1890 - 1915: Mākslas izglītība

Jēkaba kazarmas Rīgā, kādreizējā Rīgas pilsētas mākslas skolas pagaidu mājvieta.

Vilhelms Purvītis Rīgas pilsētas mākslas skolas vadīšanas posmā. Ne vēlāk par 1912.

Jēkabs Kazaks. Herakla ģipša galva. Mācību zīmējums. 1913.

Konrāds Ubāns. Meitenes portrets. 1913.

Venjamins Blūms ar audzēkņiem plenērā. Ap 1900.

Jūlijs Madernieks ar skolniekiem. 1905.

Janis Rozentāls. Ap 1910.

Mākslas akadēmijas ēka Sanktpēterburga. 1903.

Ādams Alksnis. Divi modeļi. 1890.

Janis Rozentāls. Kristus izdziedē slimos. 1890. gadu sākums.

Pēteris Balodis. Kāršu licēja. 1894.

Jānis Roberts Tillbergs. Jāzepa pārdošana. Skice. 1907.

Štiglica Centrālā tehniskās zīmēšanas skola Sanktpēterburgā. Fotokartiņa. Ap 1900.

Gustavs Šķilters. Kompozīcija. Stikla vāzīte.

Penzas mākslas skola. 1912. g.

Alfrēds Plīte-Pleite. Galvas zīmējums. 1909 – 1910.

Jāzeps Grosvalds. Modeļi un zīmētājs Holloši darbnīcā. 1910.

Lokālā mākslas izglītība

Salīdzinot ar iepriekšējo periodu mākslas izglītošanās iespējas paplašinājās (īpaši Rīgā), lai gan augstāko akadēmisko izglītību vizuāli plastisko mākslu jomā vēl te nevarēja iegūt. Toties tā bija iegūstama arhitektūras nozarē Rīgas Politehniskā institūta ietvaros.

Rīgas pilsētas mākslas skola

Izveidošanās un agrais ˝nesekmīgais˝ posms

Gadsimtu mijas perioda sākumā turpināja darboties privātā zīmēšanas un gleznošanas skola, kuru Rīgā 1873. g. bija atvērusi baltvācu gleznotāja Elīze Junga-Štillinga (Elise Jung-Stilling), kas bija mācījusies pie Jūliusa Dēringa (Julius Döring) un papildinājusies Drēzdenē un Minhenē. 1879. g. skola dabūja oficiālo funkcionēšanās atļauju. Sākotnēji te mācījies galvenokārt šaurs turīgu baltvācu aprindu meiteņu kontingents. 1903. g. skolā jau mācījās ap 100 abu dzimumu skolnieku. Skolā bija trīs divgadīgas klases: elementārā, ģipšu zīmēšanas un augstākā, kur bija jāglezno klusās dabas un ainavas. Par pasniegšanas metodēm informācija nav zināma, jāpieņem, ka Junga-Štillinga piedāvāja audzēknēm zināšanas un iemaņas, ko bija apguvusi vācu akadēmistu lokā, kopš 1879. g. te mācīja arī tēlnieks Augusts Folcs (August Volz). vēlāk te mācīja arī gleznotāji Gerhards fon Rozens (Gerhard von Rosen), Bernhards Borcherts (Bernhard Borchert) un Frīdrihs Morics (Friedrich Moritz). Pēc Jung-Štillingas nāves 1904. g. skolu pārņēma Rīgas pilsēta un uz tās pamata 1906. g. izveidoja Rīgas pilsētas mākslas skolu, kas iekļāvās valsts izglītības sistēmā un kuru pārzināja Sanktpēterburgas Mākslas akadēmija. Skolu vadīja līdz 1909. g. konservatīvs baltvācu gleznotājs Rozens, par pasniedzējiem tika pieaicināti Janis Rozentāls, Eva Borherte-Šveinfurte (Eva Borchert-Schweinfurth), Borcherts, Teodors Krauss (Theodor Kraus) un Folcs Četru mācību gadu laika periods tika strukturēts pēc tālaika vispārējās akadēmiskās mācību sistēmas (secīga ģeometrisko priekšmetu, ģipšu, dzīvo modeļu zīmēšana un gleznošana, akvareļa tehnikas apgūšana, perspektīvas studijas). Skolā uzņēma audzēkņus ar apgūto vidējo vispārējo izglītību, sekmīgie absolventi bija tiesīgi pasniegt zīmēšanu vidējās mācību iestādēs, pirmo divu gadu studijas deva tiesības pasniegt zīmēšanu zemākajās skolās. Sākotnēji skola nesasniedza oficiāli aprobētu kvalitātes līmeni, un 1907. un 1908. g. Sanktpēterburgas akadēmija neapstiprināja nevienu reflektanta kvalifikāciju.

Vilhelma Purvīša vadības posms

Lai skolas līmeni celtu, 1909. g. par skolas direktoru uzaicināja Vilhelmu Purvīti, kas to reformēja, demokratizēja, uzlaboja mācību līdzekļus un veicināja pedagoģiskā darba aktivitāti. Purvītis gan saglabāja iepriekšējo pedagogu sastāvu (Rozentāls, līdz 1913. g., Borherts), gan piesaistīja jaunus pasniedzējus: Pēterburga akadēmiju pabeigušo Jāni Robertu Tillbergu, kas no 1913. g. pārņēma arī Rozentāla pienākumus, tēlniecības nozarē amatniecisko Folcu nomainīja Parīzē izglītojies Konstantīns Rončevskis (Konstantin Rączewski). Studējošo skaits pieauga (1908. gadā 19 audzēkņu, 26 brīvklausītāji, 1912. gadā – 38 audzēkņi un 88 brīvklausītāji). Saskaņā ar mācību plānu 1. kursā bija jāmāca zīmēt klusās dabas objektus, ģipšu ornamentus, galvas un figūras, tēlniecībā jākopē vienkāršākie priekšmeti, 2. kursā – jāglezno klusās dabas, interjerus, plenēra motīvus ar akvareli, eļļu, pasteli, jāzīmē ģipši un dzīvie modeļi, tēlniecībā – jāveido sarežģītākas formas, tai skaita cilvēka galvas. 3. kursā bija jāzīmē modelis un jāstudē anatomija, jāglezno cilvēka galva, tēlniecībā – arī jāveido cilvēka galva. 4. kursā – turpinājās dzīva modeļa zīmēšana un gleznošana, tēlniecībā bija jāveido jau cilvēka figūra, kā īpašs priekšmets parādījās kompozīcija. Bez tam kā atsevišķi priekšmeti sākot ar 2. kursu bija lietišķā māksla, pedagoģija un grafisko mākslu pasniegšana (4. kursā), rasēšana, mākslas vēsture. Par pasniedzējos padomu saturu jāspriež pēc skolnieku atmiņām un dažiem saglabātiem mācību laika darbiem. Purvītis, kura skolu Jēkabs Kazaks vienkāršoti raksturoja kā impresionistisku, cik var spriest, lielāko vērību piegrieza gleznu kolorītam. Leonīds fon Dēns (Leonid von Dehn) atcerējās, ka Purvītis mācīja ievērot gleznā gan ˝vispārējo toni˝, gan silto un auksto toņu miju. Tillbergs, savukārt, ieviesa racionalizēto jaunā akadēmisma metodi zīmēšanā un modeļu gleznošanā, kas ļāva audzēkņiem īsā laikā sasniegt ievērojamu un drošu meistarību minētās metodes ietvaros. Konrāds Ubāns atcerējās, ka Tillberga skolas apgūšana lika pilnīgi pārvērtēt iepriekš sasniegto un pat iznīcināt agrākos darbus. Mācību gados virtuozi gleznotie Ubāna, Voldemāra Tones, Romana Sutas modeļi apliecina jauniegūto akadēmisko meistarību. Skolā māksliniecisko izglītību ieguva vesela rinda vēlāk pazīstamu Latvijas mākslinieku (bez minētiem vēl Aleksandrs Drēviņš, Eduards Lindbergs, Erasts Šveics, Jānis Cielavs, Jānis Muncis, Jāekabs Bīne u.c.), te macījās vairāki igauņu mākslinieki un lietuvietis Vladass Eidukevičs (Vladas Eidukevičius). Rīgas Mākslas skolas panākumus atzina Sanktpēterburgas Mākslas akadēmija. Rīgas pilsēta atvēlēja līdzekļus speciālas ēkas celtniecībai (sākotnēji tā atradās maz piemērotās telpās vienā Vecrīgas namā, atsevišķas klašu nodarbības notika pilsētas muzejā, vēlāk skola mitinājās pagaidu telpās t.s. Jēkaba kazarmās). Pirmais pasaules karš izjauca visus plānus, tuvojoties frontei, skola 1915. g. pārtrauca savu darbību, skolniekiem tika piedāvāts turpināt mācības vairākās Krievijas iekšzemes mākslas skolās. Tomēr Rīgas pilsētas mākslas skolu organizatoriskā un metodiskā ziņā jāuzskata par pamatu vēlākai Latvijas Mākslas akadēmijai.

Venjamina Blūma skola

Sava loma perioda mākslas izglītība bija privātai iebraucēja Venjamina Blūma (Вениамин Блюм) (1861 – 1919) dibinātai ˝Zīmēšanas un gleznošanas skolai˝. Skola darbojās Rīgā no 1895. līdz 1915. g., tajā uzņēma audzēkņus bez iepriekšējas izglītības, mācību maksa bija neliela, tāpēc skola kļuva populāra (1902. g. tajā mācījās 80 audzēkņu). Skolās piecās klasēs mācīja zīmēt ornamentus, ģipša galvas un figūras, zīmēt un gleznot dzīvos modeļus, arī anatomiju un perspektīvu. Bez paša Blūma skolā kādu laiku mācīja Janis Rozentāls, no Sanktpēterburgas ieradies mākslinieks Ivans Tihomirovs (Иван Тихомиров) un daži skolas absolventi. Blūmam bija sakari ar Sanktpēterburgas Mākslas akadēmiju, no tās viņš ieguva mācību līdzekļus (ģipšus u. c.). Akadēmiskās mākslas pedagoģijas laukā viņa skolai bija zināmi panākumi (1902. g. Akadēmijas rīkotajā konkursā iegūtā otrā vieta šī tipa impērijas mākslas skolu vidū). Blūma skolā mācījās daudzi vēlāk pazīstami Latvijas mākslinieki (Voldemārs Matvejs, Voldemārs Zeltiņš, Pēteris Krastiņš, Jānis Jaunsudrabiņš, Aleksandrs Štrāls, Pēteris Kalve u. c. ), literatūrā izveidojies pat ˝blūmistu˝ jēdziens. Tomēr tas vieno nevis stilistiski tuvus, bet drīzāk vienas paaudzes gleznotājus, kuriem Blūma skola bija tikai mākslinieciskās darbības sākums, pie tam radošākie no audzēkņiem drīz vien novērsās no skolotāja metodoloģijas. Jāņem vērā tas apstāklis, ka Blūms bija absolvējis Sanktpēterburgas Mākslas akadēmiju 1886. g., bijis pārliecināts krievu skolas reālisma piekritējs un negatīvi noskaņots pret novācijām, esot naidīgi izturējies pret Purvīša iespaidiem. Blūma konservatisma dēļ no skolas izstājās Zeltiņš un Krastiņš. Zīmīgi, ka tieši no ˝blūmistiem˝ ap 1905. g. veidojās ar esošo mākslas dzīves gaitu neapmierinātā ˝dekadentā bohēma˝ (sk. Vispārīgo raksturojumu, Zeltiņš), ˝blūmists˝ bija radikālākais perioda modernists Matvejs. Par Blūma mācību metodēm visā pilnībā grūti spriest, jo trūkst mācību darbu. Dažas saglabājušās Krastiņa studiju laika plenēra ainavas ir pieticīgas vienkāršu motīvu studijas, kuru izveidē saglabājas tradicionālā 19. gs. telpas un objektu proporcionēšana, neitralizēts kolorīts, nedaudz mīkstinātas kontūras, sīks otas triepiens (˝Krasts˝, ap 1900, LNMM).

Celtniecības (arhitektūras) nodaļa Politehniskajā institūtā un citas mācību iestādes

Celtniecības bums apskatāmajā perioda nodrošināja pieprasījumu pēc izglītotiem arhitektiem, kurus lielā skaitā sagatavoja Rīgas politehniskais institūts (Politehnikums). Neskatoties uz salīdzinoši lielo mācību maksu Politehnikumā (no 150 līdz 300 rubļiem), studējošo netrūka, to skaits nodaļā perioda gaitā pieauga (1914. g. bijuši 169 studenti, beidzēju skaits katru gadu bija 12 – 15). 1896. g. augstskola tika reorganizēta un nosaukta par Rīgas Politehnisko institūtu. Arhitektūras nodaļas absolventu tiesības paplašinājās: tie varēja arī strādāt valsts dienestā. Palielinājās mācību stundu un speciālie arhitektūras priekšmetu skaits; tos pasniedza arī pirmajos kursos. Par nodaļas pasniedzējiem tagad pieaicināja galvenokārt Politehniskā institūta beidzējus. Pēc Johanna Koha aiziešanas pensijā par nodaļas dekānu 1905. – 1906. g. kļuva profesors Oto Hofmanis (Otto Hoffmann), pēc viņa - profesors Vilhelms Striks (Wilhelm Stryk); nodaļas docenti bija Eduards Kupfers (Eduard Kupfer), Eižens Laube (pirmais latviešu tautības pasniedzējs), Heincs Pīrangs (Heinz Pirang) un Konstantīns Rončevskis (Konstantin Rączewski), asistentu pienākumus pildīja Gvido Berči (Guido Bertschy), Hermanis Hartmanis (Hermann Hartmann). Mācības notika perioda sākumā vācu valodā, no 1896. g. krievu valodā. 20. gs. sākumā Politehniskā institūta arhitekti projektēja visā Baltijā, ka arī Polijā un citur impērijas teritorijā; skola bija ieguvusi reģionālu nozīmību. Par pasniegšanas metodoloģiju estētisko funkciju jomā jāspriež pēc pasniedzēju un absolventu paraksies. Pietiekami skaidrs, ka tika studētas ne tikai celtniecībai nepieciešamās zinātnes nozares, bet arī pagātnes arhitektūras stili. Vadošie pasniedzēji projektēja historisma formās, tomēr absolventu pievēršanās historismam perioda sākumā un jūgendstilam, nacionālajam romantismam un neoklasicismam vēlāk liecina par spēju lokani mainīt celtņu formveidi, kas, domājams, tika attīstīta jau studiju posmā. Mākslas amatniekus šai perioda turpināja sagatavot 1872. g. dibinātā Rīgas (vācu) amatnieku biedrības amatniecības skola (Gewerbeschule des Rigaer Gewerbe-Vereins). 1912. g. to pārņēma pilsēta un tā tika nosaukta par Rīgas pilsētas amatniecības skolu. Skola bija ļoti populāra, skolnieku skaits nepārtraukti pieauga, 1914. g. te mācījās 1560 audzēkņu un strādāja ap 60 pasniedzēju. 1899. g. tika atvērta Rīgas Krievu amatnieku arteļa amatniecības skola, kur 1912. g. mācījās jau 282 audzēkņi. 1890. gados Rīgas Daiļkrāsotāju palīdzības biedrība organizēja zīmēšanas un daiļkrāsošanas kursus, kas 1896. g. tika pārveidoti par zīmēšanas vakara skolu. Sākotnējās iemaņas zīmēšana bija iespējams iegūt arī vispārizglītojošās ģimnāzijās un reālskolās. Par to raksturu varam spriest pēc Rīgas pilsētas ģimnāzijas mācību programmas: pirmajos trīs mācību gados skolniekiem bija jāzīmē vienkāršie ģeometriskie ķermeņi, ģipša ornamenti, 3. klasē spējīgākie drīkstēja zīmēt pat ģipša galvu, bez tam vajadzēja atveidot kluso dabu priekšmetus, bija jāskicē, jāizmanto ne tikai grafīts, bet arī akvarelis un pastelis. Tie skolnieki, kuriem vidusskolās atklājās lielākas spējas, tika citkārt iedrošināti turpināt studijas augstākās mākslas skolās, kā tas bija Aleksandra Romana, Jāņa Roberta Tillberga, Jēkaba Kazaka, Ludolfa Liberta gadījumos.

Privātās studijas un kursi

Dažāda līmeņa un satura skolu bija iespējams šai periodā iegūt arī privātās pazīstamu un autoritatīvu mākslinieku studijās. Jelgavā skolniekus mācīja savā darbnīcā laikā no 1898. g. līdz 1906. g. Jānis Valters. Saskaņā ar Jāņa Siliņa savākto informāciju, pie Valtera vairākās grupās mācījušies ap 20 cilvēku, no rītiem gleznojuši klusās dabas, portretus, pēcpusdienā zīmējuši galvas un figūras, bez tam strādājuši arī plenērā. Valters mācījis saskaņot krāsu attiecības, uzsverot koptoni, plenērā ievērot gaisa perspektīvu , portretā meklēt subjektīvi būtisko modelī, citiem vārdiem, mācīja tam laikam moderno paša glezniecības stilu. Kā pasniedzējs bijis suģestējošs un tāds palicis arī vēlāk, kad darbojies Vācijā, veidojot tur savu sekotāju grupu. Jelgavā viņa skolnieku kontingenta liela daļa bija vietējās augstākās vācu sabiedrības dāmas, bet pie viņa mācījušies arī vēlāk pazīstamie Latvijas mākslinieki Ģēderts Eliass, Sigismunds Vidbergs, lietuvietis Petras Kalpoks (Petras Kalpokas). Rīgā par nozīmīgāko privāto studiju 29. gs. sākumā uzskatāma Jūlija Madernieka laikā no 1904. līdz 1914. g. vadītā ˝Zīmēšanas un gleznošanas darbnīca˝. Tā bija demokrātiska (mācību maksa neliela), kas ļāva te studēt mazāk turīgiem; mācekļu skaits bija mainīgs, bet varēja sasniegt 25 cilvēku grupu. Nodarbības notika gan dienā, gan vakarā, piemērojoties audzēkņu iespējām. Madernieks mācīja lineāra un detalizēti modelēta zīmējuma tehniku, citiem vārdiem sekoja Štiglica skolā pieņemtajai ˝sausā˝ zīmējuma metodei, kolorīta studijās gan akcentējis ˝krāszieda tīrskanīgumu˝ un pievērsis daudz uzmanības komponēšanai. Domājams, ka Madernieks kopumā nebija konservatīvs pedagogs, būdams pats jūgendstila un nacionālā romantisma piekritējs, varēja orientēt skolniekus uz brīvākām dekoratīvistiskām stilizācijām. (Ansis Cīrulis: ˝Madernieks bija pirmais, kas nāca ar jaunām mākslas atziņām, kas iepazīstināja ar jaunākiem mākslas virzieniem ārzemēs.˝) Līdzīgi skolotāju raksturoja Romans Suta, norādot viņa atbrīvotāja lomu no novecojušām tradīcijām. Madernieka studiju apmeklēja, bez minētiem, vēl citi vēlāk pazīstami Latvijas mākslinieki: Jānis Liepiņš, Niklāvs Strunke, Kārlis Miesnieks, Ansis Cīrulis, Pēteris Šteinbergs. No 1906. līdz 1910. g. savu studiju vadīja arī Janis Rozentāls. Viņa nodarbību gaita zināma pēc bijušo skolnieku atmiņām. Studijā ticis zīmētas ģipšu maskas, apģērbti un kaili modeļi, darinātas skices, gleznoti modeļi un ainavas, visbiežāk uz kartona. Būdams intelektuālis, Rozentāls šeit gan nemīlējis teoretizēt un devis praktisku padomus, zīmēšanas procesā neatzinis mērīšanu, uzskatījis, ka ˝līnijām jābūt dzīvām˝, glezniecībā pievērsis uzmanību krāsu harmonizācijai, plašam triepienam, citiem vārdiem, arī par studijā sasniedzamo paraugu uzskatīja stilu, kuru piekopa pats. No vēlāk pazīstamiem māksliniekiem pie Rozentāla mācījušies Oto Skulme, Kārlis Baltgailis, Konstantīns Rončevskis, Jānis Jaunsudrabiņš, Indriķis Zeberiņš. Par Rozentālu kā skolotāju saglabājušās pretrunīgas liecības, viņš esot imponējis kā personība, atbalstījis iesācējus, bet varēja arī izraisīt neapmierinātību (saglabājusies gleznotājas Mildas Grīnfeldes krasi negatīva atsauksme).

Sanktpēterburgas un citas skolas ārpus Latvijas

Mainoties sociālajam sastāvam un izglītības pieejamībai Latvijas sabiedrībā, pieauga jauniešu skaits, kas vēlējās iegūt augstāko māksliniecisko izglītību. Tā institucionālu un praktisku apstākļu dēļ bija vieglāk sasniedzama impērijas galvaspilsētā. Perioda hronoloģiskās robežās pastiprinājās Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijas nozīme. Īpaši populāra bija Štiglica Centrālā tehniskās zīmēšanas skola tās lietišķās specifikas dēļ.

Ķeizariskā Mākslas akadēmija (no 1894. g. Augstākā mākslas skola)

Pirmā ˝Rūķa˝ paaudze studēja Mākslas akadēmijas reformēšanas laikā (1893-1894.g.) un saskārās vēl ar klasicisma estētikā sakņotu skolu, kurā inerciāli saglabājās iepriekšējā perioda metodoloģija: empīriska, detalizēta ģipšu, dzīvo modeļu atveidošana, stāstošu un teatrālu kompozīciju sacerēšana ar Bībeles un vēsturiskiem sižetiem, kas tika vēl, kaut formāli, uzskatīti par svarīgākiem žanru hierarhijā (piemēri – Ādama Alkšņa ˝Divi modeļi˝, 1890, Sanktpēterburga, Mākslas akadēmijas muzejs, Jaņa Rozentāla skice ˝Kristus dziedina slimos˝, 1890. gadu sākums, Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejs Rīgā). Pēc reformas, kad par vadošiem pasniedzējiem tika pieaicināti reālisti peredvižņiki, modeļu un sacerētu kompozīciju jomā ienāca šī virziena iecienītie tēmas, tēli un motīvi. Rozentāls, Valters, Pēteris Balodis pabeidza akadēmiju Vladimira Makovska (Владимир Маковский) darbnīcā ar reālistiskiem sadzīves žanriem (vistuvāks pasniedzēja stilam bija pēdējais ar savu anekdotisko, mēreni glezniecisko žanru ˝Kāršu licēja˝, 1894, LNMM). Makovskis gan rosināja gleznot plenērā un ņemt vērā tā apstākļu ietekmi uz formveidi un tādējādi pavēra ceļu modernākai glezniecībai. Tomēr peredvižniku valdīšanas laikā sāk zust akadēmisks studiju pamatīgums un vienība, pie kuras tiecās atgriezties 20. gs. sākumā Pāvela Čistjakova (Павел Чистяков) sekotāji, ieviešot jauno, racionalizēto akadēmismu, kuru vislabāk pārstāvēja Dmitrijs Kardovskis(Дмитрий Кардовский)(viņa darbnīcā studēja Jānis Roberts Tillbergs). Modernizētais akadēmisms un no tā izrietošais neoklasicisms pēc 1905. g. tomēr nebija vienīgā un dominējoša metodoloģija. Tālaika jaunāko virzienu iespaidā studentu praksē ienāca modernistiski eksperimenti, un to veicēju apziņā akadēmiskā skola arvien vairāk zaudēja vērtību (Voldemārs Matvejs šai ziņā ir uzskatāms piemērs).

Štiglica Centrālā tehniskās zīmēšanas skola

1879. g. mecenāta barona Aleksandra Štiglica (Александр Штиглиц) dibinātā skola gatavoja speciālistus dekoratīvajās un lietišķās mākslās, šāda specifika nosacīja mācību metodes un mērķus. Studenti apguva akadēmisko zīmēšanu, veidošanu, gleznošanu ar akvareli un līmes krāsām, grafiskās iespiedtehnikas, studēja ornamentus, orderus, dabiskos ziedus, rasēja; studēja perspektīvu, anatomiju, mākslas vēsturi u.c.; skolā bija arī vispārizglītojoši priekšmeti. Mācību maksa bija 12 rubļu gadā, bet sekmīgie varēja dabūt stipendiju, augsti novērtētos absolventus komandēja uz ārzemēm. Skolā valdīja stingra disciplīna, mācību apstākļi un skolas infrastruktūra tam laikam bija lieliska. Skolā iemācīja tehniski un amatnieciski perfekti veidot dažādu materiālu priekšmetu un audumu dekoru, apmācīja arī scenogrāfus un vitrāžistus. Kopumā dekora formās agrajās stadijās valdīja historisms, vēlāk ienāca jūgendstils. Dominējoša bija orientācija uz dekora dizainu, bet no skolas audzēkņiem izauga vēlāk vairāki brīvo mākslu pārstāvji. Skolā mācījušies ap 30 zināmu un identificējamu pēc uzvārdiem latviešu mākslinieku, to vidū kā pazīstamākie jāizceļ Rihards Zariņš, Jūlijs Madernieks, Gustavs Šķilters, Burkards Dzenis, Teodors Zaļkalns, Kārlis Brencēns, Eduards Brencēns, Teodors Ūders, Kārlis Miesnieks, Oto Skulme, Rūdolfs Pērle, Pēteris Krastiņš, Sigismunds Vidbergs, Jānis Kuga, Ansis Cīrulis, Jūlijs Straume. Šķilters un Kārlis Brencēns kļuva par skolas pasniedzējiem, Jūlijs Jaunkalniņš, vēl viens absolvents, – par skolas inspektoru. Skolas pasniedzēju vidū vēl nosaucāmi Čistjakova sekotājs Vasilijs Savinskis (Василий Савинский), tēlnieks reālists Matvejs Čižovs (Матвей Чижов), grafiķis Vasilijs Mate (Василий Матэ), arī Akadēmiju beigušais latvietis Jēkabs Belzēns.

Citas mācību iestādes Krievijā

Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā un Štiglica skolā koncentrējās lielāks skaits no Latvijas nākošu studējošo, kurus organizatoriski vienoja apvienība ˝Rūķis˝. 20. gs. sākumā Latvijas mākslinieki individuāli vai nelielās grupās izkaisīti izglītojās arī citās galvaspilsētas un Krievijas impērijas pilsētu dažāda līmeņa mākslas skolās. Perioda beigās to nozīme pieauga. Sankpēterburgā Ķeizariskās mākslas veicināšanas biedrības skolu apmeklēja Frederiks Fībigs, Niklāvs Strunke, Marta Skulme, privāto Dmitrija Kavkazska studiju – Jānis Roberts Tillbergs. Par progresīvāku uzskatītajā Mihaila Bernšteina privātajā mākslas skolā mācījās tas pats Strunke un Jānis Liepiņš, Maskavas Glezniecības, tēlniecības un arhitektūras skolā pie vēlīnajiem, gleznieciski brīvākiem krievu reālistiem izglītojās Konstantīns Lielausis. Ludolfs Liberts īsu laiku apmeklēja Stroganova centrālo mākslas rūpniecības skolu un A. Boļšakova studiju. Ubāns pirms Rīgas mākslas skolas īsu laiku apmeklēja Odesas mākslas skolu. Kazaņas mākslas skolā perioda beigās mācījās aptuveni vienlaicīgi Liepiņš, Marta Skulme, Ludolfs Liberts, Kārlis Zāle. Īpaši nozīmīga Latvijas mākslas vēsturē ir Penzas mākslas skola, kur no 1911. g. mācījās Baltgailis un jau kara un bēgļu laikā Ubāns, Tone, Kazaks, Suta, Johansons, Aleksandra Beļcova u.c. Izņemot Beļcovu, pēdējie šeit turpināja Rīgas mākslas skolā iegūto izglītību, saduroties ar nepieciešamību apgūt tradicionālo lineāro zīmējumu Nikolaja Petrova vadībā, impresionistiski modificētu krievu reālisma tradīciju, ko piekopa Iļjas Repina (Илья Репин) skolnieks Ivans Gorjuškins-Sorokopudovs (Иван Горюшкин-Сорокопудов). Modernāku faktūru kultivēja izglītotais pasniedzējs Aleksandrs Šturmans (Александр Штурман), ar kuru latviešiem nodibinājās ciešāki kontakti. Latviešu jaunie mākslinieku Penzā darbojās patstāvīgi, Penzas skola bija svarīga ne tik daudz kā inovatīvu atziņu gūšanas iestāde, kā jauno mākslinieku trūcīgās eksistences un radošas vides nodrošinājums. Tieši Penzas skolas gados notiek būtisks pavērsiens jauno mākslinieku attīstībā un te sākas jau nepārtraukts klasiskā modernisma posms, ko ievada ekspresīvie un abstrahētie Kazaka un Sutas 1915 – 1917. g. gleznojumi un zīmējumi. Katalizātors izmaiņām bija jau 1914. – 1915. g. Rīgā ˝Zaļās puķes˝ lokā izlolotās idejas, Jāzepa Grosvalda gleznojumi un Maskavā Sergeja Ščukina (Сергей Щукин) un Ivana Morozova (Иван Морозов) kolekcijās redzētie franču modernistu darbi.

Izglītošnās Rietumeiropā

Individuālos gadījumos no Latvijas nākušiem māksliniekiem bija iespējams studēt galvenokārt Vācijas centru un Francijas galvaspilsētas skolās. Vācu skolas bija vēl salīdzinoši iecienītas. Berlīnes Mākslas akadēmijā mācījies konservatīvais baltvācu portretists Teodors Krauss (Theodor Kraus). Turpat, bet jau privāti papildinājās pie Maksa Lībermaņa (Max Liebermann) gleznotāja Marta Helmane (Martha Hellmann). Aktīvā Rīgas gleznotāja un mākslas kritiķe Zuza Valtere (Susa Walter) mācījās Berlīnes mākslas skolā un papildinājās pie citas slavenības - Valtera Leistikova (Walter Leistikow). Savukārt latvieši Pēteris Kalve un Jānis Jaunsudrabiņš īsu laiku mācījās Berlīnē pie izcilā vācu impresionista Lovisa Korinta (Lovis Corinth). Minhenē papildinājās komandējuma laikā Rihards Zariņš (arī Berlīnē un Vīnē). Bez tam šeit mācījās gleznotājs Frīdrihs Morics (Friedrich Moritz), kas studēja arī Diseldorfā. Īpaši ciešas saites ar Minheni izveidojās Alfrēdam Plītem-Pleitem, kas vairākus gadus studēja vietējā Mākslas akadēmijā, kuru apmeklēja arī viņa draugs Aleksandrs Bertelsons (Alexander Bertelsson). Minhenē vienu ziemu uzturējās Jāzeps Grosvalds, kas šeit zīmēja modeļus ungāru gleznotāja Šimona Hološija (Simon Hollósy) privātajā skolā. Gleznotāja un grafiķe Alīse Danenberga (Alice Dannenberg) studēja sākotnēji Karlruē, turpat, tikai daudz vēlāk, mācījās Ērihs fon Kampenhauzens (Erich von Campenhausen). Savukārt, Leipcigas Mākslas akadēmijā un Veimāras Mākslas skolā studēja Zigfrīds Bīlenšteins (Siegfried Bielenstein). Drēzdenes lietišķās mākslas skolā mācījusies Alma Birģele–Paegle. Vēl citi 20. gs. sākuma jaunie mākslinieki papildinājās dažādās Vācijas mākslas skolās (gleznotāji Leontīne Zebauere, Fricis Roždārzs, tēlnieks Rihards Maurs). Šai perioda arvien palielinājās Parīzes nozīme Latvijas mākslinieku izglītībā. Pirmie latviešu cilmes tēlnieki (Šķilters, Zaļkalns, Dzenis) mācījās Ogista Rodēna (Auguste Rodin) un viņa palīgu vadītās darbnīcās Parīzē. Tepat Rončevskis apguva tēlnieka amatu pie akadēmiskiem franču tēlniekiem. Kārlis Brencēns, kas specializējās stikla glezniecībā, pēc Štiglica skolas pabeigšanas strādāja Parīzē Fēliksa Godēna (Félix Gaudin) darbnīcā ievērojamā vitrāžista Ežēna Grasē (Eugène Grasset) vadībā. Eva Margarēte Borherte –Šveinfurte (Eva Margarethe Borchert-Schweinfurth) papildinājās Parīzē pie Rafaela Kolēna (Raphael Collin), Lika Olivjē Mersona (Luc-Olivier Merson), Renē Ksavjē Prinē (René Xavier Prinet) un Luija Ogista Žirardo (Louis-Auguste Girardot). Pārorientēšanos no vācu mākslas centriem uz Parīzi īpaši skaidri rāda Grosvalda biogrāfija: no 1910. līdz 1914. g. ziemas sezonas viņš pavadīja Parīzē, apmeklējot privātās ˝akadēmijas˝, kur mācījās pie fovistu un kubistu loka gleznotājiem, Šai pašā laikā Parīzē pilnveidojās lietišķās mākslas meistars Ansis Cīrulis, scenogrāfs Jānis Kuga. Jāpiemin vēl ar Parīzi saistītā Brisele, kuras Mākslas akadēmijā mācījās tēlnieks Augusts Bija un politiskais bēglis gleznotājs Ģederts Eliass.

E. Kļaviņš

Bibliogrāfija

1. Siliņš, J. Piezīmes par mākslas un māksliniekiem Jelgavā kopš 19. gs. Senatne un māksla, 1937, Nr. 3, 109 – 149. lpp.
2. Молева, Н., Белютин, Э. Русская художественная школа второй половины Х1Х, начала ХХ века. Москва, 1967.
3. Лисовский, В. Академия художеств. Ленинград: Лениздат, 1982.
4. Zeļukina, T. Rīgas pilsētas mākslas skolas audzēkņi Penzā. No: Latviešu tēlotāja māksla, Rīga: Liesma, 1980, 127. – 142. lpp.
5. Novadniece, I. Jūlijs Madernieks. Rīga: Zinātne, 1982.
6. Cielava, S. Tēlotājas mākslas dzīve Latvijā 20. gs. pirmajos gadu desmitos. No: Latvijas tēlotāja māksla. 1860 – 1940. Rīga: Zinātne, 1986, 71. – 90. lpp.
7. Kļaviņš, E. Latviešu tēlotājas mākslas sakari ar citām mākslas skolām. Rīga: Mācību iestāžu metodiskais kabinets, 1988.
8. Krastiņš, J., Treigūts, O., Upmanis, E. RPI Arhitektūras nodaļa. No: Latvijas arhitektūras meistari, Rīga: Zvaigzne, 1995, 8. - 13.lpp.

Attēlu saraksts

1. Jēkaba kazarmas Rīgā, kādreizējā Rīgas pilsētas mākslas skolas pagaidu mājvieta.
2. Vilhelms Purvītis Rīgas pilsētas mākslas skolas vadīšanas posmā. Foto. Ne vēlāk par 1912. Reprod.: Heimatstimmen, B. V, 1912, S. 184.
3. Jēkabs Kazaks. Herakla ģipša galva. Mācību zīmējums. 1913. Papīrs, zīmulis, 64 x 47,5. LNMM.
4. Konrāds Ubāns. Meitenes portrets. 1913. Rīgas Mākslas skolas posma darbs.
5. Venjamins Blūms ar audzēkņiem plenērā. Ap 1900. Foto. Latvijas Mākslas akadēmijas Informācijas centrs, Lieta K-25, reģ. Nr. 23.
6. Jūlijs Madernieks ar skolniekiem. 1905. Foto. Reprod.; Novadniece. I. Jūlijs Madernieks, Rīga: Zinātne, 1982,67. lpp.
7. Janis Rozentāls. Foto. Ap 1910. Reprod.: Janis Rozentāls. Reprodukciju albūms. Sastād. un teksta autore I. Pujāte. Rīga: Liesma, 1991, 21. foto att.
8. Mākslas akadēmijas ēka Sanktpēterburga. 1903. Karla Bulla foto.
9. Ādams Alksnis. Divi modeļi. 1890. Papīrs, itāļu zīmulis, 67 x 50. Sanktpēterburga, Mākslas akadēmijas muzejs.
10. Janis Rozentāls. Kristus izdziedē slimos. 1890. gadu sākums. Audekls, Eļļa, 57 x 43. Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejs Rīgā.
11. Pēteris Balodis. Kāršu licēja. 1894. Audekls, eļļa, 58,5 X 76,5. LNMM.
12. Jānis Roberts Tillbergs. Jāzepa pārdošana. Skice. 1907. Papīrs, itāļu z;īmulis, 57,8 x 89,5. Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs.
13. Štiglica Centrālā tehniskās zīmēšanas skola Sanktpēterburgā. Fotokartiņa. Ap 1900.
14. Gustavs Šķilters. Kompozīcija. Stikla vāzīte. Mācību darbs Štiglica skolā. Reprod.: Сборникъ классных работъ учениковъ Центрального училища технического рисования барона Штиглица за 1896 годъ. С. Петербург, 1898, IV, 2.
15. Penzas mākslas skola. 1912. g. foto. Reprod.: Latviešu tēlotāja māksla, Rīga: Liesma, 1980, 128. lpp.
16. Alfrēds Plīte-Pleite. Galvas zīmējums. 1909 – 1910. Papīrs, ogle, 38 x 30,5. LNMM
17. Jāzeps Grosvalds. Modeļi un zīmētājs Holloši darbnīcā. 1910. Papīrs, ogle, 34,3 x 49,7. LNMM