1890. - 1915.g.
No ''Latvijas mākslas vēsture''
Satura rādītājs
Vispārējs perioda raksturojums
Latvijas visu veidu mākslās 19., 20. gs. mijā notiek vispārējas un būtiskas izmaiņas, kuras ievada tālāko 20. gs. mākslas attīstību, kuru virza modernistu (sk. modernisms) darbība. Tomēr gadsimtu mijas mākslai nav tikai pārejas raksturs, tai piemīt relatīva vienotība, kas arī pamato perioda izcēlumu. Mākslas darbu radīšanas un patērēšanas apstākļi, mākslas dzīves raksturs un vispārējā kultūrvēsturiskā situācija (sk. vēsturiskais fons) apstiprina pieņemto perioda izdalījumu.
Sociālie un kultūrvēsturiskie apstākļi
19. gs. beigās, 20. gs. sākumā mākslinieku darbībai kā noteiktai profesijai bija tendence izvērsties. Sociālā aspektā tas skaidrojams ar palielinošos sabiedrības sastāva maiņu augoša kapitālisma apstākļos, ar izglītības, tai skaitā mākslinieciskās, lielāku pieejamību. Lokālā mākslas dzīve, kas galvenokārt koncentrējas pilsētās, it īpaši Rīgā, aktivizējās [mākslas biedrību darbība, regulāras izstādes, vietējās mākslas skolas un privātās mākslinieku darbnīcas (sk. mākslas izglītību), mākslas kritika presē (sk.)]. Tajā pašā laikā konstatējama mākslas veidu un attiecīgu mediju (sk. morfoloģija) nevienmērīga attīstība. Ar praktiskām funkcijām nesaistītās tēlotājas mākslas dzīve risinājās salīdzinoši šaurās mākslinieku, interesentu, māksliniekiem tuvu stāvošu ļaužu aprindās. Stājmākslas tirgus (sk. mākslas tirgus) bija vājš, šā mākslas veida vērtības apziņa plašākās sabiedrības aprindās izplatījās lēni. Tālaika mākslas kritikā biežas ir žēlabas par publikas intereses un darbu noieta trūkumu, par izstāžu vājo apmeklētību un zemo bagātās pilsonības (iespējamo mākslas darbu pircēju) gaumi. Izstādēs patērētājam visbiežāk tika piedāvātas ainavas. Iepriekšējā perioda populārāko glezniecības žanru ― naturālistisko dokumentējošo un reprezentatīvo portretu ― galīgi izkonkurēja fotogrāfija. Atsevišķi meistari gan regulāri gleznoja pasūtījumu portretus, to skaits vēl bija pietiekami liels. Oficiālo, sabiedrisko, konfesionālo institūciju pasūtījumu vai mākslas darbu pirkumu skaits bija ierobežots. Strauji augošas buržuāzijas šaurais prakticisms un profesionālās lokālās tēlotājas mākslas nepietiekami noturīgas tradīcijas nebija vienīgie stājmākslu izplatības kavējošie iemesli. Radikālas pārvērtības Eiropas mākslā, kas izpaudās arī Latvijas radošāko mākslinieku darbos, padarīja to bieži nesaprotamu publikai. Izveidojās pie veciem estētiskiem kritērijiem pieradušu ierindas mākslas uztvērēju un no tradicionālās mākslas aizgājušu mākslinieku konflikts, kas atspoguļojas tālaika presē un ko centās pārvarēt mākslinieku un kritiķi, skaidrojot “jauno mākslu”.
Atšķirīgi bija arhitektu un ar tiem saistīto mākslas amatnieku darbības apstākļi (sk. arhitektūra, lietišķi dekoratīvā māksla un dizains), jo periodam raksturīgs straujš celtniecības pieaugums pilsētās; pasūtījumu skaits bija liels. Arhitektu izglītošanos nodrošināja Rīgas politehnikums, kas sagatavoja lielāko daļu vietējo šīs nozares profesionāļu. Celtņu dekora veidošanā piedalījās vietējās tēlniecības, glezniecības, vitrāžistu firmas. Pieprasījums pēc to produkcijas bija ievērojams. Tāpat maksātspējīgās aprindās tika patērēta standartizētā lietišķā māksla ― gan ievestā, gan uz vietas tapusī. Lētā rūpnieciski ražotā produkcija bija pieejama arī plašākiem iedzīvotāju slāņiem. Uz šā fona izcēlās mākslinieciski augstvērtīgāki mazskaitlīgie vietējo meistaru izstrādājumi (keramika, tekstils, atsevišķi mēbeļu un interjeru iekārtu komplekti, metāla un juvelierizstrādājumi, ādas plastika).
Novācijas uzskatos par mākslu
Neierastās tālaika modernās mākslas skaidrojumi presē, kā arī citi rakstītie avoti ļauj spriest par tālaika mākslinieku un kritiķu estētiskajām pārliecībām (sk. mākslinieciskās koncepcijas), kuras ietekmēja un pamatoja praksi. Jaunās koncepcijas tika izklāstītas polemiski, pretstatot “veco” un “jauno” mākslu. Svarīgākās tēlotājas mākslas novatoru atziņas perioda sākumā bija nepieciešamība pievērsties dabai, lai pārvarētu akadēmisku rutīnu, un subjektīvi būtiskāko objektu pazīmju atveidošana, atsakoties no fotogrāfiska naturālisma. Tajā pašā laikā “būtiskais” bija jārod vizuālajā realitātē, tiecoties sasniegt arī emocionālu izteiksmību (noskaņu). Didaktiski programmētā tematika tika noraidīta, orientējoties uz mākslinieka brīvu tēloto objektu izvēli un estētismu (“mākslas mākslai” princips). Tika akcentēta dekorativitātes nepieciešamība mākslas darbā un attiecīgu autonomo mākslinieciskās formas elementu saskaņojums ar tēlojumu un ekspresiju. Perioda otrajā pusē rakstītos materiālos gan sāka parādīties atziņas, kas mazināja jutekliskos iespaidos pamatotu dabas tēlojuma nozīmi. Lietišķās mākslas vēlamās attīstības pārspriedumos aktuāla bija prasība atteikties no vēsturisko stilu atdarinājumiem, orientācija gan uz jaunu formveidi, gan uz tiešāku vai netiešāku etnogrāfisko paraugu atdarināšanu. Arhitektu visumā pragmātisko darbību noteica pašsaprotams pieņēmums par nepieciešamību savienot utilitāro funkcionālo uzdevumu risinājumus ar māksliniecisko formu, kas izpaustos gan celtņu tektonikā, gan dekorā neatkarīgi no historisma, jūgendstila, nacionālā romantisma vai neoklasicisma motīvu izmantojuma. Tajā pašā laikā arhitektu, mākslas kritiķu publikācijās tika noraidīta veco stilu atdarināšana kā neatbilstoša modernai dzīvei, prasīta celtņu konstruēšana no “iekšienes uz ārieni” (t.i. no funkcionālas telpas organizācijas uz ārējo formu), dekora organiska saistība ar rotājamo objektu, jauno būvmateriālu un būvkonstrukciju izcēlums.
Mākslas darbu tematiskais saturs un formveide
Atbilstoši teorētiskām koncepcijām stājmākslas darbos vispārēja perioda pazīme ir tēlojuma tuvinājums vizuālai (optiskai) realitātei, fiksējot svarīgāko objektu iezīmes kā kopsakarības, nevis detalizējot tēlojumu saskaņā ar tradicionālo pašvērtīgo naturālismu. Ja sākotnēji pievēršanās lokālām un nacionālajām reālijām un vēlākā nacionālās mitoloģijas izmantošana norādīja noteiktu tematiskās izvēles tendenci, kas izpaudās galvenokārt latviešu cilmes mākslinieku darbos, tomēr kopumā tika praktiski realizēta tematiskā daudzveidība (sk. ikonogrāfija) kā tradicionālās tematiskās hierarhijas pretmets un kā subjektīvas mākslinieka brīvības apliecinājums. (Zīmīga ir reālistisko un fantastisko tēlu vienlaicīga izmantošana, bieži tos atveidoja viens un tas pats mākslinieks.) Līdz ar to arī žanru robežas kļūst nenoteiktākas, salīdzinot ar iepriekšējiem periodiem. Kopējais visu mākslas veidu tēlojošo elementu raksturs nosaucams par neoromantisku (pievēršanās “dabiskumam”, lokālajam, nacionālajam, fantastiskajam, dažkārt arī eksotiskajam), kas uzskatāms par kompensatorisku urbānās civilizācijas papildinājumu, ja ne noraidījumu. Sociāli aktuāli sižeti un tēli atkārtojas perioda sākumā un 1905.―1906. g. revolūcijas laikā (sk. vēsturiskais fons). Emocionālās izteiksmību (noskaņu) radīja, izvēloties piemērotus tēlus, motīvus, citkārt psiholoģiskās izteiksmes un pieskaņojot tiem katra mākslas veida formāli tehnoloģiskos līdzekļus. Dekoratīvisms visbiežāk tika sasniegts, pielāgojoties katra medija materiālajām īpatnībām, stilizējot un ornamentalizējot tēlojumu un mākslas objekta formu, visbiežāk izmantojot asimetriski viļņveidīgu liekumu ritmu ― tipiskāko jūgendstila (art nouveau) formveides pazīmi (sk. stilistika). Arhitektūrā un lietišķajā mākslā tipiskākā vispārējā formveide tāpat raksturojama kā neoromantiska, kas vienojās ar visdažādākajām celtņu un priekšmetu funkcijām, konstrukcijām, materiāliem un realizēja specifiskos mākslinieciskos uzdevumus. Kapitālisma apstākļiem raksturīgā izteikti pragmatiskā, operatīvā un arvien pieaugošā celtniecība bija līdzsvarojoši “jānoformē”, lai rastu emocionāli atraktīvu, nepieciešamos gadījumos reprezentatīvu celtnes vai ansambļa veidolu. Tas ietvēra gan arvien brīvāk interpretētus vēsturisko stilu motīvus, gan jaunā jūgendstila starptautiski populārās formas, gan lokālās etnogrāfiskās (nacionālās) būvformu un ornamenta stilizācijas, gan neoklasisku dekoru. Funkcionālā tipoloģija ir daudzveidīga. Strauji augošās pilsētās visā pilnībā dominēja īres namu celtniecība. Tika būvētas savrupmājas, villas piepilsētās un kūrorta rajonos, muižas. Daudzskaitlīgas bija komerciālu funkciju ēkas (bankas, veikali), izglītības un kultūras iestādes, baznīcas, rūpnīcas, dzelzceļa stacijas, inženierbūves. Būvnoteikumi regulēja blīvo pilsētu apbūvi, nosakot to salīdzinošu formālu viendabību (ēku augstumu limits, fasāžu nepārtrauktās līnijas ielās u.c.), bet pieļāva brīvu dekora stilistiku. Tas tika pieskaņots konkrētai celtnes funkcijai un īpašnieka vajadzībām, kā arī bija atkarīgs no arhitekta orientācijas. Formveides novitātes vieglāk ienāca dzīvojamā arhitektūrā; monumentālā, ar valsti, pašvaldībām, tradicionālajām konfesijām saistītā arhitektūra bija salīdzinoši konservatīvāka.
Stili, virzieni un sakari ar citām skolām
No eiropeisko stilu un virzienu vēstures viedokļa Latvijas gadsimtu mijas mākslā atrodamas aptuveni hronoloģiskā secībā historisma un historizējoša akadēmisma, sociāli orientēta reālisma, impresionisma, simbolisma, jūgendstila, nacionālā romantisma, neoklasicisma, agrīnā modernisma un protoartdeko pazīmes. To izteiktība un izplatība ir dažāda, tie bieži savienojas un pārklājas. Plašākais un visos mākslas veidos atrodamais ir jūgendstils. Latvijas māksla 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā veidojās citās Eiropas nacionālās skolās un centros rasto koncepciju un prakses kontekstā (sk. sakari ar citām skolām). Īpaši noturīgi bija sakari, kurus noteica laikmeta politiskās un sociālās vēstures faktori (sk. vēsturiskais fons), ar vācu (visvairāk vietējiem baltvācu māksliniekiem) un krievu skolu, galvenokārt pateicoties mākslinieciskās izglītošanās apstākļiem Pēterburgā (sk. mākslas dzīve; mākslas izglītība). Perioda laikā arvien vairāk ierosinājumu un iespaidu nāca gan no netāliem un radniecīgiem reģioniem (Somija), gan no ģeogrāfiski tālākas, bet ietekmīgās franču skolas (konkrētāk no Parīzes mākslas dzīves), gan no atsevišķām Lielbritānijas, Šveices, pat itāļu un spāņu mākslas parādībām.
Vispārējā attīstība
Perioda ietvaros nosakāma vispārēja attīstība. Pēdējā 19. gs. dekādē sākas strauja historizējoša akadēmisma pārvarēšana, kas visagrāk konstatējams glezniecībā un grafikā. Mākslas dzīves aspektā perioda sākumu iezīmē apvienības “Rūķis” darbība un Rīgas Mākslas biedrības aktivizēšanās. Arhitektūras nozarē par svarīgu institūciju veidojās Rīgas Arhitektu biedrība (no 1889. g.). “Rūķis” iezīmēja apzinātu nacionālās skolas konsolidēšanos, tā dalībnieki sākotnēji pievērsās sociālam reālismam un nacionālo (lokālo) reāliju tematikai (A. Alkšņa, J. Rozentāla, J. Valtera darbi). Gleznu un grafikas stilistiku ietekmēja gan vēlīno peredvižņiku, gan Rietumu novāciju ietekmes (impresionisma, simbolisma un jūgendstila pirmās pazīmes). Šajā pašā laikā konstatējams vispārējas neoromantiskās orientācijas un nacionālā romantisma sākums. Ap 1900. g. vērojamas periodam specifiskās tēlotājas mākslas attīstības tālākas izpausmes (pievēršanās jutekliskās realitātes tiešākam, bet subjektīvi brīvam atveidojumam, dekorativitātes kāpinājums). Impresionistiskais plenērisms savienojas ar neoromantisko “noskaņu mākslu”, reālistiskie tēli mijas ar simbolisko fantastiku, gleznieciskā formveide ― ar lineārām jūgendstila stilizācijām (V. Purvīša, J. Rozentāla, J. Valtera, B. Borherta, E. Borhertes–Šveinfurtes darbi). Šajos gados “Rūķa” pirmās paaudzes mākslinieku pozīcijas nostiprinās Latvijas mākslas pasaulē un Pēterburgas mākslas institūcijās, izvēršas sakari ar Rietumu centriem un tālaika jaunās mākslas parādībām. Saskarē ar rodēnismu veidojas pirmie latviešu tēlnieki (G. Šķilters, T. Zaļkalns, B. Dzenis). Grafiskajā dizainā (preses un grāmatu grafikā), dekoratīvajā amatnieciskajā mākslā (ēku interjeru un fasāžu plastiskais dekors, amatnieciskā dekoratīvā glezniecība un vitrāžas), lietišķās mākslas nozarēs (porcelāna un fajansa trauki, mēbeles) ienāk jūgendstils. Arhitektūrā celtņu telpisko struktūru pieaugošais racionālisms savienojas ar dekora bagātību, historisma formas arvien vairāk nomaina jūgendstils (H. Šēla un F. Šefela, R. Cirkvica, K. Pekšēna, M. Eizenšteina ēkas). Perioda pēdējai desmitgadei raksturīga mākslas un mākslas dzīves parādību izvēršanās, lielāka daudzveidība, bet arī iekšēja pretrunība. 1905. g. revolūcijas izraisītie vizuālās mākslas pasaules satricinājumi izpaužas kā politiskās satīras uzplaukums (žurnāla “Svari” karikatūras). Noraidot konservatīvo kultūru, veidojas “dekadentiskā bohēma” kā novāciju vide. Atsevišķu gleznotāju (V. Zeltiņš, P. Krastiņš) postimpresionistiskajā stilistikā ienāk kāpinātas ekspresijas pazīmes. V. Matvejs, kas veidojās Rietumu un krievu avangarda kontekstā, 1910. g. pieteica agrā “klasiskā modernisma” koncepcijas Rīgā. Nacionālā romantisma tālāko attīstību pārstāvēja gan mitoloģiskās kompozīcijas (J. Rozentāls), gan T. Ūdera “reālais simbolisms”, gan J. Madernieka ornamentālais dizains. Pēc 1905. gada arhitektūras attīstības priekšplānā izvirzījās ar somu paraugiem saistītais nacionālais romantisms (K. Pekšēna, E. Laubes, A. Vanaga celtnes). Nacionālromantiskas stilizācijas ar etnogrāfiskā ornamenta motīviem izmantotas lietišķajā mākslā (A. Cīrulis, P. Šteinbergs). Tipiskā gadsimtu mijas tēlotājas mākslas stilistikā parādās tradicionālistiskas (neoklasiskas) reakcijas elementi (V. Purvīša, J. Rozentāla, A. Romana, G. Šķiltera, J. Tillberga, K. Rončevska šo gadu darbi). Abstrahējošas sintēzes un vecmeistaru iespaidu saistījumu meklē jaunākas paaudzes mākslinieki (J. Grosvalds un “Zaļās puķes” grupa). Arhitektūrā pieaugošā racionalizācija (R. un A. Šmēlingi u. c.), vēlīnā jūgendstila, nacionālā romantisma tradīcijas koeksistē ar neoklasicisma pacēlumu (E. Poles, M. Nukšas, P. Mandelštama ēkas Rīgā, V. Bokslafa celtās un atjaunotās muižas). Latvijas gadsimtu mijas mākslas periodu noslēdz tās vispārēju izmaiņu sākums Pirmā pasaules kara izraisītās politiskās un sociālās dzīves krīzes gados. E. Kļaviņš
Bibliogrāfija
Neumann W. Baltische Maler und Bildhauer des XIX Jahrhuderts. – Riga. – 1902; Riga und seine Bauten. – Riga. – 1903; Suta R. 60 Jahre lettischer Kunst. – Leipzig. – 1923; Dombrovskis J. Latvju māksla. – Rīga. – 1925; Vipers B. Latvju māksla. Īss pārskats – Rīga. – 1927; Kjellīns H. Latviešu māksla. – Rīga. – 1932; Dombrovskis J. Latvju mākslas vēsture. – Rīga. 1935; Rutmanis J. Latviešu arhitektūra 19. un 20. g. s. ; Penģerots V. Jaunākā tēlniecība Latvijā. Glezniecība Latvijā 19. un 20. g. s. Grafika. Latvija. // Mākslas vēsture / V. Purvīša red. – Rīga. [1934 - 1935]. – 1. sēj. – 253. – 258. lpp., 407. – 419. lpp., 2. sēj. – 339. – 469, 547. – 558. lpp.,; Cielava S. Latviešu glezniecība buržuāziski demokrātisko revolūciju posmā (1900 – 1917). – Rīga. – 1974; Siliņš J. Latvijas māksla, 1800 – 1914. 2. sēj. Stokholma. – 1980; Krastiņš J. Jūgendstils Rīgas arhitektūrā. – Rīga. – 1980; E. Kļaviņš. Latvijas XIX gs., XX gs. sākuma tēlotājas mākslas ikonogrāfija un stilistiskais raksturojums. – Rīga. – 1983; Konstants Z. Poluikeviča T. Rīgas fajanss un porcelāns. – Rīga. – 1984; Latviešu tēlotāja māksla. 1860 – 1940. – Rīga. – 1986; E. Kļaviņš. Latviešu tēlotājas mākslas sakari ar citām mākslas skolām. – Rīga. – 1988; Krastiņš J. Eklektisms Rīgas arhitektūrā. – Rīga. – 1988; Krastiņš J. Jugendstil in der Rigaer Baukunst. – Michelstadt. – 1992;E. Kļaviņš. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. – Rīga. – 1996; Bruģis D. Historisma pilis Latvijā. – Rīga. – 1996; Krastiņš J. Rīga – jūgendstila metropole. – Rīga. – 1996; Jūgendstils. Laiks un telpa (red. Grosa S.). – Rīga. – 1999; Architektur und bildende Kunst im Baltikum um 1900 (Hrsg. Grosmane E., Hartel B., Keevallik J., Lichtnau B.) // Greifswalder kunsthistorische Studien. B. 3. - Frankfurt a. M – 1999; Kačalova T. Latviešu ainavu glezniecība gadsimtu mijā (1890 – 1915). – Rīga. – 2004.
Attēlu saraksts
- Purvītis V. Atkusnis. Ap 1906. Audekls, eļļa, 48,3 x 67. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (turpmāk ― LNMM).
- Rozentāls J. A. Hesas portrets. 1908. Audekls, eļļa, 187 x 98. LNMM
- Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā, Elizabetes ielā 10b. 1903.
- Vitrāža no E. Todes darbnīcas. Biržas komercskolas (tagad Latvijas Mākslas akadēmija) kāpņu telpā. Rīga. 1902―1905.
- Kuzņecova fabrikas masveida produkcijas šķīvji. Fajanss, diametrs 24 cm. Latvijas Vēstures muzejs.
- Valters J. Peldētāji zēni. Ap 1900. Kartons, eļļa, 41 x 63,5. LNMM
- Rozentāls J. Arkādija I. Studija. 1904―1908. Kartons, eļļa, 29,5 x 24. LNMM
- Krastiņš P. Mākoņi virs mājām. Ap 1905. Papīrs, akvarelis, zīmulis, 11 x 18. LNMM
- Pēkšēns K., Laube E. K. Pekšēna nams Rīgā, Alberta ielā 12. 1903.
- Alksnis Ā. Arājs. 19. gs. 90. gadu vidus. Papīrs, akvarelis, 30,7 x 39,8. Kuldīgas novada muzejs.
- Purvītis V. Pēdējais sniegs. 1898. Audekls, eļļa, 102,5 x 144. Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs.
- Valters J. Sieviete parkā. Ap 1900. Audekls, eļļa, 42 x 55. LNMM
- Rozentāls J. Teika. Ap 1899. Audekls, eļļa, 97 x 67. LNMM
- Madernieks J. Vāks A. Saulieša stāstam “Kalējs Indriķis”. 1904.
- Šķilters G. Maziņš biju neredzēju. 1903 (bronza 1955). 42 x 53 x 70. LNMM
- Virsdurvju maskarons īres namam Rīgā, Smilšu ielā 8. 1902.
- Šēls H., Šefels F. Bij. H. Detmaņa nams Rīgā, Šķūņa ielā 12/14
- Zeltiņš V. Jumti. Studija. Ap 1905. Papīrs, kartons, eļļa, 30 x 24,7. LNMM
- Matvejs V. Itālijas motīvs. 1913. Audekls, eļļa, 20 x 13,5. LNMM
- Madernieks J. Titullapa žurnālam “Vērotājs”. 1908. Nr. 4
- Laube E., Pekšēns K. Bij. A. Ķēniņa skola Rīgā, Tērbatas ielā 15/17.
- Purvītis V. Ziema. Ap 1910. Audekls, eļļa, 69 x 99,5. LNMM
- Grosvalds J. Mākslinieku Tones, Ubāna un Drēviņa portrets. 1915. Audekls, eļļa, 80 x 100. LNMM
- Pole E. Bij. Rīgas IV savstarpējās kredītsabiedrības nams Rīgā, Elizabetes ielā 57. 1911.
- Šmēlings A., E. Hartmanis, V. Unferhau. Īres nams Rīgā, Miera ielā 5. 1912.