). Būvnoteikumi sekmēja viendabīgas apbūves veidošanos, un radīja priekšnoteikumus vairāku Latvijas pilsētu centrālo zonu harmoniskam risinājumam, Rīgā piešķīra centrālajiem rajoniem pilsētbūvnieciska ansambļa raksturu. 20. gadsimta sākumā, sekojot Eiropā populārajām dārzu pilsētas teorijām, tika likti pamati Mežaparka apbūvei pie Rīgas.

Arhitektūras stilistiskā attīstība Latvijas pilsētās

19. gadsimta 90. gados turpinājās historisma uzplaukuma laiks, tomēr historisma (jeb eklektisma) pacēlums, kas bija aizsācies vēl 19. gs. 60 gados, 19. gadsimta pēdējos gados tuvojās noslēgumam. Pilsētu arhitektūrā būtiski izmanījās ēku mākslinieciskās kompozīcijas paņēmieni - apjomi kļuva sarežģītāki, fasādes plastiskākas, piesātinātāks kļuva arhitektoniskais un ornamentālais dekors. Arvien spēcīgāka kļuva pretruna starp laikmetīgu telpiski konstruktīvu risinājumu un ārējo māksliniecisko noformējumu. Rūpniecības ēku celtniecībā jau 19. gs. beigās sāka izmantot metāla karkasa konstrukcijas, zāģveida jumtus ar virsgaismām (piemēram, Rīgā, gumijas fabrikas „Provodņik”, 1894, inž. E. fon Trompovskis). 19. gadsimta pēdējos gados Latvijas arhitektūrā parādījās jauni, historismam pretēji konstruktīvā un dekoratīvā risinājuma principi, kas veicināja jūgendstila attīstību. Celtņu arhitektoniskais veidols kļuva pakārtots plānojuma struktūrai. Ap 1898. gadu Latvijas arhitektūrā, joprojām saglabājoties historisma stilistikai, vērojamas pirmās jūgendstila izpausmes. Par jūgendstila centru Latvijā kļuva Rīga, kuras nozīme reģiona saimnieciskajā un kultūras dzīvē arvien palielinājās. Agrā jūgendstila perioda hronoloģiskās robežas Rīgas arhitektūrā ietver laika posmu no 1898. gada līdz 1905./06. gadam, saglabājoties arī historismam. No 1905./06. līdz 1914. gadam Rīgā ir vēlā jūgendstila periods, kura laikā notiek pievēršanās nacionālajam romantismam, kā arī neoklasicismam. Vienlaikus vērojams arī t.s. dzimtenes mākslas izpausmes. Latvijas citu pilsētu arhitektūrā jūgendstils neieguva plašu rezonansi, tomēr jūgendstila iespaids 20. gadsimta pirmajos gados bija vērojams Liepājas arhitektūrā, Jelgavā, Daugavpilī u.c. Atšķirībā no Rīgas agrā jūgendstila arhitektūras, ēku fasādes dekorētas atturīgāk. Vairākās Austrumlatvijas un Kurzemes pilsētās dzīvojamo un sabiedrisko ēku arhitektūrā raksturīgas reģionālas ķieģeļu stila variācijas. Atsevišķu Latvijas pilsētu, kā arī apdzīvotu vietu arhitektūrā, saglabājoties historisma dominējošajam iespaidam, veidojās savdabīgas reģionālas variācijas nacionālā romantisma un ķieģeļu stila arhitektūras ietvaros, pievēršoties plēsto laukakmeņu un sarkanā ķieģeļa pielietojumam ēku celtniecībā. Tomēr minētā tēma nav pietiekami pētīta.

Arhitektūra lauku apvidos

Ārpus pilsētu teritorijām risinājās galvenokārt tradicionālu ēku - dievnamu, kā arī kungu māju, muižu u.tml. ēku būvniecība. Šeit arhitektūra turpināja attīstīties historismam raksturīgā gultnē, atspoguļojot uzplaukumu gan celtniecības apjomu, gan ēku mērogu un greznības ziņā. Visā 19. gadsimta gaitā aktīvi risinājās jaunu, komfortablāku un vizuāli iespaidīgu piļu un muižu būvniecību, tās priekšnoteikumi bija saistīti ar ekonomiska rakstura izmaņām - pāreja no klaušu nomas uz naudas renti un zemnieku sētu pārdošana „par dzimtu” sekmēja arī muižu īpašnieku materiālās labklājības pieaugumu un muižas nereti pārvērta laikmetīgos saimnieciskos uzņēmumos ar vērienīgām ražotnēm, kas ietvēra arī saimnieciska rakstura būves. Historisma stila attīstība Latvijas teritorijā risinājās līdzīgi meklējumiem citās zemēs, līdz ar to lokālas īpatnības un izteiktas reģionālas īpatnības historisma arhitektūrā nav konstatējamas. Salīdzinot ar 19. gadsimta vidu, gadsimta beigās raksturīga lielāka interese par franču un vācu renesanses arhitektūras paraugiem (Kokneses pils, arh. K.D.Neiburgers, V. Neimanis, 1894-1901; pils gājusi bojā Pirmā Pasaules kara laikā; Kalkūnes pils, V. Neimanis, 1890-1892; Cesvaines pils, 1896., H.Gīzenbahs), kā arī centieni pievērsties neobaroka iespējām. Lauku apvidos historisms saglabāja stabilas pozīcijas līdz pat Pirmajam Pasaules karam, vienlaikus atspoguļojot periodam raksturīgu racionālistisko tendenču iespaidu (Lakšu kungu māja, ap 1900, arh. V. Bokslafs). Pēc 1905.-1907. gada revolūcijas notikumiem, pēc kuras daudzas muižas tika nodedzinātas, renovācijas procesā šīs tipoloģijas celtņu arhitektūrā pieauga neoklasiko tendenču (Juzefovas kungu māja, 1909, arh. V. Neimanis), kā arī dzimtenes stila iespaids.

Arhitekti

Ja 19. gadsimta vidū Latvijā visas nozīmīgākās celtnes bija celtas pēc Berlīnes un Pēterburgas arhitektu projektiem, 19. gs. otrajā pusē aizsākās arī pirmo profesionālo latviešu arhitektu darbība, kuru vidū īpaša nozīme bija pirmā akadēmiski izglītotā latviešu tautības arhitekta J. F. Baumaņa darbībai. Aktivizējoties Rīgas Politehnikuma Arhitektūras nodaļai (sk. mākslas izglītība), ap 1880. gadu Latvijas arhitektūrā jau dominēja vietējie kadri – Rīgas Politehnikuma absolventi. 19. gadsimta beigās, pieaugot Arhitektūras nodaļas absolventu skaitam, arvien nozīmīgāks kļuva viņu darbs arī citās Latvijas pilsētās, daļēji arī muižu būvniecībā. Lokālajā kultūras vidē organiski iekļāvās arī ieceļojušie arhitekti – F.V. Hess, G.O. Hilbigs, H.K. Šēls M.P. Berči u.c. Rīgā inonovāciju apguvi sekmēja arī Rīgas arhitektu biedrība, kas darbību atjaunoja 1886. gadā.

Rīgas arhitektūra 19. un 20. gs. mijā

Jau kopš 19. gadsimta otrās puses, Rīga ekonomiskajās izaugsmē bija kļuvusi par lielpilsētu. 19. un 20. gs. mijā pilsētas izaugsmes rādītāju vidū bija gan strauja industrializācija un pilsētas reprezentablās zonas paplašināšanās, gan nomaļu urbanizācija un strādnieku rajonu augšana priekšpilsētās. Rīgas arhitektūras attīstībā pacēlums strauji aizsākās 19. gs. vidū pēc nocietinājumu vaļņu nojaukšanas 1857.-1863. gadā, kad radās priekšnoteikumi pilsētbūvnieciskās situācijas modernizācijai, kā arī aktīvai mūra dzīvojamo namu celtniecībai. Jau 19. gadsimta 80. gados tika pabeigta t.s. bulvāru rajona apbūve un turpmākās mūra ēku būvniecības aktivitātes ietiecās arvien dziļāk priekšpilsētu zonā. 20. gadsimta pirmajos gados būtisks laikmetīgu ideju atspulgs saistīts ar dārzu pilsētas izveidi Mežaparkā. (sk. savrupmājas). 19. gadsimta pēdējie divi gadi Rīgā bija t.s. celtniecības buma laiks. 20. gadsimta pirmajos gados ekonomiskās, kā arī politiskās situācijas rezultātā celtniecības apjoms saruka, no jauna pieaugot līdz ar 1909. gadu un turpinoties līdz pat perioda beigām. Līdztekus risinājās arī plaša koka ēku celtniecība, kas samazinājās perioda beigās, palielinoties mūra ēku skaitam.

Agrā jūgendstila periods. Historisms un inovāciju apguve

Pieaugot celtniecības apjomam, radikāla rakstura inovāciju realizācijai šķēršļus radīja sabiedrības konservatīvisms, ko atspoguļo gan arhitektūras konkursu rezultāti, gan sabiedrisko ēku celtniecība 20. gs. sākumā - piemēram, Rīgas pilsētas 2. (krievu) teātra ēka, Valsts Bankas ēka, Biržas komercskola, Rīgas Pilsētas mākslas muzeja ēka, u.c. Celtņu arhitektoniskajam veidolam vēl saglabājot spēcīgu saikni ar historismu, to ēku plānojumos, kā arī interjeru dekoratīvajās apdarēs, izmantoti arī jūgendstilam raksturīgi motīvi, kas atsevišķu elementu veidā varēja iekļauties arī konvencionāli veidotajos fasāžu risinājumos. Vēlā jūgendstila periodā sabiedriska rakstura celtņu (tai skaitā - komerciestāžu) arhitektūrai raksturīga pievēršanās neoklasicismam (bieži – kopā ar jūgendstila vai nacionālā romantisma elementu iestrāvojumiem). Stilistiskās inovācijas visaktīvāk izpaudās īres namu būvniecībā, kas Rīgā tika izvērsta īpaši plaši. Inovācijas Rīgas arhitektūrā neveidojās izolēti (sk. sakari ar citām mākslas skolām). Latvijas teritoriālā atrašanās Krievijas impērijas sastāvā noteica pašsaprotamu saikni ar Sanktpēterburgas arhitektūru. Stilistisko meklējumus noteica ciešā saikne ar Vācijas arhitektūru, svarīgi iespaidi tika gūti Austrijas, kā arī Francijas u.c. valstu arhitektūrā. Ap 1905. gadu aktivizējās interese par Somijas arhitektūras meklējumiem. 19. gadsimta pēdējos gados Rīgas arhitektūrā, strauji pieaugot ēku kvantitatīvajam apjomam, arvien nozīmīgāks kļuva racionāli pārdomāts un funkcionāls ēku plānojuma risinājums. Ēku fasādēs līdzšinējie historisma stilam raksturīgie paņēmieni – tai skaitā Berlīnes skolas vēlais klasicisms, neogotika (pievēršoties arī Tjūdoru gotikas variantam) vai neorenesanse (arī franču renesanses paraugi), bija sevi izsmēluši un iespējas tika meklētas vairāku līdz šim Rīgā mazāk populāru historisma stilu ietvaros - pievēršoties neobarokam, kā arī 18. gadsimta mākslai, tai skaitā tā reģionālajam variantam – t.s. birģeru klasicismam, kura raksturīgo iezīmju vidū ir brīva attieksme pret klasiskās arhitektūras mantojumu atsevišķu elementu lietojumā. Birģeru klasicisma paņēmieni raksturīgi Rīgas pilsētas 2. (krievu) teātra ēkas arhitektoniskajam veidolam (A. Reinbergs. 1900–1902), kā arī vairāku dzīvojamo ēku arhitektūrai, piemēram – V. Nemaņa projektētajam īres namam Doma laukumā 1 (1901). Ēku fasāžu kompozīcijās, pieaugot racionālistiskajām tendencēm, vēsturiskie stili arvien biežāk ieguva brīvas interpretācijas formas un populāri kļuva motīvi, kas, būdami tradicionāli, vienlaikus atbilda arī jūgendstila ikonogrāfijai (sk. ikonogrāfija). Piemēram, dekorā (tai skaitā ēku interjeros – sk. Rīgas jūgendstila perioda interjeri) dabas motīvu attēlojumā varēja pievērsties interpretācijām par Berlīnes-Potsdamas rokoko vai vēlās gotikas mākslas raksturīgiem paņēmieniem, manierisma hibrīdajiem maskaroniem u.c.

Izmaiņas dekoratīvajos paņēmienos un būvtēlniecības popularitāte

Ēku fasādēs popularitāti ieguva netradicionālas logu formas (apaļas, t.s. atslēgas cauruma), logu iestiklojumā plaši tika lietotas vitrāžas (sk. E. Tode), fasāžu apdarē ienāca jauni materiāli (majolikas un metlaha flīzes, metāla kalumi). Raksturīga interese par izsmalcinātām polihromijas iespējām, kas atklājas gan jau minēto materiālu pielietojuma rezultātā, gan krāsojumos, atsevišķos gadījumos pievēršoties mozaīkas tehnikai. Jau agrā jūgendstila sākuma posmā Rīgas ēku dekorā laikā lielu popularitāti ēku dekorā ieguva bagātīgs, aplikatīvs dekoratīvās tēlniecības pielietojums. 19. un 20. gadsimtu mijā simbolisma caurstrāvotu ideju ietekmē aktivizējās interese par dekoratīviem elementiem kā noteiktiem simboliem un specifiska vēstījuma nesējiem un jūgendstila ēku dekorā liela vērība tika piešķirta dekoratīvo motīvu semantikai. Dekoratīvo motīvu klāsts atspoguļoja gan tieši jūgendstilam raksturīgus, gan arī no historisma stiliem pārmantotu tematiku. Agrā jūgendstila periodā, it īpaši ap 1902-1903. gadu, jūgendstila ikonogrāfiskie motīvi ēku fasāžu dekorā pakāpeniski kļuva dominējoši, to risinājumā pieauga stilizācija. Viens no pirmajiem namiem Rīgā, kura fasāžu risinājumā jau plaši izmantots jūgendstila dekors, ir 1899. gadā arhitekta Alfrēda Ašenkampfa projektētā dzīvokļu un veikalu ēku Audēju ielā 7/9. Raksturīgi agrā jūgendstila nami ir īres nams Tallinas ielā 23 (K. Pēkšēns, E.Laube, 1901). Raksturīgāko Rīgas agrā jūgendstila īres namu vidū ir M. Eizenšteina ēkas Alberta un Elizabetes ielā, kā arī vairāki H. Šēla un F. Šefela nami, sk. arī A. Folcs, Oto un Vasils). Agrā jūgendstila perioda beigās būvtēlniecības pielietojums kļuva askētiskāks.

Vēlā jūgendstila periods. Racionālistisko tendenču pieaugums

19. un 20. gadsimtu mijas perioda otrajā pusē ēku risinājumos arvien lielāka vērība tika piešķirta racionālam plānojumam, celtņu dekoratīvajos risinājumos atspoguļojas centieni izvairīties no dekoratīvām pārmērībām, dekora pakļaušana arhitektūrai. Fasāžu dekoratīvajos risinājumos atspoguļojās spēcīgāks nedekorēto laukumu estētiskās vērtības izakcentējums (jūgendstila „amor vacui”), pieauga centieni operēt ar tīri arhitektoniskiem elementiem (erkeriem, balkoniem, lizēnām u.c.). Arhitektonisko masu risinājumi izteiktāk pakļāvās jūgendstilam raksturīgajam „ornamentācijas principam” - tie tika mīkstināti (Meistaru iela10, F. Šefels, 1909), vai gluži pretēji – pakļauti ģeometrizētai stūrainībai, atspoguļojoties arī ēku siluetu traktējumos (Brīvības iela 47, E. Laube). Fasādēs biežāk tika izmantoti dabiski materiāli un dekoratīvā efekta veidošanā nereti estētiska pašvērtība piešķirta faktūru kontrastiem, apdares materiālu raupjumam, citreiz – it īpaši perioda beigās – varēja tikt akcentēts materiāla augstvērtīgums un kvalitāte (piemēram, slīpēta un pulēta granīta plākšņu pielietojums–Rīgas tirgotāju savstarpējās kredītbiedrības bankas, veikalu un dzīvokļu ēka Tērbatas ielā 14, K. Pēkšēns, A. Medlingers, 1909.).

Arhitektūras dekora stilistisko robežu problēma

Rīgas vēlā jūgendstila arhitektūras dekoram raksturīga formālo paņēmienu daudzveidība un plašs ikonogrāfisko motīvu spektrs, kas bija saistīts ar citu stilistisko virzienu aktivizēšanos un savstarpēju pārklāšanos. Svarīga loma bija t.s. dzimtenes mākslai (arhitekta A. Reinberga īres nams Skolas ielā, 1905), ne mazāk būtisks bija nacionālais romantisms, kura aktivizēšanās pēc 1905. gada bija saistīta ar Somijas arhitektūras iespaidu transformāciju. Minētie virzieni noteica pārmaiņas arhitektūras dekoratīvajā risinājumā, apdares materiālu izmantojumā, kā arī fasāžu un interjeru dekoratīvā noformējuma jomā (K.Pēkšēna un E. Laubes A. Ķeniņa skolas ēka, Kļaviņas nams – abi 1905.) Ap 1907. gadu fasāžu risinājumā, kā arī atsevišķu dekoratīvu elementu veidā, parādījās interese par neoklasicismu, kas konsekventā formā Rīgas arhitektūrā realizējās vairāku ēku risinājumos ap 1910. gadu. Arī neoklasicisms varēja sintezēties gan ar jūgendstila, gan ar nacionālā romantisma elementiem. Spilgtākais piemērs šai ziņā ir ir E. Laubes, E. Poles Latviešu biedrības nams ar Jaņa Rozentāla mozaīku-fresku fasādes augšdaļā.

Tiešie jūgendstila motīvi, kas bija ieguvuši izplatību ap gadsimtu miju, nereti ieguva zināmas inerces raksturu, tāpat kā naturālistisks floras un faunas motīvu attēlojums. Plastiski izakcentētās, aplikatīvās būvplastikas vietu ieņēma cilņi, kuros varēja iekļauties gan figurāli motīvi, gan abstrakts un spēcīgi stilizēts ornaments. Plašu izplatību bija ieguvuši ornamentāli risinājumi apmetumā – tonāli un reljefi, kā arī t.s. iegrebtais ornaments - sgrafito variants, kurā lineāro zīmējumu varēja papildināt arī atveidotā motīva viegls plastisks modelējums. Populāras kļuva brīvas vēsturisko stilu ornamenta stilizācijas – kartušas un rokaja, motīvi, palmetes u.c. un to savstarpējās kombinācijas. Raksturīgi ir ritmizēti vienādu ciļņu atkārtojumi starpstāvu pārsegumu līmenī. Nereti kā papildinošs elements lietoti arī ciļņi virs portāliem, kā arī zelmiņos. Šāda dekora izplatību īres namu arhitektūrā sekmēja noteiktas tipoloģijas celtņu popularitāte, kuras apzīmēšanai J. Krastiņš lieto apzīmējumu - „stateniskais jūgendstils” – ēkas fasādes galveno organizācijas principu nosaka vertikāli, cauri stāviem ejoši erkeri, kas augšstāva līmenī noslēdzas ar balkoniem. Pārseguma daļā erkeri bieži vainagoti ar stilizētiem zelmiņiem. Ēkai atrodoties kvartāla stūrī, tika veidots vainagojošais tornītis. Šāds apjomu risinājums bija izplatīts tālaika Vācijas arhitektūrā un atspoguļojas Vācijā izdoto arhitektūras žurnālu publikācijās, it īpaši Rīgas arhitektu iecienītajā Architektoniche Rundschau ap 1905.-1907. gadu. Jāatzīmē, ka minētās tipoloģijas celtnes saglabāja līdzību ar tām vācu renesanses varianta stilizācijām, kas Rīgā bija ieguvušas popularitāti vēl agrā jūgendstila periodā. Tomēr vispārinātā shēma katrā atsevišķajā gadījumā risināta atšķirīgi gan arhitektonisko elementu, gan zelmiņu formās un dekorā. (Baznīcas ielā 5, 1907, arhit. F. Šefels, Matīsa iela 40/42, 1907, arhit. J. Alksnis). Ap 1909. gadu, pieaugot klasicizējošo tendenču īpatsvaram, popularitāti iemantoja minētās tipoloģijas ēkas reducēts variants, kuram raksturīgi plaši apjomu laidumi, nogludināts siluets, erkeru saplacinājums, bet stūra risinājums veidots ar lēzenu noapaļojumu, citreiz – ar kupola pārsegumu. Perioda beigās atsevišķu ēku arhitektūrā jau saskatāmas iezīmes, kas priekšvēsta 20. –30. gadu periodam raksturīgās izpausmes.

Mantojums

19. un 20. gs. mijas arhitektūras mantojums Rīgā ar lielo saglabājušos ēku skaitu un apbūves blīvumu, kā arī profesionāli augstvērtīgiem darbiem, ir nozīmīgs laikmeta stilistisko tendenču apliecinājumā Eiropas kontekstā. Ne mazāk būtiska ir arī atgriezeniskā saikne, kura parāda arhitektūru, kas karu un postījumu rezultātā zudusi Eiropā – it īpaši Berlīnē un Drēzdenē.

S. Grosa

Bibliogrāfija un attēlu avoti

1. Lejnieks, J. Rīgas arhitektūra. Fotoalbums. 1989.
2. Ceļvedis Liepājas arhitektūrā. Versija par Liepājas arhitektūras vēsturi līdz 1940. gadam. Sastādītāja un teksta autore Sāne-Alksne L. Liepāja, 1991.
3. Bruģis, D. Historisma pilis Latvijā. 1996. Rīga,1996.
4. Krastiņš, J., Strautmanis, I., Dripe, J. Latvijas arhitektūra no senatnes līdz mūsdienām Rīga, 1998.
5. Zilgalvis J. Daugavas muižas. 18.gs.–20. gs. sākums. Rīga,1998.
6. Jūgendstils. Laiks un telpa. Rakstu krājums. Sast. Grosa S. Rīga: Jumava, 1999.
7. Krastiņš J. Rīgas arhitektūras meistari. Rīga, 2002.
8. Bremša, L., Brasliņa, A., Bruģis, D., Pelše, S., Pujāte, I. Latvijas mākslas vēsture. Rīga, 2003.
9. Grosa, S. Rīgas jūgendstils. Pastaigas pa Rīgu jūgendstila laikmetā. Ceļvedis. Rīga: Jumava, 2003.
10. Grosa, S. Rīgas jūgendstila arhitektūras dekoratīvā tēlniecība un glezniecība. (promoc. darbs sagat.)
11. Kaminska, R., Bistere, A. Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums Daugavpils rajonā. Rīga: Neputns, 2006.

Attēli

1. Rīgas bulvāri. 20. gs. sākuma pastkarte
2. J. Jesena porcelāna fabrikas kopskats. 1901.g. zīm. Attēls no: Konstants Z. Polukēviča T. Rīgas porcelāns un fajanss. Rīga–1994.
3. Krievijas elektrotehniskās sabiedrības „Union” ēka. H. Šēls. 1899.
4. Rīgas I dzelzceļa stacijas galvenā ēka. 1884–1885, kapela –1889.gads. Attēls no: Lejnieks J. Rīgas arhitektūra. Fotoalbums.–1989.
5. Torņakalna viadukts Rīgā. Firma Weiss und Freitag, inž. J. Knolls. 1908–1910.
6. Līksnas katoļu baznīca. 1909–1913.
7. Sv. Borisa un Gļeba baznīca Daugavpilī, arhitekts nav zināms, 1904–1905.
8. Krusta baznīca Rīgā, arhit. V. Bokslafs, E. Frīzendorfs, 1909.
9. Mežaparks, dzīvojamā ēka Stokholmas ielā 29. G. Fon Tīzenhauzens. 1911.
10. Liepāja, Krievijas Austrumāzijas kuģniecības kantoris Kūrmājas prospektā 2/4/6. 20. gs. sākums
11. Plēsto laukakmeņu un sarkanā ķieģeļa ēka Madonā. Fasādes fragments. 19. gs. b.– 20. gs. s.]]
12. Cesvaines pils pagalma fasāde. H.Gīzenbahs, 1896. Attēls no: Bruģis D. Historisma pilis Latvijā. Rīga–1996.
13. Juzefovas pils. V. Neimanis, 1901.Attēls no: Bruģis D. Historisma pilis Latvijā. Rīga–1996.
14. Stāmerienas pils. Atjaunota 1908. gadā. Attēls no: Bruģis D. Historisma pilis Latvijā. Rīga–1996.
15. Valsts Bankas ēka K. Valdemāra ielā 2a. A. Reinbergs, 1901–1905.
16. Valsts Mākslas (kādreizējais Rīgas pilsētas) muzejs. V. Neimanis, 1903–1905.
17. Biržas komercskola (mūsd. Latvijas Mākslas akadēmija). V. Bokslafs. 1902–1905.
18. Īres nams Vīlandes 1. R. Cirkvics,1898.
19. Īres nams Brīvības ielā 55. (t.s. Büngnerhoff) . A. Gīzeke, V. Neimanis, 1900.
20. Teātra ēka Kronvalda bulv. 2. 1900–1902.
21. Īres nams Audēju 7/9. A. Ašenkampfs, 1899.
22. Īres nams Tallinas ielā 23. Portāls. K. Pēkšēns, E.Laube, 1901.
23. Īres nams Ģertrūdes ielā 10/12. H. Šēls, F. Šefels, 1902.
24. Īres nams Smilšu ielā 8. H. Šēls, F. Šefels. 1902.
25. Īres nams Elizabetes 10b. M. Eizenšteins, 1903.
26. Īres nams Meistaru iela 10. F. Šefels, 1909
27. Īres nams Brīvības 47. E. Laube, 1907.
28. Īres nams Kronvalda bulv.10. Fasādes fragments. K.Pēkšēns, E. Laube, 1907.
29. A. Ķeniņa skolas ēka. K.Pēkšēns, E. Laube, 1905.
30. Bankas ēka Elizabetes ielā 14. (mūsd. – Nacionālā bibliotēka), E. Pole, 1909.
31. Latviešu biedrības nams. E. Laube, E. Pole, 1909.
32. Bankas ēka Tērbatas ielā 14. K. Pēkšēns, A. Medlingers, 1909.
33. Īres nams Matīsa iela 40/42. J. Alksnis, 1907.

Literatūra un attēlu avoti

1. Krastiņš J., Strautmanis I., Dripe J. Latvijas arhitektūra no senatnes līdz mūsdienām R. 1998.
2. Krastiņš J. Rīgas arhitektūras meistari. Rīga–2002.
3. Bremša L., Brasliņa A., Bruģis D., Pelše S., Pujāte I Latvijas mākslas vēsture Rīga– 2003.
4. Bruģis D. Historisma pilis Latvijā. 1996. Rīga,–1996.
5. Zilgalvis J. Daugavas muižas. 18.gs.–20. gs. sākums. –Rīga,– 1998.
6. Lejnieks J. Rīgas arhitektūra. Fotoalbums.–1989.
7. Grosa S. Rīgas jūgendstils. Pastaigas pa Rīgu jūgendstila laikmetā. Ceļvedis. Rīga: Jumava–2003.
8. Jūgendstils. Laiks un telpa. Rakstu krājums. Sast. Grosa S. Rīga: Jumava–1999.
9. Grosa S. Rīgas jūgendstila arhitektūras dekoratīvā tēlniecība un glezniecība. (promoc. darbs sagat.)
10. Kaminska R. Bistere A. Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums Daugavpils rajonā. Rīga: Neputns–2006.
11. Ceļvedis Liepājas arhitektūrā. Versija par Liepājas arhitektūras vēsturi līdz 1940. gadam. Sastādītāja un teksta autore Sāne-Alksne L. Liepāja–1991.

• 

  Īres nams Audēju 7/9. 1899.

• 

  Īres nams Tallinas ielā 23. Portāls. 1901.

• 

  Īres nams Ģertrūdes ielā 10/12. 1902.

• 

  Īres nams Smilšu ielā 8. 1902.

• 

  Īres nams Elizabetes 10b. 1903.

• 

  Īres nams Meistaru iela 10. 1909.

• 

  Bankas ēka Elizabetes ielā 14. 1909.

• 

  Latviešu biedrības nams. 1909.

• 

  Bankas ēka Tērbatas ielā 14. 1909.

• 

  Īres nams Matīsa iela 40/42. 1907.