1890 – 1915: Formālā stilistika

No ''Latvijas mākslas vēsture''

Versija 2008. gada 6. oktobris, plkst. 15.10, kādu to atstāja Ivo (Diskusija | devums) (Jauna lapa: thumb|Valters J. Jaunība. Ap 1900. Audekls, eļļa, 41 x 56. LNMM [[Image:Purvitis_Koku_studijas.jpg|thumb|Purvītis V. Koku studijas. Ap 1900. Audekls, e...)
Valters J. Jaunība. Ap 1900. Audekls, eļļa, 41 x 56. LNMM
Purvītis V. Koku studijas. Ap 1900. Audekls, eļļa, 25 x 34,4. LNMM
Ūders T. Pavisam grūta padarīšana. Ap 1910. Papīrs, ogle. Atrašanās vieta nezināma
Rončevskis K. Mātes portrets. 1910. Marmors, 31 x 28,5 x 12,5. LNMM
Belzēns J. Meitas portrets. 1909. Audekls, eļļa, 151,5 x 72,5. LNMM
Rozentāls J. Māte ar bērnu. 1904. Audekls, eļļa, 67 x 89,3. LNMM
Borherte – Šveinfurte E. A. kundzes portrets. Ne vēlāk par 1912. Atrašanās vieta nezināma
Rozentāls J. Veļas mazgātāja. 1896. Audekls, eļļa, 40 x 31. LNMM
Zaļkalns T. Tēva portrets. Ap 1912 (lējums 1966). Bronza, 17,7 x 14,2. LNMM
Rozentāls J. Kārdināšana. 1901. Audekls, eļļa, 45,7 x 30,4. LNMM
Valters J. Mežs. Ap 1904. Audekls, eļļa, 101 x 82. LNMM
Rozentāls J. B. Ņefedjevas portrets. 1912. Audekls, eļļa, 93 x 70. LNMM
Jūgendstila perioda ēku fronte Brīvības ielā. 1900 – 1912.
Vasarnīca Bulduros Rēzeknes pulka ielā 9. 20. gs. sākums
Eizenšteins M. Īres nams Elizabetes ielā 10b. 1903
„Kafijas paviljons” Ķemeros. 20. gs. sākums. Nav saglabājies
Šēls H., Šefels F. Īres nams Šķūņu ielā 10/12 Rīgā. 1902
Pēkšēns K., Laube E. A. Ķēniņa skolas fasādes fragments. 1905.
Jūgendstila bufete. 20. gs. sākums. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs
M. Kuzņecova fabrikas fajansa trauks. 20. gs. sākums. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs
Dranda J. Šķīvji. 20. gs. sākums. Māls, vāpējums, angobas raksts. LNMM

Latvijas 19. gs. beigu, 20. gs. sākumā dažādajos mākslas veidos atkārtojas pazīmes, kuru kopums ļauj runāt par perioda tēlotājas mākslas, arhitektūras un lietišķās mākslas vispārējo formveides stilistiku.


Kompozicionālas sakarības tēlotājā mākslā

Latvijas tēlotājas mākslas darbu kompozicionālā uzbūvē atsevišķi objekti un to saistījums (sk. ikonogrāfija) tika parasti atveidots kā vizuāli tvertas realitātes fragments. Divu dimensiju mākslā priekšplāna priekšmetiskās materiālās formas (cilvēku figūras, ainavu motīvu, interjera sastāvdaļas) tika rādītas kā daļas no plašākas pasaules un „nogrieztas” ar darbu robežlīnijām. Tēlniecībā atveidoto cilvēku tēlu robežas norādītas kā neregulāras, „brīvi nogrieztas” vai augošas ārā no neregulāra bloka, citkārt pamatnes. Fragmentārisms saistīts ar acentriskuma pastiprināšanos un elementāras līdzsvarotības mazināšanos. Divu dimensiju mākslā telpa bieži tēlota kā skatīta no subjektīvi izvēlēta skatupunkta, tādējādi horizonta līnija (redzamā vai iedomājamā) tika novirzīta no gleznas vai grafikas darba formāta ass, tēlotie objekti rādīti rakursā – skatīti no augšas vai apakšas. Acentriskums dažkārt savienojas ar daļēju līdzsvarotību un daļēju asimetriju: lielākais pēc mēroga motīvs vienā pusē asij līdzsvarots ar mazāku otrā ass pusē. Cits kompozīcijas formālas organizācijas variants ir dominējoša motīva sabalsojums ar darba konfigurāciju (tuvplānā stāvošas figūras iekļaušana uzsvērti vertikālā formātā, līmeniski rindotu objektu iesaistīšana horizontāli izstieptā formātā u.c.). Formāti variabli – parastie taisnstūri mijas ar ovāliem vai tondo.

Gleznieciskums un lineāra stilizācija

Attēloto objektu kopuma tuvinājums vizuālās realitātes fragmentam savienojas ar atsevišķu objektu abstrahētāku kā agrāk tēlojumu, fiksējot to subjektīvi būtiskākās iezīmes ar vispārinošiem laukumiem, līnijām, triepieniem, plastiskiem apjomiem. Priekšmetisko formu atveidojumā gleznieciskums mijās un savienojas ar lineārismu. Objekti var būt tēloti kā krāstoņu, gaismēnas gradācijas, plastisko apjomu uzirdinājums pakļauj tos gaismēnas vibrācijai. Tādējādi iluzori vājinās tēloto priekšmetisko formu viengabalainība un materialitāte. Tai pat laikā pastāvīgi lietota līnija kā apjomu un laukumu norobežošanas līdzeklis. Līnija var būt noteikta un cieta vai mīkstināta un izplūstoša, var pārvērsties par pagarinātu triepienu gleznās. Tēlniecībā tās analoģija ir plūstošajā, gleznieciski vibrējošā masā vai stilizējoši vispārinātā apjomā un cilnī iezīmētās pagarinātās formu šķautnes, lūzumu un citkārt „grafiski” padziļinājumi. Pastāvīgi sastopama sīku glezniecisku „plānu”: vai plašāku laukumu akcentēšana, attiecīgi sadalot vai nosacīti saplacinot tēlotos objektus.

Ritms, kolorīts un faktūra

Ritmizācija kā darba formālas organizācijas līdzeklis izpaužas gan atkārtojot vertikāles un horizontāles, kas saskaņojas ar darbu ortogonāliem formātiem, gan visbiežāk izmantojot biomorfas asimetriski viļņveidīgas robežas, līnijas, triepienus, stilizējot tēlojumu visaptveroši vai detaļās. Atsevišķos gadījumos parādās taisnu lauztu līniju ritms. Perioda sākumā divu dimensiju mākslā saglabājas iepriekšējam periodam tipiskās krāsas pakļautība plastiskās formas modelējumam un gaismēnas neitrālai tonalitātei, bet perioda mākslas attīstības gaitā kolorīts kļūst glezniecisks un uzsvērti dekoratīvs. Atbilstoši vispārējam gleznieciskajam realitātes skatījumam un strādājot plenērā, mākslinieki piešķīra lielāku nozīmi no gaismas atkarīgām krāstoņu atšķirībām priekšmetiskās formas robežās. Lokālkrāsu impresionistiskā dalīšanās savienojas ar plašākiem dekoratīvistiski nosacītiem krāsu laukumiem. Krāsu daudzveidība mijas ar monohromām krāsu gammām. Perioda sākumā atkārtojas tumšo un gaišo toņu kontrasti, bet tālāk pastiprinās specifiskais toņu tuvinājums un vairāk vai mazāk izteikts to blāvums. Koloristiskā daudzveidība bija panākama izmantojot ne tikai biežāko eļļas tehniku glezniecībā, bet arī pasteli, temperu un guašu (sk. morfoloģiju), grafikā – arī dažādi tonētu papīru. Darbu stilistikas elements ir vairāk kā agrāk variēta faktūra, aktīvi pielietotas plānas un lazējošas, pastozas un reljefi klātas krāsu kārtas, citkārt tiek estetizēta rupja auduma virsma vai graudains papīrs.

Formveide arhitektūrā un lietišķajā mākslā

Arhitektūrā perioda sākumā un neoklasicisma pacēluma laikā saglabājās tendence telpisko, būvapjomu un fasāžu kompozīcijas veidot iespējami regulāri (simetrijas, viendabīgu elementu rindojums, dekora pakārtojums vertikāļu un horizontālu attiecinājumam), kā arī dekora vienmērīgs piesātinājums reprezentatīvu fasāžu un interjeru plaknēs. Tāpat kā agrāk blīvajā pilsētu kvartālu perimetriālajā apbūvē atsevišķu fasāžu dekora atšķirības apvienojās vienotās ielu frontēs, celtņu un ielu mērogus regulēja būvnoteikumi, kuri tādējādi ieguva formveides faktora spēku. Atsevišķu celtņu kompozicionālā autonomija atklājās „brīvi stāvošu” būvapjomu gadījumos bulvāru un parka zonā Rīgā, villu, muižu, lauku māju izveidē. Līdz ar jūgendstila un nacionālā romantisma koncepciju izplatību historisma formveide papildinājās un pārveidojās. Pieauga asimetrijas nozīme, proporcijās un fasāžu zīmējumā pastiprinājās vertikālie virzieni, bagātinājās fasāžu un siluetu formas un plastika (erkeri, tornīši, zelmiņi), daudzveidīgāka bija ailu konfigurācija. Stūru torņi ēkām ielu krustojumos ieguva pilsētbūvniecisku formālu akcentu lomu. Būtisks elements bija liektas un viļņveida formas un līnijas; lauztu, taisnu līniju un plakņu īpatsvars pieaug perioda otrā pusē. Tektoniskais un ornamentālais dekors, gan naturālistisks (florāls, animālistisks, antropomorfs), gan abstrakts, savienojas ar neaizpildītiem laukumiem, radot piesātinātu plankumu un „tukšumu” kontrasta efektu. Savu lomu kopējā estētiskās funkcijas realizācijā bija gleznieciski („dabiski”) nelīdzenai un gludai fasāžu apdares faktūrai, eksterjera un interjera krāsainībai. Vispārējā attīstība novērojama pakāpeniska orientācija uz aizvien abstraktāku un racionālāku formveidi. Lietišķajā mākslā līdzīgi formas saskaņošana ar funkciju un materiālu notika pārejot no vēsturisko stili tradīcijās sakņotas priekšmetu darināšanas uz neoromantiski „brīvāku” veidojumu un dekoru. Kokizstrādākumi (mēbeles) ieguva plūdenus jūgendistila apveidus un liekumus, kas varēja savienoties ar „tautiski” robustu vienkāršību vai neoklasiski retrospektīviem elementiem. Rūpnieciskā keramikas (porcelāna, fajansa) produkcijā (trauki) neostilu nosacītās formas kļuva plastiskākas, jo tika vairāk estetizēta materiāla plūstamība, apgleznojuma florālais ornaments pakļāvās internacionālā jūgendstila ritmam. Savukārt, individuālu meistaru radītā māla trauku kopformas un ornamenti tika stilizēti pēc etnogrāfiskiem paraugiem. Etnogrāfiskie raksti bija nepieciešamais ornamentācijas pamats visu uz vietas ražotu veidu tekstilizstrādājumiem (segas, aizskari, apģērba audumi). Neoromantiskā jūgendstila laikmeta formveide ienāca arī metālmākslā (būvkalumi, trauki, juvelierizstrādājumi).

Attēlu saraksts

  1. Valters J. Jaunība. Ap 1900. Audekls, eļļa, 41 x 56. LNMM
  2. Purvītis V. Koku studijas. Ap 1900. Audekls, eļļa, 25 x 34,4. LNMM
  3. Ūders T. Pavisam grūta padarīšana. Ap 1910. Papīrs, ogle. Atrašanās vieta nezināma
  4. Rončevskis K. Mātes portrets. 1910. Marmors, 31 x 28,5 x 12,5. LNMM
  5. Belzēns J. Meitas portrets. 1909. Audekls, eļļa, 151,5 x 72,5. LNMM
  6. Rozentāls J. Māte ar bērnu. 1904. Audekls, eļļa, 67 x 89,3. LNMM
  7. Borherte – Šveinfurte E. A. kundzes portrets. Ne vēlāk par 1912. Atrašanās vieta nezināma
  8. Rozentāls J. Veļas mazgātāja. 1896. Audekls, eļļa, 40 x 31. LNMM
  9. Zaļkalns T. Tēva portrets. Ap 1912 (lējums 1966). Bronza, 17,7 x 14,2. LNMM
  10. Rozentāls J. Kārdināšana. 1901. Audekls, eļļa, 45,7 x 30,4. LNMM
  11. Valters J. Mežs. Ap 1904. Audekls, eļļa, 101 x 82. LNMM
  12. Rozentāls J. B. Ņefedjevas portrets. 1912. Audekls, eļļa, 93 x 70. LNMM
  13. Jūgendstila perioda ēku fronte Brīvības ielā. 1900 – 1912.
  14. Vasarnīca Bulduros Rēzeknes pulka ielā 9. 20. gs. sākums
  15. Eizenšteins M. Īres nams Elizabetes ielā 10b. 1903
  16. „Kafijas paviljons” Ķemeros. 20. gs. sākums. Nav saglabājies
  17. Šēls H., Šefels F. Īres nams Šķūņu ielā 10/12 Rīgā. 1902
  18. Pēkšēns K., Laube E. A. Ķēniņa skolas fasādes fragments. 1905.
  19. Jūgendstila bufete. 20. gs. sākums. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs
  20. M. Kuzņecova fabrikas fajansa trauks. 20. gs. sākums. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs
  21. Dranda J. Šķīvji. 20. gs. sākums. Māls, vāpējums, angobas raksts. LNMM