1890 – 1915: Glezniecība

19. gs. beigu, 20. gs. sākuma (1890 – 1915) periodā stājmākslā dominējošā stājglezniecībā eļļas, akvareļa, temperas, guašas, pasteļa tehnikā, kā arī dekoratīvā glezniecībā (sk. morfoloģiju) vispārējas strukturālas izmaiņas tālaika vizuāli plastiskajās mākslās izpaudās īpaši uzskatāmi un daudzveidīgi.

Vispārējā specifika un tematika

Atbilstoši perioda teorētiskām mākslinieciskām koncepcijām, kuras pauda galvenokārt gleznotāji (J. Rozentāls, J. Valters) gleznojuma tēlojošās sfēras tuvinājums vizuālai (optiskai realitātei), fiksējot svarīgāko objektu iezīmes kā kopsakarības, nevis detalizējot tēlojumu saskaņā ar tradicionālo pašvērtīgo naturālismu. tika realizēts izmantojot visu glezniecības formālo līdzekļu diapazonu. Tie ļāva niansēti atveidot konkretizēto interjera un plenēra gaismēnu, atmosfērisko perspektīvu, apjoma modelējumu, attiecinot gaismēnas un krāstoņus, pielietojot gan glezniecisku, gan citkārt lineārāku objektu traktējumu. Tematiskā un ekspresīvā daudzveidība (sk. ikonogrāfija) glezniecībā tāpat ir vislielākā (reālistisko un fantastisko tēlu izmantošana, sociāli aktuālu sižetu un tēlu atkārtošanās, neoromantiskā pievēršanās „dabiskajam”, lokālajam, nacionālajam, dažkārt arī eksotiskajam, emocionālo noskaņu radīšana, izvēloties ne tikai ainaviskos motīvus, bet arī cilvēku tēlu, to psiholoģijas un vides iezīmes). Stājmākslu jomā skaitliski visbiežākās bija gleznotās ainavas, kuru izplatību sekmēja gan interese par plenērisko vidi un neoromantiskā aizrautība ar „brīvo dabu”, gan mākslas darbu patērēšanas apstākļi (sk. mākslas tirgu) Iepriekšējo perioda populārākā laicīga satura glezniecības žanra – portreta izplatība mazinājās, tomēr perioda gleznotāji vairāk kā citu mākslas veidu pārstāvji darināja gan reprezentatīvus, gan intīmus portretus. Ierobežoto oficiālo, sabiedrisko, konfesionālo institūciju pasūtījumu vairumu stājmākslu jomā pildīja tāpat gleznotāji.

Formveides vispārējās iezīmes

Gadsimtu mijas tēlotājas mākslas formveide (sk. formālā stilistika) glezniecībā atklājās visos aspektos. Kompozicionālais fragmentārisms, acentriskums, rakursi, atvērtā kompozīcija mijas ar daļēju simetrija, ar dekoratīvistisku tēloto objektu pieskaņojumu formātam. Salīdzinoši nedaudzie ovālie vai tondo formāti izmantoti tieši glezniecībā. Priekšmetisko formu atveidojumā gleznieciskums ir īpaši izteikts, kas arī atbilst medija specifikai, ar kuru mākslinieki rēķinājās. Objekti tēloti vispirms kā krāstoņu un gaismēnas gradāciju attiecinājums, plastisko apjomu atkarība no gaismas, krāsām un atmosfēras ir pastāvīgi akcentēta, iluzori vājinot tēloto priekšmetisko formu viengabalainību un materialitāti. Tās tiek uzirdinātas (apjomu nogludinājums paliek konservatīvos pasūtījumu darbos) un bieži ar mīkstinātām robežām, īpaši kad tika tēlota izkliedēta vai krēslaina gaisma, kā arī kad tika meklēti vizionāri sfumato efekti. Līnija kā aktīvs formas elements lietota retāk un visvairāk kā nosacīts laukumu norobežošanas līdzeklis, nevis kā plastiska apjoma robežas norāde. Krāsu pielietojuma daudzveidība salīdzinot ar iepriekšējo periodu pieaug, var pat apgalvot, ka krāsu variācijas kļūst par būtiskāko gleznu formālo elementu. Gleznieciskais un perioda gaitā arvien vairāk dekoratīvais kolorīts bieži tika veidots uzsverot krāstoņu atšķirības atkarībā no plenēra vai interjera gaismas. Tomēr lokālkrāsu impresionistiskā dalīšanās un tipiskā to vibrācija vairāk parādās atsevišķu gleznotāju darbos perioda otrajā pusē. Izsvarota polihromija mijās ar monohromām un neitralizētu toņu gammām. Impresionistiski vibrējošu krāsu sīktoņi pastāvīgi savienojas ar plašākiem dekoratīvistiski nosacītiem laukumiem. Perioda sākumā atrodami tradicionāli dziļāki toņi un to kontrasti, atkārtojas siltie toņi; attīstības gaitā pastiprinās specifiskais toņu tuvinājums un pieaugošais salīdzinošais vēsums. Perioda vispārējā koloristika glezniecībā atklājās vispilnīgāk - gan kā „sulīgu” un aktīvu toņu sakopojumi, gan kā izsmalcinātu, pat pārsmalcinātu nianšu kultivēšana. Atsevišķa triepiena loma perioda gaitā strauji pieaug. To variācijas tāpat ir daudzveidīgas: triepiens var būt īss, komatveidīgs, punktveidīgs, bet pārvērsties arī par pagarinātu lentveida svītru. Pagarināts triepiens pietiekami bieži iegūst biomorfo asimetrisku viļņveida ritmu. Lineārā ritmizācija gan vairāk parādās nosacītu laukumu siluetos. Ar eļļas tehniku gleznotos darbos tika visvairāk estetizēta daudzveidīgā faktūra, plāni un biezas ieklātas krāsas atšķirības ir daudz izteiktākas kā iepriekšējos periodos; krāsvielas estetizācija tagad ir būtisks gleznas veidošanas uzdevums. Pieaug arī izmantotās virsmas nozīme, gleznots tiek gan uz kartona, gan papīra, gan audekla, kura graudainību var būt apspēlēta. Gleznošanas process paātrinājās, studijas bija darinātas relatīvi īsā laikā (a la prima tehnikā). Amatnieciskajā dekoratīvajā glezniecība bija ikonogrāfiski un formāli atkarīga no izmantotajiem paraugiem un pielietotās tehnoloģijas (standartizēto historisma ornamentāciju nomainīja jūgendstila motīvi, figuratīvās kompozīcijās akadēmisko plastikas modelējumu - nosacīts laukumu un līniju stils).

Attīstības posmi

Vispārējo perioda mākslas attīstību glezniecība uzrāda skaidri un tai pat laikā atbilstoši medija specifikai. Perioda sākumā glezniecības modernizācijas pirmās pazīmes atrodamas „Rūķa” grupas gleznotāju (A. Alkšņa, J. Rozentāla, J. Valtera, V. Purvīša) darbos. Dažādo virzienu (akadēmiskā historisma, sociālā un nacionālā reālisma) tematika tika interpretēta pakāpeniski pārvarot naturālistisku detalizāciju. Lai gan vēl saglabājas krāsas atkarība no plastiskās formas modelējuma un gaismēnas neitrālās tonalitātes, tomēr vērojama hromatisma pastiprināšanās un biežāka ir atsevišķa triepiena tehnikas pielietošana, kura jau nav uzskatāma par studijveidīgu darbu nepabeigtību. Ap 1900. gadu un pirmajos jaunā gadsimta gados perioda mākslas virzieniskās konsekvences (impresionistiskais plenērisms, neoromantiskā „noskaņu māksla”, simboliskā fantastika) izpaužas arvien gleznieciskākā formā, pieaug gaismas un gaisa vides nozīme, attiecīgi priekšmetisko formu mīkstinājumi un liriski vizionāra dūmakainība, tai pat laikā citos gadījumos pastiprinās aktīvs un virtuozs atsevišķa triepiena pielietojums. Kolorīta daudzveidība un izsmalcinātība pieaug. Jūgendstila stilizējošais viļņveida ritms jūtams dažkārt mīkstinātos siluetos vai pagarinātos triepienos. Radošākie posma gleznotāji V. Purvītis, J. Rozentāls, J. Valters, B. Borherts, E. Borherte – Šveinfurte šajos gados visnoteiktāk modernizēja visu reģiona tēlotāju mākslu. Pēc 1905. g. pastiprinās glezniecības diferenciācija, pie tam ne tikai atšķirīgu mākslinieku grupu, bet arī individuālu gleznotāju sniegumos: impresionistiskās polihromijas attīstība noteiktu parādību ietvaros (vairāki V. Purvīša, J. Rozentāla darbi), svītrveida triepieni (E. Borhertes – Šveinfurtes gleznojumi), aktīvi faktūras efekti ( V. Zeltiņa ainavas), mozaikveidīgu triepieni (vēlīnie P.Krastiņa portreti). Lielākā vai mazākā pakāpē dekorativizēta impresionisma tradīcija saglabājas daudzajās fragmentāri komponētajās ainavās, kuras tika eksponētas Rīgas izstādēs (M. Helmanes, Z. Valteres, S. Grimmas ainavas), vai J. Belzēna portretos un ainavās. Citos gadījumos glezniecisko formveidi būtiski mazina postimpresionistiskā un jūgendstila laukumu un līniju dominēšana ( V. Purvīša, J. Rozentāla dekoratīvie gleznojumi). Savukārt, autonomās krāsas nozīmes kāpinājumu atbilstoši agrā modernisma koncepcijām piedāvāja V. Matvejs. Neoklasiskās reakcijas elementi vājināja impresionistisko gleznieciskumu un pastiprināja apjomu plastikas īpatsvaru perioda beigu posmā (A. Romana, J. R. Tillberga, K. Brencēna portreti). Perioda pēdējos gadus noslēdza protomodernistskie J.Grosvalda un „Zaļās puķes” grupas mēģinājumi pārvarēt impresionisma un jūgendstila laikmetu, saistot abstrahējošas formas ar neobarokālu glezniecisku plastiku un neitralizētu tumšu krāsu tonalitāti.

                                                                    E. Kļaviņš

Attēlu saraksts

1. Valters J. Tirgus Jelgavā. 1897. Audekls, eļļa, 154 x 230. LNMM
2. Rozentāls J. Gavilējoši bērni. 1901. Audekls, kartons, eļļa, 41 x 63,5. LNMM
3. Purvītis V. Pavasara ainava. 1904. Audekls, eļļa, 66,5 x 48. LNMM
4. Borherts B. Nimfa un fauni. Ap 1900. Pastelis. LNMM
5. Valters J. Šuvēja. 1899. Audekls, eļļa, 99 x 75. LNMM
6. Purvītis V. Rēvele. 1906 – 1909. Audekls, eļļa, 26 x 35,5. Privātkolekcija
7. Borherte – Šveinfurte E. Lielpilsētas kafē. Ne vēlāk par 1909. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma
8. Zeltiņš V. Bērzi. 1906. Audekls, eļļa, 30,6 x 32,3. LNMM
9. Krastiņš P. Tijas Bangas portrets. 1911. Audekls, eļļa, 38,5 x 29,5. RTMM
10. Helmane M. Vētrains rudens laiks. Ne vēlāk par 1913. Tempera. Atrašanās vieta nezināma
11. Valtere Z. Pie jūras. Ne vēlāk par 1911. Tempera. Atrašanās vieta nezināma
12. Grimma S. Pārtikas tirgus Minhenē. Ne vēlāk par 1913. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma
13. Belzēns J. Sievietes portrets. 1916. Audekls, eļļa, 100 x 108. LNMM
14. Matvejs V. Ainava ar negaisa mākoņiem. 1913. Audekls, eļļa, 18,3 x 11,9. LNMM
15. Tillbergs J. R. Tēlnieka B. Dzeņa un kundzes dubultportrets. 1914 – 1915. Audekls, eļļa, 81 x 107,8. LNMM
16. Grosvalds J. Sieviete ar vēdekli. 1914. Audekls, eļļa, 65 x 33. LNMM
17. Tone V. Jāzepa Grosvalda portrets. 1915. Audekls, eļļa, 76 x 69. LNMM