Atšķirības starp "Aleksandrs Romans" versijām

No ''Latvijas mākslas vēsture''

1. rindiņa: 1. rindiņa:
 
[[Image:Tillbergs_Romans.jpg|thumb|Jānis Roberts Tillbergs. Aleksandra Romana portrets. Ne vēlāk par 1912.]]
 
[[Image:Tillbergs_Romans.jpg|thumb|Jānis Roberts Tillbergs. Aleksandra Romana portrets. Ne vēlāk par 1912.]]
[[Image:Romans_Smaidosa.jpg|thumb|Smaidošā meitene. Ne vēlāk par 1904.]]
+
[[Image:Romans_Smaidosa.jpg|thumb|Smaidošā meitene. Ne vēlāk par 1904]]
[[Image:Romans_Iesvetisana.jpg|thumb|Iesvētīšanas diena. 1904.]]
+
[[Image:Romans_Iesvetisana.jpg|thumb|Iesvētīšanas diena. 1904]]
[[Image:Romans_Purica_portrets.jpg|thumb|Alfrēda Purica portrets. Ap 1906.]]
+
[[Image:Romans_Purica_portrets.jpg|thumb|Alfrēda Purica portrets. Ap 1906]]
[[Image:Romans_Zirgi_menesnica.jpg|thumb|Zirgi mēnesnīcā. Pieguļā. Ap 1910.]]
+
[[Image:Romans_Zirgi_menesnica.jpg|thumb|Zirgi mēnesnīcā. Pieguļā. Ap 1910]]
[[Image:Romans_Ainava_ar_jatnieku.jpg|thumb|Ainava ar jātnieku. 1910.]]
+
[[Image:Romans_Ainava_ar_jatnieku.jpg|thumb|Ainava ar jātnieku. 1910]]
[[Image:Romans_Tillbergs.jpg|thumb|Jāņa Roberta Tillberga portrets. 1910.]]
+
[[Image:Romans_Tillbergs.jpg|thumb|Jāņa Roberta Tillberga portrets. 1910]]
  
'''Aleksandrs Romans''' (1878. 14. 01 – 1911. 26. 06) – Latvijas 20. gs. sākuma mākslā pārstāv pāreju no impresionistiska reālisma uz jūgendisku stilizāciju un vienlaicīgi uz neoklaskām kvalitātēm, individuāli izceļoties ar klusinātu lirismu un kompozicionālo skaidrību.
+
'''Aleksandrs Romans''' (1878. 14. I – 1911. 26. VI) – Latvijas 20. gs. sākuma mākslā pārstāv pāreju no impresionistiskā reālisma uz jūgendisku stilizāciju un vienlaicīgi uz neoklasikām kvalitātēm, individuāli izceļoties ar klusinātu lirismu un kompozicionālo skaidrību.
 
=Biogrāfija un mākslinieciskā darbība=
 
=Biogrāfija un mākslinieciskā darbība=
 
==Studijas, dzīves apstākļi Sanktpēterburgā un Jelgavā==
 
==Studijas, dzīves apstākļi Sanktpēterburgā un Jelgavā==
Aleksandrs Romans dzimis 1878. g. Iecavas pagasta zemnieka ģimenē. Pēc mācībām vietējā baznīcas skolā apmeklēja Jelgavas ģimnāziju, kur apguva arī iemaņas zīmēšanā. 1897. g. Romans tika uzņemts Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, kur palika līdz 1904. g. Akadēmija šajos gados pasniedza peredvižņiku un racionalizētās akadēmiskās metodes piekritēja Pāvela Čistjakova (''Павел Чистяков'') sekotāji. Romans strādāja batālista profesora Pāvela Kovaļevska (''Павел Ковалевский'') darbnīcā, pēc pēdējā nāves pie Vladimira Makovska (''Владимир Маковский''). Apgūto skolu un tai pat laikā novitātes, kas pakāpeniski ieviesās tajā 20. gs. sākuma, rāda Makovska darbnīcā gleznotais portrets ˝[[:image:Romans_Smaidosa.jpg|Smaidošā meitene]]˝(ne vēlāk par 1904, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM); modeļa raksturs saglabā skolotāja orientāciju uz reālistisko ˝mazo ļaužu˝ tēlojumu, krāsu neitralizāciju ēnu daļās, bet dabiskā mīmikas dinamika, formu mīkstinājums, gaismas un atmosfēras efekti, asimetriskais figūras iekļāvums gleznas taisnstūrī jau ir, plašākā nozīmē, impresionistiskas kvalitātes, tērpa sarkanā laukuma kontrastam ar fona pelēko toni ir dekoratīva pašvērtība. Diplomdarbam Romans izvēlējās sadzīves ainu (˝[[:image:Romans_Iesvetisana.jpg|Iesvētīšanas diena]]˝, 1904, LNMM), kuras risinājumā viņš atvirzījās no peredvižņiku sociālā reālisma vēl tālāk: vērojoši liriska apcere par jaunības tēmu interpretēta, akcentējot no plenēra gaismas un refleksiem atkarīgo tērpu, zaļuma un ziedu krāsainību. Pabeidzis akadēmiju un nokalpojis karadienestā, Romans līdz 1910. g. pastāvīgi dzīvoja Sanktpēterburgā, pārtikdams no zīmēšanas stundām un gadījuma pasūtījumiem. Viņš bija ˝Rūķa˝ biedrs, aktīvs latviešu mākslinieku kopienas loceklis impērijas galvaspilsētā, piedalījās satīriskā žurnāla ˝Svari˝ izdošanā, arī pirmajā latviešu mākslinieku izstādē Rīgā. 1910. g. Romans pieņēma zīmēšanas skolotāja vietu Jelgavas meiteņu skolā un pārcēlās uz dzīvi dzimtenē. Šeit viņš iekārtoja darbnīcu, esot daudz gleznojis, apmācījis kādus skolniekus, bet nepaspēja izvērsties, jo pēc smagas slimības 1911. g. jūnijā mira. Laikabiedri (Alberts Prande, Pāvils Gruzna, Jānis Roberts Tillbergs) atcerējās Romanu kā klusu, laipnu, labsirdīgu un smalku cilvēku. Par viņa uzskatiem par mākslu un viņu interesējošiem paraugiem nekāda informācija nav saglabājusies.
+
Aleksandrs Romans dzimis 1878. g. Iecavas pagasta zemnieka ģimenē. Pēc mācībām vietējā baznīcas skolā apmeklēja Jelgavas ģimnāziju, kur apguva arī iemaņas zīmēšanā. 1897. g. Romans tika uzņemts Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, kur palika līdz 1904. g. Akadēmijā šajos gados pasniedza peredvižņiku un racionalizētās akadēmiskās metodes piekritēja Pāvela Čistjakova (''Павел Чистяков'') sekotāji. Romans strādāja batālista profesora Pāvela Kovaļevska (''Павел Ковалевский'') darbnīcā, pēc pēdējā nāves pie Vladimira Makovska (''Владимир Маковский''). Apgūto skolu un tai pašā laikā novitātes, kas pakāpeniski tajā ieviesās 20. gs. sākumā, rāda Makovska darbnīcā gleznotais portrets ˝[[:image:Romans_Smaidosa.jpg|Smaidošā meitene]]˝(ne vēlāk par 1904, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM); modeļa raksturs saglabā skolotāja orientāciju uz reālistisko ˝mazo ļaužu˝ tēlojumu, krāsu neitralizāciju ēnu daļās, bet dabiskā mīmikas dinamika, formu mīkstinājums, gaismas un atmosfēras efekti, asimetriskais figūras iekļāvums gleznas taisnstūrī jau ir, plašākā nozīmē, impresionistiskas kvalitātes, tērpa sarkanā laukuma kontrastam ar fona pelēko toni ir dekoratīva pašvērtība. Diplomdarbam Romans izvēlējās sadzīves ainu (˝[[:image:Romans_Iesvetisana.jpg|Iesvētīšanas diena]]˝, 1904, LNMM), kuras risinājumā viņš atvirzījās no peredvižņiku sociālā reālisma vēl tālāk: vērojoši liriska apcere par jaunības tēmu interpretēta, akcentējot no plenēra gaismas un refleksiem atkarīgo tērpu, zaļuma un ziedu krāsainību. Pabeidzis akadēmiju un nokalpojis karadienestā, Romans līdz 1910. g. pastāvīgi dzīvoja Sanktpēterburgā, pārtikdams no zīmēšanas stundām un gadījuma pasūtījumiem. Viņš bija ˝Rūķa˝ biedrs, aktīvs latviešu mākslinieku kopienas loceklis impērijas galvaspilsētā, piedalījās satīriskā žurnāla ˝Svari˝ izdošanā, arī pirmajā latviešu mākslinieku izstādē Rīgā. 1910. g. Romans pieņēma zīmēšanas skolotāja vietu Jelgavas meiteņu skolā un pārcēlās uz dzīvi dzimtenē. Šeit viņš iekārtoja darbnīcu, esot daudz gleznojis, apmācījis kādus skolniekus, bet nepaspēja izvērsties, jo pēc smagas slimības 1911. g. jūnijā mira. Laikabiedri (Alberts Prande, Pāvils Gruzna, Jānis Roberts Tillbergs) atcerējās Romanu kā klusu, laipnu, labsirdīgu un smalku cilvēku. Par viņa uzskatiem par mākslu un viņu interesējošiem paraugiem nekāda informācija nav saglabājusies.
==Romana attīstība==
+
==A. Romana attīstība==
 
Ņemot vērā dažus precīzi datējamus darbus, iespējams nosacīti raksturot Romana mākslinieka attīstību, kuru uzrāda galvenokārt ainavu un portreta žanri. Akadēmijas studiju pēdējos gados un laikā ap 1905. g. viņš atveido tieši, impresionistiski tvertus vizuālās realitātes fragmentus, estetizējot galvenokārt krāsu attiecības un izmantojot gan tuvinātus un pelēcinātus toņus, gan blāvākus vai asākus silto un auksto toņu attiecinājumus. Zināmo šīs grupas ainavu motīvi ir visbiežāk cilvēka apdzīvotu ainavu objekti - pilsētu ēkas ūdensmalā, liellaivas, dzirnavas, zemnieku mājas, tīrums, lauku ceļš u. c. (˝Mazā Ņevka˝, ˝Bauskas apkārtne˝, ˝Kapi˝, ˝Dzirnavas˝, visi ap 1905, LNMM). Cilvēka figūra portretos tēlota kā ierastas vides sastāvdaļā, gaiša plenēra (˝Sieviete ar saulessargu˝, ap 1904, LNMM) vai krēslaina interjera apstākļos (˝Ernesta Zīverta portrets˝, ap 1905, Tukuma muzejs). Tēlojuma objekti tiek modelēti ar variētu atsevišķu triepienu, bet saglabājot to pamatformu veselumu.  
 
Ņemot vērā dažus precīzi datējamus darbus, iespējams nosacīti raksturot Romana mākslinieka attīstību, kuru uzrāda galvenokārt ainavu un portreta žanri. Akadēmijas studiju pēdējos gados un laikā ap 1905. g. viņš atveido tieši, impresionistiski tvertus vizuālās realitātes fragmentus, estetizējot galvenokārt krāsu attiecības un izmantojot gan tuvinātus un pelēcinātus toņus, gan blāvākus vai asākus silto un auksto toņu attiecinājumus. Zināmo šīs grupas ainavu motīvi ir visbiežāk cilvēka apdzīvotu ainavu objekti - pilsētu ēkas ūdensmalā, liellaivas, dzirnavas, zemnieku mājas, tīrums, lauku ceļš u. c. (˝Mazā Ņevka˝, ˝Bauskas apkārtne˝, ˝Kapi˝, ˝Dzirnavas˝, visi ap 1905, LNMM). Cilvēka figūra portretos tēlota kā ierastas vides sastāvdaļā, gaiša plenēra (˝Sieviete ar saulessargu˝, ap 1904, LNMM) vai krēslaina interjera apstākļos (˝Ernesta Zīverta portrets˝, ap 1905, Tukuma muzejs). Tēlojuma objekti tiek modelēti ar variētu atsevišķu triepienu, bet saglabājot to pamatformu veselumu.  
Nākamo gados visu žanru darbos pastiprinās nosacītība un orientācija uz formālo sistēmu, kurā lielāks īpatsvars ir skaidrāk iezīmētiem plašākiem laukumiem ar jūgendstila ritmu kontūrās. Tas ir acīmredzams Romana grafiskajās karikatūrās ˝Svariem˝(1906 – 1907) un vēlākās stilizētās noskaņu ainavās. Divās no tām viņš pievēršas pieguļas tēmai ar neoromantiskiem mēness gaismas efektiem un mierīgiem zirgiem nakts ganībās (˝Mēnesnīca˝, ˝[[:image:Romans_Zirgi_menesnica.jpg|Zirgi mēnesnīca. Pieguļā]]˝, abi ap 1910. atrašanās vieta nezināma). Nedaudz teiksmainajā „[[:image:Romans_Ainava_ar_jatnieku.jpg|Ainavā ar jātnieku]]˝ (1910, LNMM) slaido koku tumšie silueti, zaļais krasts, pelēko debesu un ūdens klajs papildināts ar eksotisko jātnieka figūriņu sarkanā tērpā un tālo baltas pils motīvu. Ierosinājumus stilizācijas un sacerētu kompozīciju veidošanā Romans varēja gūt gan krievu ˝''Мир искусства''˝ mākslinieku lokā, gan vācu jūgendstila, ˝noskaņu mākslas” un „dzimtenes mākslas” kopēju vidē. Romana zudusī kompozīcija ˝Peldētājas”(1906 – 1910) ar 18. gs. dāmām pie baseina parkā atgādina visvairāk Aleksandra Benuā (''Александр Бенуа'') retrospektīvo tematiku, bet ˝Ainava ar jātnieku˝ formālā ziņā Valtera Leistikova (''Walter Leistikow'') dekorativizētos ainavisko motīvu siluetus.  
+
Nākamos gados visu žanru darbos pastiprinās nosacītība un orientācija uz formālo sistēmu, kurā lielāks īpatsvars ir skaidrāk iezīmētiem plašākiem laukumiem ar jūgendstila ritmu kontūrās. Tas ir acīmredzams Romana grafiskajās karikatūrās ˝Svariem˝(1906 – 1907) un vēlākās stilizētās noskaņu ainavās. Divās no tām viņš pievēršas pieguļas tēmai ar neoromantiskiem mēness gaismas efektiem un mierīgiem zirgiem nakts ganībās (˝Mēnesnīca˝, ˝[[:image:Romans_Zirgi_menesnica.jpg|Zirgi mēnesnīca. Pieguļā]]˝, abi ap 1910. Atrašanās vieta nezināma). Nedaudz teiksmainajā „[[:image:Romans_Ainava_ar_jatnieku.jpg|Ainavā ar jātnieku]]˝ (1910, LNMM) slaido koku tumšie silueti, zaļais krasts, pelēko debesu un ūdens klajs papildināts ar eksotisko jātnieka figūriņu sarkanā tērpā un tālo baltas pils motīvu. Ierosinājumus stilizācijas un sacerētu kompozīciju veidošanā Romans varēja gūt gan krievu ˝''Мир искусства''˝ mākslinieku lokā, gan vācu jūgendstila, ˝noskaņu mākslas” un „dzimtenes mākslas” kopēju vidē. Romana zudusī kompozīcija ˝Peldētājas”(1906 – 1910) ar 18. gs. dāmām pie baseina parkā atgādina visvairāk Aleksandra Benuā (''Александр Бенуа'') retrospektīvo tematiku, bet ˝Ainava ar jātnieku˝ formālā ziņā Valtera Leistikova (''Walter Leistikow'') dekorativizētos ainavisko motīvu siluetus.  
Trijos zināmos ar vēlākiem gadiem datējamos portretos impresionistiskā modeļu pozu un izteiksmju nepiespiestība,  kompozīcionālā dinamika (pamatformu asimetrija) savienojas ar pieaugošu koncentrāciju uz cilvēka tēlu (vide ir nosacūts bezpriekšmetisks fons), laukumu skaidrāku apvienojumu un siluetu izcēlumu (˝[[:image:Romans_Purica_portrets.jpg|Alfrēda Purica portrets]]˝, ap 1906, LNMM, ˝Jūlija Forsmana portrets˝, 1906 – 1910), atrašanās vieta nezināma). ˝[[:image:Romans_Tillbergs.jpg|Jāņa Roberta Tillberga portretā]]˝ (1910, gājis bojā) pozas atbrīvotība papildināta ar aktīvāku pusfigūras reprezentāciju un monumentalizāciju, bet latīniskais gadaskaitllis zem signatūras nepārprotami apliecina klasiskās tradīcijas klātbūtni. Savukārt, ar gaismēnas palīdzību uzsvērti izmodelētā galva norāda uz pieaugušo interesi par apjomu plastiku. Šai sakarā jāpiemin arī Romana mēģinājumi tēlniecībā: Pāvils Gruzna, kas viņu apmeklēja Sanktpēterburgā, atcerējās kādu sievietes torsu un galviņu, kuru savā darbnīcā veidojis Romans. (viņa pēcnāves izstādē bijuši divi tēlnieciski darbi). Tādējādi secināms, ka vēlākajā attīstības posmā pieaugušā kompozicionālā skaidrība un salīdzinošs lakonisms, formu robežu noteiktība, interese par apjomu plastiku norāda uz jūgendisko stilizāciju savienojumu ar neizteiktu, bet nojaušamu noslieci uz neoklasicismu.   
+
Trijos zināmos ar vēlākiem gadiem datējamos portretos impresionistiskā modeļu pozu un izteiksmju nepiespiestība,  kompozīcionālā dinamika (pamatformu asimetrija) savienojas ar pieaugošu koncentrāciju uz cilvēka tēlu (vide ir nosacīts bezpriekšmetisks fons), laukumu skaidrāku apvienojumu un siluetu izcēlumu (˝[[:image:Romans_Purica_portrets.jpg|Alfrēda Purica portrets]]˝, ap 1906, LNMM, ˝Jūlija Forsmana portrets˝, 1906 – 1910), atrašanās vieta nezināma). ˝[[:image:Romans_Tillbergs.jpg|Jāņa Roberta Tillberga portretā]]˝ (1910, gājis bojā) pozas atbrīvotība papildināta ar aktīvāku pusfigūras reprezentāciju un monumentalizāciju, bet latīniskais gadaskaitllis zem signatūras nepārprotami apliecina klasiskās tradīcijas klātbūtni. Savukārt, ar gaismēnas palīdzību uzsvērti izmodelētā galva norāda uz pieaugušo interesi par apjomu plastiku. Šai sakarā jāpiemin arī Romana mēģinājumi tēlniecībā: Pāvils Gruzna, kas viņu apmeklēja Sanktpēterburgā, atcerējās kādu sievietes torsu un galviņu, kuru savā darbnīcā veidojis Romans (viņa pēcnāves izstādē bijuši divi tēlnieciski darbi). Tādējādi secināms, ka vēlākajā attīstības posmā pieaugušā kompozicionālā skaidrība un salīdzinošs lakonisms, formu robežu noteiktība, interese par apjomu plastiku norāda uz jūgendisko stilizāciju savienojumu ar neizteiktu, bet nojaušamu noslieci uz neoklasicismu.   
 
==Mantojums==
 
==Mantojums==
Romana darbi saglabājušies LNMM, Tukuma muzejā, Bauskas Novadpētniecības un mākslas muzejā, Mākslas akadēmijas muzejā Sanktpēterburgā, privātās kolekcijās.
+
A.Romana darbi saglabājušies LNMM, Tukuma muzejā, Bauskas Novadpētniecības un mākslas muzejā, Mākslas akadēmijas muzejā Sanktpēterburgā, privātās kolekcijās.
  
 
<div align=right>E. Kļaviņš</div>
 
<div align=right>E. Kļaviņš</div>
  
 
=Bibliogrāfija=
 
=Bibliogrāfija=
#Gruzna, P. Gleznotāja Aleksandra Romana piemiņai. Sadzīve, 1911, 28. 06.
+
#Gruzna, P. Gleznotāja Aleksandra Romana piemiņai. Sadzīve, 1911, 28. 06
#Prande, A. Aleksandrs Romans. Ilustrēts Žurnāls, 1925, Nr. 10, 281. – 288. lpp.
+
#Prande, A. Aleksandrs Romans. Ilustrēts Žurnāls, 1925, Nr. 10. 281. – 288. lpp.
#Siliņš, J. Piezīmes par mākslas dzīvi un māksliniekiem Jelgavā kopš 19. gs. Senatne un Māksla, 1937, III, 109. – 149. lpp.
+
#Siliņš, J. Piezīmes par mākslas dzīvi un māksliniekiem Jelgavā kopš 19. gs. Senatne un Māksla, 1937, III. 109. – 149. lpp.
#Svile. A. Aleksandrs Romans.[LMA diplomdarbs, mašīnraksts.] Rīga, 1983.
+
#Svile. A. Aleksandrs Romans.[LMA diplomdarbs, mašīnraksts.] Rīga, 1983
#Kļaviņš, E. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. Rīga: Zinātne, 1996.
+
#Kļaviņš, E. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. Rīga: Zinātne, 1996
  
 
=Attēlu saraksts=
 
=Attēlu saraksts=
# [[:image:Tillbergs_Romans.jpg|Jānis Roberts Tillbergs. Aleksandra Romana portrets.]] Ne vēlāk par 1912. Atrašanās vieta nezināma.  Reprod.: Druva, 1912, Nr. 2, 267. lpp.
+
# [[:image:Tillbergs_Romans.jpg|Jānis Roberts Tillbergs. Aleksandra Romana portrets]] Ne vēlāk par 1912. Atrašanās vieta nezināma.  Reprod.: Druva, 1912, Nr. 2, 267. lpp..
# [[:image:Romans_Smaidosa.jpg|Smaidošā meitene.]] Ne vēlāk par 1904. Audekls, eļļa, 79 x 55. LNMM
+
# [[:image:Romans_Smaidosa.jpg|Smaidošā meitene]] Ne vēlāk par 1904. Audekls, eļļa, 79 x 55. LNMM
# [[:image:Romans_Iesvetisana.jpg|Iesvētīšanas diena.]] 1904. Audekls, eļļa, 176 x 215. LNMM
+
# [[:image:Romans_Iesvetisana.jpg|Iesvētīšanas diena]] 1904. Audekls, eļļa, 176 x 215. LNMM
# [[:image:Romans_Purica_portrets.jpg|Alfrēda Purica portrets.]] Ap 1906. Audekls, eļļa, 51 x 67,5. LNMM
+
# [[:image:Romans_Purica_portrets.jpg|Alfrēda Purica portrets]] Ap 1906. Audekls, eļļa, 51 x 67,5. LNMM
# [[:image:Romans_Zirgi_menesnica.jpg|Zirgi mēnesnīcā. Pieguļā.]] Ap 1910. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls. 1925. Nr. 10. 281. lpp.
+
# [[:image:Romans_Zirgi_menesnica.jpg|Zirgi mēnesnīcā. Pieguļā]] Ap 1910. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls. 1925. Nr. 10. 281. lpp.
# [[:image:Romans_Ainava_ar_jatnieku.jpg|Ainava ar jātnieku.]] 1910. Audekls, eļļa, 85 x 105,5. LNMM
+
# [[:image:Romans_Ainava_ar_jatnieku.jpg|Ainava ar jātnieku]] 1910. Audekls, eļļa, 85 x 105,5. LNMM
# [[:image:Romans_Tillbergs.jpg|Jāņa Roberta Tillberga portrets.]] 1910. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1925, 286. lpp.; Dombrovskis, J. Latvju māksla. Rīga, 1925, 67. lpp.
+
# [[:image:Romans_Tillbergs.jpg|Jāņa Roberta Tillberga portrets]] 1910. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1925, 286. lpp.; Dombrovskis, J. Latvju māksla. Rīga, 1925. 67. lpp.
  
 
[[Category:Mākslinieki|Romans, Aleksandrs]]
 
[[Category:Mākslinieki|Romans, Aleksandrs]]
 
__NOEDITSECTION__
 
__NOEDITSECTION__

Versija, kas saglabāta 2009. gada 8. aprīlis, plkst. 20.41

Jānis Roberts Tillbergs. Aleksandra Romana portrets. Ne vēlāk par 1912.
Smaidošā meitene. Ne vēlāk par 1904
Iesvētīšanas diena. 1904
Alfrēda Purica portrets. Ap 1906
Zirgi mēnesnīcā. Pieguļā. Ap 1910
Ainava ar jātnieku. 1910
Jāņa Roberta Tillberga portrets. 1910

Aleksandrs Romans (1878. 14. I – 1911. 26. VI) – Latvijas 20. gs. sākuma mākslā pārstāv pāreju no impresionistiskā reālisma uz jūgendisku stilizāciju un vienlaicīgi uz neoklasikām kvalitātēm, individuāli izceļoties ar klusinātu lirismu un kompozicionālo skaidrību.

Biogrāfija un mākslinieciskā darbība

Studijas, dzīves apstākļi Sanktpēterburgā un Jelgavā

Aleksandrs Romans dzimis 1878. g. Iecavas pagasta zemnieka ģimenē. Pēc mācībām vietējā baznīcas skolā apmeklēja Jelgavas ģimnāziju, kur apguva arī iemaņas zīmēšanā. 1897. g. Romans tika uzņemts Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, kur palika līdz 1904. g. Akadēmijā šajos gados pasniedza peredvižņiku un racionalizētās akadēmiskās metodes piekritēja Pāvela Čistjakova (Павел Чистяков) sekotāji. Romans strādāja batālista profesora Pāvela Kovaļevska (Павел Ковалевский) darbnīcā, pēc pēdējā nāves pie Vladimira Makovska (Владимир Маковский). Apgūto skolu un tai pašā laikā novitātes, kas pakāpeniski tajā ieviesās 20. gs. sākumā, rāda Makovska darbnīcā gleznotais portrets ˝Smaidošā meitene˝(ne vēlāk par 1904, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM); modeļa raksturs saglabā skolotāja orientāciju uz reālistisko ˝mazo ļaužu˝ tēlojumu, krāsu neitralizāciju ēnu daļās, bet dabiskā mīmikas dinamika, formu mīkstinājums, gaismas un atmosfēras efekti, asimetriskais figūras iekļāvums gleznas taisnstūrī jau ir, plašākā nozīmē, impresionistiskas kvalitātes, tērpa sarkanā laukuma kontrastam ar fona pelēko toni ir dekoratīva pašvērtība. Diplomdarbam Romans izvēlējās sadzīves ainu (˝Iesvētīšanas diena˝, 1904, LNMM), kuras risinājumā viņš atvirzījās no peredvižņiku sociālā reālisma vēl tālāk: vērojoši liriska apcere par jaunības tēmu interpretēta, akcentējot no plenēra gaismas un refleksiem atkarīgo tērpu, zaļuma un ziedu krāsainību. Pabeidzis akadēmiju un nokalpojis karadienestā, Romans līdz 1910. g. pastāvīgi dzīvoja Sanktpēterburgā, pārtikdams no zīmēšanas stundām un gadījuma pasūtījumiem. Viņš bija ˝Rūķa˝ biedrs, aktīvs latviešu mākslinieku kopienas loceklis impērijas galvaspilsētā, piedalījās satīriskā žurnāla ˝Svari˝ izdošanā, arī pirmajā latviešu mākslinieku izstādē Rīgā. 1910. g. Romans pieņēma zīmēšanas skolotāja vietu Jelgavas meiteņu skolā un pārcēlās uz dzīvi dzimtenē. Šeit viņš iekārtoja darbnīcu, esot daudz gleznojis, apmācījis kādus skolniekus, bet nepaspēja izvērsties, jo pēc smagas slimības 1911. g. jūnijā mira. Laikabiedri (Alberts Prande, Pāvils Gruzna, Jānis Roberts Tillbergs) atcerējās Romanu kā klusu, laipnu, labsirdīgu un smalku cilvēku. Par viņa uzskatiem par mākslu un viņu interesējošiem paraugiem nekāda informācija nav saglabājusies.

A. Romana attīstība

Ņemot vērā dažus precīzi datējamus darbus, iespējams nosacīti raksturot Romana mākslinieka attīstību, kuru uzrāda galvenokārt ainavu un portreta žanri. Akadēmijas studiju pēdējos gados un laikā ap 1905. g. viņš atveido tieši, impresionistiski tvertus vizuālās realitātes fragmentus, estetizējot galvenokārt krāsu attiecības un izmantojot gan tuvinātus un pelēcinātus toņus, gan blāvākus vai asākus silto un auksto toņu attiecinājumus. Zināmo šīs grupas ainavu motīvi ir visbiežāk cilvēka apdzīvotu ainavu objekti - pilsētu ēkas ūdensmalā, liellaivas, dzirnavas, zemnieku mājas, tīrums, lauku ceļš u. c. (˝Mazā Ņevka˝, ˝Bauskas apkārtne˝, ˝Kapi˝, ˝Dzirnavas˝, visi ap 1905, LNMM). Cilvēka figūra portretos tēlota kā ierastas vides sastāvdaļā, gaiša plenēra (˝Sieviete ar saulessargu˝, ap 1904, LNMM) vai krēslaina interjera apstākļos (˝Ernesta Zīverta portrets˝, ap 1905, Tukuma muzejs). Tēlojuma objekti tiek modelēti ar variētu atsevišķu triepienu, bet saglabājot to pamatformu veselumu. Nākamos gados visu žanru darbos pastiprinās nosacītība un orientācija uz formālo sistēmu, kurā lielāks īpatsvars ir skaidrāk iezīmētiem plašākiem laukumiem ar jūgendstila ritmu kontūrās. Tas ir acīmredzams Romana grafiskajās karikatūrās ˝Svariem˝(1906 – 1907) un vēlākās stilizētās noskaņu ainavās. Divās no tām viņš pievēršas pieguļas tēmai ar neoromantiskiem mēness gaismas efektiem un mierīgiem zirgiem nakts ganībās (˝Mēnesnīca˝, ˝Zirgi mēnesnīca. Pieguļā˝, abi ap 1910. Atrašanās vieta nezināma). Nedaudz teiksmainajā „Ainavā ar jātnieku˝ (1910, LNMM) slaido koku tumšie silueti, zaļais krasts, pelēko debesu un ūdens klajs papildināts ar eksotisko jātnieka figūriņu sarkanā tērpā un tālo baltas pils motīvu. Ierosinājumus stilizācijas un sacerētu kompozīciju veidošanā Romans varēja gūt gan krievu ˝Мир искусства˝ mākslinieku lokā, gan vācu jūgendstila, ˝noskaņu mākslas” un „dzimtenes mākslas” kopēju vidē. Romana zudusī kompozīcija ˝Peldētājas”(1906 – 1910) ar 18. gs. dāmām pie baseina parkā atgādina visvairāk Aleksandra Benuā (Александр Бенуа) retrospektīvo tematiku, bet ˝Ainava ar jātnieku˝ formālā ziņā Valtera Leistikova (Walter Leistikow) dekorativizētos ainavisko motīvu siluetus. Trijos zināmos ar vēlākiem gadiem datējamos portretos impresionistiskā modeļu pozu un izteiksmju nepiespiestība, kompozīcionālā dinamika (pamatformu asimetrija) savienojas ar pieaugošu koncentrāciju uz cilvēka tēlu (vide ir nosacīts bezpriekšmetisks fons), laukumu skaidrāku apvienojumu un siluetu izcēlumu (˝Alfrēda Purica portrets˝, ap 1906, LNMM, ˝Jūlija Forsmana portrets˝, 1906 – 1910), atrašanās vieta nezināma). ˝Jāņa Roberta Tillberga portretā˝ (1910, gājis bojā) pozas atbrīvotība papildināta ar aktīvāku pusfigūras reprezentāciju un monumentalizāciju, bet latīniskais gadaskaitllis zem signatūras nepārprotami apliecina klasiskās tradīcijas klātbūtni. Savukārt, ar gaismēnas palīdzību uzsvērti izmodelētā galva norāda uz pieaugušo interesi par apjomu plastiku. Šai sakarā jāpiemin arī Romana mēģinājumi tēlniecībā: Pāvils Gruzna, kas viņu apmeklēja Sanktpēterburgā, atcerējās kādu sievietes torsu un galviņu, kuru savā darbnīcā veidojis Romans (viņa pēcnāves izstādē bijuši divi tēlnieciski darbi). Tādējādi secināms, ka vēlākajā attīstības posmā pieaugušā kompozicionālā skaidrība un salīdzinošs lakonisms, formu robežu noteiktība, interese par apjomu plastiku norāda uz jūgendisko stilizāciju savienojumu ar neizteiktu, bet nojaušamu noslieci uz neoklasicismu.

Mantojums

A.Romana darbi saglabājušies LNMM, Tukuma muzejā, Bauskas Novadpētniecības un mākslas muzejā, Mākslas akadēmijas muzejā Sanktpēterburgā, privātās kolekcijās.

E. Kļaviņš

Bibliogrāfija

  1. Gruzna, P. Gleznotāja Aleksandra Romana piemiņai. Sadzīve, 1911, 28. 06
  2. Prande, A. Aleksandrs Romans. Ilustrēts Žurnāls, 1925, Nr. 10. 281. – 288. lpp.
  3. Siliņš, J. Piezīmes par mākslas dzīvi un māksliniekiem Jelgavā kopš 19. gs. Senatne un Māksla, 1937, III. 109. – 149. lpp.
  4. Svile. A. Aleksandrs Romans.[LMA diplomdarbs, mašīnraksts.] Rīga, 1983
  5. Kļaviņš, E. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. Rīga: Zinātne, 1996

Attēlu saraksts

  1. Jānis Roberts Tillbergs. Aleksandra Romana portrets Ne vēlāk par 1912. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Druva, 1912, Nr. 2, 267. lpp..
  2. Smaidošā meitene Ne vēlāk par 1904. Audekls, eļļa, 79 x 55. LNMM
  3. Iesvētīšanas diena 1904. Audekls, eļļa, 176 x 215. LNMM
  4. Alfrēda Purica portrets Ap 1906. Audekls, eļļa, 51 x 67,5. LNMM
  5. Zirgi mēnesnīcā. Pieguļā Ap 1910. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls. 1925. Nr. 10. 281. lpp.
  6. Ainava ar jātnieku 1910. Audekls, eļļa, 85 x 105,5. LNMM
  7. Jāņa Roberta Tillberga portrets 1910. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1925, 286. lpp.; Dombrovskis, J. Latvju māksla. Rīga, 1925. 67. lpp.